Pazuduši karuselī

Ingrīda Vilkārse: Muzikāls šovs par karalienes tēmu

Komponista Imanta Kalniņa 85. jubilejas gadu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris izvēlējies atzīmēt ar muzikālo izrādi “Trīs musketieri”, kuras iestudējumā pieaicināta radošā komanda – režisore Rēzija Kalniņa, scenogrāfs Artūrs Virtmanis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Liene Grava un visu muzikālo pusi pārvalda un no jauna aranžējusi komponiste un džeza dziedātāja Evelina Protektore.

Pagājušā gadsimta 60. gadu beigās un 70. gados Imants Kalniņš kļuva par vienu no redzamākajiem (pat nebaidos teikt – pielūgtākajiem) “puķu bērnu” paaudzes komponistiem, jo viņa dziesmas ar brāļa Vika (Viktora Kalniņa) dzeju, kas tika rakstītas teātra izrādēm (tai skaitā arī izrādei “Trīs musketieri”) un leģendārajai filmai “Elpojiet dziļi”, uzsāka savu neatkarīgo un patstāvīgo ceļu pie klausītājiem. Tās tika dziedātas ne tikai “puķu bērnu” saietos, tās dziedāja no skatuves, mājas viesībās, Imantdienās, un tās kļuva par sava laika dziesminieku kanonu. Jo dziesmu teksti tāpat kā laiks bija “puķu valodā” jeb simbolos, metaforās, alegorijās, slēptās norādēs – tās skandēja brīvības ilgas, nepadošanos, kopā būšanu, mīlestību… Tā bija gandrīz kā tautas kustība un muzikāla vienošanās – brīvības balss un pretošanās padomju laika ideoloģijai.

No tā laika pagājuši vairāk nekā 50 gadi, situācija ir kardināli mainījusies, un izrādes “Trīs musketieri” radošā komanda meklējusi jaunu, spilgtu un nenoliedzami izaicinošu formu, kas rezultējusies mūzikla jeb muzikālā teātra šovā, kurā kopā ar klaunādes un cirka elementiem akcents tiek uzlikts uz publikas izklaidi un vieglā valodā pārstāstīta pasaka par tēmu “trīs musketieri”…

Darbības vidi radošā komanda vienojusies veidot kā iluzoru bezlaika telpu, kuras centrā spoguļojas briljanta karuselis kā galvenā šova darbības vieta. Arī personāžu tērpu kolekcijā nav taupītas sulīgas krāsas, fantāzija un iedvesma, taču jāpiebilst, ka kopējā kostimērijā salīdzinoši grūti ir atpazīt darbības personas. Svarīga loma skatuves norisēs iedalīta Lienes Gravas horeogrāfijai, kas ir ne tikai kā priekšnesumi, bet lielākoties kalpo kā caurviju darbības un personāžu emociju virzītājs.

Iesaistītā lielā aktieru komanda nenoliedzami darbojas atdevīgi un profesionāli (turklāt pārliecinoši izpildot arī visus muzikālos un horeogrāfiskos numurus), taču īsās, epizodiskās ainiņas ne tikai neļauj izveidot lomas zīmējumu, bet paliek kā uzplaiksnījumi bez seguma. Un, lai cik ironiski tas arī neizklausītos, trīs musketieriem un d’Artanjanam nepaveicies visvairāk, jo viņu dalība izrādē paliek tikai epizodiska. Vairāk pamanāmi ir Veronika Plotņikova Francijas karalienes lomā, Rodions Kuzmins – Bekingemas hercogs un Maksims Busels – kardināls Rišeljē, kuriem dots lielāks skatuves laiks un izpausmes.

Teatralizētais šovs piedāvā daudz mūzikas, dejas, spožu gaismu, krāsainu tērpu, ironijas, komisma un klaunādes, taču nez kāpēc nepamet sajūta, ka kopā ar ūdeni no vanniņas izlijis arī bērns…

Atis Rozentāls: Trīs musketieri atrakciju parkā

Mūzikas aranžējumu autorei Evilenai Protektorei izdevies kas negaidīts – Imanta Kalniņa dziesmas izrādei “Trīs musketieri”, kas rakstītas pirms daudziem gadiem Liepājas teātrim, varbūt skan mūsdienīgāk, vismaz roķīgāk, taču… tās lielākoties ir grūti vai pat neiespējami atpazīt. Kalniņa mūzikas vijīgais smalkums nogrimst agresīvajā skaņas un ritma blīvumā, turklāt grūti saprast tekstu, ko aktieri dzied.

Vienu dziesmu pēkšņi dzied latviski. Nekāda pamatojuma tam nav. Smalkuma nav arī izrādē kopumā. Tā ļoti intensīvi iedarbojas uz skatītāja maņām un ļoti ātri notrulina uztveres spējas. Ja Aleksandra Dimā romāns nav lasīts vai vismaz redzēta senā filma ar Mihailu Bojarski, sižeta līmenī izrādei ir pagrūti izsekot, un īpaši otrajā cēlienā tā pārvēršas dziesmu virknē. Izrāde neatbild, kas īsti ir musketieri, jo pašlaik tajā mūsdienīgi stilizētajā apģērbā, kādā aktierus ietērpusi Ilze Vītoliņa, četrotne izskatās pēc lempīgiem apsargiem ekstravagantos “prikidos”. Musketieriem Dimā laikā piemita ne tikai izpratne par godu, ko izrādes programmiņā izceļ režisore Rēzija Kalniņa (būtu jauki šo izpratni redzēt arī uz skatuves). Musketieris – tā ir arī stāja un manieres, un to nu jaukajiem, bet gaužām vienkāršajiem puišiem hroniski trūkst, kaut ļoti labie Čehova teātra aktieri varētu nospēlēt ne to vien. Pārmest kaut ko Konstantīnam Ņikuļinam, Volodimiram Gorislavecam, Aleksandram Maļikovam un Ivanam Streļcovam pat nevar, jo viņiem vienkārši nav doti precīzi uzdevumi, kas palīdzētu izvēlētajai formai piešķirt adekvātu saturu.

Scenogrāfa Artūra Virtmaņa piedāvātā vide ir atrakciju parks, kura fonā iezīmētas amerikāņu kalniņu kontūras, bet priekšplānā izvietots karuselis. Taču skatuve, kurā nozīmīgu daļu aizņem vieta mūziķiem, izskatās tik pieblīvēta, ka horeogrāfei Lienei Gravai nācies krietni padomāt, kā organizēt darbību uz skatuves, kurā iesaistīti ne tikai aktieri, bet arī vairāki dejotāji. Režisore vienlaikus izkāpina varoņu, īpaši negatīvo tēlu, groteskumu un tomēr mēģina ieviest arī kādu simbolismu vai vispārinājumu, ko īsteno ar dejotāju – Ēnu palīdzību. Kaut cik personalizēti, lai arī groteskas virzienā, ir kardināla Rišeljē un Bekingemas hercoga tēli Maksima Busela un Rodiona Kuzmina atveidojumā, savukārt veselai rindai lielisku aktieru nav iespēju parādīt, ka viņi spēj ko vairāk par skaļu runāšanu un žestikulēšanu.

Izrāde nepārprotami (un lieku reizi) parāda, ka režija ir profesija. Ja kuģim nav nosprausts skaidrs kurss, tas var uzskriet aisbergam, pat ja uz klāja ir vesela profesionāļu komanda.