Mirt Tevis dēļ, pasaule!

Biļeti uz Valmieras teātra “Tīkliem” nopērku internetā. Pie ieejas Jaunajā zālē telefonā uzrādu QR kodu. Apsēžos, vēlreiz izvelku telefonu un ar Shazam mēģinu noskaidrot, kas ir tā sasodīti aizraujošā dziesma, kas skan, kamēr skatītāji ieņem vietas. Baxter Dury & JGRREY skaņdarbs Allbarone. Saglabāju. Vēlāk skanēs arī Charli xcx & Billie Eilish dziesma Guess. Tātad vēl pirms Keitas Atvelas (Kate Attwell) 2024. gadā sarakstītās lugas Big Data Eiropas pirmizrāde ir sākusies, jau esmu izdarījis gandrīz visu, par ko tā vēlēsies ar mani runāt. Esmu atstājis pēdas digitālajā vidē – samaksājis par biļeti, atklājis savas kultūras preferences un arī mūzikas gaumi. Pretī esmu saņēmis vietu skatītāju zālē un dažas jaunatklātas dziesmas, ko pievienot savai klausīšanās listei.

Arī izrādes programmiņa, ko turu rokās, apspēlē viedtālruņa ekrānskatus – ar kontaktiem, pierakstiem un sarakstēm. Izrādes režisors Džefs Džeimss (Jeff James) intervijā Undīnei Adamaitei, ko var izlasīt programmiņā, viedtālruņa sniegtos labumus sauc par “līgumu ar velnu”: tie dzīvi padara vieglāku, tāpēc pretoties ir grūti. Džeimss pats telefonu salīdzina ar “sirēnu saucienu” – “izņem to no kabatas uz sekundi, bet paliec tur 20 minūtes”. Pazīstama sajūta, ne? Sociālie mediji tā vien aicina ieskatīties atkal un atkal, pat ja labi zini, ka kopš iepriekšējās pārbaudes nekas īpaši jauns vai svarīgs nebūs atrodams. Tāpēc no “Tīkliem” gribas gaidīt nevis informāciju par problēmu, kuru jau zinām, bet iespēju tikt patiesi konfrontētiem.

Tuvība bez liekiem paskaidrojumiem

Pirms izrādes sākuma tās varoņi jau sāk iekārtoties Šarlotes Henerijas (Charlote Henery) veidotajā zilajā, dažādos līmeņos izbūvētajā telpā. Arta Jančevska Sems, Ineses Pudžas Lūsija  un Aigara Apiņa Makss ieņēmuši savas vietas, rokās, protams, ir telefoni. Confidence Man dziesmas Boyfriend (Repeat) pavadībā ierodas Sanda Runges atveidotais Timijs, iekārtojas blakus Semam, un abu pieskārieni, vēl pirms sācies jelkāds dialogs, ļauj saprast viņu attiecības, kuru dabiskais atveidojums kļūst par vienu no iestudējuma būtiskākajām kvalitātēm.

Latvijas sabiedrībā un arī teātros homoseksuālas attiecības joprojām pārlieku bieži kļūst vai nu par īpaši paskaidrojamu “tēmu”, vai par kaut ko, ko drošāk atstāt pusvārdā. Cik maz reizēm nepieciešams, lai homoseksuālas tuvības izpausme no mākslas fakta pārtaptu politiskā problēmā, šovasar atgādināja Berlīnes Schaubühne viesizrādes “Vardarbības vēsture” (Im Herzen der Gewalt, rež. Tomass Ostermeiers) plakāts uz Latvijas Nacionālā teātra fasādes. Divu vīriešu nepārprotami erotizētais tuvības mirklis ļāva diskusijām aizslīdēt tālu prom no teātra un kļūt par ieganstu arī konservatīvi noskaņotai politiskai retorikai.

