Pandēmijas dienasgrāmata: Igors Šelegovskis
Pandēmijas dienasgrāmata: Igors Šelegovskis
25. diena pašizolācijā. Diena Jelgavā. 07.04.2020
Pirms šis viss bija sācies, atceros, ka ik pa laikam nonācu pie domas, ka gribētu aizbēgt no visas civilizācijas un dzīvot viens pats mežā, kādā būdiņā, tur audzēt kartupeļus un uz pilsētu doties tikai akūtos gadījumos, līdzīgi kā tajā filmā “Into The Wild”. Šīs domas parasti man mācās virsū reizēs, kad biju noguris no ikdienas skrējiena. Lai gan daudz fantazēju par dzīvi savā meža būdā, vienmēr tomēr nonācu pie loģiska sprieduma, ka, pat ja arī man kaut kādā mistiskā veidā izdotos šādu dzīvi sev iekārtot, visticamāk, ilgāk par diviem mēnešiem tur neizturētu, nogarlaikotos. Līdz ar to šī vieta manā galvā kļuva par tādu neiespējamu fantāziju, kas noguruma brīžos sagādāja patīkamu sajūtu. Bet re kā – piepildījās.
Jau kopš pirmās dienas, kad izsludināja ārkārtas stāvokli, pārvācos uz laukiem. Ne dziļiem, bet te ir viss, kā nav pilsētai, –miers, daba, klusums, upe, meži, lauku veikaliņš, pusstundas gājienā ir vistu tante, kas tirgo olas, un par to esmu priecīgs. Priecīgs esmu arī par priekšlaicīgi sākušos atvaļinājumu, un, kā man toreiz jau pareizi šķita, – sezonas beigām, lai gan nedaudz žēl, ka sezona noslēdzās tā neoficiāli, bez svētkiem, bez kulminācijas, it kā uzvara sportā pēc pretinieka kļūdas, nevis pēc tevis gūtā rezultāta, medaļa ir, bet nav sajūtas, ka tā ir izcīnīta vai nopelnīta.
Pirmās nedēļas nedarīju gandrīz neko, lai gan biju apņēmies izlasīt visas tās grāmatas un izdarīt visas tās lietas, kuras parasti atliku laika trūkuma dēļ, bet arī tagad es tās nedarīju un pie sevis domāju - varbūt es iepriekš tikai aizbildinājos ar savu “man nav laika”.
Bet šīs domas ātri kliedēju, jo saprotu, ka pirmās nedēļas vajag vienkārši izdzīvot prieka radīto eiforiju par nelaimīgi laimīgo situāciju un neko sev nepārmest, galu galā laika tagad būs daudz, un man jau patiesībā nekas nav jāpaspēj izdarīt.
Treneris sūta video mājasdarbus kopējā Facebook grupā, kur visiem live jānofilmē, kā izpilda uzdoto. Šodien bija 160 izklupieni, 50 tricepsa atspiedieni un 1000 mazie palēcieni uz maza paaugstinājuma, tagad sāp kāju ikri, bet ir patīkama sajūta, ka turu sevi formā. Ir arī darbi, ko tepat mājās jāpadara – malkas skaldīšana, krūmu un zaru griešana – uzkopšana, vārdu sakot. Tad vēl es un mani kolēģi no Nacionālā teātra veidojam interneta raidījumu, kur mēs esam astoņi cilvēki, kas ir savienoti video zvana konferencē, raidījuma nosaukums “7 kraukļi un Saulcerīte”, jo tagad esam tādā kā Covid-19 stikla kalnā un esam spiesti gulēt un gaidīt, kad mūs nocels. Pārsteidzošā kārtā mums par to arī maksās, ir sponsors. Pirmajā brīdī likās, ka maksājošais uzņēmums galīgi izmisis, bet tad sapratu – šobrīd gaisā jūtams tāds jaunu izklaides platformu uzplaukums, kurā vēl ir daudz brīvu nišu, un jākaļ dzelzs, kamēr karsta. Tas līdzīgi, kā man ar draugiem ir ideja atvērt Coffee shopu un nosaukt to par “Latvijas 1. Coffee shops”, un tad, kad marihuānu beidzot dekriminalizēs arī Latvijā, tad mums būs jau gatava platforma un bizness aizies griezdamies.
