Jaunības bohēmas un sensācijas

NOSLĒDZIES CETURTAIS KRODERS.LV JAUNO AUTORU KONKURSS! Sadaļā "RECENZIJAS" publicējam konkursa laureātu rakstus par 2025. gadā tapušiem Latvijas skatuves mākslas jauniestudējumiem

Vārds trešās vietas ieguvējai – Rīgas Tālmācības vidusskolas 10. klases skolniecei ANETEI PETROVAI, kura recenzē Latvijas Nacionālā teātra izrādi "Klusums un troksnis" Gusta Ābeles režijā

Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē ir iemiesojies jaunības karuselis Gusta Ābeles režijā. “Klusums un troksnis” ir režijas 3. kursa darbs divās daļās, kuras nav iedomājamas bez Svena – galvenā varoņa prototipa, Gusta Ābeles grāmatu “Pasaulē mīļākais klusums” un “Pasaulē mīļākais troksnis” motīviem, paša autora dramatizējuma un režijas, kā arī bez dziesmu vārdu autora – Gusta Ābeles. Bet Gusts Ābele nav iedomājams bez dzejnieces un izrādes fināla dziesmas vārdu autores Ingas Pizānes, jo tieši viņa pirms vairākiem gadiem izdevniecībai “Jānis Roze” ieteica izdot jaunieša pirmo grāmatu, kas vēlāk tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā “Spilgtākā debija” 2024. gadā. 2026. gadā Ābeles otrā grāmata “Pasaulē mīļākais troksnis” arī tikusi nominēta LALIGABA balvai, bet nu jau kā viens no labākajiem prozas autordarbiem latviešu valodā.

Izrāde “Klusums un troksnis” skatītāju ieved bohēmu un sensāciju pārpildītā pasaulē, kas šķiet pārspīlēta, bet jaunībā tā ir ikdiena. Pasaules centrā atrodas Jēkaba Pikšēna Svens –  ģimnāzists, ap kuru vienmēr valda troksnis, it īpaši starp draudzenēm Svena pasaules centrā – dzīvoklī ar nosaukumu “Vieta Vienpadsmit”. Lai gan puisis ir liels egoists, ballītes Vietā Vienpadsmit bez viņa nav iedomājamas. Kad Svena labākais draugs Karls pārvācas uz dzīvi Beļģijā, starp viņiem, loģiski, valda liels attālums, kas ar laiku sev pievelk līdzi ārkārtīgi skaļu klusumu, kuru Svens izturēt nespēj. Viņā esošās domas atgādina latviešu klasiķa Erika Ādamsona noveļu krājuma “Smalkās kaites” raizes – no mazām nenozīmīgām lietām Svens spēj uzburt drāmu. No klusuma – troksni. Pandēmijas laika stingrie ierobežojumi un īsziņas, uz kurām Karls atbild arvien retāk, Jēkaba Pikšēna atveidoto Svenu padara arvien trauslāku. Pikšēns izrādes centrā ir gandrīz visu laiku. Ikvienā brīdī ir iespējams novērot katru mazāko aktiera sejas vaibstu, kustību, matu sprogu, kā arī emocionālo trauksmes lūzuma punktu, kas atklājas līdz ar viņa puskailo labi trenēto ķermeni.

Kurta Kārļa atveidotais šķietami introvertais un no Svena attālais Karls savas jaunības pārdomas un emocijas bez lielas piepūles izdzied spēcīgā balādē, kas noteikti daļu skatītāju ievelk empātiskā katarsē. Taču gandrīz pusi no izrādes aizņem Kurta Kārļa komponētie muzikālie priekšnesumi, kuru ķirsītis uz tortes ir grupas “Aģentūra” dzīvais izpildījums ar virpuļiem un rokzvaigznēm piepildītu Santas Gribustes un Jeļizevetas Trunkovas horeogrāfiju, no kuras grūti nolaist acis. Arī pārējo aktieru vokālais sniegums ir ļoti pārliecinošs.