Tāpēc nav mazsvarīgi, ka “Tīklos” Sems un Timijs atļaujas būt arī fiziski tuvi – apskauties, skūpstīties un, galvenais, vienkārši būt normāls, precēts pāris. Arī ģimenes pusdienās viņu laulība neraisa ne greizus skatienus, ne liekus komentārus – un tieši šī pašsaprotamība Latvijas kontekstā joprojām ne tuvu nav pašsaprotama.

Vienlaikus iestudējums no stereotipiem pilnībā neizvairās. Tieši homoseksuālajam pārim tiek piešķirta seksuāli brīvāku attiecību forma – izrādes ievadā Sems un Timijs ar iepazīšanās lietotnes palīdzību meklē trešo partneri “kopīgai izklaidei”. Populārajā kultūrā šāda seksuālā brīvdomība homoseksuālās attiecībās nereti attēlota teju kā norma, tāpēc, šķiet, daudz interesantāk būtu ierasto priekšstatu apvērst, šādu attiecību modeli piešķirot Lūsijai un Maksam. Tas spētu izaicināt arī skatītāja iespējamos dubultstandartus – vai heteroseksuāls pāris par tādu pašu seksuālo brīvību izpelnītos lielāku nosodījumu?

Tomēr Artis Jančevskis un Sandis Runge šo dramaturģisko paredzamību pārvērš dzīvā un pārliecinošā partnerībā. Abu attiecībās sīkas ikdienas saķeršanās organiski mijas ar siltumu un pieskārieniem, kas ne mirkli nešķiet samāksloti. Tāpēc jo iedarbīgāka ir Mārtiņa Liepas atveidotā M parādīšanās viņu dzīvē – viņš no Sema internetā atstātajām šaubām un fantāzijām “izvelk” to, kas patiesi spēj Timijā gan raisīt greizsirdību, gan satricināt drošības sajūtu, atklājot, cik būtiska viņam patiesībā ir arī abu emocionālā saikne.

Dzīvais algoritms

M sākumā atgādina tādu kā Siri vai Alexa advancētāku versiju dzīva cilvēka ķermenī. Viņš Maksa dzīvē uzrodas kā svešinieks, skatuves telpā ienākot no skatītāju rindām, un ļoti ātri kļūst skaidrs, ka viņa vērtīgākā valūta ir informācija. M klausās, atkārto dzirdēto, fiksē ne tikai to, ko cilvēks saka, bet arī to, kā viņš to pasaka. Viņš uzkrāj sīkumus, barojas no detaļām. Liepas aktierspēlē brīžiem pavīd nelielas robotiskas kustības, taču viņš nepārvērš M par mehānisku karikatūru. Gluži otrādi – M ir mierīgs, inteliģents, ieinteresēts un pat simpātisks. Pasaulē, kurā visiem nemitīgi jāsteidzas, viņš dara ko teju neparastu – apstājas un klausās. Izrāda patiesu interesi. Arī vizuāli M atšķiras no pārējiem. Kamēr pārējiem tēliem Henerijas kostīmos spilgtas krāsas un faktūras savienotas reizēm šķietami nesavienojamās kombinācijās, M apģērbā valda vienmērīgs bēšais tonis. Viņš it kā neienes savu krāsu, bet pielāgojas tam, kura dzīvē konkrētajā brīdī ienāk.

Te vietā ir Džeimsa “līguma ar velnu” formulējums. M drīzāk ir Mefistofelis nekā briesmonis. Labs kārdinātājs taču nedrīkst izskatīties pēc kāda, kuru gribas tūlīt pat izraidīt no mājas. Viņam jāprot klausīties un piedāvāt tieši to, kā pietrūkst. Lūsijai un Maksam tā ir cerība uz finansiāli stabilāku dzīvi, kuras vārdā gan nākas arvien vairāk upurēt savu laimi un pašiem sevi. Semam – uzmanība, tuvība un vienlaikus brīvība. M neieliek šajos varoņos svešas vēlmes – viņš tikai pagriež skaļāk tās, kas viņos jau klusām skan.