Ķeros klāt arī tām grāmatām, kuras gribēju lasīt, filmām un citiem saviem darbiem, kurus nākotnē laidīšu pasaulē.
Lai gan akūtas situācijas mums nav bijušas, tomēr uz pilsētu mēdzam izbraukt. Protams, ievērojot visas prasības. Negribētu norauties naudas sodu. Lasīju par gadījumu, kur vīrietim atkārtoti piespriests 2000 € naudas sods par noteikumu neievērošanu, ja pareizi atceros, tas vīrietis arī darbu biju zaudējis. Trakums. Tāpēc mēs, visu ievērodami, dodamies savos, nu labi, tad jau jāsaka AKŪTAJOS izbraukumos: veikals, Rīgas mājas, neatliekamas darīšanas. Piemēram, šodien bija jābrauc uz aptieku, tuvākā bija Jelgavā (lauki Kalnciemā). Aizbraucam uz aptieku, nopērkam, ko vajag, un varam doties, pats esmu no Jelgavas un nolemju apraudzīt mammu.
Atbraucu, durvis vaļā, nāku iekšā, ieturu distanci. Mammai labs garastāvoklis. Tikko atnākusi no poliklīnikas un fizioterapeita (pirms mēneša viņu notrieca mašīna un viņa salauza roku, bet nu jau ir atlabusi). Parunājamies, kā iet, runājam, protams, par aktuālo – Covid-19, mamma ļoti godprātīga, saka, ka mazgājot rokas 10 minūtes un līdz elkoņiem, bez ironijas, pilnīgi nopietni, dezinficē rokas pēc jebkādas interakcijas ar ārpasauli, jo mājās viņa visu ir nodezinficējusi, sajūta, ka mammai liekas – dezinfekcijas līdzeklis ir vai nu vakcīna, vai svētais ūdens, bet katrā ziņā to vajag visur. Viņa ar vati un līdzekli nodezinficējusi katru karoti, katru dakšu, pat katru gurķi, grīdas ar dezinfekcijas līdzekli mazgājusi, vārdu sakot, mammas māja ir karantīnas VIP loža. Man tas šķiet nedaudz smieklīgi, bet tajā pašā laikā saprotu, jo mamma ir riska grupā, viņa ir pensionāre. Bet esmu pārliecināts, ka mamma par to nedomā, jo šī ir vienkārši jauna lieta viņas dzīvē, kas viņu aizrauj, un viņai nav tik garlaicīgi, jo es tik bieži neapciemoju. Prātoju, ka jābrauc biežāk ciemos, bet tā es nodomāju katru reizi, kad braucu prom no viņas, un nākamreiz atbraucu atkal pēc ilga laika.
Mamma trešo reizi pārstāsta, kā viņai gājis pie ģimenes ārstes, un piemin, ka ar dakteri parunājusi par mani, ka daktere nākot uz manām izrādēm un brīnās, ka esmu tik ātri izaudzis. Nodomāju, ka arī savu ģimenes ārsti sen neesmu saticis, un atceros, ka vispār jau sen esmu apņēmies Rīgā atrast jaunu, jo ir neizdevīgi braukt uz Jelgavu, ja kas atgadās, lai gan neatgadās. Man nav bijis vajadzības doties pie ģimenes ārstes, kopš es pirms četriem gadiem salauzu pēdu, un pirms tā esmu pie viņas gājis tikai, lai sarunātu attaisnojuma zīmi skolai. Bet priekšdienām, domāju, būtu ērtāk, ja ģimenes ārsts būtu tuvumā.
Aizbraucam uz poliklīniku. Visa tukša. Parasti te ir pilns ar cilvēkiem. Mamma jau brīdināja, ka tā tagad ir, tas bija vēl viens iemesls, kāpēc nolēmu braukt – nekādu rindu. Ierodos piecos, daktere strādā līdz septiņiem, arī te rindu nav, viss pēc pieraksta.
Medmāsas kabinets, durvis vaļā (liekas, ka Jelgavā visur durvis vaļā), saku:
“Labdien, vai daktere Šaihulova ir brīva?