“Vieta Vienpadsmit. Tā sauca dzīvokli, kurā pa apli ceļoja vīna pudeles, pelnu trauki, tenkas, lauzto siržu atlūzas un plānas grāmatiņas [..],” tā Gusts Ābele savā otrajā romānā “Pasaulē mīļākais troksnis” ir aprakstījis Vietu Vienpadsmit, kurā skatītājiem ļauts ciemoties, bet varbūt kādam justies kā mājās, jo, skatītājiem ienākot zālē, aktieri jau dzīvo savu tēlu ikdienas dzīvi šajā komunālajā dzīvoklī. Scenogrāfe Līga Zepa Vietu Vienpadsmit ir perfekti pielīdzinājusi tās aprakstam līdz katrai sīkākajai detaļai. Scenogrāfijas centrā ir matracis, uz kura notiek visa galvenā darbība – no pirmajām vīna pudelēm un skūpstiem līdz pat vecāku mierinošajām skavām, dzimšanas dienas svinībām un daudz citām jaunības trakulībām. Jāpiemin, ka literatūras darbu adaptācijas skatuvei bieži neatstāj tik labu iespaidu, kādu sniedzis literārais darbs, taču šoreiz izrāde arī pēc Gusta Ābeles grāmatu iepriekšējas izlasīšanas vilties neliks.

Svena vecāku lomas atveido Nacionālā teātra štata aktieri Jana Ļisova un Kaspars Aniņš. Jaunības karuselī vecāki bieži paliek otrajā plānā. Arī šeit vecāku lomas nav lielas, taču tās ir ļoti nozīmīgas, jo palīdz radīt cilvēcīgu un siltu noskaņu. Īpaši Janas Ļisovas atveidotā mamma ir spilgti smieklīga un tieša. Kostīmu mākslinieks Krišjānis Brasliņš vecākiem ir licis izskatīties ļoti saskanīgi koši zilajos džemperos. Pārējo tēlu kostīmi ir labi pārdomāti un uz jaunības fona mazliet neparasti, kas izrādi padara acīm ļoti baudāmu, tāpat kā Lienītes Slišānes gaismu mākslas efekti un dūmi.

Samanta, kuru atveido Anna Emanuela Vaice, ir vecākā Svena draudzene, kura izceļas ar savu kimono un putnu ligzdu uz galvas, kas viņas tēlu padara unikālu un aktrisei ļoti piederošu. Tikpat kvalitatīvi savus tēlus ir izveidojušas jaunās aktrises Vita Adlere, Megija Cvečkovska, Dita Apsīte un Ilze Reknere, kuras atveidotā Ara, salīdzinot ar izrādi, oriģināltekstā nešķiet tik ļoti vērsta uz emo stilu. Jāatzīst, ka uz skatuves jaunieši diezgan daudz smēķē, tādēļ Jaunā zāle būs piepīpēta ne tikai pēc pirmā cēliena, bet arī visu otrā cēliena laiku.

Lielākā daļa Svena draugu ir meitenes, kas seko līdzi viņa un Karla attiecību “klusumiem un trokšņiem”. Lai gan izrāde nav par jauniešu seksuālās orientācijas apzināšanos, tā tomēr stāsta par mūsdienu jauniešu kultūru, kuriem atšķirībā no iepriekšējām paaudzēm šādas tēmas ikdienā ir norma. Iestudējumā seksualitāte nav īpaši izcelta, tā parādās kā neliels, bet nozīmīgs jaunības akcents, kas notikumus padara vēl piesātinātākus ar pieaugšanas izjūtām.

Latvijas teātra māksla šobrīd nav tik trokšņaina, un tajā netiek bieži runāts par šodien aktuālām tēmām, tāpēc Gusta Ābeles iestudējums “Klusums un troksnis” ir viens no nozīmīgākajiem darbiem šobrīd, kas runā par mūsdienām, nesen pagājušo pandēmijas laiku un digitalizācijas laikmetu. Izrāde ir viens no nedaudzajiem Latvijas teātra skatuves darbiem, kas virpuļo tikai par un ap Z paaudzi un tās galvenajām atšķirībām no citām paaudzēm, kā, piemēram, uzaugšanu ar internetu jau no mazotnes, lielām rūpēm par individuālo mentālo veselību un daudz ko citu.

“Klusums un troksnis”, šķiet, ietver visu, ko vien mūsdienu jaunietis spēj izdzīvot. Izrāde ir tikai 2 stundas un 35 minūtes gara, taču, iespējams, lielākajai daļai jauniešu auditorijas tādos karuseļos paiet katra diena, pat ja komunālo dzīvokļu tēma var šķist attāla, emocijas un sajūtas var būt tuvas. Visbūtiskākā ir jaunā literāta, aktiera un režisora Gusta Ābeles lielā drosme savos darbos pilnībā atkailināt savu iekšējo pasauli, balstoties reālos notikumos, personāžos un vietās bez bailēm no nosodījuma.