Ar Lūsiju un Maksu M darbojas citādi. Ģimenes finansiālā (lasi: reālā) dzīve lielākoties gulstas uz Lūsijas pleciem, kamēr Makss ir rakstnieks-žurnālists ar ļoti neregulāriem ienākumiem. Kamēr Lūsija domā, kā nomaksāt rēķinus, Maksu satrauc klimata pārmaiņas un pasaules nākotne. Tāpēc M piedāvājums Lūsijai atrast labāk apmaksātu darbu trāpa ļoti konkrētā vajadzībā. Viņš nepiedāvā laimi, bet stabilitāti.

Ar finansiālo nedrošību saistīts arī jautājums par bērnu. Lūsija atklāj, ka iepriekšējais spontānais aborts līdzās zaudējumam viņai nesis arī zināmu atvieglojumu, un Inese Pudža šo pretrunu nospēlē bez lieka sentimenta. Lūsija ir viens no atpazīstamākajiem izrādes tēliem tieši savu raižu ikdienišķumā. Viņa mēģina vienlaikus būt atbildīga, pelnīt, uzturēt attiecības un domāt par nākotni, kurai pati īsti nekad nejūtas gatava. Lūsijas un Maksa dialogs par bērna radīšanu pasaulē, kuras nākotne šķiet arvien nedrošāka, neizbēgami atsauc atmiņā Dankana Makmillana (Duncan Macmillan) lugu Lungs, kas ar nosaukumu “Elpa” tikusi iestudēta arī Dailes teātrī. Arī tur jauna pāra vēlme kļūt par vecākiem saduras ar jautājumu, vai ekoloģiskas krīzes apdraudētā pasaulē tā vispār ir atbildīga izvēle.

Pirmā cēliena lielākais spēks ir neziņa, kurp tas viss ved. M palīdz, uzklausa, provocē, satuvina un sanaido, taču ilgi nav saprotams, kas viņš īsti ir un ko grib. Rodas gaidas, ka pārējie pamazām kļūs no viņa atkarīgi, taču otrais cēliens šīs gaidas neattaisno un aizved izrādi citā virzienā. Dzīvais Siri tiek pieteikts precīzāk, nekā pēc tam attīstīts. M drīzāk paliek zemapziņas suflieris, kurš tikai skaļi iztulko to, ko cilvēki paši vēl nav vārdos formulējuši.

Visizteiksmīgākais ir pirmā cēliena noslēgums Lienes Gravas horeogrāfijā. Zilajās platformās iestrādātie mehāniskie trenažieri beidzot tiek atjautīgi likti lietā: varoņi ir uzvilkti, sakaitināti, emocionāli sakustināti, un šis nemiers pāriet fiziskā kustībā. Cēliena beigās viņi pa sarkanajām kāpnēm uzkāpj skatuves konstrukcijā un cits pēc cita pazūd aiz tās, kamēr M izpilda burvīgu deju Charli xcx dziesmas SS26 pavadībā. Dziesmā skan: “When the world is gonna end, no hope for any of it / Yeah, we’re walking on a runway that goes straight to hell / Nothing’s gonna save us, not music, fashion, or film” (“Kad pasaulei pienāks gals, nekam no tā visa vairs nebūs cerības/ Jā, mēs soļojam pa mēli, kas ved taisnā ceļā uz elli/ Mūs neglābs nekas – ne mūzika, ne mode, ne kino” – M.U.).

M tikmēr dejo. Katastrofa jau kļuvusi par fonu, pie kura iespējams izklaidēties un turpināt dzīvot. Taču dziesma atstāj izrādei īpaši piemērotu jautājumu – ja ne mūzika, mode vai kino, vai mūs glābs teātris? Džeimss intervijā teātri min kā vienu no retajām vietām, kur cilvēki vēl izkāpj no saviem “burbuļiem”, sanāk kopā un uz pāris stundām noliek malā telefonus. Arī pirmajā cēlienā par telefonu izdodas aizmirst. Tikai ne tāpēc, ka “Tīkli” liktu ieraudzīt savu atkarību no tā, – izrādi vienkārši ir interesanti skatīties.

