
Osvalds Alvings – Vladislavs Vasiļjevs, Helēne Alvinga – Irina Kešiševa // Foto – Gatis Timofejevs
Vai pagātne ir pagātne?
Recenzija par Daugavpils teātra izrādi “Rēgi” Terjes Skunsenga-Naudēra režijā
Caur Daugavpils teātra skatuves dēļu spraugām lēni izplūst dūmi. Gaismas staros tie uz mirkli gūst apveidu un izgaist. Zemdegas. Uguns, kas turpina izplatīties zem šķietami neskartas virskārtas. Norvēģu režisora Terjes Skunsenga-Naudēra iestudējumā šī gruzdēšana piešķir skatuvisku veidolu Henrika Ibsena “Rēgu” dramaturģijai, kurā cilvēku likteņus postošie procesi ilgi norisinās ārpus redzamā un vārdos izteiktā.
Lugā, ko autors nosaucis par ģimenes drāmu trīs cēlienos, Henriks Ibsens pēta cilvēka brīvības robežas pasaulē, kurā pienākumu, godu un tikumību mēra pēc sabiedrībā pieņemtiem priekšstatiem. Helēne Alvinga savu dzīvi pakārtojusi šīm normām, gadiem ilgi uzturot priekšzīmīgas laulības tēlu un slēpjot patiesību. Viņa centusies pasargāt dēlu no tēva pagātnes, nenojaušot, cik dziļi tā jau iesakņojusies Osvalda dzīvē. Kopš kambarkunga Alvinga nāves pagājuši desmit gadi, taču viņa rīcības sekas joprojām nosaka lugas varoņu likteņus. Arī darba oriģinālnosaukumā Gengangere ietverta atgriešanās nozīme. Ibsena rēgi ir ne vien iepriekšējo paaudžu atstātais mantojums, bet arī savu laiku pārdzīvojuši uzskati un pārliecības, no kā dzīvajiem tik grūti atbrīvoties.
Ibsena “Rēgi”, pirmoreiz publicēti 1881. gada 13. decembrī Kopenhāgenā, izraisīja asu sabiedrības reakciju. Skandināvijas teātri atteicās lugu iestudēt, tādēļ tās pasaules pirmizrāde notika 1882. gada 20. maijā Čikāgā. Helēnes Alvingas lomā iejutās profesionāla dāņu aktrise Helga fon Blūme, bet pārējās lomas atveidoja dāņu un norvēģu amatierteātru aktieri. Izrādi oriģinālvalodā spēlēja skandināvu imigrantu auditorijai.[1] Pirmizrādes dienā Helga fon Blūme laikrakstā Skandinaven rakstīja par lugā gruzdošo nemieru pret iesīkstējušiem aizspriedumiem un ticējumiem, par šaubu lāpu, ar kuru Ibsens izgaismo visu reiz pieņemto. Aktrise atzina arī Alvinga kundzes lomas sarežģītību, uzsverot, cik daudz laika un rūpīga darba prasa tās apguve.[2] Eiropas pirmizrāde sekoja 1883. gadā Helsingborgā, Zviedrijā.
Latvijas teātru repertuārā luga ienāca 20. gadsimta sākumā. 1908. gadā tā iestudēta Rīgas Latviešu teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī. Turpmāk pie tās vairākkārt atgriezušies Valmieras teātra režisori: Anna Lāce (1955), Felikss Deičs (1999) un Māra Ķimele (2020). Ķimeles iestudējums ieguva nosaukumu “Alvinga kundze”. 2014. gadā “Spokus” Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēja Mihails Kublinskis. Luga dažādos laikposmos bijusi arī Latvijas amatierteātru repertuārā.
