Gaisa kustības īpašības 

Piezīmes par Janas Jacukas topošās izrādes “AAA” atvērto mēģinājumu festivālā “Homo Novus”

Starptautiskā jaunā teātra festivāla “Homo Novus” 2026. gada programmas ietvaros 6. un 9. septembrī notika skatītājiem atvērtie mēģinājumi horeogrāfes Janas Jacukas topošajam iestudējumam. Pagaidām tā nosaukums ir “AAA”, taču, kā stāsta autore, radošais darbs ir tikai pusē. Ģertrūdes ielas teātra zālē skatītāji varēja pieredzēt Janas Jacukas radošo procesu ķermenī un balsī, kā arī dalīties iespaidos sarunu aplī.

Jana Jacuka ir horeogrāfe, turklāt viņas prakse akcentē vokālo horeogrāfiju, ekstrēmu balss un elpas lietojumu kā ķermeņa paplašinājumu.[1] Festivāla “Homo Novus” ietvaros viņa sper zīmīgu soli mākslas tapšanas procesa demistificēšanā. Pirmkārt, ideja ir ziņkārību saistoša – kas tad notiek mēģinājumu procesā? Otrkārt, māksliniece ar šo žestu tiecas mākslu padarīt pieejamāku un jau tās tapšanas procesu sasaistīt ar vērotāja atgriezenisko saiti. Laikā, kad teātra māksla arvien vairāk saistās ar statusa signalizēšanu, nostāties publikas priekšā ievainojamajā radošajā procesā ir radikāla maiguma žests.

Mēģinājuma struktūra ir veidota, gan iesaistot, gan izaicinot skatītāju. Māksliniece aktivizē publiku, veltot skatienu ikvienam indivīdam, nevis tverot visus kā vienotu veselumu. Notikuma laikā neradās vēlme iebāzt acis kaktā, bet gan lūkoties Jacukas acīs, kad pienākusi tava kārta. Viņa sazemē, uztrauc, aicina un komandē skatītāju. Kā tu atbildēsi?

Gan darba aprakstā, gan sarunā pēc mēģinājuma Jana Jacuka bilst, ka viens no iestudējuma stūrakmeņiem ir kopīgais gaiss. Tā ir apziņa, ka, esot vienā telpā, mēs dalāmies ar elpu, turklāt katrs varam izlemt, ko ar to iesākt. Nojaucot nošķīrumu starp sevi un skatītāju, performante aktivizē visu telpu, tāpēc palikt pasīvam skatītājam ir katra paša apzināts lēmums.

Klātesošs ir arī teksts angļu valodā, lai arī tas paliek neticamo balss saišu izpausmju ēnā. Salīdzinot ar iestudējuma “HA” teksta materiālu, jaundarbā tā pagaidām ir daudz mazāk. Brīžiem tas atgādina nupat iedarbināta robota pirmos vārdus, savukārt mēģinājuma kulminācijā māksliniece tiešāk pievēršas aktīvismam, kustību partitūrā nolasāmajam pievienojot arī skaidru protestu. Jāsaka gan, ka visa mēģinājuma laikā prāta vēlme veidot skaņu virtenes un salāgot ar kādām konvencionālām nozīmēm noplok ķermenisko reakciju pārspēkā. Jana aizelšas, Jana hiperventilē, Jana čukst. Jana sēž uz melnas taburetes un elpo. Sekojot maigiem žestiem, patskaņi spraucas no mākslinieces kā svešādas skaņas, kā tikko dzimis kliedziens. Viņas balss meklē citus ceļus.

Atvērtajā mēģinājumā redzamās kustību partitūras daļas šķetināja vairākus aizraujošus pavedienus. Sākotnēji varēja novērot mijiedarbību ar norises telpas arhitektoniku. Mazliet mulso, nestabilo stāvokli atbalsoja neliels stūris zālē, bet no kontaktligzdas pasmeltā enerģija izslēja mākslinieci un aizšūpoja tālāk. Šajā mēģinājuma daļā dominēja plūstoša, šķietami improvizēta un iekšējā procesā balstīta kustība, taču notikuma gaitā tā pieņēma izolētākas, monotonas un kontrolētas aprises, akcentējot neatlaidību un telpā uzkrāto enerģiju. Jaunā iestudējuma procesā redzams arī darbs ar objektiem. Tā kā Janas Jacukas praksē valda minimālisms scenogrāfijā un gaismā, arī izmantotie objekti ir daudzfunkcionāli, to nozīmēm plūstoši mainoties līdzi vēstījumam.

Ģertrūdes ielas teātra zālē ne brīdi neizdziest gaisma. Tas ne tikai atgādina, ka neskatāmies gatavu iestudējumu, bet arī iesaista skatītāju komunikācijā ar Jacuku un citam ar citu. Bez apgaismojuma apzinātas virzīšanas skatiens var klejot telpā, pie mākslinieces un atpakaļ pie sevis. Izkliedētās gaismas aplieta, Jana Jacuka pati vērš vērotāja uzmanību te uz sevi, te uz telpas īpatnībām.

Piedaloties pārdomu aplī pēc mēģinājuma beigām, nudien šķita, ka apmeklētāji bijuši aktīvi vērotāji un mēģinājuma dalībnieki. Domājoši, jūtoši un fantazējoši. Iestudējuma autorēm Janai Jacukai un evai susovai svarīgākais jautājums apmeklētāju aplim ir par mēģinājuma laikā raisītajām izjūtām un emocijām. Autores izaicina klātesošos neintelektualizēt redzēto, bet izsvērt ķermenisko pieredzi, spriedzi vai mieru, kas iemājojis, pieredzot Jacukas procesu. Saruna ar iestudējuma veidotājām bija nozīmīgs mirklis apstrādāt pieredzēto un turpināt dalīt pieredzi ar citiem apmeklētājiem nu jau verbālā formā.

[1] “Homo Novus”, atklātais mēģinājums topošai izrādei “AAA” (pagaidu nosaukums) https://homonovus.lv/lv/event/atklatais-meginajums-toposai-izradei-aaa-pagaidu-nosaukums/?from=10