Logs uz citu izrādi

Pēc starpbrīža sākas teju cita izrāde. David Bowie dziesmas Sound and Vision pavadībā M ar elektrisko zāģi zilās scenogrāfijas aizmugurējā sienā izzāģē lielu taisnstūri. Tas nav glīts tehnisks triks – skatītāju priekšā ir troksnis, putekļi un skaidas. Sienā rodas logs, aiz kura atklājas koši sarkana, ornamentētiem “paklājiem” izoderēta telpa, kas ar savu sirreālo noslēgtību un piesātināto sarkanumu uz mirkli atsauc atmiņā Deivida Linča kino pasauli. Taču šajā istabā dzīvo Lūsijas un Sema vecāki – Tālivalža Lasmaņa Džo un Baibas Valantes Dīdija.

Šis ir viens no asprātīgākajiem iestudējuma vizuālajiem risinājumiem. Otrā cēliena sākumā M pats fiziski izgatavo “ekrānu” – burtiski izgriež mūsu redzeslauku. Turpmāk skatīsimies tajā taisnstūrī, kuru viņš mums izvēlējies. Sound and Vision šajā brīdī ir ne tikai stilīgs muzikāls pavadījums, bet arī režijas komentārs: skaņa un attēls – un kāds, kurš nosaka, ko tieši redzēsim.

Otrajā cēlienā izrāde kļūst krietni reālistiskāka un diemžēl arī paredzamāka. Bērni ieradušies pie vecākiem pusdienās, taču Džo un Dīdija ir mainījušies. Viņi audzē pārtiku, atteikušies no gaļas un stāsta par internetā ieraudzīto industriālās lopkopības nežēlību. Te lugā parādās simpātiska doma – cilvēkam nekad nav par vēlu mainīt savus uzskatus un līdz ar tiem arī ikdienas paradumus. Pat pēc gadu desmitiem var uzzināt ko tādu, kas liek dzīvot citādi. Interesants pretstats ir viņu bērni, kuri to visu jau sen ir redzējuši. Viņi zina. Tikai šīs zināšanas neko nav mainījušas.

Informācijas pārbagātības tēmu precīzi turpina Maksa monologs. Braucot viņš ierauga hotdoga reklāmu, un doma aizķeras aiz domas – no mērces līdz Jamaikai, no aviokatastrofām un Ukrainas līdz Mēnesim, bitkoinam, mikrobiomam un zoonozēm. Kamēr viņš vienkārši stūrē automašīnu.

Tā ir viena no trāpīgākajām Atvelas metaforām: cilvēkam pat vairs nav jāskrollē telefons, jo bezgalīgā lente jau pārcēlusies galvā. Apziņa pati sāk darboties pēc algoritma principa – viens atslēgvārds ved pie nākamā, līdz karš, reklāma, slimība, kaķis un ekonomikas krīze vienā plūsmā kļūst par līdzvērtīgām informācijas vienībām. Zīmīgi, ka arī Maksa “psihoterapeits” atrodas telefonā – tehnoloģija reizē ir daļa no pārslodzes un instruments, ar kuru viņš mēģina to pārvaldīt.

Tieši tādēļ mazliet žēl, ka turpmāk Atvela saviem skatītājiem sāk uzticēties mazāk. Džo un Dīdija kļuvuši par radikāliem tehnoloģiju pretiniekiem. Ar tām saistās arī gluži reāls kaitējums – krāpniecībā zaudēta nauda, ko Timijs palīdzējis atgūt. Taču vecāki iet daudz tālāk: telefonus, televizoru un pat viedo termostatu viņi aprakuši dārzā un pārlējuši ar betonu. Te dzīvesveida maiņa jau iegūst gandrīz rituālu raksturu. Nav grūti noticēt cilvēkam, kurš atsakās no sociālajiem medijiem, viedtālruņa vai daļas digitālo pakalpojumu – tā var būt pat ļoti saprātīga izvēle. Grūtāk pieņemt, ka luga, kas pirmajā cēlienā tik asprātīgi parādīja cilvēka un tehnoloģiju savstarpējo atkarību, otrajā to sāk reducēt līdz tik bināram konfliktam.