Gandrīz pusotru gadsimtu pēc pasaules pirmizrādes Daugavpils teātrī Ibsena ģimenes drāmu iestudējis norvēģu režisors un aktieris Terje Skunsengs-Naudērs, kurš savā profesionālajā darbībā pievērsies gan skandināvu klasiķu, gan mūsdienu autoru dramaturģijai. “Rēgi” ir viņa pirmais iestudējums Latvijā. Tajā režisors īpašu uzmanību centies pievērst vecāku un bērnu attiecībām, apzinoties arī izrādē izvirzītās prasības aktiermeistarībai: “Šīs lugas iestudēšana jau ilgu laiku ir bijis mans sapnis. Ibsena “Rēgi” ir psiholoģisks meistardarbs un radikāla luga par sabiedrības paštaisno morāli. Turklāt tā ir īstens izaicinājums aktieriem, kuriem jāpielieto visa sava meistarība, lai atklātu šo tēlu daudzos slāņus.”[3]

Zem virskārtas
Skatītāju sēdvietas iekārtotas uz lielās zāles skatuves. Ienākot mēs tiekam apžilbināti ar spilgtiem gaismas stariem, kas neļauj pilnībā saskatīt scenogrāfijas aprises. Scenogrāfs Aigars Ozoliņš apvērsis ierasto skatuves un skatītāju telpas attiecību. Uz koka dēļu grīdas starp stikla sienu šķautnēm, kuru formās jaušami kalnu grēdu silueti, iekārtota dzīvojamā istaba ar 19. gadsimta beigām raksturīgiem interjera priekšmetiem. Aiz aktieru spēles laukuma paveras tukša zāle. Tajā starp krēslu rindām – milzīgs akmens, pie kura vēlāk mans skatiens atgriežas vairākkārt.
“Rēgos” pagātnes notikumi, kuru sekas nosaka lugas darbību tagadnē, izgaismojas caur sarunām. Par Alvinga dzīvi, Helēnes attiecībām ar vīru un dēlu, Regīnas pagātni uzzinām pamazām, Ibsenam atklājot rūpīgi glabātos noslēpumus. Daugavpils iestudējumā šī Ibsena retrospektīvās dramaturģijas īpatnība ieguvusi izteiksmīgu vizuālo veidolu. Dūmi, kas izplūst caur koka dēļu spraugām, Sergeja Vasiļjeva veidotajā mainīgajā gaismā ļauj nojaust zem virskārtas notiekošo. Zemdegu radītā spriedze ir teju fiziski sajūtama. Līdzīgu iekšēju gruzdēšanu gaidu arī aktieru saspēlē. Ibsena psiholoģiskajā drāmā vārdam ir liels svars, taču smalkākie attiecību pavedieni savijas nepateiktajā. Tieši skatienos, pauzēs, tikko jaušamās sejas izteiksmes pārmaiņās meklēju atbalsi tam, kas palicis ārpus Ibsena varoņu izrunātajiem vārdiem. Vairākkārt izrādes gaitā gaidīju, kad partnera teiktais izjauks otra aktiera stīvo mieru, mainīs viņa stāju, kustību vai mīmiku. Taču pat brīžos, kad dzirdētais varētu satricināt pārliecību par sabiedrībā vispārpieņemtām patiesībām, aktieru intonācija paliek gandrīz nemainīga, un žesti apraujas, tikko iesākušies. Ibsena savērptajam stāstam izsekot ir iespējams, taču ne vienmēr izdodas sajust, ko atklātā patiesība nodara varoņiem. Piemēram, pirmā cēliena noslēguma ainā Alvinga kundzes centienos izstāstīt gadiem noklusēto laulības dzīves patiesību jūtama Irinas Kešiševas izpratne par vārda svaru. Runas tempa maiņa, šaubu pilnās pauzes, nodurtais skatiens un lūdzošie žesti atklāj sievietes iekšējo cīņu. Taču Viktora Janceviča atveidotā mācītāja Mandersa monotonajai reakcijai uz dzirdēto nenoticu. Dramatiskās spriedzes turpinājumu velti mēģinu saklausīt arī klusajā muzikālajā pavadījumā. Šādos brīžos manas domas pielīp atspulgiem stikla sienās. Tajās no dažādām pusēm ieraugāmais aktiera augums rosina iztēloties arī tēla šķautnes, kuras aktierspēlē palikušas neatklātas. Tikmēr caur grīdas dēļiem atkal izlaužas sārti dūmi. Zemdegas.

