AKTIERIS RUNĀ: Samira Adgezalova

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas bakalaura un maģistra studiju programmu studentiem turpina 2014. gadā aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem. Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011. un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2015. gada LKA absolventiem. Kursa mākslinieciskā vadītāja Anna Eižvertiņa, kuras komentārs par katru lasāms intervijas beigās, jaunajiem aktieriem novēl sastapt cilvēkus, kas viņiem tic! 

Ligita Zaula. Kā nokļuvāt līdz aktrises profesijai? Kāpēc šāda izvēle?

Samira Adgezalova: Lai cik banāli tas arī neizklausītos, man aktiera profesija bija bērnības sapnis. Tas radās aptuveni astoņu gadu vecumā, skatoties amerikāņu filmas un seriālus. Mācījos Ziemeļvalstu ģimnāzijā Rīgā, un mana pirmā loma bija 1. klasē, skolas izrādē „Kaķīša dzirnavas”, kur spēlēju Kaķīti. 7. klasē aktiermeistarības skolotāja man piedāvāja skolas izrādē spēlēt Runci zābakos. Tā arī viss sākās – vidusskolas laikā jau zināju, ka stāšos Kultūras akadēmijā. Iestājos veiksmīgi ar pirmo reizi. Plāna “B” man nebija.

Kā notika iestāšanās? Vai ir kādas īpašas atmiņas par šo laiku?

Kopumā tas ir liels stress, bailes no nezināmā, bet liela vēlme sasniegt šo nezināmo. Iestāšanās sastāvēja no četrām kārtām, pēdējā kārta jeb kolokvijs sākumā biedēja visvairāk, jo klīda leģendas, ka var pajautāt visneiedomājamākos jautājumus par literatūras vai teātra vēsturi, taču beigās tā nemaz nebija. Man lūdza uz vietas kaut ko izdomāt vai nospēlēt kādu etīdi. Kopumā tās bija četras interesantas dienas, kurās neeksistēja nekas cits. Tomēr, lai kā es gribēju tikt aktieros, teikšu godīgi, nebiju nenormāli apzinīga un centīga. Tagad gan tas ir mainījies. Visu, kas bija jāsagatavo iestājeksāmeniem, iemācījos burtiski pēdējās dienās. Spilgti palikusi atmiņā tieši dejošanas kārta. Latvijas Kultūras akadēmijas lielajā zālē tāds milzīgs bars dejojām, atveidojot kaut kādus ķēmus un cirka māksliniekus. Atceros brīdi, kad bija jākāpj uz skatuves žūrijas priekšā un no lielā uztraukuma aizmirsu no žūrijas paņemt pasi, pēc tam skrēju atpakaļ.

Vai skolas gados esat ieguvusi arī muzikālo izglītību ?

Nē, neesmu mūzikas skolas bērns. Esmu tas bērns, kurš apmeklējis dejošanas nodarbības.

Kā tad izrāde “Klubs “Paradise”” (rež. Paula Pļavniece, Dirty Deal Teatro, 2018 – L. Z.)? Vai bungu spēle tika apgūta speciāli izrādei?

Jā, bungu spēlēšanu apguvu speciāli izrādes vajadzībām. Kaut kā tiešām veiksmīgi. Iespējams, iepriekšējā dzīvē esmu spēlējusi bungas. (Smejas.) Droši vien tas ir saistīts ar ritma izjūtu. Tas arī nostrādāja: ritms, muzikālā dzirde, man arī patika pats process. Kad man pateica, ka būs jāspēlē bungas, es vispār nesapratu: “Es un bungas?”

Kā ideja tā bija ?

Ideja pieder gan režisorei Paulai Pļavniecei, gan Jēkabam Nīmanim (izrādes “Klubs “Paradise”” skaņu mākslinieks – L. Z.), gan Annai Sīlei (DDT vadītāja– L. Z.). Viņiem trijiem kaut kā likās, ka bungas jāspēlē tieši man. Režisore teica: “Tevī ir jauda!” Pēc pirmajiem pāris mēģinājumiem sapratu, ka man ļoti patīk bungas un to spēle arī padodas. Tad iegāju azartā.