Programmiņā lasāms, ka Atvelas nolūks, rakstot lugu, “nav bijis kādu kaunināt vai pamācīt – vienkārši parādīt, kā mēs šobrīd dzīvojam”. Interesanti, ka skatītāja pieredze var izrādīties pretēja autores deklarētajam nolūkam – otrajā cēlienā pamācīšanas sajūta tomēr rodas. Ne tāpēc, ka būtu grūti piekrist nosauktajām problēmām. Tieši otrādi – lielākā daļa jau ir pārāk labi zināmas.

Par mums tiek vākti dati, algoritmi cenšas noturēt mūsu uzmanību, dezinformācija un krāpniecība internetā ir reāla, savukārt nebeidzamas ziņas par katastrofām var notrulināt empātiju. Teātrim nav pienākuma atklāt Atlantīdu un pateikt ko tādu, ko neviens vēl nekad nav iedomājies, tomēr tas var zināmo padarīt fiziski un īpaši jau emocionāli neizbēgamu. Taču “Tīklu” otrais cēliens pārāk bieži paliek pie vispārzināmā, nepiedāvājot uz to paskatīties no negaidītāka leņķa.

Džeimss Atvelas lugu raksturo kā melno komēdiju, “asprātīgu un dzēlīgu satīru par mūsu toksiskajām attiecībām ar viedtālruņiem”. Asprātības “Tīklos” netrūkst, arī pasmieties brīžiem var, tomēr par komēdiju – tostarp melno – izrādi saukt negribas. To neglābj arī brīdis, kad ģimenes izskaidrošanās laikā pa skatuvi sāk lidot dārzeņi. Sēžot pirmajā rindā, viens puķkāposta gabals piezemējas gandrīz pie manām kājām. Teorētiski tajā varētu saskatīt sistēmas kritikas materializēšanos – pašu audzētais ēdiens kļūst par ieroci –, taču skatoties šī ārdīšanās šķiet drīzāk skaļa un nevajadzīga. Ne viss, kas lido skatītāja virzienā, automātiski kļūst par provokāciju.

Aktierdarbi “Tīklos” ir ļoti labi un daudzviet piešķir dramaturģijai nianses, kuru, šķiet, pašā lugā pietrūkst. Baibas Valantes Dīdijā īpaši saista emocionālās svārstības – pārliecība par pieņemto lēmumu mijas ar šaubām, bailēm un ievainojamību. Tālivalža Lasmaņa Džo savukārt saglabā cilvēcisku saprotamību arī tad, kad viņa rīcības loģikai izsekot kļūst arvien grūtāk. Pudžas, Apiņa, Jančevska un Runges aktierdarbi pārliecina ar dzīviem, atpazīstamiem tēliem, kas neļauj tiem pārvērsties vien dramaturģisku ideju nesējos.

Jāizceļ Mārtiņa Liepas M atveidojums. Viņš ir noslēpumains, bet ne biedējošs, savādi mierīgs un simpātisks, turklāt Liepa precīzi sabalansē tēla cilvēcisko un mehānisko dabu. M varētu viegli kļūt par vienas idejas simbolu, taču Liepas spēlē viņu visu laiku gribas vērot un mēģināt atminēt. Lielisks aktierdarbs, kuru vien jau ir vērts redzēt.

Kurš izvēlas, ko redzam?

Īpaši zīmīgs ir ģimenes strīds par to, vai šādā pasaulē vēl vispār ir vērts kaut ko darīt. Lūsija vecāku lēmumu spēj saprast, Sems – ne. Timija pozīcija vienkāršojot ir pragmatiskāka: šāda ir pasaule un sistēma, kurā dzīvojam, tāpēc atliek turpināt strādāt, spēlēt pēc tās noteikumiem un mēģināt kaut ko panākt sev. Šī pozīcija šķiet pārliecinošāka ne jau tāpēc, ka sistēma būtu laba, bet tāpēc, ka vecāku izvēli par pretošanos nosaukt ir grūti.