Akmens
Ar katru atklāto noslēpumu, katru sarunu, kurā tā arī neizdodas atrisināt gadiem samilzušās pretrunas, akmens tukšajā skatītāju zālē manās acīs kļūst arvien lielāks. Aigara Ozoliņa scenogrāfijā tam nav jāmaina nedz forma, nedz atrašanās vieta, lai izrādes gaitā pieaugtu tā smagums. Irinas Kešiševas tēlojumā Helēnes ilgi apslāpētais nemiers pamazām pāraug neslēptā pretestībā. Taču aktrises uzturētā iekšējā kvēle reti pārņem viņas skatuves partnerus. Brīžiem šķiet, ka, pat novilkuši lietusmēteļus, aktieri nav atbrīvojušies no lietus dzestruma, kas slāpē viņu tēlu emocionālo degsmi. Šādā saspēlē īpaši skaudri iezīmējas Helēnes vientulība.
Mihails Samodahovs radījis spilgtu, psiholoģiski atpazīstamu Engstranda tēlu, kura spēja pielāgoties sarunas partnerim precīzi nolasāma stājā, gaitā un žestos. Viņa centienus iemantot sabiedrības cieņu raksturo arī Gata Timofejeva veidotie kostīmi. Pieticīgo amatnieka apģērbu izrādes gaitā nomaina respektablāks tērps, taču augums joprojām paliek lišķīgi saliekts. Pat kājas vainu Engstrands prot izmantot par aizbildinājumu morāli apšaubāmai rīcībai. Savas sirdsapziņas priekšā viņš allaž stāv uz divām taisnām kājām. Tomēr Samodahova runā pietrūkst intonatīvo nianšu, kas ļautu nojaust Engstranda patiesos nolūkus. Jau pirmajā ainā ar Alinas Kaļinas atveidoto Regīnu Engstranda piedāvājumā strādāt iecerētajā jūrnieku namā savijas šķietami tēvišķas rūpes, aprēķins un izpratne par jaunietes skaistuma komerciālo vērtību. Šo motīvu daudzveidību atklāj galvenokārt Ibsena teksts. Arī Kaļinas atveidotās Regīnas attieksmē pret sarunu biedriem vairāk jaušama dramaturga vārdu ilustrācija nekā to zemteksta atklāsme. Domās atkal atgriežos pie akmens. Līdzās smagumam, kas jānes Ibsena varoņiem, arvien skaidrāk apjaušu arī dramaturģijas svaru, ar kuru jātiek galā aktieriem. Atceros Helgas fon Blūmes pārdomas pirms lugas pasaules pirmizrādes un Terjes Skunsenga-Naudēra teikto par aktiermeistarību, kas nepieciešama Ibsena tēlu daudzslāņainības atklāšanai. Daugavpils izrādē aktieru centieni ir jūtami, tomēr Ibsena dramaturģijas smagumu ansamblim ne vienmēr izdodas pacelt.

Uguns
Izrādes ievadā pieteiktais zemdegu motīvs līdz ar patversmes ugunsgrēku iegūst jaunu dramaturģisku nozīmi. Jau no pirmās ainas jūtama tuvojošā katastrofa. Ugunsgrēks ir tikai tās redzamā daļa. Turpmākajā lugas gaitā liesmu nodarītos postījumus aizēno cilvēku dzīvēs atklātā posta mērogs. Dažu repliku laikā Engstrands no pazemīga lūdzēja kļūst par situācijas noteicēju. Mandersa sludinātie morāles principi izrādās pārsteidzoši elastīgi, tiklīdz apdraudēta paša reputācija. Ibsens sabiezina notikumus, saasina pretrunas. Teksts deg, bet aktieru kustībās saglabājas līdzšinējais nesteidzīgums. Arī viņu uznākšanas un aiziešanas epizodēs gaita maz ko pastāsta par ārpus Alvingu nama piedzīvoto.
Terjes Skunsenga-Naudēra iestudējuma intelektuālā spriedze jūtama arī brīžos, kad emocionālā atslābst. Patversme ir nodegusi, bet priekšstati, kuru vārdā tā celta, izrādās ugunsdroši. Kopš lugas tapšanas mainījušies sabiedrības tikumības mēri, taču ģimenes labās slavas vārdā noklusētās patiesības joprojām spēj izpostīt cilvēku dzīves. Arī pienākums un mīlestība var kļūt par aizbildinājumu otra cilvēka brīvības ierobežošanai.
