Lēnām virzāmies uz melno kasti

Pirmā starptautiskā skatuves un mākslas festivāla “Dailennāle” ietvaros Dailes teātra telpām tika transformēts mākslinieku apvienības “fieldworks” iestudējums “neizziņots”. Tā režisori ir Heine Āvdāls (Heine Avdal) un Jukiko Šinozaki (Yukiko Shinozaki), kuriem performancē pievienojas vēl četri izpildītāji, tostarp dejas organizācijas “Tuvumi” dibinātājs Krišjānis Sants, kurš ierosinājis piedāvāt šo “fieldworks” darbu Latvijas skatītājiem. “Dailennāle” ir starptautiska mākslas darbu un notikumu platforma, kurā ik gadu iepazīt Baltijas jūras reģiona un Eiropas teātru aktuālos darbus.[1]

Iestudējums parāda teātra pieredzes unikālo un izolēto dabu kāpinājumā – tāda pieredze, kāda ir man, nav nevienam citam. Lai arī mēs to apzināmies, performances “neizziņots” laikā apmeklētāji to iemieso – tu nezini, kurā grupā tevi ieliks, pa kādiem Dailes teātra gaiteņiem aizvedīs, cik teksta paspēsi izlasīt, kurš tev aizlīdīs priekšā. Pārvietojamu plaukstas izmēra projektoru aprakstītās sienas trāpīgi parāda, cik netverams ir arī teksts teātrī. Paradoksāli, bet runātais vārds būtu pieejamāks nekā peldošās rindas, kas nepielūdzami tiek stumtas tālāk.

Vārdos ietērptā iestudējuma daļa iekšējā dialoga formā aicina pārdomāt teksta un teātra veidotāju attiecības. Tā kā teksts ir rakstīts klusumā, tam nav piešķirta runātāja forma un to var uztvert kā novērojumus un secinājumus, padarot vēstījumu pārliecinošāku: teātra veidotāji dažādi interpretē vienu un to pašu tekstu arī vienlaicīgi. Līdzīgi kā mēs, iestudējuma teksta lasītāji. Teksta iekšējā dramaturģija, ko veidojis Andrē Eiermans (André Eiermann), attīstās līdz ar izrādes norisi un efektīgi mijas ar atpūtu no lasīšanas.

Ja aizsedzam teksta slāni, iestudējumā ir daudzpusīgi strādāts ar skaņu, kas kulminē “melnajā kastē”. Skaņas dizaina, tehniskā risinājuma un izpildījuma autors ir ir Žuans Luazo (Johann Loiseau), kurš ar izteiksmīgu atdevi pārvalda visu veidu vibrācijas. Skaņu partitūra izrādes ievadam ir viegla, pat ikdienišķa mūzika, taču galvenajā daļā tā tiek izvirzīta priekšplānā lielāku nenoteiktību. Dzirdams, kā vide tiek abstrahēta ar čirkstošu un dārdošu skaņu. Tumšajā zālē tā mēdz radīt neomulīgu atsvešinājuma sajūtu, kas brīžiem nav saskaņota ar performaces vizuālo pusi. Asprātīgs ir skaņu partitūras paplašināšanas gājiens ar zālē esošo objektu ieskandināšanu – skaņas operators kā koncertmeistars sēž pie pults, neliela taustiņinstrumenta un datora un klabina ieprogrammētos krēslus un stalažas.

Ja aizsedzam arī skaņas slāni, iestudējumā veidotas daudzveidīgas ainavas. Ievadā performanti starp skatītājiem rotaļīgi un mazliet izklaidīgi kārto mākslinieces Orfē Shautas (Orfee Schuijt) apzīmētas kartītes, kuras rada priekšnojautas par izrādes tālāko norisi. Izprast to, kā nelielās skices realizētas mūsu acu priekšā, var tikai pēc performances beigām. Dailes teātra gaiteņos skatītājs saskaras ar ideju izplešanos no zīmējumu plaknēm darbības telpās – maketu zālē, mēģinājumu telpās, darbinieku kafejnīcā, kur mākslinieki apspriežas. Visbeidzot mūs sagaida tumsa un ēnu teātrim līdzīgi uzplaiksnījumi. Gaismas zibšņos ieraugāms, kā performanti stieptā laikā tiecas piepildīt telpu, pirms uzdrīkstas doties aiz improvizētā priekškara. Katra izpildītāja kustību iedaba atšķiras, sākot ar izprotami lēnu virzību un beidzot ar teju netveramu plastiku un kontroli pavisam palēninātajā virzībā. Tad priekškars ir aprijis visus sešus. Galu galā gatavais iestudējums kļūst statisks kā klusā daba.

Ja aizsedzam acīm redzamās telpas slāni, šajā iestudējumā skatītājs ir ielūgts piedalīties ķermeniski un pieņemt patstāvīgas izvēles. Performanti pret dalībniekiem nav konfrontējoši, bet tā vietā mij mirkļus, kad virzīt apmeklētājus kā kopumu un kad ļaut katram indivīdam izvēlēties savu pieredzes ceļu. Iestudējuma apraksts neslēpj faktu, ka tāda ir forma, tomēr bija novērojamas dažādas reakcijas uz piedāvāto. Brīžiem norise šķiet kā ekskursija, kurā grupa bikli cenšas pašorganizēties telpā, pieplokot sienām, lai tik nepagadītos kādam ceļā. Kad skatītāji ir ielikti tādā situācijā un apgaismoti teju visas izrādes laikā, viņi var tiekties cenzēt reakcijas un vērsties iekšpus daudz izteiktāk, nekā tas būtu mēmā, tomēr aptumšotā zālē, kur katram ir izvēlēta sava vieta telpā. Vēl viens aspekts ir uzmanības dalīšana starp norisi un grupu – skatītāji nemitīgi piedalās grupas dinamikas veidošanā, izvietojumā un kopīgajā reakcijā uz pieredzi. Nav iespējams distancēties no kopuma. Šī spriedze brīžiem attālina no performantiem.

Ja aizsedzam ķermenisko pieredzi telpā, tad izrādes “neizziņots” veidotāji parūpējas arī par garšas līniju, pēc iestudētās daļas paliekot ar dalībniekiem un cienājot ar svaigiem augļiem. Arī beigas ir izpludinātas – performanti uzkavējas, dala uzkodas, aprunājas ar interesentiem. Uz pastkartēm tiek projicēti video no iestudējuma veidošanas procesa.

“neizziņots” atklāj apvienības “fieldworks” prakses galvenās intereses[2] – mijiedarbības iespējas starp performantu un apmeklētāju, svārstības starp dabīgo un mākslīgo un citus spektrus. Ja ver teātra durvis ar zinātkāri par teātri kā procesu un tā elementu visdažādākajām attiecībām, tad šī pieredze atklāj citu skatpunktu. Ja ver teātra ieejas durvis, bet patiesībā gribi tikt aiz tām, kuras veras tikai ar čipu, tad arī tev ir paredzēts šis iestudējums. Iespējams, ka performance sākās tavā prātā jau sabiedriskā transporta braucienā uz Brīvības un Bruņinieku ielas stūra ēku.

[1] Dailennāle. Informācija un programma “Dailes teātris” mājaslapā: https://www.dailesteatris.lv/lv/dailennale
[2] Par mums. “fieldworks” mājaslapa. Pieejams: https://www.field-works.be/?type=about&lng=eng