Džo un Dīdija paziņo, ka viņiem šī pasaule vairs nepatīk (uz ko kāds no bērniem trāpīgi atbild – kuram tad patīk?), tāpēc viņi ir spēruši soli tālāk: nolēmuši nomirt, cerot savu nāvi pārvērst protesta aktā, kas iedvesmos citus. Dramaturģiski šis lēmums šķiet gan paredzams, gan pretrunīgs. Ja esi atteicies no komunikācijas tehnoloģijām, apracis tās zem betona un vienlaikus vēlies, lai pasaule uzzina par tavu protestu, atliek cerēt, ka bērni kļūs par preses dienestu. Turklāt bērniem pēc šīm ģimeniskajām pusdienām būs jānodarbojas ne tikai ar vecāku (idejisko) mantojumu, bet arī jāspēj izskaidrot, kāpēc mājā atrodas divu senioru līķi. Varbūt ciniska ideja, taču, ja mērķis tiešām ir protesta publicitāte, tad vismaz TikTok tiešraide šim “pasākumam” būtu komunikatīvi krietni efektīvāka.

Luga pati sev mazliet “iegriež”: kritika mūsu attiecībām ar tehnoloģijām sāk pārvērsties kritikā pret tehnoloģijām pašām. Pirmajā cēlienā viss bija sarežģītāk – tās reizē palīdz, traucē, savieno, izklaidē un vāc par mums informāciju. Tāpēc interesantāks par jautājumu, kā no tehnoloģijām atteikties, šķiet cits – kā sadzīvot ar kaut ko, kas jau kļuvis par neatņemamu mūsu ikdienas daļu?

Vērts atcerēties otrā cēliena sākumu: M mums izzāģēja “ekrānu”, caur kuru skatījāmies otro cēlienu. Viņš burtiski noteica mūsu redzeslauku – no visa, kas notiek šajā pasaulē, mēs redzējām tieši šo telpu un šos cilvēkus. Tāpēc M lielākā vara nav zināt, ko cilvēki vēlas vai meklē internetā, bet izvēlēties, ko mēs redzēsim.

“Tīklu” stāsts nav tikai par datiem, bet par varu pār mūsu uzmanību. Algoritmam nav mūs jāpārliecina – pietiek izvēlēties, ko nolikt mūsu acu priekšā. No bezgalīgas informācijas plūsmas – vienu cilvēku, vienu diskusiju, vienu katastrofu. Tad nākamo. Un atkal nākamo. Šajā brīdī arī latviskais nosaukums “Tīkli” šķiet ietilpīgāks par oriģinālo Big Data, kas nosauc tikai vienu problēmas daļu, kamēr tīklos iespējams sapīties daudzējādi – tehnoloģijās, attiecībās, ģimenē, darbā, naudā, bailēs un vēlmēs. Dažas saites notur, citas noķer. Un varbūt svarīgākais nav no tām izkļūt, bet pamanīt, kurš konkrētajā brīdī rausta pavedienus.

Kā (sa)dzīvot?

Kīrana Lūkasa elektroniskā, ritmiski pulsējošā mūzika satur izrādi kopā arī tad, kad dramaturģija sāk brukt zem pašas tēžu svara. Savukārt izvēlētās dziesmas kļūst par komentāru notiekošajam. Skatītāju aplausiem skanot, izrādi noslēdz Charli xcx dziesma Dying for You, kuras vārdi (tulkojot tiešā, nevis pārnestā[1] nozīmē) iegūst gandrīz nežēlīgi precīzu ironiju: All the pain and torture that I went through/ All makes sense to me now, I was dying for you/ I was dying for you, I was dying for you/ I’ll keep dying for you, I’ll keep dying for you (tulk. no angļu val. “Visas sāpes un mokas, kam gāju cauri/ tagad man beidzot iegūst jēgu – es miru tevis dēļ/ es miru tevis dēļ, es miru tevis dēļ/ es turpināšu mirt tevis dēļ, es turpināšu mirt tevis dēļ” – M.U.).

