Kā saņemt rokās savu dzīvi?

Alvis Hermanis savam publiski paustajam neglaimojošajam skatījumam uz Latvijas tagadni un nākotni atradis atbilstošu dramaturģisku materiālu Ingas Ābeles 2010. gadā tapušajā lugā “Vējdzirnavas”, kuras uzvedumā vienas dzimtas stāstu izvērš kā meditatīvu apceri par mūsdienu Latvijas iedragātajiem cilvēkresursiem, ideālu un pragmatisma sadursmēm, pagātnes likteņzīmēm un nākotnes izvēlēm.

Izkliedētā saime bez kopīga galda

Ingas Ābeles luga tikai tagad piedzīvojusi pirmuzvedumu latviešu valodā. Ar nosaukumu “Labās asinis” to Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudēja režisors Mihails Gruzdovs (2011), akcentējot autores atziņu, ka labās asinis rit tikai tajos cilvēkos, kas dzimuši īstā mīlestībā. Taču daudz plašāk un dziļāk šī atziņa uzvedumā netika izvērsta, Vējkalnu dzirnavu dzimtai piederīgo likteņstāstā savijot gan laika un apstākļu ietekmi, gan viņu pašu izvēles. Lai gan dzirnavu saimnieces Glorijas nāves sapulcēto radinieku un mantinieku vidū nebūt nevaldīja sapratne un harmonija, šajā interpretācijā ģimenei uz skatuves Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā vēl bija atvēlēts kopīgs galds, tradicionālais dzimtas vienotības un ģimeniskas kopības simbols. Izrādes recenzente Baiba Kalna fiksējusi šī simboliskā artribūta tradicionālās jēgas apvērsumu: “Kā ietilpīga zīme visaptverošai vērtību skalas devalvācijai un relativitātei ir saimes galds, pie kura ģimene gan notur maltītes un saka pateicības vārdus Dievam, gan pa galdu tiek lēkāts un staigāts ar kājām.”[1] Tomēr šis simboliskais galds agrākajā lugas interpretācijā vēl bija.

Jaunajā Rīgas teātrī, kur Blaumaņa “Indrānu” uzvedumā garo saimes galdu dusmās pārzāģē Kaspara Znotiņa šerpais Indrānu tēvs, Vējkalnu mājās šāda galda vairs nav vispār. Paša režisora un Nika Ciprusa veidotā scenogrāfija piedāvā plašu, gandrīz tukšu telpu ar augstiem griestiem, kur pie koka sijām kārtu kārtām sakārtas lapu slotiņas un kaltētu pļavu ziedu un augu saišķi kā senā klētī vai viedu zāļu sievu valstībā. Pusaiznagloti logi un durvis ar noputējušām rūtīm, sienas ar izbalējušiem rakstiem vēsta par sabrukumu un pamestību, taču kopā ar “mirušo” augu un ziedu tēlainību Laura Johansona un Normunda Alsiņa niansētajā izgaismojumā tas rada īpatnu, fascinējošu iespaidu. Kaut ko līdzīgu sakrālai telpai, kur veļu laikā (kad notika arī lugas pirmizrāde) pieminēt mirušo tuvinieku dvēseles un pārdomāt pašiem savu dzīvi. Garīgu un meditatīvu noskaņu tiecas radīt arī intensīvi plūstošā Shaman of  Chaos, Dharma Deep Dive un līdzīgas ievirzes mūzika, kur dzirdamas perkusijas un gonga skaņas kā garīgās dziedināšanas praksēs; šīs mūzikas avoti izrādes programmas grāmatiņā nav norādīti. Garīgās šķīstīšanās un attīrīšanās tēma uzvedumā nojaušama kā sapnis, vēlme un ideāls, kas grēcīgajam cilvēkam lemta reti, lielākoties uz dzīvības un nāves robežas.

