Jāgaida “B”

Niklāvs Kurpnieks līdz debijai teātra režisora lomā nonācis, kā jau dažkārt raksturīgi mileniāļu paaudzei, ejot pa kino pēdām. Romāna Polaņska filmu “Nāve un meitene” (1994) iedvesmojusī argentīniešu/čīliešu dramaturga Ariela Dorfmana luga, kuras iestudējumu Kurpnieka režijā varam skatīt Dailes teātra Jaunajā zālē, žanra aspektā apvieno ideju drāmas un psiholoģiska spriedzes teātra iezīmes. Tā, proti, luga ir reālistisks murgs, ko piedzīvo trīs darbības personas – sieviete un divi vīrieši – laikā, kad valsts no militāras diktatūras pārtop demokrātijā.

Paulīna, kura savulaik pārcietusi spīdzināšanas un seksuālu vardarbību un turpina dzīvot baiļu ēnā arī pēc režīma krišanas, nejaušā nakts viesī – doktorā Mirandā – domājas esam atpazinusi savu mocītāju un grib gūt gandarījumu, piespiežot viņu atzīties pagātnes nodarījumos. Turpretī viņas vīrs Herardo, kuram jaunā valdība uzticējusi vadīt režīma noziegumu izmeklēšanas komisiju (kā te lai neatceras Latvijas pieredzi un Alvja Hermaņa izrādi “Vēstures izpētes komisija”), vēlas patiesību un… samierināšanos, lai valsts varētu sākt dzīvi no jauna.  

Dorfmanam sociāli politiskais fons ir svarīgs, jo tieši tas ietekmē varoņu personiskās izvēles un lēmumus. Savukārt Niklāvs Kurpnieks līdzīgi kā Romāns Polaņskis pievēršas primāri psiholoģiskajam aspektam. Laikam jau ar apdomu, jo darbības personu rīcības psiholoģiskā motivācija un savstarpējās attiecības ir tā teritorija, kurā Kurpnieks ar savu teātra un filmu aktiera pieredzi jūtas visdrošāk. Kaut gan – luga būtu iestudēšanas vērta arī, liekot akcentu uz Latvijas vēsturi un sociāli politisko kontekstu, kas līdzinās Ariela Dorfmana aprakstītajai Čīles situācijai pārmaiņu laikā.

Izrāde sākas ar epizodi, kurā Madaras Viļčukas Paulīna cauri horizontālai plaisai telpas dibensienā lūkojas skatuves tumsā tāpat, kā to dara skatītāji no savām vietām. Pēc mirkļa Aleksandra Barinova-Vipuļa gaismas ļauj ieraudzīt Emīla Jansona iekārtoto spēles laukumu – istabu ar nolupušām sienām un daudzās sekcijās sadalītiem plauktiem. Domājams, ne tikai dzīves, bet arī psiholoģisko telpu, kurā uznirst slēptas, apspiestas tieksmes un fobijas (vai vismaz tām vajadzētu uznirt). 

Abi vīrieši, šķiet, jūtas solidāri attieksmē pret neprognozējamo sieviešu dzimumu. Toma Veličko Herardo, kuru plēš uz pusēm pretruna starp sievas prasību pēc taisnīguma un amata uzlikto pienākumu harmonizēt polarizēto sabiedrību, neirastēniski uzvelkas akurāt tāpat kā aktiera atveidotais Maniaks no izrādes “Anarhista nejaušā nāve”. Ginta Andžāna doktoram Mirandam sasaistīta gūstekņa statusā ievērojami mazāk iespēju izpausties. Iekārts garā ķēdē, viņš lielākoties nīkst uz grīdas, bet laiku pa laikam satrakojas un metas no viena skatuves stūra otrā. Tā vien liekas, ka ķēde bijusi nepieciešama, lai aktierim nevajadzētu visā izrādes garumā nekustīgi sēdēt uz vietas.

Madaras Viļčukas Paulīna, gaišā plīvojošā apģērbā, baskājaina un tramīga kā stirna, patiesi atgādina meiteni no Šūberta dziesmas “Nāve un meitene”, kuras skumjo un reizē apskaidrojošo motīvu izrādē iekomponējis Gustavs Smalkais-Francis. Smago pagātnes atmiņu pārkairinātā psihe viņai liek drudžaini rīkoties. Paulīna izmisīgi apsūdz savu domājamo pāridarītāju un atšķirībā no lugas, kur ierocis iebiedēšanas nolūkā tiek likts lietā vienu vienīgu reizi, šauj bez mitas, ka dūmi vien kūp. Rodas iespaids, ka fiziski atrodamies karalaukā, kaut karš patiesībā tiek izcīnīts garalaukā.

Lugā mēs tā arī neuzzinām, vai doktors ir vainīgs un vai Paulīna viņu nošauj vai ne. Jādomā, šādi Ariels Dorfmans sūta sveicienu savam draugam – Haroldam Pinteram (luga veltīta tieši viņam), jo britu dramaturga pirmais atzinību iemantojušais darbs – viencēliens “Mēmais viesmīlis” (1957) – beidzas tieši tāpat – ar “dzīvajā bildē” sastingušām figūrām, no kurām vienai rokā ir revolveris. Tas paliek režisora ziņā, vai šāviens atskanēs vai ne.

Kurpnieka izrādē atskan. Finālā Paulīna apņēmīgi dodas uz avanscēnu, ļaujot publikai ieraudzīt lielus sarkanus traipus uz sava baltā tērpa un raisot asociācijas ar atriebes dievieti, kura mirkst asinīs. Individuālās taisnīguma alkas ir piepildītas.

Drusku žēl, ka skatīšanās pieredzi trauksmainu padara šāvienu blīkšķi, nevis saskarsme ar savām iekšējām dilemmām, kā programmas grāmatiņā izrādes uzdevumu postulējis režisors. Tomēr jāatzīst – aktieri viņa piedāvātajā lugas problēmu izpratnes ietvarā darbojas atbildīgi un dialogs, kuram uzkrauta galvenā mākslinieciski informatīvā slodze, ripo uz priekšu gandrīz bez aizķeršanās. Niklāvs Kurpnieks režijā ir pateicis “A”. Tagad jāgaida “B”.