Laika nepielūdzamība

Ingrīda Vilkārse: Vivat opera!

Riharda Štrausa opera “Rozes kavalieris” ar dzejnieka un dramaturga Hugo fon Hofmanstāla libretu ar apskaužamu regularitāti (kopš 1911. gada) pārstaigājusi pasaules operteātru skatuves, piedzīvojot gan klasiski tradicionālus un vēsturiskus, gan novatoriskus un eklektiskus uzvedumus. Komponists pats šo operu nodēvējis par muzikālo komēdiju (Komödie für Musik), kurā vēlīnā romantisma muzikālā partitūra savienota ar pārpratumu, intrigu un bufonādes elementiem (ievelkot arī idejiskās paralēles ar Mocarta operu “Figaro kāzas”), bet visam pāri – stāsts par neapturamo laika ritu un mīlestības spēku.

Ir milzīgs prieks un gandarījums, ka gandrīz pēc 100 gadu pārtraukuma mūsu Baltais nams (Latvijas Nacionālā opera un balets) ir nolēmis un spējis atgriezties pie šīs operas uzveduma, jo Riharda Štrausa kā Vāgnera nebeidzamās melodijas sekotāja sulīgā un krāšņā operas partitūra ir izaicinājums ne tikai orķestra mūziķiem, bet arī pieprasa lielu un spēcīgu balsu sastāvu.

Operas sagatavošanā piedalījusies liela komanda – gan tā, kas uz skatuves, gan aizskatuves neredzamā fronte, taču atbildīgākie smaguma punkti tikuši mākslinieciskajam vadītājam un diriģentam Zbigņevam Grācam, režisoram Viesturam Kairišam, scenogrāfam un tērpu māksliniekam Germanam Ermičam.

Diriģenta Zbigņeva Grācas absolūtā atdeve, emocionālais dziļums un vienlaikus precizitāte muzikālās partitūras lasījumā ļauj ne tikai izbaudīt Štrausa mūzikas skaņu gleznojumus, bet arī dziedātājiem pacēlusi augstu vokālās meistarības latiņu. Iepriecina, ka visā lielajā skatuves komandā nav muzikālu/ vokālu “izkritienu” vai neveiksmju. Galvenie operas personāži uzvedumā darbojas divos lieliskos sastāvos: Feldmaršala kundzes lomās Tatjana Trenogina un Inna Kločko, Lerhenavas barona Oksa lomā – austriešu bass Gintars Groisbeks (šajā izrāžu sērijā nebija iespēja noklausīties Riharda Mačanovska Oksu), Oktaviāna lomās – čehu dziedātāja Štepānka Pučālkova un Laura Grecka, Sofijas lomās Annija Kristiāna Ādamsone un Inga Šļubovska-Kancēviča.

Īpaši vēlētos izcelt Štepānku Pučālkovu Oktaviāna un Gintaru Groisbeku barona Oksa lomās. Oktaviāns ir viena no slavenākajām “bikšu lomām” (jaunu vīriešu tēli, kurus komponists ir sarakstījis sieviešu balsij) operas vēsturē, un izsmalcinātā elegancē un emocionāli piesātinātā bel canto to izrādē izpilda čehu dziedātāja Štepānka Pučālkova. Bauda klausīties ar precīzu dikciju un apbrīnojamu vokālo tehniku apveltīto basu Gintaru Groisbeku barona Oksa lomā, kuram piemīt arī pārsteidzoša izturība, gandrīz nenoejot no skatuves otrajā un trešajā cēlienā, ne tikai veikt visus režisora iecerētos trikus, bet arī nevainojami manipulēt ar balss tembru. Taču izrādes muzikāli un emocionāli augstākais lidojums sasniegts ikoniski slavenajā, smeldzīgi aizkustinošākajā operas trešā cēliena tercetā (Marie-Theres’! Hab’ mir’s gelobt…), kas ir viena no skaistākajām pasaules opermūzikas lappusēm…

Un varbūt šoreiz lai paliek nepieminētas iebildes un pārdomas, kas attiecināmas uz režiju, izrādes simbolismu un vizualitāti, jo Štrausa mūzika nogludinājusi visu un Latvijas opermīlis reizi simtgadē ir pelnījis to dzirdēt.

