Nenomirt atvilktnē

Ticu, ka režisors Mārcis Lācis pazīst Franča Kafkas „Procesu” kā savu kabatu, zina visas šā noslēpumainā darba interpretācijas un iespējas. Taču, skatoties Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi, kas palaikam bija tikpat smags darbs kā pašas grāmatas lasīšana, radās iespaids, ka režisoram bijis skaidrs topošās izrādes izejas punkts, proti, universālā un daudzveidīgi izmantojamā atvilktņu telpa un ierēdņi kā bezsejas būtnes, un patiešām spēcīgais nobeigums – Jozefa K nāve. Pārējais – pats garais, mokošais, iepriekšnolemtais šķietamās tiesas process – vēl tikai tiek izstrādāts. Kādreiz, iespējams, būs. Šobrīd, manuprāt, nav. Ir ļoti daudz teksta un dažādas asprātības pakāpes notikumu jeb kāda potenciāla veseluma fragmentu, kuros atšķirīgā stilā un intensitātē darbojas aktieri. Var jau būt, ka tas nemaz nerunā pretim pirmavotam un tieši tā savu eksistenci redz nabaga Jozefs K – kā savstarpēji nesaistītu un ārpus saprāta notiekošu ekscesu ķēdi. Tomēr ir aizdomas, ka šāds iznākums nav vis mērķtiecīgas režisora gribas rezultāts, bet – tā sanācis.

Tam, kas notiek uz skatuves, ir izteikta „gadījuma” piegarša.

Par to liek domāt arī tas, cik ļoti atšķiras aktieru spēles stils. Vinnētāji ir tie, kas ar Mārci Lāci strādājuši jau iepriekš un veiksmīgi uzķēruši viņa paradoksālo, melna humora pilno skatu uz dzīvi – spožs piemērs ir Ivara Krasta Bloks, pusceļā starp pielīdēju un suni, bet… tikpat spožs, tikai pirmreizējs, bija kāmītis „Urbānajos mītos”. Dīvainā kārtā gandrīz katram tēlam ir saskatāms kāds „pirmavots”: Ģirta Krūmiņa tēvocis Alberts liek atcerēties par popiņu „Divpadsmit krēslos”, no Ostapa Bendera, kā liekas, „aug kājas” Andra Keiša Tiesnesim, Jevgēnija Isajeva Rūpnieks atgādina Dokučajevu „Ciniķos”. Un tas tomēr liecina, ka nav notikusi kāda būtiska kopēja vienošanās par to, kāda dziesma un kādā toņkārtā šoreiz tiks dziedāta, un katrs aktieris šo dziesmu ir sapratis savādāk un, starp citu, pats arī sakomponējis no sev zināmām notiņām.

Dīvains paradokss ir izrādē izmantotās maskas. Tās, pilnīgi pretēji, teiksim, delartiskās komēdijas maskām, nevis paspilgtina, bet slāpē aktieru enerģētiku.

Skaidrs, ka tās vajadzīgas, lai uzsvērtu ierēdņu, Jozefa K likteņa veidotāju, anonimitāti. Tomēr atņemt aktierim lielu daļu no ietekmes spēka man liekas nežēlīgs režijas gājiens.

Ārkārtīgi grūts bijis Toma Veličko uzdevums Jozefa K lomā – būt normālam ārprātīgā pasaulē. Tieši pateicoties viņam, kurš šķietami „nedara neko”, izrādes finālā saslēdzās kādas svarīgas lietas un pēkšņi kļuva skaidrs, par ko man ir Kafkas „Process” un varbūt arī šī izrāde: par dzīvi, kurā nav nekādas skaidrības, par tiesu, ko katrs spriež pār sevi, par stūriem, kuros dzenam sevi paši. Un ne tikai par to. Galu galā – miris Jozefs K tomēr neietilpa atvilktnē.

Domāju, ka izrāde pamatīgi mainīsies. Pilnīgi noteikti vajadzēs to skatīties vēlreiz. Bet šobrīd doma par vēlreizēju četru stundu pārbaudījumu mani baida.