
Taisnīguma drudzis
Īsviedokļi par Dailes teātra 10. studijas diplomizrādi “Meža pīle” Viestura Kairiša režijā
Dita Jonīte: Intriga ir spēkā
Pavisam drīz Dailes 10. studijas audzēkņi būs jau aizvadījuši savus mācību gadus Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un teātrī. Līdz šim jaunos māksliniekus vairāk sanācis redzēt dziedam un dejojam, tāpēc vairāk nekā intriģējošs ir plašākai publikai piedāvātais Ibsena lugas “Meža pīle” iestudējums.
Diplomizrāde Dailes teātra Jaunajā zālē tapusi režisora Viestura Kairiša un aktrises Ievas Segliņas vadībā, kura norādīta kā režisora asistente un pedagoģe. Luga tiek spēlēta tukšā skatuves kārbā bez dekorācijām, atsevišķu mizanscēnu iezīmēšanai tiek izmantots vien galds, dīvāns un krēsli. Katram no jauniešiem izrādes laikā jāiemiesojas vairākās lomās, turklāt meitenēm jāspēlē arī kāda no pretējā dzimuma lomām. “Tukšā telpa” un atveidojamo lomu rotācija ir apstākļi, kas viens otru papildina, jo brīdī, kad notiek ainu nomaiņa un griežas skatuves ripa (nedaudz pārkārtojot arī mēbeles), aktieri skatītāju acu priekšā novelk un padod tālāk sava tikko spēlētā varoņa kostīma detaļas – kādam tā ir žakete, citam jaka, džemperi, svārki vai čības (kārtīga scenogrāfija un kostīmi radītu tikai lieku “troksni”). Aktieriem ar taustāmu konkrētību tas palīdz pārņemt stafeti, un arī skatītājam aktieru kostīmmaiņa ļauj noorientēties izrādes tēlu sistēmā. Paradoksālā kārtā šī pamatā pedagoģiskā metode, kas aktieriem liek ātri ieiet te vienā, te citā lomā, skatītājam piedāvā ieraudzīt tieši Ibsena radīto varoņu dažādās interpretācijas iespējas. Faktiski ar katru jaunu ainu atkal top kāds jauns stāsts. Caurviju līnija gan tiek saglabāta – arī studentu veidotajā Ibsena darba interpretācijā notiek ideālās un īstās dzīves sadursme, atklājot, kādu postu var izraisīt absolūtas patiesības sludināšana. Izrādes sākumā, starp citu, ieskanas arī kāds šodien pavisam aktuāls motīvs – melu sniega bumba sāk velties tajā brīdī, kad ar viltu, savtīgās interesēs tiek nocirsts mežs. Ne velti traģiskajā finālā no vecā Verles izskan frāze par mežu, kas šādi atriebjas.
Izrādes skatīšanās laikā es būtu gribējusi priekšā turēt izvērstu programmiņu ar tēlotāju sastāvu katrā no ainām. Bet varbūt arī labi, ka šoreiz tādas programmiņas nebija, jo jauniešu aktiermeistarībā tomēr vēl vērojama zināma spēju amplitūda: kurš spēja pārliecināt tikai vienā, kurš vairākās ainās, kurš iemiesojās tēlā tā, ka uz mirkli bija iespējams skatuves stāstā iekļūt pavisam dziļi. Taču intriga aizvien ir spēkā, jo vairākus no aktieriem būtu interesanti redzēt vēl citās ne-muzikālās izrādēs.
Luīze Šnore: Situācijas ķīlnieki
Norvēģu dramaturģijas granda Henrika Ibsena luga “Meža pīle”, iepriekšējo reizi Latvijas teātrī iestudēta pirms desmit gadiem, nupat kļuvusi par Dailes teātra 10. studijas pirmo diplomdarbu, topošajiem aktieriem Viestura Kairiša režijā un Ievas Segliņas pedagoģiskajā vadībā iestudējot pilnu autora tekstu. Iepriekš lielākoties publiski darbojušies muzikālos iestudējumos, uz Jaunās zāles skatuves visi 16 jaunieši redzami kā uz delnas psiholoģiskas aktierspēles diktētajos noteikumos. Knapi iekārtotajā spēles laukumā, mainot lomas un rūpīgi nododot cits citam tām paredzētos tērpus, Agate Grīnhofa, Annija Bildarte, Daniels Loginovs, Daniela Žilinska, Domeniks Slišāns, Eduards Rediko, Elza Ruča, Gerda Igaune, Henrijs Kozlovskis, Justīne Skutāne, Kate Kokamegi, Katrīna Altenburga, Pēteris Narubins, Ralfs Puzāns, Sintija Ceplauska un Tomass Deinis atšķirīgā hronometrāžā un amplitūdā iemieso Ēkdālu ģimeni un citus laikabiedrus. Pieticīgās ģimenes līdzatkarība un noklusētie pagātnes notikumi jo tālāk, jo vērienīgāk grauj ilūziju par laimīgo kopdzīvi, kas lūst pavisam, kad meža pīles vietā upuri nes meita Hedviga.
Pievēršoties aktierdarbiem, lomu sadrumstalotība idejiski ir jēgpilns uzdevums, bet izpildījums ir atšķirīgā kvalitātē un atdevē. Izvēlētā pieeja ir saprotama studentu un lugas varoņu skaita attiecības dēļ, bet formas tīrība pieprasa augstu profesionalitāti, un tieši šo kritēriju izrāde spēj sasniegt tikai daļēji. Dažbrīd, vērojot otrajā plānā notiekošo, rodas iespaids, ka partneri, gaidot savu kārtu, atsvešināti skatās uz pirmo plānu, cenšoties izdomāt patiesāku reakciju vai apzināti no tās izvairoties. Nepamet izjūta, ka tehnika ir apgūta, bet tās prasmīgai pielietošanai mazliet pietrūcis. Tāpat īpaši acīs krīt atsevišķas fiziskās darbības, kas, iecerētas kā iekšējā stāvokļa spoguļojums, ar katru atkārtojumu kļūst izmisīgi pārspīlētas. Šķiet, ka kopskatam traucē arī režisora atturīgā pieeja, paļaujoties uz aktierspēli, kas tomēr nespēj pilnvērtīgi iznest iecerēto.
Iestudējuma dinamika un telpas mainīgums no dzīvojamās istabas uz bēniņu telpu panākts ar skatuves ripas kustības palīdzību. Savukārt atmosfēras veidošanai izmantota mistiska, trauksmaina mūzika un lakoniska gaismu partitūra, lielākoties mainoties dažu toņu nokrāsām un bēniņu ainās sasniedzot stingo noskaņu. Un tieši šajā tumšajā, noslēpumainajā vidē uzsvari kļūst mazliet precīzāki, vaibsti – patiesāki.
Izrādes noslēgumā jaunie aktieri atgriežas sākumpozīcijā – divās krēslu rindās, nu jau pilnā skaitā. Justīnes Skutānes, Agates Grīnhofas un Tomasa Diena acīs spīd asaras, beigu traģēdija viņu atveidotos varoņus skārusi dziļāk. Un, kad visi topošie profesionāļi pārliecinoši skatās publikā, aprautie smiekli izskan savdabīgi traģiski. Viņi jau tagad sevi ir parādījuši gana labi, bet, lai psiholoģiskās lomas būtu grodākas, vajadzīga pieredze. Un tai vēl ir laiks.


Ieteikt


