Pievilkšanās un atgrūšanās

Gravitēt vienam uz otru

Laura Stašāne: Izrāde “Stāv kas krīt” patiešām sākas ar to, ka viņi stāv un tad krīt. Divi jauni vīrieši ikdienišķās, krāsainās drēbēs un apavos, ko izceļ baltā dejas grīda, un viegla saplākšņa siena, ko viņi tur. Turpmākajā izrādes gaitā šie divi ķermeņi un viens objekts kritīs un celsies, noķers, pazaudēs, balstīs un atgrūdīs viens otru, nemitīgi balansējot kustībās un savstarpējās attiecībās. Horeogrāfijas radikālais inovators Viljams Forsaits runā par ļaušanos gravitācijai, kur svarīgāk ir zināt nevis kustības beigas, bet sākumu. Tā ir ne tikai tehniska prasme, bet gluži cilvēciska spēja uzticēties savam ķermenim, telpai un partnerim. To dejotāji un izrādes līdzautori Edvards Kurmiņš un Mārtiņš Emīls Aržanovskis izspēlē pārliecinoši un aizraujoši. Kustību materiāls, ko, šķiet, sadarbībā veidojuši dejotāji un kustību dramaturgs Vladimirs Goršantovs, mijas starp akrobātiskiem, izaicinošiem un klusinātiem elementiem. Dažas kustību sekvences ir tik eleganti precīzas un iedarbīgas, ka gribas nekavējoties tās redzēt vēlreiz. Izrāde ir fiziski prasīga, un ar laiku dejotājos ieguļas nogurums, kas padara viņu ķermeņus atbrīvotākus un godīgākus un nāk izrādes noskaņai tikai par labu. Šis ir godīgs visas komandas darbs, ko pieredzējušais teātra režisors Andrejs Jarovojs prasmīgi notur skaidrā struktūrā.

Izrādes aprakstā ir uzsvērta divu brāļu sāncensība, kas, iespējams, palīdz skatītājiem saskatīt stāstu un vienlaikus paskaidro, ka šīs attiecības nebūs romantiskas un turēsies konkrētos rāmjos. Tomēr ķermeņus uz skatuves var uztvert arī abstraktāk, jo vai tad jebkuru attiecību pamatā nav pievilkšanās un atgrūšanās? Vai tieši pretēji – raudzīties konkrētāk uz to, kas ir acu priekšā – divi jauni mūsdienu vīrieši un viņu komunikācija. Neesmu sekojusi tam, kā maskulinitāte tiek atspoguļota uz Latvijas teātru skatuvēm, taču skaidrs, ka tas ir uzmanības vērts jautājums. Nesen publiskotais pētījums “Politiskie spektri Latvijā” rāda negaidīti lielu plaisu Latvijas jauno sieviešu un vīriešu uzskatos par sociāliem jautājumiem, kur 45% jaunu vīriešu atbalsta konservatīvus uzskatus, kamēr tikai 9% jaunu sieviešu sliecas konservatīvisma virzienā un 66% ir izteikti liberālas. Pētnieks Mārtiņš Hiršs rakstā satori.lv šo atzīst par unikālu situāciju Eiropas kontekstā, kur gan ir līdzīgas tendences, taču atšķirība nav tik krasa. Hiršs sniedz īsu skaidrojumu jaunu sieviešu liberālismam, bet vīriešu konservatīvisms, kas Latvijas gadījumā turklāt robežojas ar autoritārām idejām, paliek miglas zonā. Maskulinitātes jautājums nav izrādes autoru tiešā uzmanības centrā, bet rodas kā blakusprodukts, un izrādes nopelns ir tas, ka tā šo jēdzienu parāda jau kā skaidri iemiesotu.

Stāvēt un krist

Toms Čevers: Ģertrūdes ielas teātra sezonas noslēgumā jaunie dejotāji Edvards Krūmiņš un Mārtiņš Emīls Aržanovskis režisora Andreja Jarovoja vadībā īsteno kustību dialogu. Tā horeogrāfiskās replikas sacerējis Vladimirs Goršantovs. Tas stāsta par beznosacījumu pievilkšanos un atgrūšanos, tāpat par pievilkšanu un atgrūšanu, par dabisku sarežģīšanos un mākslīgu sarežģīšanu, no kuras atkal tiek meklēts ceļš stabilākai pozīcijai katram uz savām kājām. Viņi spēlējas, ķircinās, provocē, aizraujas, iekarst burtiski un pārnestā nozīmē, bet viens otru nepamet un arī līdz galam nepakļauj. Viņu pārliecības spēku pierāda piepūle – krekli ātri kļūst valgi, sviedru lāses kā palēninājumā rit pār seju, tās piesarkst, elpošana paātrinās. Viņu kā viena organisma divu šaudīgu molekulu siluetus tumšās zāles izplatījumā izceļ baltām sloksnēm klātais spēles (spēļu?) laukums.

Vienīgais mākslinieces Danas Deineko piedāvātais rekvizīts ir sterila plāksne, kura kalpo gan par vairogu, gan par tuvināšanās šķērsli, kas, brīvprātīgi uznesta, kādā brīdī pati piespiež mainīt varoņu attiecību noteikumus. Tā saglabā līdzsvaru un stāv tikai kādu laiku, līdz krīt. Tas vienlīdz attiecas arī uz abu varoņu attiecību dinamiku. Papildu šķautni tai gan piešķir izrādes nosaukumā ievītā idioma, jo viņi ne tikai konkurē, bet arī iestājas viens par otru. Šai plāksnei nenoliedzami piemīt simbolisks svars, bet, šķiet, tās periodiskai iesaistīšanai skatuviskajā darbībā ir vairāk funkcionāla nozīme skatītāja uzmanības noturēšanai, kas tomēr pamanās atslābt šajā vien stundu ilgajā priekšnesumā. No teātra kritikas perspektīvas raugoties, to, iespējams, izraisa konkrētības trūkumus, kas pārlieku daudz vaļas atstāj skatītāja patvaļīgai uztverei.

Uz skatuves ir divi vīriešu kārtas ķermeņi, kuri sasvstarpēji mijiedarbojas. Jau priekšlaikus ir skaidrs, ka kustība stāstīs par cilvēku savstarpējām attiecībām, muskuļu spēkam un koordinācijai kļūstot par jūtu, emociju, gribas un raksturu izteicēju. Bet – kas ir šie varoņi? Draugi, brāļi, biedri, konkurenti vai varbūt mīlnieki, par ko liek aizdomāties atsevišķas pozas, kurās ķermeņi savijas ciešā mezglā. Neestetizētais, drīzāk naturālistiskais dejotāju tēls urbānajā apģērbā un izteiksmes veids, kas neslēpj slodzes stimulētos cilvēka fizioloģiskos procesus, kā arī Normunda Baloža ieviestās dabas un industriālās skaņas, no iespējamiem attiecību variantiem svītro vienīgi formālu subordināciju. Bet arī šis laikmetīgās dejas notikums nav pilnībā aptverams bez tā pieteikumā ietvertā apraksta, kurā kodolīgi izteikts radošās komandas vēstījums – brāļu sāncensības pārmantots prototips, kurā mijas asinsradniecības pieprasīta uzticība un tikpat dabiska tieksme dominēt pašapliecinoties. To visu var ieraudzīt izrādē, bet būtu vēlējies izmantot iespēju par to aizdomāties pašam, šķetinot vēl kādu citu tēlu nozīmes un to savstarpējās sakarības.