Lauma Mellēna-Bartkeviča: Vēlmju teātris

Pievēršoties vienai no 20. gadsimta sākuma operas repertuāra muzikāli un dramaturģiski daudzslāņainākajām un arī sarežģītākajām partitūrām gan mūziķiem, gan klausītājiem, Viestura Kairiša veidotais “Rozes kavaliera” iestudējums turpina režisora trajektoriju pretnostatīt pārlaicīgo un zūdīgo, izaicinot tradīciju un izkāpinot autoru iecerēto komismu līdz zināmai groteskai.

Ambiciozā mākslinieciskā komanda ir tā pati, kas kopā ar irāņu režisori Olu Mafālani veidoja Dailes teātra izrādi “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem”. Scenogrāfs un pirmoreiz arī kostīmu mākslinieks operā ir dizainers Germans Ermičs, horeogrāfe – Elīna Gediņa un gaismu mākslinieks – austrietis Alekss Broks. Vizuālais tēls un skatuves kustība meklē, bet ne vienmēr atrod līdzsvaru ar mūziku. Štrauss prasa sagatavotu ausi, savukārt Kairiša iestudējums – arī izturību, ko četrarpus stundu garumā pārbauda lēnais temporitms un statiskā vizualitāte.

“Rozes kavalieri”, kur operas centrā ir dažādu sociālo slāņu attiecību peripetijas Vīnes muižniecības aprindās, režisors pārvērtis refleksijā par nepielūdzamo laika plūdumu un novecošanu. Tas ir sapnis vai drīzāk murgs, kurā nelineāri satiekas gan intereses, gan slēptākās vēlmes. Pirmais cēliens Maršalienes buduārā ar pelēka betona sienām ir statisks. Otrais – Fanilānu viesistabā, kur skatuves centrā ir sudraba kolonna ar spirālveida kāpnēm, kuru margas grezno fantāzijas filmu cienīgi “ērkšķi”, ir darbīgi dinamisks. Savukārt trešajā cēlienā “krodziņš” pārtapis sarkano lukturu kvartālā, kur trijos stāvos kā skatlogā, vietumis pat uz zārkiem, izkārtoti dažādu dzimumu mīmistu (tostarp drag queen Roja Rodžera) augumi lateksa tērpos, reprezentējot iespēju piepildīt jebkuru seksuāla rakstura fantāziju. Papildus ripa griežas, spīdinot spoguli skatītāju zālē, kā aicinādama atzīt, ka pikanti sapņi klejo ne jau tikai Maršalienes un barona Oksa apziņā.

Poļu maestro Zbigņevs Graca meistarīgi vada orķestri un solistus, izceļot gan dekadentisko mūzikas raksturu, gan saudzējot balsis, kurām nereti grūti izlauzties caur blīvo instrumentāciju. Spilgtais čehu mecosoprāns Štepānka Pučālkova grodi īsteno dzimumplūdenību Oktaviāna lomā, Maršalienes lomā silti skan Tatjana Trenogina, bet vakara nagla – protams, Gintera Groisbeka kolorītais barons Okss. Annijas Kristiānas Ādamsones gaišajam soprānam Sofijas tēlā Riharda Štrausa orķestris sevišķi vidus un zemākā reģistrā ir izaicinājums, taču dueti un ansambļi nelika vilties.

To, ka Rihards Štrauss ir ciets rieksts arī skatītājiem, apliecināja fakts, ka daļa publikas tomēr devās prom, nesagaidījuši izrādes beigas. Varbūt tas neizrādījās īstais Štrauss?