Vienkāršs stāsts četrās personās

Tā noticis, ka vienas sezonas laikā interesi par Tenesija Viljamsa lugām izrādījuši divi galvaspilsētas teātri. Nacionālajā spēlē “Ilgu tramvaju”, savukārt Jaunajā Rīgas teātrī pavisam nesen pirmizrādi piedzīvojis Jura Rijnieka iestudējums “Stikla zvērnīca”. Kā viena, tā otra luga dažādos gados piedzīvojusi vairākas interpretācijas uz mūsu teātru skatuvēm. Arī šīs pirmizrādes raisa interesi galvenokārt ar iespēju zināmā sižetā un tēlu attiecībās ieraudzīt jaunas, nebijušas nianses. Tomēr sava nozīme arī tam, ka dramatiskais materiāls, ko varam uzskatīt par 20. gadsimta klasiku, ir grods un līdz perfekcijai noslīpēts. Tas reizē ir pamats viengabalainam skatuves darbam, kurā “ar dramaturģiju viss ir kārtībā”, taču nenoliegsim – sniedzot bezgalīgas interpretācijas iespējas, luga tās arī pieprasa.

“Stikla zvērnīcu” Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis Juris Rijnieks, sadarbojoties ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un kostīmu mākslinieci Jolantu Rimkuti, gaismu mākslinieku Niku Ciprusu un videomākslinieku Arti Dzērvi. Skatuves ietērps ieturēts viscaur brūni pelēkos toņos, uzsverot novecojušas, noputējušas un arī bezcerīgas pasaules atveidu. Tiesa gan, Vilkārša fotouzņēmumos varoņi un vide ieguvuši zeltaini brūnu nokrāsu, kas epizodēm un lugas tēliem piešķir veca zeltījuma nokrāsu, piešķirot vēl vienu dimensiju, kurā nepārprotami uztverama arī nostalģija pēc pagātnes, pēc aizgājušā laika, kas nekad vairs neatgriezīsies. Darbības izkārtojums lugā pasniegts kā Toma Vingfīlda atmiņu stāsts, un jāatzīst – pašā izrādē šī atmiņu starojuma, noputējušā zelta mirdzuma tik ļoti pietrūkst.

Ritvars Logins Toma lomā, grimēts kā Tenesijs Viljamss fotogrāfijā, godīgi un stipri lietišķi stāsta par notikumiem ģimenes lokā. Taču distanci starp “toreiz” un “tagad” grūti uztvert. Kāpēc Tomam, kurš acīmredzot ilgu laiku ir prom no ģimenes dzīves bezcerīgajiem pinekļiem, ir svarīgi atminēties epizodes ar mātes Amandas un māsas Lauras līdzdalību? Te nonākam pie paša svarīgākā jautājuma: ko šī ārējos komponentos rūpīgi saliktā izrāde tiecas vēstīt skatītājiem? Par ko mums stāsta režisora Jura Rijnieka variants? Un kāpēc tas šobrīd var būt aktuāls? Uzsvērtā nolemtība un bezcerība, turklāt neglābjamais ilustratīvisms tēlu attiecībām un darbības norisēm laupa gan dzīvību, gan iekšēju spriegumu.

Par režisora izvēlētajiem ilustratīvajiem paņēmieniem. Cik lielā mērā tie iestudējumā lietoti, lai tieši un nepārprotami skatītājam uzsvērtu dramaturģijas vēstījumu un režijas pozīciju, vai tomēr – lai materiālā neiesvaidītam skatītājam vienkāršā valodā uzsvērtu un tulkotu notiekošo. Ja, darbībai iesākoties, virs skatuves tiek projicēts dramaturga portrets, pieņemsim, ka tas aiz cieņas pret Tenesiju Viljamsu. Bet, kad turpat ik pa brīdim uz šī tumšā ekrāna projicē atsevišķus dialogu atslēgvārdus, tas jau ir traucējoši. Un tad vēl vizuālie papildinājumi – baltais zirgs spoguļa ielogā un narcišu plūdi, kad Amanda stāsta par savas jaunības piedzīvojumiem… Šīs ilustrācijas nevar uztvert citādi kā neuzticēšanos JRT fanātiem, kam ar vārdu, zemtekstu un skatuves darbību vien par maz. Uz šīm domām vedina arī izrādes programma, kurā bezgala daudz vietas atvēlēts autora ģimenes locekļiem un viņu fotogrāfijām. Teātris taču piedāvā lugas interpretāciju, savu versiju pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados sarakstītajai lugai. Katrā ziņā šāda pievēršanās dramaturga biografijas faktiem, ne viņa mākslas darbam, kaut izglītojoša, izrādes kontekstā ir gluži pārcentīga.

“Stikla zvērnīca” ir nopietni atšifrējams skatuves darbs, kur varoņu konflikts ar sevi, citiem un savu dzīvesveidu meklējams zemtekstos. Te nu mums iespējams tikai minēt, ar kādām domām un ilgām dzīvo, piemēram, Agates Kristas Laura, stikla figūriņu rūpīgā krājēja un aprūpētāja. Aktrises varone ir tik uzkrītoši slima, ka brīžam kļūst neērti vērot viņas fizisko nepilnību atveidojumu. Turklāt Lauras “zvērnīca”, kas nepārprotami personificē meitenes sapņu un ilgu pasauli, scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša skatījumā tumšā skapja plauktos ir tik grandioza, ka tā kalpo tikai par dekoratīvu elementu. Saikne ar varones iekšpasauli nekādi neiezīmējas. Un divskatā ar Toma Harjo Džimu skatuves darbība gandrīz vai apstājas, neatklājot ne Lauras, ne Džima iekšējās kolīzijas. Džims vispār paliek izrādes lielais noslēpums. Kas viņš ir patiesībā un kāpēc veikli aiztinas no Vingfīldu ģimenes skavām? Visnotaļ simpātiskais puisis ar žilbinošo smaidu ļauj skatītājam par to tikai minēt.

Mātes Amandas Vingfīldas lomā Elita Kļaviņa teicami iemieso priekšstatu par pagātnē piedzīvoto, par manierēm un uzskatiem, kā vadāma un izrīkojama ģimenes dzīve. Kaut arī šis uzdevums veicams ierobežotos materiālos apstākļos. Priekšplānā izvirzās nenogurstošs bērnu dzīves plānotājas tēls, brīžam izteiksmīgi komisks atsevišķu situāciju vērtējumos. Taču pietrūkst tēla apjoma, dramatiski nopietnāka vērtējuma šīs Amandas dominancei savu bērnu likteņu kārtošanā.

Sekojot Ritvara Logina risinātajam Toma atmiņu stāstam, gūstam konkrētu priekšstatu par epizodēm Vingfīldu dzīvoklītī. Patiesībā jau gauži vienkāršs stāsts – kā Laura pievīlās savos sapņos par jau skolas gados uzlūkoto simpātiju, kas tā arī nekļuva par viņas līgavaini. Par mātes veltīgajā pūlēm izprecināt slimo meitu un par Toma aiziešanu no ģimenes klēpja pasaulē. Noticam, jo tā jau varēja būt… Taču sadursmes, pretrunas, vārdos neizteikti konflikti, šaubas un savu uzskatu aizstāvība, kas, runājot šo pašu tekstu, iespējams, varētu mutuļot lomu zemtekstā, vēršot šo vienkāršo stāstu par dziļas nesaprašanās drāmu, gan neizskanēja.