Galvenais telpogrāfijas elements ir veca, nobružāta dzelzs gulta, kurā guļ nomirusī Glorija. Viņas nāves sapulcinātie radinieki apmetušies līdzās gultai uz veciem koka soliem kā izsviesti no laivas, katrs iegrimis savās domās. Kostīmu māksliniece Jana Čivžele aktierus ietērpusi ikdienišķi un necili, atgādinot par laiku, kad Latvijai pāri sāka velties second hand piedāvājumu vilnis. Pamatnoskaņa ir drūma, bet itin drīz kļūst skaidrs, ka tas nav tikai dzimtas mātes aiziešanas dēļ: ģimenisks siltums un savstarpēja pieķeršanās te jau sen šķiet izplēnējuši, atsvešinātība valda pat vistuvāko vidū. Luga un izrāde definēta kā “dzīve – sapnis”, un, Lienas Šmukstes Glorijai “augšāmceļoties” kā reālam un reizē fantasmagoriskam tēlam ar garu, baltu sintētisku bizi gandrīz līdz papēžiem, atklājas gan viņas skarbās dzīves līkloči un noslēpumi, gan dzimtas savstarpējo attiecību problemātiskums. Te ne tikai Vējkalnu dzirnavām, bet teju katram ir aizlauzti vai salauzti “spārni”. Kad un kā tas noticis, to luga un uzvedums tikai ieskicē, skatītājs to var tikai nojaust vai minēt. Skaidrāk izskan vecās Vējkalnu saimnieces dzīvesstāsts, kas sabalsojas ar daudzu latviešu sieviešu likteņiem, kuras arī ziedojušas savu dzīvi piespiedu laulībām, dzimtas īpašuma glābšanai un pārmērīgam darbam, atstājot rūgtas nogulsnes attiecībās ar bērniem. Tomēr Glorija spējusi daudz dot savam mazdēlam Georgam, kurš viņu sauc par savu īsto māti, nepavisam negrib samierināties ar viņas aiziešanu un ir tas, kurš iniciē mīļotās vecmāmiņas “atmodināšanu”.

Andra Keiša atveidotais Glorijas dēls Osvalds, Čornobiļas atkopšanas darbu upuris ar koka kāju, pats atgādina varenu, nolauztu koku. Kālab ir sagājusi grīstē viņa dzīve ar Zanes Daudziņas Neli, kura ir sapņojusi par vīru, kurš viņu mīlēs un cienīs, nekad nav atļāvusies ieslīgt depresijā, bet tagad glābiņu no visām rūpēm un raizēm meklē pudelē? Vai Osvaldu piemeklējis nemīlestībā dzimušā lāsts, vai viņš nav pratis mīlēt savu sievu? Taču arī Glorijas neatļautajā mīlestībā pret mežabrāli dzimušais dēls, kuru viņa bijusi spiesta atdot kaimiņiem, savā ģimenē juties kā svešinieks. Toties viņa meita Sofija allaž izjutusi tuvību ar savu īsto vecmāmiņu un mūža nogalē kļuvusi par viņai tuvāko cilvēku.

Ņemt dzīvi savās rokās

Sarunā ar teātra literārās daļas vadītāju Margaritu Ziedu Inga Ābele uzsver to, cik būtiski ir saņemt dzīvi un zemi savās rokās.[2] Kurš no Vējkalnu dzirnavu mantiniekiem to spēs? Ne jau Andra Keiša atveidotais vecākais dēls Osvalds, kurš sāpīgi izdzīvo apjausmu, ka viņa dzīvē viss jau nokavēts. Vai tas būs Glorijas garīgais mantinieks Georgs Mellers? Neapšaubāmi talantīgais Gerds Lapoška pagaidām rada un rāda visai pretrunīgu tēlu. Jā, aktiera neirotiskais dzejnieks ir radoša personība, jā, viņa varonim ir ideāli un spēja saredzēt aiz ikdienas plašākus apvāršņus. Melleram ir spilgta nākotnes vīzija par Vējkalniem, kur dzirnavas būs atguvušas spārnus, ziedēs puķu pļavas un viss būs kā neskarts Dieva dārzs, uz kurieni visi brauks atveseļoties. Protams, tādā cilvēkā ir viegli iemīlēties Agates Kristas naivajai un sirdsšķīstajai Sofijai. Taču Mellers ir sapņotājs, ne darītājs, turklāt viņš pārdzīvo radošo krīzi. It kā vēlas aizvest dēlu no šīs “depresīvās zemes”, bet tad pats pazūd pasaules klaidos, atstājot gan sievu, gan bērnu.

Visas atslēgas tiešā un pārnestā nozīmē paliek pie Kristīnes Krūzes Nīnas, Georga sievas, kurai jāturpina vienmuļais ikdienas ritums. Norāde uz to, ka sievietei allaž bijusi jāuzņemas smagākā dzīves daļa, pavīd jau izrādes sākumā, kad Sandras Kļaviņas Žanna ar vīru – Gundara Āboliņa Bertoldu – pieķeras solam, bet Bertolds spēji saliecas muguras sāpēs un Žanna, nicīgi atmetusi ar roku, aiznes solu viena pati. Arī Glorija savulaik cilājusi smagos maisus tā, ka skan vien, arī Zanes Daudziņas Nele rūgti atzīst, ka no vīra nav nekāda labuma ne dienu, ne nakti. Tagad ir Kristīnes Krūzes Nīnas jeb Ninīves kārta. Šai varonei piešķirts senās Asīrijas pilsētas vārds; tā savulaik uzskatīta par nozīmīgu kultūras un reliģijas centru, bet Bībelē vairākkārt pieminēta un mūsdienās pazīstama kā grēku jeb grēcīgā pilsēta. Varbūt tādēļ aina ar stikla būri un izbāzto stirnu, kur Kristīnes Krūzes varone izdzīvo savu stāstu par to, kā nācies nogalināt stirnu ar pārlauzto sprandu, atgādina gan par senajiem upurēšanas rituāliem, gan cilvēka dabas grēcīgumu. Vēlāk stikla būrī kā patvērumā un pārdomu telpā ieiet arī citi uzveduma varoņi, taču gan šīs norises, gan citi izrādē izspēlētie grupu rituāli atstāj drīzāk neveiklu iespaidu.