“Kas noticis?” atbild medmāsa/sekretāre. “Vai jums ir pieraksts?”
“Nē, nav! Es saprotu, ka nav rindas un...”
“STOP!” viņa izstiepj plaukstu pret mani un liek iziet ārā, sacīdama, ka pienāks.
Paklausu.
Pēc divām minūtēm tā pati medmāsa iznāk ārā, iedod man termometru un masku, pirms tam izvaicājusi, no kurienes, vai man ir simptomi utt., utt., utt., bet es, paskaidrodams, ka esmu vesels un drošs, izstāstu savu vajadzību, un medmāsa atmaigst pēc tam, kad apstāstījusi par jaunajiem noteikumiem - ka nākt var tikai ar pierakstu un konkrētos laikos. Tad viņa man dod aizpildīt lapu un saka, ka daktere ir brīva un VARBŪT mani pieņems.
Pēc laiciņa tieku pie savas ģimenes ārstes. Arī viņa jautā, kas noticis, es saku, ka nekas, ka viss tiešām ir kārtībā, un viņa ir pārsteigta. Patīkami pārsteigta, viņa samulst un sasmejas, nodomāju, vai es rīkojos pareizi, ka šajā ārstu lielās slodzes laikā kavēju viņas laiku ar burtiski neko, vēl vairāk – es atnācu viņai pateikt, ka es no viņas aizeju. Tas tā kā priekšnieks, kas atnāk pie sava labākā darbinieka un pasaka, ka viņš ir atlaists.
Bet es viņai stāstu, kā runāju ar mammu par viņu, un jautāju dakterei, kā viņai klājas. Tajā brīdī viņa man atgādināja mani pašu, kad strādāju Jelgavas “Picu darbnīcā”, un sestdienas vidū, kad rindas uz picu ir līdz pat pusotrai stundai, tu – picu cepējs – pēkšņi apturi laiku un ieēd savu picu, padzer koliņu un ievelc elpu. Tajā brīdī es nodomāju, ka nerīkojos nepareizi par to, ka kavēju viņas laiku.
Visbeidzot izstāstu savu nodomu par ģimenes ārstu Rīgā, un viņa šīs ziņas uzņem tik gaiši un saprotoši, bet citādi jau tas nevarēja būt, daktere Šaihulova ir labestības iemiesojums, nodomāju, ka viņa ir radīta savai profesijai.
Uz atvadām saņēmu difterijas poti un norādījumu, ka būs vēl viena jātaisa pēc diviem mēnešiem un tad pēc gada, bet to jau pie jaunā ģimenes ārsta, bet, ja vēl nebūs, tad pie mums. Saku, ka gadījumā, ja Covid-19 situācija nemainīsies, tad jau vēl braukšu šurp, un pieķēru sevi pie domas, ka ceru, ka corona līdz tam laikam vēl nebūs beigusies. Mīļa man šī vieta un cilvēki.
Braucam atpakaļ uz Kalnciemu, labs noskaņojums, šodien, starp citu, beidzot ir silta pavasara diena pēdējo nedēļu laikā, kā vasarā. Atbraucam mājās, paņemam suni un ejam pie vistu tantes pēc olām. Šodiena mani atsvieda bērnībā, foršajās dienās. Neviļus sāku domāt arī par slikto. Noteikti būs dienas, kad jutīšos ļoti slikti, aiz garlaicības vai kā cita, un es nevarēšu aizbēgt kā no savas laimīgās fantāzijas par meža būdu, kad man tā apnīk. Man laikam negribas, ka šis patīkamais laiks laukos arī kļūtu par ikdienas dzīvi, kāda man bija pirms tam. Gribas, lai nepazūd tā eiforija, bet tajā pašā laikā man nav tiesību to prasīt, apzinoties, cik ļoti man vēl ir paveicies. Es neesmu bez darba, un man nav jāmaksā 4000 € naudas sods, un es nekad neesmu viens.
“Pandēmijas dienasgrāmata” dokumentē to, kā mūsu sabiedrība jūtas situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.
Rakstīt atsauksmi