Izvēles priekšā

Vēsma Lēvalde: Miers vai bērziņš?

Renātes Kērdas (Renate Keerd) iestudējums “Sala” Liepājas teātrī ir spēle par spēli visā šā vārda nozīmju spektrā. No vārdu spēles, kas ietverta jau izrādes nosaukumā un sasien latviešu un igauņu  jēdzienus, līdz smeldzīga skaņdarba dzīvai spēlei. No uzsvērti teatrālas aktierspēles līdz scenogrāfijas, kostīmu, gaismu un skaņas saspēlei. Dzīve kā spēle un spēle kā dzīve – paradoksāla, komiska, traģiska un loģiska savā galīgumā.

Lai arī teātris “Salu” reklamē kā pirmo Kērdas izrādi Latvijā, gluži tā nav. 2016. gadā mākslinieci nominēja “Spēlmaņu naktij” par horeogrāfiju izrādei “Laulības dzīves ainas” Dailes teātrī, un 2022. gadā Ģertrūdes ielas teātrī bija iespēja noskatīties viesizrādi no Igaunijas “LOOD”, kas arī tulkojama dažādi. Kērdas režijas rokraksts ir savdabīgs, taču idejiski tas vistuvāk ir eksperimentētāja Roberta Vilsona stilam, kur telpa, gaisma, skaņa un ķermenis ir skatuves arhitektūras elementi, domas estētisks iemiesojums. Mizanscēnas “Salā” asociējas arī ar vācu mākslinieka Oskara Šlemmera “Triādisko baletu” un gleznu Konzentrische Gruppe (“Koncentriskā grupa”).

Iestudējumā var ieraudzīt absurda, sirreālisma, fiziskā un rituālā teātra iezīmes. Tomēr Kērdai ir sava pasaules uztvere, kurā būtiski ir sociālie un kultūras komentāri, tāpēc izrāde nebūtu pilnīga bez verbālās izteiksmes. “Salas” tekstā ietverta spēle – ola vai vista? Pilsēta vai lauki? Atklātība vai privātums? Miers vai bērziņš? Frāzes lec kā dzirksteles, rotaļīgi imitējot realitāti, kur cilvēkam visu mūžu un ik mirkli jāizdara izvēle. Cilvēka dzīvi “Sala” izsijā pilnībā – no muļķības līdz neprātīgai kaislībai, no cinisma un dusmām līdz mazo mirkļu netveramai vērtībai. No tautasdziesmas “Seši mazi bundzinieki” asprātīgai interpretācijai līdz Šopēna noktirnei. Adījums kā alegorija ir caurviju motīvs, un iestudējuma harmonija ir gandrīz nevainojama, vien ar papildu fināliņiem un neobligātām piebildēm nedaudz noplacinās elpu aizraujošais fināls.

Izrādes spēks ir aktieru pilnīgajā atdevē Kērdas redzējumam un uzticībā publikas spējai ļauties netipiskai pieredzei. Pēcgaršā ir daudz pārdomu par dzīves rakstu rakstiem un to, cik ļoti pasaule un cilvēki mainījušies kopš 1982. gada, kad Jānis Peters tautasdziesmu par bundziniekiem citai Liepājas teātra izrādei interpretēja kā septītā bundzinieka gaidas, kurš “reiz nāks un sauks, un vedīs. Vedīs tos, kas ilgi negulēs”. Bet varbūt mainījusies ir tikai sauciena forma.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Maska vai drosme?

Tēja vai kafija? Nauda vai laime? Drošība vai brīvība? Bināri formulētas izvēles iespējas Liepājas teātra izrādē “Sala” pamazām pārtop eksistenciālākos jautājumos. Igauņu-latviešu režisores Renātes Kērdas pirmā izrāde Latvijā ir pusotru stundu gara asociatīva refleksijas spēle, kurā smeldze mijas ar humoru, bet konkrēts stāsts atkāpjas, ļaujot skatītājam pašam veidot sakarības. Tā ir nosacīta pasaule, kurā pieci cilvēki eksistē līdzās, nepārtraukti veidojot un izjaucot savstarpējos savienojumus – sākot ar “Sešu mazu bundzinieku” teatralizētu versiju un beidzot ar caunu kopienas pārdomām par caunām un cilvēkiem. Kērdas autorība “Salā” ir daudzslāņaina: viņa ir režisore, dramaturģe, horeogrāfe, kā arī vizuālā un muzikālā noformējuma autore. Izrādes dramaturģija neveido tradicionālu naratīvo sižetu. Cik noprotams, iestudējums tapis, kombinējot ieceres, aktieru etīdes un refleksijas, un šī metode ļauj saglabāt gan formas precizitāti, gan spontanitāti. Tā ir vienlaikus viegla un smeldzīga, rotaļīga, dzīva un filozofiska. Izrāde, kas nesaka priekšā, bet raisa domas.

Polina Čerņenoka, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Hugo Puriņš un Kārlis Ērglis kustas kā atomi. Viņi savienojas un atdalās, pievelkas un atgrūžas, veido ķēdes un īslaicīgas konfigurācijas. Spēlējot bumbu – spilgti dzeltenu dzijas kamolu, gaisā švīkstinot grīdlīstes, slīdot uz mazām riteņplatformām, izspēlējot tēlus ar apģērbu, kaklasaitēm un saviem ķermeņiem. Atmiņā paliekošākā aina ir Polinas Čerņenokas cāļumātes pārtapšana riņķojošā dervišā. Askētiskā scenogrāfija dzimst mijiedarbībā starp Mārtiņa Feldmaņa gaismām, skatuves melnumu un aktieru vai izmantoto priekšmetu un materiālu kustību. Šī nepārtrauktā mijiedarbība veido sava veida dzīves ritējuma mikromodeli: mēs esam atsevišķi, tomēr visu laiku nonākam cits cita orbītā. Izrādes konceptuālā telpa ir mainīga sistēma, kurā izrādes varoņi uz brīdi atrod savu vietu un tūlīt to zaudē. Kā apzinoties fragmentētās realitātes raisošo trauksmi, ik pa brīdim publiku mierina klasikas harmonijas, vai tas būtu Leonards Koens, Friderika Šopēna “Noktirne” vai Zigmara  Liepiņa “Lūgums”. Atkārtojoties izvēles situācijām, sākotnēji nevainīgais izvēles “vai” kļūst arvien nozīmīgāks. Maska vai drosme? Tie tikai divi no veidiem, kā mēģinām sadzīvot paši ar savu sarežģītību.