Kurš bija bungu spēles pedagogs? Vai Jēkabs Nīmanis?

Jā, Jēkabs Nīmanis un vēl viens brīnišķīgs puisis Jurģis Lūsis. Viņš ir bungu mākslinieks un skolotājs. Paldies viņam!

Ko visu gan lomu dēļ nevar iemācīties!

Jā, īstenībā visu var iemācīties!

Turpinot tēmu, gribu pajautāt par darbu pie Fjoklas lomas izrādē “Precības” (rež. Sergejs Zemļanskis, Liepājas teātris, 2017 – L. Z.). Man šķiet apbrīnojami, kā dramatiskā teātra aktieris var tik perfekti izteikt savu lomu tikai caur kustību. Kā tapa loma?

Process, protams, bija grūts un sarežģīts. Patiesībā viss sākās daudz agrāk. Liepājas teātrī pirms tam bija iestudējums “Indulis un Ārija”, ko veidoja šis pats režisors. Kad viena aktrise, kura spēlēja izrādē, aizgāja dekrētā, man nācās ielēkt viņas lomā (Alda, Lengvina meita– L. Z.). “Indulis un Ārija” un “Precības”, protams, ir divi dažādi darbi, taču iezīmes un horeogrāfa rokraksts ir līdzīgs. “Precību” mēģinājumu procesā man jau bija diezgan skaidrs, kā režisors strādā un ko viņš grib panākt. Ar mums strādāja arī horeogrāfe Liene Grava, kura ieguldīja ļoti daudz darba pie šīs izrādes tapšanas. Iesākumā es nebiju izrādē vispār paredzēta, mēģinājumu procesā nonācu tikai pēdējās trīs nedēļās. Tā salikās – zvaigznes iekrita man par labu, un izrādījās, ka man tur ir jābūt. Tās bija trīs ļoti intensīvas nedēļas. Pirmo nedēļu mācījos deju numurus, kas bija jau uztaisīti. Paralēli apguvu visu jauno, kas nāca mēģinājumos. Tad sekoja pirmizrāde un tālākais priecīgais notikums – “Spēlmaņu nakts” balvas (“Spēlmaņu nakts 2017” apbalvošanas ceremonijā “Precības” saņēma septiņas balvas – L. Z.).

Lomu veidot nebija viegli, tāpēc ka tās nav vienkāršas kustības. Tā nav plika dejošana. Katrai kustībai apakšā ir teksts. Principā katra kustība var paskaidrot, ko es gribu. Māksla ir tajā: viens ir iemācīties kustības un tās tehniski nodejot kaut vai nakts vidū, bet otrs – uz skatuves tās atdzīvināt un izpildīt kā pirmo reizi, lai izrāde ir dzīva. Kustība rodas nevis tāpēc, ka režisors teicis – jāliek roka augšā vai kāja pa labi, bet no tā, ka saproti, ko ar to gribi pateikt. Kustībai vienkārši ir jāpiedzimst uz vietas. Tā, man liekas, bija izrādes atslēga. Iespējams, tāpēc mēs ieguvām visas šīs balvas un lielo atzinību arī no skatītājiem. Jā, tā nebija vienkārši dejas izrāde, bet tiešām izrāde bez vārdiem.  

Atgriežoties atpakaļ laikā – vai uzsākot studijas un vēlāk strādājot teātrī mainījās priekšstats par aktiera profesiju?

