Tur uz Marsa – garāžā

Manai paaudzei drusku palīdzēja grāmata “Vīrieši no Marsa, sievietes – no Venēras”. Vismaz tik daudz, ka ļāva atslābt un nejusties pavisam muļķa lomā, jo paskaidroja, ka otrs cilvēks domā pilnīgi citādi un vispār ir cita planēta. Šī sen aizmirstā astronomija atkal uzpeldēja un neatlaidīgi maisījās pa galvu, Nacionālā teātra Aktieru zālē skatoties izrādi “Par tēviem”. Tad re, kur tas Marss atradās… Garāžā.

Telpa, iespējams, ir izrādes pati galvenā kategorija. Režisors Elmārs Seņkovs kopā ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Kristapu Kramiņu un septiņiem aktieriem – Egilu Melbārdi, Reini Suhanovu, Juri Hiršu, Aināru Ančevski, Valteru Sīli, Ivaru Kļavinski un Igoru Šelegovski – to radījuši pilnīgi noslēgtu, pašvērtīgu un pašpietiekamu. Tādu lietu sevī. Vai, pareizāk, vietu sevī. Divkārt noslēpumainu manās acīs to padara gan tas, ka esmu no Venēras (hm, no ķēķa vai bērnistabas?), gan tas, ka arī pašiem izrādes veidotājiem, kas ir aptuveni viena paaudze – plus mīnus barikāžu bērni –, tā ir nezināma, tikai iztēlē atdzīvojusies tēvu citadele.

Tam, kas notiek kaut kur aiz garāžas sienām, nav nozīmes, būtiskais ir koncentrēts šeit. Brīvība – no sapņiem par labāko auto līdz iespējai atviegloties. Mīlestība – no pieklīduša kaķa līdz skaistulēm pornožurnālos un seksam uz riepām. Attīstība – no perfekti uzasināta naža (bauda un darbība maz ko atšķiras no pašapmierināšanās) līdz ezotēriskiem murgiem un fiziskiem vingrinājumiem. Cerība – no telefonaparāta, kurā varbūt laimēsies pateikt vajadzīgos vārdus, līdz plastmasas glāzītei, ko, diesdod, kādreiz pietiks gribasspēka neizdzert. Izrādes pirmā daļa varētu būt viņu visu kopējais mēģinājums tikt iekšā šajā turpat vai sakrālajā telpā un nojaust, ko tur būtu varējuši darīt tēvi, kuru citā izplatījumā, ārpusē, vienkārši nebija.

Īsās etīdēs par patiesībā tīriem niekiem aktieri pamanās uzzīmēt raksturu, iespējams, diezgan daudz ieliekot arī no sevis. Gēni, gēni. Un, viņu apdzīvota, šī sakrālā telpa atklājas kā īsts vientulības koncentrāts. Bet var jau būt, ka tā tas izskatās, tikai no Venēras raugoties.

Izrādes otrā daļa varētu būt tāda sava veida iznākšana no skapja. It kā krietni jestrs un atraktīvs koncerts dažādiem instrumentiem ar  pamācībām. Bet visai drīz kļūst skaidrs, cik intīma ir šī daļa, jo tajā izlikta apskatei tā saujiņa kopādarīšanas, kopābūšanas, pleca sajūtas, kas iegriezusies atmiņā un tiek sargāta kā liels dārgums.

Pirmā daļa bija fantāzijas par iespējamo, bet nezināmo, tālab gan formā, gan saturā vienota, noslīpēta un atsvešināta. Otrā daļa ir nesaķemmēta, brīžiem pārspīlēta, krietni par garu, ar vairākām kodām un iespējamiem zīmīgiem punktiem. Tieši tāpēc, ka… savējā. Ka smiekli lielākoties aizstāj asaras. Ka ieraudzīt visu no komiskās puses nozīmē – izdzīvot, nesajukt, nesabrukt. Alvis Hermanis kādreiz teicis, ka ikviena cilvēka dzīve, ciešāk aplūkojot, ir traģiska. Nu, ir jau gan. Pat ja, cieši lūkojoties, smejam kā kutināti.

Viena tehniskas dabas piezīme. Ne mazākajā mērā neapšaubot, ka Marsa pasaulē mātes vārdi ir īstākie un tiešākie, ar patiesu prieku pārliecinājos, ka šī paaudze tos vairs ne īsti jūt, nedz arī prot lietot. Radošuma pietrūkst.