Tukšais siena zārds

Ilze Kļaviņa: Identitātes meklēšanas ceļš

Teātra trupas KVADRIFRONS izrādes “Apjukušais bārns” pamatā ir piezīmes no ekspedīcijas Latgalē un aktiera Jāņa Kroņa no pirmās līdz pēdējai minūtei risinātais jautājums – kas īsti ir latgalietis, kas risinās apcerīgā, mazliet poētiskā, mazliet humorīgā noskaņā. Monoizrādes noslēgumu teksts “ar putām uz lūpām” nenozīmē dedzīgā pārliecībā iekarsušu uzvedību, ne arī atsauci uz spēlfilmu[1], bet sajūtas par tikko slaukta piena atstātām putām uz lūpām un pieaugušā bērnišķīgām ilgām pēc nesamākslota īstuma un nenopērkamas sirsnības.

Arī spēles telpas centrā novietotais tukšais siena zārds kalpo par emocionālu patvērumu cilvēkbērna atmiņu ainām, vienlaikus konstrukcija nostalģiski atgādina industriālās saimniekošanas veiktās izmaiņas vietējā ainavā. Zārds palīdz dažādot galvenā varoņa satikšanās epizožu norises vietas, no kurām iespaidīgākajā kļūst par baznīcas kanceli, kur, uzkāpis līdz griestiem, Jānis Kronis iemiesojas svētvietas sludinātājā.

Izrādē ir pa druskai no visa. Mazliet no pētījuma prezentācijas, kas pārspīlē un parodē uzstāšanos lekcijā. Mazliet uzvilkta ir dramaturģijas atspere, kas sākumā galveno varoni tīši ved meklējumu strupceļos. Nedaudz no Jāņa Kroņa biogrāfiskā paštēla un pa druskai, bet spilgti nospēlētu tipāžu. Aktiera meistarība mirklīgi un pārliecinoši uzbur cilvēku portretus – šķiet, ka skatītāju priekšā runā Nemateriālās kultūras mantojuma centra “Upīte” vadītājs Andris Slišāns, politiķis Ivars Ījabs, arī kāds latgaliešu kaimiņš, “Narvesen” pārdevēja un citi. Katrs sniedz citu atbildi uz jautājumu, un neviena īsti neder Jānim Kronim.

Identitātes sajūtai acīmredzami nav vienas pareizas vai nepareizas atbildes un meklēšanas ceļš, jo vairāk – vajadzība pēc tā ir izrādes rosinājums, uz ko mudina “Apjukušais bārns”.

Interesanti, ka mākslinieki aizvien vairāk novērtē 1:1 formātu, kas ir ietilpīgāks nekā izklaidējošu pusprofesionālu stāvizrāžu piedāvājums. Monoizrādes ar spēcīgo autentiskas patiesības līmeni un pietuvinājumu cilvēka personībai ieņem aizvien lielāku vietu repertuārteātros, ko aktuāli papildina, piemēram, lietuviešu mākslinieka Justa Terteļa “Tas pāries” atkārtota viesošanās pie mums.

Henrieta Verhoustinska: Kas tad īsti ir latgalietis?

Latgaliski es tomēr nesaprotu tik labi, kā man kā baltinavietes meitai pienāktos. Tas ir viens no secinājumiem pēc Jāņa Kroņa monoizrādes “Apjukušais bārns” noskatīšanās. Pašam Kronim izziņas ceļā uz latgalieša identitāti secinājumu ir veseli seši, lai gan patiesībā izrāde rada krietni vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Veidot izrādi KVADRIFRONA aktieri uzvedina vecākās meitas šķietami vienkāršais jautājums – kas ir latgalietis? Šķiet, tam, kurš uzaudzis Gaigalavā, kura pirmā valoda ir latgaliešu un kurš sevi visu mūžu par latgalieti arī uzskatījis, šim jautājumam vajadzētu būt viegli atbildamam. Taču, tiklīdz pašsaprotamais jāsāk formulēt vārdos, tas vairs nemaz nav tik pašsaprotams. Kronis dodas divu nedēļu ekspedīcijā pa Latgali, runā ar dažādiem cilvēkiem un mēģina izpētīt to, kas īsti pētniecībai nepakļaujas – piederības sajūtu.

Arī pati izrāde ir mazliet ironiska, taču arī ļoti labdabīga lauka pētījuma prezentācija – ar pierakstu kladi, bērnības vietu fotogrāfijām, sastapto cilvēku stāstiem un ekspedīcijas secinājumiem. Kronis ir labs stāstnieks un prot pasmieties arī pats par sevi. Tiesa, daži publikas iesaistīšanas mēģinājumi man šķita drusku neveikli – skatītājiem izdalītā latgaliešu vārdnīca, kura tā arī netiek izmantota, Kalupes bildes un pat cepumi, lai nevienam neburkšķētu vēders. Taču neveiklības sajūta gaist izrādes mājīgajā, gandrīz ģimeniskajā intonācijā.

