
Skats no izrādes "Raudot aug skropstas" // Foto – Agnese Zeltiņa
Palīdzēt pārdzīvot pieaugšanu
Kritiķu īsviedokļi par Latvijas Leļļu teātra izrādi “Raudot aug skropstas” Reiņa Suhanova režijā
Baiba Kalna: Pieaugšanas bailes
Režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs debitējis Leļļu teātrī ar izrādi “Raudot aug skropstas”, kas paredzēta pusaudžiem un viņu pieaugušajiem. Uzteicami, ka teātris tur rūpi par šī vecumposma skatītājiem, kuriem adresētais repertuārs nebūt nav plašs. Dramaturģe Ance Muižniece uz skatuves saved kopā trīs draugus – Irbi, Mētru un Atvaru, kuri vairākas vasaras tiekas deju nometnē, un šajā laikā mainās viss – viņi paši, viņu ķermeņi, attiecības, vēlmes, sapņi. Režisors un izrādes radošā grupa atraktīvā un izdomas bagātā veidā ataino pārmaiņām pārpilno, sensitīvo pusaudžu vecuma posmu, kad bērni pamazām pārtop par pieaugušajiem un saskaras ar visdažādākajām sajūtām, turklāt sadzīvošana ar sava ķermeņa, kā arī psihes pārmaiņām ir vienlaikus gan sarežģīta un smieklīga, gan izaicinoša un sāpīga.
Lielisks ir kostīmu un leļļu mākslinieces Ilzes Vītoliņas darbs, kura katrai no lellēm piešķīrusi savu raksturu un personības iezīmes. Leļļu šķelmīgie, dzīvie ģīmīši, garās, kustīgās rokas un kājas, kā arī apburošā mobilitāte rada trāpīgu asociāciju ar izstīdzējušiem, hiperaktīviem tīņiem. Turklāt, izrādes laikam ritot, lelles “pieaug” – katru tēlu atveido vairākas lelles. Aktieri Rūta Dišlere, Agris Nātre un Krists Jēkabsons demonstrē virtuozu leļļu vadīšanas meistarību, organiski saplūstot ar lelli, tādējādi atklādami tajā iekodēto raksturu un daudzveidīgās plastiskās iespējas. Veiksmīga ir ideja, ka aktieri mainās ar lomām – katrs kādā brīdī vada visas trīs lelles, kas palīdz ieskicēt ikviena tēla dažādās personības iezīmes. Leļļu izteiksmīgumu paspilgtina Reiņa Suhanova scenogrāfija – darbība notiek uz trīs vertikālu, kustīgu, tumšu plakņu fona, izmantojot tikai nedaudz rekvizītus. Skatuves norišu dinamismu palīdz uzturēt Sintijas Skrabes horeogrāfijas spriegums, Oskara Pauliņa atmosfēriskās gaismas un grupas “Trīsas” muzikālo kompozīciju asprātība.
Paralēli pusaudžu ķermeniskajām pārvērtībām izrādē priekšplānā izvirzās viņu emocionālā pieredze – draudzība, sāncensība, pirmās simpātijas un antipātijas. Savstarpējās koalīcijas te rodas un brūk, pārvēršoties naidpilnā attiecību kārtošanā, ko vēl vairāk uzjunda cīņa par vietu deju šovā, kad dejošana kādam šķiet nozīmīgākais, kas var būt, bet citam tā ir tikai viens no laika pavadīšanas veidiem un pateicīgs fons savu iegribu īstenošanai. Kaut arī šīs peripetijas pasniegtas rotaļīgā, asprātīgā formā, tās liek aizdomāties arī par šodienas sociālajām problēmām, kas aktuālas pusaudžu vidē – savstarpējo nežēlību, mobingu, personisko robežu neievērošanu, un izrādes finālā, kas šķiet nedaudz aprauts, noderētu kāds tēlains komentārs notikušajam, kas izpaliek, iespējams, tāpēc, ka iestudējuma veidotāji ir centušies vairīties no jebkādas didaktikas. Reiņa Suhanova debija Leļļu teātrī ir daudzsološa un noteikti būtu iekļaujama kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” piedāvājumā.