Protams, stirnas nogalināšana/ upurēšana atgādina Ingas Ābeles lugas “Tumšie brieži” finālu, kur pusaudze Ria nošauj ģimenes lolotos briežus, lai pasargātu tos no brutālas, pragmatiskas izkaušanas. Un Jāņa Skuteļa enerģiskais Vējkalnu kaimiņš Juris, kurš palīdz Nīnai tikt galā ar ikdienas nastu, neapšaubāmi ir “Tumšo briežu” ciniskā praktiķa Augusta līdzinieks. Bet dzirnavām tek jumts, un to nesalabos ne promesošais Mellers, ne Osvalds ar savu koka kāju, ne praktiski nevarīgais Bertolds, un Nīnai vajag kādu sev līdzās. Viņā nav tās enerģijas un pašpārliecinātības, kas piemīt Ingas Ungures možajai “mirušo dvēselīšu kopējiņai”, kā viņa pati sevi dēvē, Laimai, kura atradusi savu veiksmīgu darbošanās nišu depresīvajā vidē. Nīnai nepiemīt arī tā vitalitāte, kas raksturo Sandras Kļaviņas kolorīto Žannu ar viņas spējām pielāgoties šai videi un jaunajiem apstākļiem. Bet Nīna vēlas ko vairāk par baznīciņu “sēdoša suņa augumā”, kuru beidzot izdevies uzcelt Gundara Āboliņa labsirdīgajam, pagļēvajam atstādinātajam mācītājam Bertoldam. Un šķiet, ka viņa pilnīgi noteikti nevēlas savu dzīvi noslēgt kā Nele, Zanes Daudziņas varonei uz nāves gultas izmisīgi taujājot vīram mūžīgo un eksistenciālo jautājumu: “Vai bija vērts?” Šis jautājums pēc izrādes beigām uzpeld atmiņā un iztēlē vēl un vēl…

Vārdā nenosauktā nākotne

Tālab liekas loģiski, ka autore ir pārrakstījusi lugas finālu, liekot Melleram tomēr atgriezties no saviem klaiņojumiem. Un ir loģiski, ka Nīna atgriežas pie vīra, kaut viņai no Jura jau ir piedzimis bērns. Jo laimei un piepildītībai jau nepietiek ar jumtu virs galvas un sulīgu brieža gaļas gabalu. Turklāt Nīnas un Mellera dēls Sebastians, ko ļoti organiski atveido Kajs Hermanis, bez tēva ir nonācis uz bīstama ceļa. Tas, ka viņš pats apzinās, ka viņā mīt otrs, agresīvs un ļauns Sebastians, zēnam nebūt nepalīdz.

Zīmīgi, ka Nīnas un Jura bērns, kuram ir jau trīs mēneši, joprojām nav nosaukts vārdā. Gerda Lapoškas varonis gan apliecina gatavību atjaunot dzirnavu spārnu un nosaukt bērnu vārdā. Vai viņš to spēs? Nākotne nebūt nešķiet droša un saulaina. Tikpat neskaidra un vārdā nenosaucama kā Latvijas nākotne. Vai paļauties uz ibsenisko “Tev piedots taps, ja nevarēji,/ Bet mūžam ne, ja negribēji”? Acīmredzot. Ne velti pat Nele pieceļas no nāves gultas un sāk uzkopt piedrazoto māju. Vai spēsim sākt katrs ar sevi, saņemt rokās savu dzīvi, savu zemi un savas mājas? Vai bēgsim? Jautājums paliek atklāts, un vērienīgais uzvedums apliecina tā skaudro nozīmīgumu.

 

[1] Kalna B. Vējkalnu mantinieki. Kroders.lv, 27.12.2011. Pieejams: https://kroders.lv/recenzijas/vejkalnu-mantinieki/

[2] Inga Ābele. “Vējdzirnavas”. Jaunā Rīgas teātra izrādes programma. 2026