KuKū “Grāmatu tārps”

2020. gads teātra nozarē ir bijis neparasts. Pandēmija izjaukusi ierasto lietu kārtību.

Teātra process nav apstājies, izrāžu apritē (vismaz skatītāju pusē) nedaudz ieilgusi ģenerālpauze, teātra virtuvē pavards arī nav izdzisis un  šur tur pa garainim kūp. Gundars Āboliņš soctīklos lasa priekšā Hašeka “Šveiku”, Kaspars Znotiņš – Ādamsona “Smalkās kaites”.

Ko dara teātra kritiķes, kad neiet uz izrādēm? Cita starpā lasa un raksta grāmatas par teātri un ne tikai. Tāpēc šoreiz tapis KUKŪ klubiņa speciālizlaidums GRĀMATU TĀRPS, kurā Lauma Mellēna- Bartkeviča, Ieva Rodiņa, Vēsma Lēvalde un Ērika Zirne runā par bagātīgo pagājušajā gadā tapušo teātra grāmatu klāstu: Līvijas Dūmiņas “Artūra Skrastiņa Spoguliju” (“Zvaigzne”),  kolektīvo monogrāfiju “Neatkarības laika teātris” (LU LFMI), Ērika Vilsona  “Me&Mo” (“Dienas Grāmata”) un Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc” (“Orbīta”).

Šoreiz [KuKū] kritikas klubiņā analizējam, kādas ir teātra grāmatu funkcijas, kas ir šādu izdevumu mērķauditorija, kādas grāmatas un kā raksta teātra cilvēki, aicinot lasīt tās arī KrodersLV sekotājus.

KrodersLV publicētie grāmatu fragmenti lasāmi šeit.