Protams, esmu sapratusi, cik daudz laika un spēka prasa aktiera profesija. Jau akadēmijas laikā visus četrus gadus citas dzīves vienkārši nebija. Tas ir liels psiholoģisks izaicinājums – jaunam cilvēkam pēc vidusskolas, kurš līdz šim kā zaļš gurķis pieradis darīt, ko grib, atrodoties pastāvīgā brīvsolī, pēkšņi jānes liela atbildība un sevi ir jāorganizē. Piemēram, katru rītu plkst. 8.00 jādodas uz dejošanu, līdz plkst. 22.00 vai 23.00 vakarā ir jābūt skolā, kur jāmācās, jāstrādā un jāmēģina. Katru dienu atrasties šādā ritmā ir psiholoģiski grūti. Taču brīdī, kad to pieņem un saproti, ka tas ir tas ceļš, kas jāiet, kļūst vieglāk. Atminos tekstu uz sienas vecajās JRT telpās: “Life not Lifestyle”. Ja gribi būt aktieris, tad tas ir vienīgais ceļš. Vēlāk, sākot strādāt teātrī, arī esi tikpat noslogots un aizņemts.

Jūs tikāt audzināti kā brīvmākslinieki.

Jā, tieši tā. Man liekas, atrodoties kāda konkrēta teātra kursā, tas nedaudz atvieglo situāciju. Skaidrs, ka pēc studijām teātris nepaņemtu visus, taču ir ļoti liela iespēja, ka tiksi strādāt konkrētajā teātrī. Bet, ja esi “bezteātra” kursā, tas nozīmē, ka jādara maksimāli viss, lai tevi kāds pamana un vispār kādam esi vajadzīgs. Mēs kursā arī bijām meiteņu pārsvars. Jā, atbildība bija liela…

Tomēr Liepājas teātris uzaicināja.

Sākumā Liepājas teātris man vienkārši piedāvāja galveno lomu izrādē “Paradīze” (2015) pie režisora Dž. Dž. Džilindžera. Toreiz vēl mācījos 4. kursā. Man nebija plāna pārvākties uz kādu citu pilsētu. Liepājā biju bijusi vien pāris reizes savā dzīvē, un man tas šķita ļoti tālu – kā aiz trejdeviņām jūrām un kalniem… Tomēr dzīve mani aizpūta uz šo skaisto un vējaino pilsētu.

Vai kursa audzinātāji neiebilda par šādu pavērsienu ?

Lai gan mēs bijām kurss, kurus īsti nekur lieki nelaida ārpus skolas teritorijas, neiebilda gan. Varbūt tāpēc, ka mācījāmies jau 4. kursā. Lai gan arī 3. kursā ar kursabiedriem piedalījos Indras Rogas iestudējumā “Kabarē” Nacionālajā teātrī (2014). Pēc “Paradīzes” mani uzaicināja strādāt štatā Liepājas teātrī. Piekritu, jo tas likās ļoti kruti. Darbs tik labā teātrī – wow. Ja tev, vēl studentam esot, labs un spēcīgs teātris piedāvā štata vietu, grēks atteikt. Ja nebūtu aizgājusi uz Liepāju, nezinu, kā izvērstos mana radošā dzīve. Garantiju jau nebija. Visi mums kladzināja, ka aktieru jau ir pilns, nevienam nevienu nevajag un darba nav. Liepājas teātra štatā strādāju divus gadus, patlaban esmu ārštatā. Nolēmu, ka tā eksistēt man ir ērtāk. Šosezon Liepājā man bija divi jauniestudējumi: Viestura Meikšāna “Bernardas Albas māja” (Magdalēnas loma, 2018 – L. Z.) un Dž. Dž. Džilindžera “Pollianna” (Nensijas loma, 2019 – L. Z.).

Štata vieta teātrī un brīvmākslinieces statuss – kādas ir abu priekšrocības un trūkumi?