Mirt Tevis dēļ, pasaule! Abas Charli xcx dziesmas izrādē izveido savdabīgu loku. Pirmā cēliena beigās – Nothing’s gonna save us (“Nekas mūs neglābs”), finālā – “I’ll keep dying for you” (“Es turpināšu mirt tevis dēļ”). Šī frāze kļūst absurdi burtiska – ja pasauli nav iespējams glābt, varam tikai nomirt tās dēļ.

“Tīkli” ir Džefa Džeimsa otrais iestudējums Latvijā pēc Dailes teātra “Wintera stāsta”[2], un tehnoloģijas abos ir ne tikai laikmeta dekorācija, bet veids, kā organizējas cilvēku attiecības. Tomēr “Wintera stāstā” virtuālā realitāte vēl bija atsevišķa telpa, kurā iespējams aizbēgt no īstenības. “Tīklos” šādas robežas vairs nav – darbs, nauda, attiecības, izklaide un pat psihoterapija jau notiek ar tehnoloģiju starpniecību. Atšķiras arī abu iestudējumu mērogs. Dailes lielās skatuves tehnoloģisko vērienu Valmieras Jaunajā zālē nomaina daudz vienkāršāki līdzekļi, un tas “Tīkliem” nāk tikai par labu. Šoreiz izrādes veidotāji teju demonstratīvi atsakās no videoprojekcijām, LED ekrāniem, čatu logiem un citiem jau diezgan paredzamiem “mūsdienīga teātra” atribūtiem. Pietiek ar zilu konstrukciju un vienu tajā izzāģētu logu, lai runātu gan par ekrāniem, gan par to, kurš nosaka, kurp virzīt mūsu skatienu. Nelielajā zālē mulsina vien pamanāmie sejas mikrofoni. Tik nelielā distancē starp aktieri un skatītāju tie šķiet diezgan lieki un brīžiem rada iespaidu, ka lielās skatuves iestudējums ievietots mazākā telpā. Skaņa gan kopumā ir kvalitatīva, lai arī otrajā cēlienā mikrofoni pāris reižu nokrakšķ.

Džeimsa režija, aktieri, scenogrāfija un mūzika šoreiz izrādās spēcīgāki par pašu dramaturģiju. Divas stundas un divdesmit minūtes paiet ātri, un “Tīkli” zaudē tempu galvenokārt brīžos, kad luga sāk pārāk centīgi skaidrot pati sevi. Atvelai netrūkst precīzu novērojumu, taču aktualitāte pati par sevi vēl nenozīmē dziļumu. Tāpēc rezultāts ir ļoti laba izrāde pēc lugas, kuru par izcilu nosaukt nevar.

Un tomēr pēc “Tīkliem” telefonu negribas ne izmest, ne izslēgt, ne aprakt dārzā un pārliet ar betonu. Braucot mājās, es tajā sameklēju un Spotify saglabāju SS26, noklausoties dziesmu vēl pāris reizes. Acīmredzot ar tehnoloģijām viss ir sarežģītāk, nekā tās aprakt un aizmirst. Varbūt tieši te sākas saruna, kuru izrādei būtu bijis interesantāk turpināt – nevis kā no tehnoloģijām atteikties, bet kā ar tām (sa)dzīvot.

 

[1] Pārnestā nozīmē I’m dying for you var tulkot arī kā “Es alkstu pēc Tevis”.
[2] Marks Usāns “Trauslā robeža starp īstenību un ilūziju”. Recenzija par izrādi “Wintera stāsts” Dailes teātrī.  https://www.kroders.lv/recenzijas/2178