Zane Radzobe: Ceļā uz koloniju
Izrādēs bērniem es cenšos atcerēties, ka tās nav paredzētas man. Un, lai arī jaunajai Leļļu teātra pirmizrādei – Ances Muižnieces “Raudot aug skropstas” Reiņa Suhanova režijā – tēma ir pieaugušajam labāk saprotama, proti, pieaugšanas problēmas, pēc izrādes noklausījos skatītājus. Rindā pēc mēteļiem dominēja neizpratne, brīžam – tādā leksikā, ka mani pat pārņēma skaudība, cik brīvi iespaidus pauž tie, kurus neiegrožo profesijas rāmji. Bet varu apstiprināt – arī es paliku apmulsusi.
“Raudot aug skropstas” ir pieaugšanas stāsts, kas izskrien cauri trim vasarām, kurās bērni, tad pusaudži un jauni pieaugušie, satiekas deju nometnē. Divas meitenes un puika, kaut arī dzimumiem izrādē ir eleganti fleksibla daba. Māksliniece Ilze Vītoliņa izrādei ir radījusi lelles, kas pietiekami reālistiski atveido cilvēka ķermeni un tiek stiprinātas pie aktieru ķermeņiem. Agris Nātre, Rūta Dišlere un Krists Jēkabsons iemieso nevis konkrētu varoni, bet ar lellēm mainās. Iegūtais vispārinājums – ka tas attiecas uz visiem, nevis tikai kādiem konkrētiem gadījumiem – man liekas gan laikmetīgs, gan pamatots.
No tehniskā viedokļa izrāde ir veidota labi. Vītoliņas lelles ir lieliskas, un to darbināšanā liela nozīme patiešām ir Sintijas Skrabes horeogrāfijai. Skan grupas “Trīsas” mūzika, edžīgā melanholija labi ieguļ tēmā. Varētu mazliet kritizēt Suhanova scenogrāfiju, kas, Oskara Pauliņa izgaismota, notiekošajam veido tikai smuku fonu, turklāt tādu, ko nepārtraukti spiesti kustināt skatuves strādnieki. Bet tas nav principiāli.
Principāls ir… saturs. Liekas, ka problēma ir gan tekstā, gan režijā. Nav sabalansēta psiholoģiskā nopietnība un groteska, un beigās nav pat īsti saprotams, kas notiek sižetiski vai cik reālistiski darbs iecerēts. Izrāde vienā katlā samet ķermeņa pārmaiņas, emociju karuseļus, sociālu prasmju trūkumu, klišejiskus priekšstatus, bulingu, vardarbību, un vēl, un vēl. Bet kad beigās viss noved – nu, īsti nevar saprast – pie izvarošanas vai slepkavības, zāle smejas intonācijā, ko atšifrēt var tikai kā wtf! Jo tiešām… kā to saprast?
Kā pieaugušajam man, protams, gribas piebilst, ka tēma ir sarežģīta un arī ar vardarbības potenciālu. Droši vien var teikt, ka katrā pusaudzī slēpjas trakojošu instinktu un nepagūtu prasmju labirintā ieslēgts psihopātijas potenciāls. Tomēr diez vai būtu pamats apgalvot, ka nonākšana mazgadīgo kolonijā ir neizbēgama. Kaut kur pieaugšanas tēmas līkločos apmaldījušies izrādes veidotāji paši, un, atklāti sakot, pēc izrādes paliek sajūta, ka varbūt tieši pieaugušajiem te ir kādas neatrisinātas traumas. Lai nu kā – izrāde netiek tālāk par ārējo novērojumu, ka pusaugu meitenes ir stervas, bet puiši – stulbi. Nu – un kam tas palīdzēs pieaugšanu pārdzīvot?



Ieteikt