Saule
Vladislava Vasiļjeva atveidotais Osvalds Alvingu namā ienāk jau dzīves apburzīts. Viņa stāstījumā par mākslinieku dzīvi ārpus dzimtenes, par tur iepazīto domas un attiecību brīvību gribētos kaut uz mirkli ieraudzīt cilvēku, kāds Osvalds reiz bijis. Vasiļjeva tēlojumā jau kopš pirmajām ainām dominē gaudulīgas intonācijas, atstājot maz vietas Osvalda emocionālā stāvokļa pārmaiņām.
Lugas trīs cēlienus režisors apvienojis divās izrādes daļās. Otrā un trešā cēliena norise bez starpbrīža rada priekšnoteikumus nepārtrauktam dramatiskās spriedzes kāpinājumam no patversmes ugunsgrēka līdz kulminācijai mātes un dēla attiecībās. Jau Ibsena lugas remarkās gaismai atvēlēta būtiska loma traģēdijas kompozīcijā. No lietū tītas fjorda ainavas cauri vakara krēslai un patversmes ugunsgrēka blāzmai dramaturgs mūs aizved līdz saullēktam. Osvalda stāstījums par citur iepazīto dzīvesprieku piešķir viņa pēdējām alkām pēc saules īpašu skaudrumu. Dabā gaisma pieņemas spēkā, Osvalda apziņā tā dziest.
Tieši finālā Vasiļjeva tēlojums iegūst līdz tam pietrūkušo psiholoģisko precizitāti. Atslābst aktiera sejas muskuļi, zūd ķermeņa saspringums. Šajā mirklī noticu Osvalda nolemtībai, un saprotamāka kļūst arī aktiera izvēle jau no pirmajām ainām uzturēt šādu emocionālo stāvokli. Citām acīm ieraugu Osvalda balto adīto džemperi – tik daudz nevainības uz svešas vainas nospiestiem pleciem. Kešiševas Alvinga kundzes attālināšanās skatuves dziļumā šķiet kā atgriešanās pagātnē, kuru turpmāk nāksies izdzīvot ar vēl smagāku nastu. Mātes un dēla pēdējā kopīgajā ainā režisora interpretācija mani emocionāli pārliecina.
Gaismas spēja atklāt cilvēka iekšējo dzīvi Terji Skunsengu-Naudēru nodarbinājusi arī darbā pie Juna Foses dramaturģijas. 2024. gadā Bergenas teātrī Den Nationale Scene iestudējot lugu “Kāds noteikti atnāks”, režisors stāstījis par skaņas un gaismas iespējām ļaut skatītājam no reālistiski atveidotās dzīves telpas nokļūt varoņu psiholoģiskajā pasaulē. Šajā pašā intervijā viņš atzinis: “Pagātne vienmēr nāk un klauvē pie durvīm.”[4]

Daugavpils iestudējumā pagātnei vairs nav jāklauvē pie durvīm. Tā gruzd zem Alvingu nama grīdas. Zemdegas ir izcils Ibsena dramaturģijas skatuviskais tulkojums. Aigara Ozoliņa un Sergeja Vasiļjeva radītajā telpā pagātnei piemīt fizikālas īpašības – tai ir svars, temperatūra, spēja izplatīties un postīt. Taču ko psiholoģiskajā teātrī nozīmē tik izteiksmīga scenogrāfija, ja tai jāuzņemas atklāt arī aktieru neizspēlēto? Gaismā, stikla atspulgos un dūmu kustībā nolasu arī to, kas izrādes varoņu attiecībās palicis emocionāli neatklāts.
Saule aust, apspīdot akmeni lielās zāles tukšajās skatītāju rindās. Tur, kur parasti sēžam mēs. Ibsena varoņu likteņos savijušās paaudžu izvēles, un līdz ar dzīvību cilvēks mantojumā saņem arī citu pieņemto lēmumu sekas. Akmens rosina domāt ne vien par nastu, ko nesam paši, bet arī par to, kādu varam atstāt citiem. Pēc izrādes manī turpina gruzdēt jautājums – vai pagātne ir pagātne?
[1] https://ibsen.uio.no/VERK_Ge.html
[2] https://www.hf.uio.no/is/tjenester/virtuelle-ibsensenteret/Anmeldelser/ge/ge-h-bluhme-jensen.html
[3] https://www.daugavpils.lv/kultura/kulturas-zinas/daugavpils-teatra-regi-stasts-par-pagatnes-spiedogu
[4] https://dns.no/livet-banker-alltid-pa-doren/

Ieteikt


