Piecas jaunas kleitas

Estētiski organizēta dzīve

Daniela Muižniece: “Balta kleita” ir viena no vienpadsmit pašreizējā LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas 4. kursa jeb tā saucamā Seņkova kursa diplomdarbu izrādēm. Tās režisore un horeogrāfe Elīna Gediņa, pretēji ierastajām dramatiskajām diplomizrādēm, radījusi kustībā balstītu jaundarbu. Par tā ierosmi kalpojis Ingas Ābeles stāstu krājums “Balta kleita”, kas vēsta par deviņām sievietēm ar šķietami vienkāršām, bet ļoti atšķirīgām dzīvēm – to vienojošais elements ir baltās kleitas simbols. Kā minēts programmiņā, šīs sievietes neatrodas pasaules notikumu epicentrā un neizšķir globālus procesus, viņu ikdiena rit laukos un klusās pilsētu nomalēs, tomēr zem šīs mierīgās un necilās ārienes slēpjas bagātīga, bezdibenīga emocionālā pasaule.

Gediņas izrādē izmantoti pieci no Ābeles stāstiem, uz skatuves tos iemieso Santa Breikšs (Adele), Velta Birze (Aiga), Polina Čerņenoka (Alise), Elizabete Milta (Linda) un Tatjana Gurēviča (Malda). Jaunās aktrises, lai arī strādā ar vienu kustību valodu, katra sevi piesaka atšķirīgi. Katra ar savām kustību niansēm, katra ar savu krāsu (zīmīgi, ka kleita nevienai nav balta). Tikko jaušami tiek pludināta robeža starp tēlu un aktrisi, tādējādi izrāde top par vizītkarti ne tikai Ābeles varonēm, bet arī pašām jaunajām aktrisēm. To izceļ arī Kristas Vindbergas (Dzudzilo) vizuālās projekcijas, kas izrādē ar teksta grafiku palīdzību prezentē katru varoni, bet finālā tādā pašā veidā parāda aktrišu vārdus. Vindberga ar scenogrāfiju, video projekcijām un kostīmiem izrādei piešķīrusi spilgtu vizuālo identitāti, kas nav atraujama no Gediņas un aktrišu radītās skatuves realitātes. Šo homogēno savienību papildina arī Miķeļa Putniņa atmosfēriskā skaņas ainava.

Konceptualizējot oriģinālo materiālu, “Balta kleita” parāda estētiski organizētu dzīvi. Jautājums par Ābeles darba vēstījuma precīzu nodošanu skatītājiem vai smukās kleitās tērpto aktrišu atbilstību skaudro dzīvesstāstu iznešanai ir lieks, jo radošā komanda nepretendē uz ikdienai analoģisku reāliju atrādīšanu. Tā vietā izveidots pašpietiekams sajūtu un pārdzīvojumu koncentrāts, kas, atļaujoties spēlēties ar laiku, ritmu un kontrastiem, iztiek bez naratīva un moralizēšanas. Vienu jautājumu gan gribētos uzdot – kāpēc aktrisēm ir tik ierobežota sejas mīmika? Un, to paturpinot, vēl vienu – vai šis atsvešinājums ir apzināts? Šī ir citāda, neierasta diplomizrāde, uzdrīkstēšanās sevi pieteikt bez dramatiskas ekspresijas, bez neviena pār lūpām pasacīta vārda. Tomēr tā pārliecinoši parāda jauno aktrišu spēju strādāt ar netradicionālām formām, meklēt jaunus veidus, kā dzīvot un elpot uz skatuves. 

Neaizsargāta klātbūtne

Ketija Jurčenko: Iedvesma režisores un horeogrāfes Elīnas Gediņas kustību izrādei “Balta kleita” rasta no Ingas Ābeles stāstu krājumā ar tādu pašu nosaukumu, kurā iekļauti stāsti par deviņām sievietēm, taču izrādē izmantoti pieci no tiem. Tie netiek tieši ilustrēti, bet iemiesojas šķietami ikdienišķu kustību spēlē.

Gediņas horeogrāfijas valoda ir askētiska un pat mazliet distancēta, taču šajā atturībā ir liels emocionālais blīvums. Ķermenis kļūst par dokumentu, par pierādījumu un vienlaikus arī atmiņu nesēju. Sieviešu lomās Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa Dramatiskā teātra aktiera mākslas studentes – Velta Birze, Elizabete Milta, Tatjana Gurēviča, Polina Čerņenoka, Santa Breikšs –, kurām šī izrāde ir arī diplomdarbs. Viņu kustībās manāma precizitāte un vērīgums. Sejas izteiksmēs ieturēta līdzīga atturība kā pārējā horeogrāfijā, tādēļ brīžiem pietiek pat ar vienu uzacu kustību vai šaudīgu skatienu skatītājos, lai telpā iestātos spriedze. Izrādē kustība netiek izmantota kā estētisks žests, bet gan mēģinājums fiksēt neviennozīmīgo – vientulību, aizvainojumu, gaidas, klusēšanu.

Uz brūnganā aizkara skatuves priekšplānā tāpat kā uz zilā aizkara tās dibenplānā tiek projicēti dažāda izmēra gaismas staru kūļi un teksta fragmenti, kas nav tikai ilustratīvi, bet kļūst par paralēlu dramaturģisko līniju, atsedzot sieviešu pieredzes. Aizkars skatuves priekšplānā kalpo kā pāreju instruments – katru reizi, kad tas atveras, dibenplānā esošā mizanscēna jau ir mainīta, ar to ievadot jaunu epizodi un noskaņu. Scenogrāfes, gaismu un video mākslinieces Kristas Vindbergas (Dzudzilo) projekcijas mijiedarbē ar horeogrāfiju pārvērš aktrišu eksistenci telpā. Miķeļa Putniņa muzikālais noformējums elpo līdzās horeogrāfijai. Apzināti izmantotās pauzes kļūst par formas sastāvdaļu. Dobjie basi, kas līdzinās sirdspukstiem, ienes dzīvu, organisku raksturu, it kā mūzika nāktu no paša ķermeņa iekšienes. Skaņu partitūrā zibšņaina, ritmiski sadrumstalota faktūra mijas ar vizuļojošiem un brīžiem apzināti disonējošiem brīžiem.

Pretēji izrādes nosaukumam, Krista Vindberga nevienu no aktrisēm nav tērpusi baltā. Katras aktrises kleita ir atšķirīgā krāsā. Izrādei sasniedzot kulmināciju, šis ārējais slānis tiek novilkts un aktrises paliek neitrālā, miesas krāsas veļā. Sievietes tēls tiek atbrīvots no reprezentācijas kārtām līdz neaizsargātai klātbūtnei. Varbūt baltā kleita tiešām pastāv – tikai ne uz ķermeņa, bet ap to – kā nasta vai cerība.