Man tomēr ir ļoti liels prieks, ka sākumā pabiju štatā un tagad esmu brīvmāksliniece, nevis otrādi. Man ir kolēģi, kuriem ir pretēja situācija, – ilgus gadus bijuši ārštatā un pieraduši pie ārštata dzīves, kas nozīmē cīnīties par savu eksistenci un nemitīgi par sevi visiem atgādināt, bez tā nekā. Pēc tam varētu būt ļoti grūti iejusties štata aktiera dzīvē un pieņemt noteikumus, kas ir šajā pozīcijā. No vienas puses, esot štatā, viss cits ir jāpakārto teātrim, savukārt ārštatā pats vairāk vai mazāk vari saplānot savu radošā darba grafiku. No otras puses, štatā ir drošības sajūta, katru mēnesi būs aldziņa konkrētā datumā, saņemsi savu summu neatkarīgi no tā, cik daudz esi vai neesi strādājis. Esot ārštatā, sēdēt uz vietas mājās un urbināt degunu īsti atļauties nevar. Jābūt kustībā, jādomā, kur meklēt, ko darīt, kur rast jaunus projektus. Paldies Dievam, man īpaši ilgi šādi bezdarbības periodi nav bijuši. Vienīgi vasara bija nedaudz brīvāka, bet to izbaudīju.

Kas, jūsuprāt, ir teātris? Kādam būtu jābūt ideālajam teātrim?

Ideāla teātra, manuprāt, nav un nevajag būt. Teātris ir tā vieta, kur cilvēki pabaro savu dvēseli. Tā man vismaz liekas. Tas attiecas gan uz skatītājiem, gan uz aktieriem. Brīžiem uz skatuves jūtos patiesāka nekā dzīvē, komunicējot ar cilvēkiem. Domāju, ka aktierim šis vispār ir dvēseles darbs. Nekādu lielo naudu te neviens nepelna, tas ir sirds aicinājums. Ja pienāk brīdis, kad saproti, ka šis darbs vairs nesilda un nebaro tevi iekšēji, labāk iet prom. Šajā darbā tas nav produktīvi. Vienvārdsakot – tā ir smalka līnija.

Vai tā ir rutīnas sajūta?

Nē, rutīnas sajūta uznāk, un tas ir normāli. Es domāju, ja tas ir tā, ka tava sirds nedeg. Protams, tā sirds nevar degt gadiem ilgi visu laiku, 24/7. Bet, ja šī sajūta pazūd uz ļoti ilgu laiku, tad tiešām labāk darīt ko citu.

Kā ir ar rutīnu? Kā cīnāties ar to? Vai tā nav jūsu problēma?

Domāju, ka mana rutīna nav saistīta ar teātri, tā ir dzīves rutīna, kas uznāk un pazūd. Dzīvē iekļaujas arī teātris un darbs. Bet, līdzko man ir kādi izrāvumi no rutīnas, ar mani notiek kaut kas neparasts, es atkal ieelpoju, saelpojos un eju tālāk.

Kā tas ir – spēlēt vienu izrādi vairākus vakarus pēc kārtas?

Ir sevi jāmotivē, protams. Kaut kā tomēr par to nedomāju, vienkārši eju un daru. Tas ir pašsaprotami.

Kādām īpašībām jāpiemīt aktierim?

Manuprāt, aktierim jābūt bez klapītēm uz acīm. Jābūt sūklim un jāuzsūc viss, jābūt iekšēji elastīgam. Man vispār tā liekas viena no svarīgākajām lietām – ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Talantīgam, darbu gribošam, spējīgam, radošam. Protams, kā saka, 99% ir darbs un 1% talanta. Tā tas ir!

Kas ir svarīgākais faktors aktiera sadarbībā ar režisoru?

Man liekas, ka ir ļoti skaisti, ja notiek mijiedarbība – aktieris saprot, ko grib režisors, un režisors pats saprot, ko viņš grib no aktiera. Ja šī sapratne ir abpusēja, tad var izveidoties brīnišķīgs, skaists un viegls radošais process. Bet, ja process ir viegls, tas ne vienmēr ir labi. Nezinu, laikam režisoram jāmāk paskaidrot, ko viņš vēlas redzēt, un aktierim vienkārši jāgrib meklēt un jāprot atrast. Tad tas beigās kaut kā rezultējas.

Vai ir nācies meklēt arī kādus kompromisus starp savu pasaules redzējumu un režisora skatījumu ?