Neslēpšu – Kronim izdevās aizķert manis pašas latgaliskās saknes. Varbūt tāpēc kā skabarga iestrēga viņa doma, ka X stundā latgalieši būs pirmajās frontes līnijās. Ļoti ceru, ka šāda stunda nepienāks. Un ceru arī, ka latgalieši – un galu galā latvieši – neizzudīs tāpat kā no Latvijas ainavas izzudušie siena zārdi. Viens no tiem “Apjukušā bērna” scenogrāfijā palicis kā zīme no reiz bijušas pasaules.

Jauks ir arī muzikālais noformējums, kurā Stinga Englishman in New York un Grebenščikova Стаканы – patiesībā dziesma ar senu īru melodiju – pārtapušas latgaliskos songos. Šis pārnesums citā valodā un kultūrā savā ziņā saskan ar pašu izrādi: identitāte nav hermētiski noslēgta relikvija, bet kaut kas, ko cilvēks pārtulko un nodod tālāk.

Kroņa ekspedīcijas rezultāts nav definīcija. Latgalietis izrādās nevis īpašību saraksts, bet attiecības – ar valodu, vietu, ģimeni, atmiņu. Un cik forši, ka ir meitiņa, kas pajautā, lai pieaugušais pēkšņi atklātu, cik maz viņš patiesībā zina par sevi un savām saknēm.

Henrieta Verhoustinska: Kas tod eistyn ir latgalīts? [2]

Latgaliski es vystik nasaprūtu tik labi, kai maņ – baļtinavītis meitai – pīsakluotu. Tys ir vīns nu sacynuojumu piec Juoņa Krūņa monoizruodis “Apjukušais bārns” nūsavieršonys. Pošam Krūņam izzinis ceļā iz latgalīša identitati sacynuojumu ir vasali seši, koč i patīseibā izruode roda daudz vaira vaicuojumu nakai atsaceišonu.

Taiseit izruodi KVADRIFRONA akteri pamudynoj vacuokuos meitys it kai vīnkuoršais vaicuojums – kas ir latgalīts? Redzīs, tam, kurs izaudzs Gaigalovā, kura pyrmuo volūda ir latgalīšu i kurs sevi vysu myužu par latgalīti ari skaitejs, vajadzātu byut vīnkuoršai atsaceit iz itū vaicuojumu. Bet, kai tik pošsaprūtamais juosuoc formulēt vuordūs, tys vaira nimoz nav tik pošsaprūtams. Krūņs laižās diveju nedeļu ekspedicejā pa Latgolu, runoj ar vysaidim cylvākim i rauga izpieteit tū, kas eistyn pieteišonai napasakļaun – pīdareibys sajiutu.

Ari poša izruode ir drupeit ironiska, bet ari cīši labdabeiga lauka pietejuma prezentaceja – ar pīrokstu kladi, bierneibys vītu fotografejom, satyktūs cylvāku stuostim i ekspedicejis sacynuojumim. Krūņs ir lobs stuostnīks i muok pasasmīt ari pats par sevi. Tok juosoka, ka daži publikys īsaisteišonys mieginuojumi maņ ruodejuos drupeit naveikli – skateituojim izdaleituo latgalīšu vuordineica, kura tai i nateik izmontuota, skateituojim izdaleituos Kolupa kartenis i pat capumi, lai nivīnam naūrktu vādars. Bet naveikleibys sajiuta izgaist izruodis muojeigajā, gondreiž saimis sajiutai leidzeigajā intonacejā.

Nasliepšu – Krūņam izadeve aizgiut ari munys pošys latgaliskuos saknis. Varbyut partū kai skoborga īstrāga juo dūma, ka X stuņdē latgalīši byus pyrmajuos froņtis linejuos. Cīši cereju, ka taida stuņde nadaīs. I cereju ari, ka latgalīši – i gols golā latvīši – napagaiss taipat kai nu Latvejis ainovys pagaisušī sīna žeperi. Vīns nu tūs “Apjukušuo bārna” scenografejā palics kai zeime nu nazkod bejuša pasauļa.

Jauks ir ari muzykalais nūformiejums, kurā Stinga Englishman in New York i Grebenščikova Стаканы – patīseibā dzīsme ar seneju īru melodeju – palykušys par latgaliskim songim. Itys puornasums cytā volūdā i kulturā sovā ziņā saskaņ ar pošu izruodi: identitate nav hermetiski nūslāgta relikveja, bet nazkas, kū cylvāks puortulkoj i nūdūd tuoļuok.

Krūņa ekspedicejis rezultats nav definiceja. Latgalīts izaruoda na eipašeibu saroksts, bet attīceibys – ar volūdu, vītu, saimi, atmiņu. I cik forši, ka ir meiteņa, kas pavaicoj, kab pīaugušais pieški atkluotu, cik moz jis eistyn zyna par sevi i sovom saknem.

 

[1] Režisora Jāņa Norda filma “Ar putām uz lūpām” https://www.filmas.lv/movie/3992/
[2] Īsviedokli latgaliešu valodā tulkojusi Laura Melne