Starp tevi, koijotiem un sienāžiem

Mēs esam Amerikā. Tā vismaz šķiet. Visapkārt tveice un sienāžu sisināšana. Mātes miteklī satiekas dēli. Un, kamēr dzīvoklis lēnām kļūst par karalauku ar alus bundžām, uguni un izmētātām drēbēm, viņi nokaltē augus, dedzina mākslu, reibst no alkohola un jūk prātā no radīšanas mokām un vilšanās.

Režisors Mateušs Staņaks Dailes teātrī radījis Sema Šeparda lugas “Īsti rietumi” ilgi gaidīto pirmiestudējumu Latvijā. Pirms izrādes sākuma, proti, groteskas vardarbības, neprāta sintēzes un brāļu cīņas par metaforiskajām atslēgām uz dominanci un mērķu sasniegšanu, skatītājs atspulgā var saskatīt sevi. Ir diezgan svarīgi to pamanīt. Tāpat svarīgi, ka žanrējumā “mīts par Ameriku” iekļautas vairākas nozīmes, bez kurām iestudējums var šķist tikai absurds un vienmuļš brāļu konflikts visa viencēliena garumā. Jo īstie rietumi galvenokārt ir abstraktais “kaut kas”, kur noteikti ir labāk. Brāļos spilgti nolasāms Bībeles stāsta brāļu arhetips. Ja Kains pārstāv materiālo pasauli un nozīmē “iegūt’, tad Ābels niecību jeb “to, kas neskaitās”. Taču tieši Ābela devums tika novērtēts augstāk. Stāstā viens brālis greizsirdības dēļ mirst. Lai arī izrādē tas tomēr nenotiek, sakarības ir neizbēgamas. Savukārt izrādē attēlotais konflikts ir ne tikai par ikdienas sīkumiem, bet atšķirīgu ideoloģiju un vērtību sistēmu.

Jaunajā zālē scenogrāfe Zaza Dispona ar Jarni Bosārtu izveidojuši neitrālu un funkcionālu studio tipa platību. Ievērota Šeparda remarku prasība par atvērto telpu un skatuves nepiesātināšanu ar rekvizītiem, kas novērstu uzmanību no galvenā – pašiem brāļiem. Niklāva Kurpnieka spēlētā Ostina, kurš sākotnēji ir nosvērts scenārists un vairāk par visu cer īstenot savu kostīmdrāmas projektu. Un Toma Veličko Lī –  ekspresīva un viegli aizskarama zagļa, kurš pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezies bērnības apvidū. Ar Laura Subatnieka producenta Sola viesošanos miteklī aizsākas negaidītā sāncensība par sasniegumu iespējām. Savukārt, pateicoties Lauras Ziemeles tulkojumam, Šeparda teksts prasmīgi un ticami iekļaujas mūsu valodas aprisēs un brāļu raksturiem atbilstošajā leksikā.

Balta lampa tumsā ar nelielo skaņu partitūru veikli maina ainas, kā arī sniedz brīžiem nepieciešamo pārliecību, ka tomēr virzāmies uz priekšu. Par izrādes jaudas lielāko avotu kalpo Veličko sakāpinātā un apzināti pārspīlētā enerģija, kurai pārsteidzošā kārtā izdodas nepagurt. Tāpat zūd radušās bažas par to, ka aktieriem labāk piestāvētu apgrieztas lomas. (Tāpēc, ka izrādes gaitā viņi ar raksturiem apmainās.) Un Kurpnieka Ostins ar Lī neprātību no racionālā vēstītāja pārtop tēlā, kurš zālei liek smieties par tēva pazudušo zobu kulīti un tuksneša dēļ gatavs zaudēt prātu. Metaforiski mainās arī golfa nūju nozīme. Ja sākotnēji tās simbolizē Lī vienošanos ar producentu par topošo kopdarbu, tad vēlāk tās kļūst par ieroci, kas iznīcina datoru, kur darbam tapt. Tāpat stikls, kurā sākumā varējām saskatīt sevi, pārtop par tuvplānu platformu: brāļu sejas, apjukums un neziņa. Brīdis pirms lielā “kaut kā”. Tikai diez vai tas būs kas labāks.

Šeparda luga atstāj precīzus norādījumus no tēlu un mājokļa izskata līdz skaņu celiņam. Un, lai arī radošā komanda pārliecinoši īsteno materiāla galveno uzdevumu (vīziju sabrukuma un neticami šaurās pretmetu robežas atspoguļojumu), ir nianses, kuras saglabājot liekie jautājumi nerastos. Piemēram, vai nonēsāto kurpju vietā krokši ir apavi, kuros svešās mājās ampelētos zaglis?  Vai tiešām Vitas Vārpiņas epizodē atainotā māte mājās atgriežas ātrāk, lai dotos uz tik tikko atvērušos mākslas muzeju, turklāt vēl aicinot līdzi apreibušos dēlus? Lugā tam savukārt ir papildu eksistenciāls svars – karstā pārliecība, ka muzejā tobrīd satiekams Pablo Pikaso. Un, ņemot vērā, ka viņš jau ir miris, simboliski nākas piedzīvot vēl vienu vilšanos. Tāpat darbā uzsvērta sienāžu sisināšana un koijotu rejas. Ja ar Jūlija Melngaiļa skaņu partitūru tiekam pie vesternu noskaņas un sienāžu klātbūtnes, tad semantiski nozīmīgo koijotu pietuvošanos nākas palaist garām. Līdz ar to atļaujos domāt, ka izrādes eksistenciālisma ceļam ir palikusi neizmantota iedarbības rezerve.

“Īsti rietumi” ir enerģiski blīva un biedējoša vilšanās ilūzijās, skumjš sabiedrības spoguļattēls, kā arī toksiskās maskulinitātes sāncensība. Kurš pretspēks uzvar, un vai tas vispār ir iespējams? To, tāpat kā režisora rokrakstu, man nolasīt neizdevās. Taču mūsdienu klasikas un aktieru ansambļa dēļ atrasties starp alus bundžiņām, sienāžiem un saērcinātiem vīriešiem nav veltīgi.