Šādos gadījumos savu pasaules redzējumu noslēpju maisā un ielieku dziļi skapī. Aktieris ir instruments – tur arī ir iekļauta elastība, ka varu atstāt savas domas pie sevis un darīt to, ko vēlas režisors. Galu galā intereses jau abiem ir vienas – izveidot izrādi.

Kā ar recenzijām – vai tās lasāt?

Man bija diezgan ilgs posms, kad nelasīju recenzijas vispār. Neesmu no tiem, kas izlasa recenzijas par citām izrādēm citos teātros. Ja man kāds pasaka: “Tas tev noteikti ir jāizlasa!”, tad arī izlasu. Ik pa laikam izlasu kādu recenziju, kas man šķiet ievērības cienīga, vai ja mani interesē konkrētā kritiķa domas. Vienīgi, atzīšos godīgi, izlasīju pilnīgi visas recenzijas par izrādi “Bernardas Albas māja”. Nezinu, kāpēc, bet mani interesēja pilnīgi viss, kas bija rakstīts par šo iestudējumu. Izrādes procesā man vispār nebija nekas skaidrs – kā tas viss kopā salīmēsies, kā izskatīties. Tāpēc lasīju visu, kas pēc tam bija rakstīts par šo uzvedumu.  

Kas jūs interesē ārpus teātra?

Dejošana. Joprojām sevi pilnveidoju šajā ziņā. Jā, tā ir dejošana un sports. Tās ir divas lietas, ko daru ārpus teātra. Grāmatas, protams, draugi, radi. Mirkļi pie dabas, ar sevi, mūziku, arī tas man ir nepieciešams. Vispār patīk pabūt vienai.

Vai grāmatas savā ziņā nav arī darbs?

Nē, grāmatas nav. Man ir tādas grāmatas, kas mani atslēdz no darba.

Vai mēdzat apmeklēt arī citu kolēģu izrādes, un vai spējat distancēties no profesijas?

Apmeklēju, cik varu. Distancēties? Nē, tas ir ļoti grūti. Es mēģinu. Ir izrādes, kur ļaujos un skatos ļoti brīvi. Taču, ja iestudējumā spēlē kāds man labi zināms aktieris vai draugs, kursabiedrs, es nevaru, visu laiku domāju par to, kā viņš to dara, man pat sejas mīmikas visu laiku mainās, kad pieķeru sevi no malas. Atbrīvoties un baudīt vairs nemāku.

Vai bieži sanāk spēlēt vienā izrādē ar kursabiedriem?

Jā, izrādē “Brīnumu laiks” (rež. Mārtiņš Vilsons, 2019 – L. Z.) spēlēju ar diviem kursabiedriem – Armandu Ikali un Kārli Tolu. Ar Kārli kopš akadēmijas beigšanas neko kopā nebijām spēlējuši. Tā kā strādāju Liepājas teātrī, neesmu pieradusi spēlēt ar kursabiedriem. Lai gan ar viņiem vienmēr ir sajūta, ka mēs vēl vakar kopā spēlējām.

Vai ir kāda sapņu loma?

Varbūt skan stulbi un smieklīgi, taču patlaban man gribētos, lai kāds režisors iestudē bērnu izrādi par Aladinu. Es varētu spēlēt Jasmīnu. (Smejas.) Tas skan smieklīgi. Man liekas, ka Džilis (rež. Dž. Dž. Džilindžers – L. Z.) varētu to iestudēt. Kāpēc ne? Ja agrāk bija sapņu lomas, tad tagad ne. Nevaru atbildēt.

Jums diezgan daudz sanācis spēlēt bērnu izrādēs. Vai tam ir kāds skaidrojums?

Jā, es arī par to diezgan daudz esmu domājusi. Tas tā ir, un tas ir ļoti labs rādītājs. Ja es vēl ieskaitītu visas tās lomas, kas bija pirms studijām LKA, – īkstītes, runči zābakos un kas tik tur vēl ne... uhhh. Sniegbaltīte (izrādē “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, rež. Dž. Dž. Džilindžers, Liepājas teātris, 2015 – L. Z.) bija mana pirmā titulloma tieši bērnu izrādē. Ar “Lidojošo šķīvīti” (rež. Kārlis Krūmiņš,  DDT, 2017 – L. Z) esam izbraukājuši visu Latviju un brauksim vēl. Arī “Polianna”. Man vispār ļoti patīk spēlēt bērnu izrādes. Tā ir smalka lieta – bieži cilvēki domā, ka tās nospēlēt ir vieglāk, bet tā nebūt nav.

