Pieņemt radikāli citādo

Smeldzīgs stāsts par (ne)pieņemšanu

Vēsma Lēvalde: Liepājas leļļu teātris spēris drosmīgu un platu soli profesionālajā izaugsmē, piedāvājot Franca Kafkas noveles “Pārvērtība” iedvesmotu leļļu izrādi pieaugušajiem “Metamorfoze”. Divu jaunu profesionāļu – režisora Riharda Zelezņeva un scenogrāfes, leļļu un kostīmu mākslinieces Signijas Joces diplomdarbu izrādē veiksmīgi iekļāvušies gan aktieri Denisa Braša, Inga Dzintare un Aleksandrs Jonovs, gan mūzikas autori – grupa “Effekts” (viņu vidū arī pats režisors) un Uģis Jansons. Kafkas noveles galvenā ideja ir par cilvēka eksistenciālo vientulību un pašnoteikšanās zudumu, kad viņš kļūst par citu, ārēju spēku vai sabiedrības spiediena upuri. Gregora tēls – cilvēks, kurš kādu rītu pamostas kā kukainis – simbolizē psiholoģisku pārmaiņu procesu, kurā indivīds sāk apzināties savu citādību un kam seko nenovēršama, iespējams, traģiska cīņa, lai pieņemtu pats sevi arī tad, ja novēršas pat tuvākie.

Signijas Joces minimālisma stilā veidotā scenogrāfija ir askētiska – uz tumša fona skatuves centrā ir lokveida niša, kas konturēta sievietes dzemdes formā un iegaismota miesas krāsā. Tur arī notiek visas darbības. Dzemdē guļ auglis – pieauguša cilvēka izmēra lelle, precīzāk būtu teikt – bezsejas un bezdzimuma kaila radība ar zilgani iezīmētiem asinsvadiem –, tas ir Gregors pirms pārvērtības. Vizuālā ideja noveles vispārīgo eksistenciālo naratīvu padara personiskāku un emocionāli intīmāku, stāsts ietiecas skatītāja individuālajā emocionālajā pieredzē un ietrinkšķina empātijas stīgas. Arī pats pārvērtības process ir vizuāli dramaturģisks – lelle noņem sejas masku, un zem tās atklājas, ka ķermenis ir tukša čaula, no kuras izlien zīdaiņa izmēra tārpam līdzīgs radījums ar radziņiem un sešām (vai astoņām?) kājiņām. Izrādē minimālismam ir pakļauts viss – tikpat kā nav verbālā teksta, tuvas, īsas un kustību partitūrā precīzas mizanscēnas, kad aktieri nevada lelli, bet iejūtas otrā plāna tēlos. Inga Dzintare atveido māsu, kuras galvenais izteiksmes veids ir smeldzīgā, profesionāli izpildītā klarnetes melodija, Denisa Braša – māti, kuras emocionalitāti pauž tikai ķermeņa valoda, un Aleksandrs Jonovs – tēvu, kurš bez mazākajām šaubām ar avīzi cenšas nosist pretīgo kukaini, kurā iemiesojies Gregors. Iestudējuma galvenā persona neapšaubāmi ir Gregors, kura sadalīto personību pārliecinoši atklāj cilvēkveida lelles saraustītās, mokošās, ciešanu pilnās kustības iepretī kukaiņa plūstošajām, veiklajām, varētu pat teikt – maigajām kustībām, kas pauž izmisīgas mīlestības, pieņemšanas alkas. Vēl viena izrādes stiprā kārts ir izteiksmīgā skaņaina – no maigajām klarnetes skaņām līdz asiem, griezīgiem trokšņiem.

“Metamorfoze”, līdzīgi kā Liepājas teātra izrāde “Dievs ir šeit”, uzrunā auditoriju ar atturīgu, bet precīzu un psiholoģiski trāpīgu formu. Iestudējums netiesā un nesniedz atbildes, tomēr iesēj pārdomas par katra cilvēku spēju pieņemt radikāli citādo un par šīs pieņemšanas vai nepieņemšanas likmēm.

Iekšupvērstais kliedziens

Rasa Maija Armale: Ar laikmetīgu un drosmīgu izrādi “Metamorfoze” pēc Franca Kafkas noveles “Pārvērtība” motīviem Liepājas Leļļu teātrī pārliecinoši debitē režisors Rihards Zelezņevs un scenogrāfe Signija Joce.

Radīts vizuāli spēcīgs, iekšupvērsts iestudējums, kas skatītājā spējīgs raisīt gan pārdomas, gan nemanāmi ietrīsot līdzjūtības stīgas. Scenogrāfijā dominē minimālisms un tumšie toņi, taču šoreiz ar mazāk tiek panākts vairāk, un tumsa nepārprotami vedina skatītāju ieskatīties kā varoņu, tā arī pašam savas dvēseles dzīlēs. Skatuves centrālais objekts jeb Gregora Zamzas olveida istaba vizuāli atgādina kukaiņa kokonu. Kūniņu, kas savā noslēgtībā no ārpasaules reizē ir galvenā varoņa drošais patvērums, reizē ieslodzījuma vieta. Atsvešinātības, vientulības un atšķirīguma motīvi prātā velk paralēles ar šobrīd īpaši aktuālajām mentālās veselības tēmām. Tādām kā depresija, disociācija un depersonalizācija. Skaudri tas nolasāms galvenā varoņa ķermenisko pārvērtību procesā, kurā viņš sevi, uzlūkodams no malas, vairs šķietami nepazīst. Jūtams, ka iestudējumā pretnostatīts arī Kafkas darbā atainotais indivīda pašrealizācijas un sabiedrības gaidu konflikts un alkas būt pieņemtam, saprastam un galvenais – mīlētam. Interesanti, ka arī no valodas viedokļa iestudējums ir ārkārtīgi iekļaujošs, tajā tikpat kā nav teksta. Nepieciešamais tiek pateikts caur gaismām, mūziku, skatieniem un ķermeņa plastiku. Šajā sakarā noteikti jāuzteic gan leļļu meistaru Edgara Brieža un Madaras Mieriņas veidotās silikona lelles, gan aktieru komanda Aleksandra Jonova, Denisas Brašas un Ingas Dzintares sastāvā, kuru rokās tās atdzīvojas. Aktieru un leļļu saplūsme vietām ir tik organiska, ka kustībās pārliecinoši notvertas posmkājiem tik raksturīgās, trauksmainās kustības, tā darbam piešķirot vēl arī groteskas un šausmu žanra estētikas slāni.

Līdzās aktieru un leļļu saspēlei izrādē būtiska ir arī mūzika un gaisma. Jāņa Braša uzburtās gaismēnu spēles un sārtmelnie kontrasti kopā ar Uģa Jansona un grupas “Effekts” (Ernests Hvostovojs, Viesturs Zandersons, Rihards Zelezņevs) radīto skaņu celiņu brīnišķīgi papildina aktieru darbu, saliekot pareizos akcentus, lai uzburtu īsto noskaņu īstajā brīdī. Īpaši emocionālu šķautni muzikālajam plānam piešķir arī aktrises Ingas Dzintares klarnetes solo, kurā līdz ar valgumu aktrises acīs skaidri saklausāms dziļš līdzpārdzīvojums.