Kā ir strādāt ar bērnu auditoriju?

Tas ir grūtāk. Pirmkārt, tie ir mazi bērni, kuri izrādes laikā bieži skaļi runā, komentē. Piemēram, “Lidojošajā šķīvītī” mēs spēlējam skolās aptuveni 40 bērniem. Tas ir vēl grūtāk nekā spēlēt bērnu izrādi uz lielās skatuves, jo bērni ir tik tuvu un jebkurā brīdī var pateikt jebko, atbild uz jautājumiem, kas patiesībā ir retoriski. Viņi ir nemierīgi, dīdās. Tajā pašā laikā viņi ir ieinteresēti. Tā tiešām ir ļoti bagātīga pieredze, kas rodas, spēlējot izrādes bērniem un jauniešiem.

Vai ir kāds žanrs, kurā vislabāk patīk spēlēt?

Jūtos ērti, spēlējot “Precībās”. Lai cik jocīgi nebūtu, bet, uzliekot grimu un uzvelkot kostīmu, kas kopā ar zābakiem sver deviņus kilogramus, es jūtos ērti un kaut kādā ziņā arī ļoti droši. Reizēm, kad gadās garie teksta blāķi, jūtos daudz neaizsargātāka, kailāka un ievainojamāka nekā ”Precībās”.

Kā ir ar jūsu kino pieredzi? Esat spēlējusi arī dažādos seriālos. Vai aktieris drīkst spēlēt seriālā?

Jā, aktieris drīkst un viņam arī vajag spēlēt seriālos. Vispār esmu kino mīlis. Es pat nezinu, ko tas iemāca, bet es no tā gūstu tādu baudu, nevaru izstāstīt. Spēlējot kino, es nesaņemu aplausus, neklanos. Tas ir kaut kas tāds! Tikko atgriezos no Maskavas, filmējos seriālā, kur man bija jāapgūst pilnīgi sveša valoda – teksti bija arābu valodā, kurā es nerunāju. Diemžēl latviešu spēlfilmās vēl neesmu spēlējusi, bet cerams, ka viss vēl būs. Prieks arī par īsfilmām un seriāliem Latvijā un ārzemēs. Tā ka jebkurš darbs ar kameru man sagādā lielu prieku un baudu.

Vai jūtat savu atpazīstamību?

Jā, pēc seriāla bija daži brīži, kas, protams, ir patīkami. Piekrītu kolēģei Karīnai Tatarinovai, kura ir teikusi, ka aktierim ir vajadzīga atzinība, lai cik ļoti mēs ar latviešu kautrību reizēm negribam to atzīt. Atsevišķos gadījumos atpazīstamība sāk traucēt, taču mani kā cilvēku tas nemaina – vai mani atpazīst vai neatpazīst.

Kāda ir jūsu vīzija par sevi pēc 20 gadiem?

Gribētos sasniegt augstas virsotnes karjerā un tieši tāpat sasniegt augstas virsotnes ģimenes dzīvē.

Anna Eižvertiņa, kursa mākslinieciskā vadītāja:

"Samira ir ļoti laba. Tas vēl nav pamanīts teātrī, bet viņai kā aktrisei piemīt brīnišķīgs jūtīgums. Arī Samirai vienkārši vajadzīgs režisors, kas viņu ierauga un palīdz darbā ar lomu – iedodiet tikai viņai pareizo virzienu, un viņa visu izdarīs. To es arī Samirai novēlu – atrast savu režisoru, kas pa īstam ieraudzīs viņas potenciālu."

Šeit Samiras Adgezalovas profils Liepājas teātra mājaslapā

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente