AKTIERIS RUNĀ: Pauls Iklāvs

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas, Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem un Liepājas Universitāti turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

^* Telefonsaruna ar Paulu Iklāvu 2020. gada 10. jūnijā

Pauls izvēlas sazināties ar mani telefoniski. Kad piezvanu, sarunu pārceļam uz citu dienu, jo vietā, kur atrodas Paula mašīna, iespēris zibens, notiek aktivitātes. Tās ir pērkonu un zibeņu jūnija sākuma dienas. Pauls ir lietišķs, konkrēts un arī aizrautīgs.

Inga Tormane: Vai vasarā aktieris domā par teātri?

Pauls Iklāvs: Vairāk domāju par to, kā būs turpmāk, kādas izrādes spēlēs. Lasu par ierobežojumiem, cik cilvēki drīkst pulcēties, un Valmieras teātris nav no ietilpīgākajiem, āra skatuves mums nav.

Varbūt estrādē var ko spēlēt?

Estrādē gan nē. Estrādē vasarā jāliek “Skroderdienas”.

Es saprotu, ka tev ir vairākas intereses un nodarbošanās, tas rada drošību?

Tā patiešām ir drošība, jo mūsdienās vairs nepietiek ar to, ka aktieris visu laiku ir teātrī un saņem sezonā trīs, maksimāli četras lomas, un tad viņš tās izpilda, tad bauda un kož kultūras graudā. Šodien aktiera profesija pieprasa zināšanas reklāmā, mūzikā, daudzpusīgas zināšanas, kas ir arī praktiskas – jāprot strādāt ar datoru, montēt video, miksēt mūziku, aizsūtīt e-pastu. Pazīstu aktieri, kurš nemāk aizsūtīt e-pastu, un tas nav vecākā gadagājuma aktieris.

Vai mūzikai ir liela loma tavā dzīvē?

Kāda loma, drīzāk tāds bērnības neizsapņotais sapnis, ko var realizēt ar mūsdienu tehnoloģijas iespējām, un draugi apkārt. Domāju, ir likumsakarīgi, ka mēģinu to radīt. Man nav akadēmiska mūzikas izglītība, pats esmu sagrābstījis, iemācījies spēlēt ģitāru, man mājās ir sintezatora klavieres, lai jautrāki vakari. Cik pats sevī ieliec, tik vari dabūt atpakaļ.

Kāpēc izvēlējies aktiera profesiju, kāds bija ceļš uz to?

Šī ir mana otrā profesija. Pirmā ir ēdināšanas speciālists, pavārs. Kad es tur mācījos, nodarbojos ar frīstaila slēpošanu – ne visaugstākajā līmenī, bet amatierisms arī nebija. Braucām uz sacensībām ārzemēs, trenējāmies, daudz laika pavadījām kalnā gan Latvijā, gan ārzemēs, bet arī naudas nebija tik daudz, lai varētu izmaksāt ārzemju braucienus. Slēpoju vēl joprojām. Bērnībā mamma ņēma mani līdzi uz teātri, viņu tas ļoti interesēja, daudz lasīja literatūru par teātri. Gājām uz Nacionālo teātri, Dailes teātri, iepazinos ar visu teātra burvību no skatītāju rindām. Īpaši, kad biju Nacionālajā, tur bija tāda interesanta lieta – pirms izrādēm, kad nodziest gaisma un vēl nav atvēries priekškars, tāda burvīga sajūta un smarža teātrī. Laikam man joprojām vēl ir teātra smarža deguna galā. Viena no vismīļākajām izrādēm ir par Eiženu Finku – “Sfinksa” (2001, NT, rež. Edmunds Freibergs, Regnārs Vaivars – I. T.), kas tika redzēta ja ne desmit reizes Youtube, tad trīs reizes dzīvajā noteikti. Vienu es paspēju redzēt ar Ivaru Stoninu, tad ar Aināru Ančevski, bet ierakstā ir ar Stoninu. Tās visas dziesmas es mācījos! Ja tagad vajadzētu, varētu nodziedāt. Es arī dziedāju VDT koncertā tieši pirmajā gadā, kad atnācu uz Valmieru. Mani ielika koncertā ar Bruņoto spēku orķestri, un man nebija pilnīgi nekādas jausmas, ko nozīmē dziedāt koncertā, jo no visiem koriem pārsvarā es tiku izlidināts pēc dažām nodarbībām dažādu apstākļu dēļ – kaut kas nepatika un tamlīdzīgi, bet dziedāt man vienmēr paticis. Un tad pēkšņi attopos pirmajā darba gadā Ziemassvētku koncertā, smokingā, aizmugurē pūtēju orķestris un priekšā vienkārši mikrofons, un man ir jādzied dziesma “Nē, manis nav”. Tāda desmitgades dziesma manā dzīvē.

Par teātri – mamma teica, ka varbūt jāpamēģina. Bija izskanējis, ka Māra Ķimele veido kursu. Bet pirms tam – es slēpoju, man bija viens gads brīvs, un mēs ar draugiem uzfilmējām filmu par frīstaila slēpotājiem. Kalnā iepazinos ar režisori Lailu Pakalniņu, viņa uzaicināja filmēties. Nekāda filmēšanās pieredze iepriekš nebija, pēkšņi nepazīstama sieviete uzaicina filmēties, vēl pie tam galvenajā lomā. Nebiju aktieris, iepazinu filmu pasauli, sapratu, ka baigi interesanti. Aizgāju uz Annas Eižvertiņas “Skatuves” kursiem. Tur iepazinos ar Mārtiņu Zariņu – kursabiedru, viņš tagad Japānā. Protams, Eižvertiņa lielās vadlīnijās atšķiras no Ķimeles, bet viņa iedeva daudz. Viņa tēlo dusmīgo sievieti, kaut gan nav nekāda dusmīgā sieviete. Runas pedagoģe Māra Liniņa ieskicēja, kas varētu notikt akadēmijā. Un tad aizgāju iestāties. Biju viens no vecākajiem kursā, 22 vai 23 gadi. Vēl Māra [Ribkinska] bija vecāka, mēs tur bijām trīs tādi.

Vecīši?

Ja visiem ir 18 un tev 22, tad jūt atšķirību. Iestājos un esmu aizķēries līdz šai baltai dienai.

Ko tu ar tagadējo pieredzi vari teikt par studiju gadiem?

Pirmajā semestrī man vispār bija grūti iet uz mācībām akadēmijā, jo biju pieradis tā – kad vajag – eju, kad nevajag – nedaru. Es sākumā protestēju, ne pret pedagogiem, bet pats sev pilnīgi nevajadzīgi rādīju raksturu. Es tagad gan ieteiktu studentiem – ziniet, viss nāk un mainās, un rādīt raksturu ir nevajadzīgi. Raksturu rādiet etīdēs, nevis savā es te nokavēju pozā. Visiem ir sajūta, ja tu iestājies akadēmijā, tad esi šausmīgākā zvaigzne. Domāju, ka tas ir mūsu kursā un kādos citos kursos arī. Kad studē aktieros, tad pašam ir sajūta, ka esi krutais. To nevar noliegt. Ja kāds to noliedz, tad viņš...

...liekuļo?

Ja aizej uz kafejnīcu, tad visām meitenēm taču patīk aktieri...

Protams, viņi taču ir īpaši un atdzīvina to pelēko dzīvi?

Aktiera profesijai joprojām nāk līdzi stereotipi, ka ēd kartupeļus un dzer septiņas dienas nedēļā, un spēlē ģitāru, lai gan sen jau nekas tā nenotiek. Jaunie aktieri tā nedara. Bet, kad aizej uz studijām, tad jāatmet tā īpašā izrādīšanās. Renārs Kaupers un “Prāta Vētra” var teikt, ka kaut ko sasnieguši, bet viņi, tieši otrādi, neko nesaka, un tā ir viņu lielākā uzvara. To varu teikt tikai tagad atskatoties, bet kas manī klausīsies? Tas būtu mans ieteikums – atmest kruto. Mēs visi tāpat beigās nomirsim.

Varu piekrist. To šogad ļoti labi var izjust.

Uznāk vīruss, un mēs visi sēžam.

Vai ne? Un mēs visi esam uz vienas platformas.

Tieši tā. Vienalga, vai tev ir miljons vai simts eiro, tāpat gribi nopirkt tualetes papīru un griķus.

Īpaši šogad to var izjust, un, ja kāds to vēl nesaprot… Vai studējot biji iedomājies kādu konkrētu teātri, kurā gribi strādāt, bet varbūt juti, ka gribētu būt brīvmākslinieks?

Tas arī būtu melots, ka es nebūtu fantazējis vai domājis par to, kur es gribētu vai negribētu nokļūt, bet ātri sapratu, ka tas, ko gribu, nenozīmē, ka tas ir tas, ko grib kāds cits. Manuprāt, nav jēgas gribēt to, ko nevari izmainīt tā uz sitienu. Un tad sapratu, ka tas, kas ir ar mani noticis šajos gados Valmieras teātrī, ir daudzreiz izdevīgāk nekā dažiem maniem kursabiedriem Rīgas teātrī. Esmu atmetis šīs fantāzijas, ko gribētu vai kur gribētu. Jā, protams, esmu rīdzinieks, dzīvoju Rīgā, mana ģimene dzīvo Rīgā, un tas būtu izdevīgāk man un foršāk, ja es būtu uz vietas Rīgā, bet nekad nevar zināt, kur tu būsi nākamgad.

Tur tā lieta. Vienkārši ļauties.

Jā, ļaujos šobrīd tam, kas notiek. Un esmu pateicīgs tam, ka šajā Covid laikā vispār esmu teātrī, ka teātris nav aizmirsis par mani. Varu teikt tikai labus vārdus par Valmieras teātri, kas tiešām ar mani komunicē, dod ziņu, kas notiek, neatstāj mani bez iztikas līdzekļiem un ļoti rūpīgi izturas pret saviem aktieriem. Paldies Evitai (Evita Ašeradena, VDT direktore – I. T.) par to, bez liekuļošanas paldies. Saprotu, ka visiem tagad ir grūti, arī viņai kā teātra vadītājai, bet nejūtos kaut kur aizmirsts stūrī, varu teikt tikai paldies, ka esmu šajā teātrī.

Tas izklausās labi. Un tu arī atbildēji uz manu nākamo jautājumu, kā tu jūties Valmierā un teātrī.

Es jūtos labi, komfortabli. Jūtu, ka man iedod pa kādai lomai, ar kuru varu augt, nevis stāvēt uz vietas, un, tā kā es vēl sevi pieskaitu pie jaunajiem aktieriem, tad tas ir tikai loģiski, ka viss vēl priekšā. Bet, ja man jāatbild tādā kopainā, uz dzīvi Valmierā es pārcelties netaisos.

Valmiera un teātris ir divas atšķirīgas lietas?

Jā.

Runājot par tevi Valmieras teātrī – 1. februārī noskatījos izrādi “Alvinga kundze” (rež. Māra Ķimele), un izrāde bija ļoti laba. Biju mazliet pārsteigta par iekšējo spriedzi un ārēji askētisko veidu, jo man vienmēr licies, ka skandināvu autoru darbu iestudējumi Latvijas teātros ne vienmēr izdodas. Neliekuļošu, mani ļoti saistīja tava tēla interpretācija, beidzot redzēju tevi, meklējot dziļāk.

Kā jau teicu pirmajā īsajā telefonsarunā, domāju, ka tas ir tikai Māras Ķimeles, manas kursa vadītājas, pirksts un nopelns. Kolēģi Elīna Vāne, Krišjānis Salmiņš, Aigars Vilims palīdzēja un atbalstīja mani, bez viņiem arī nebūtu mans Osvalds Alvings. Izrādē ir jūtama nospriegota šī autora esence uz LMT Mansarda skatuves, un, kā Māra teica: “Pietiks, Paul, šitos jokdarus, pastrādāsim nopietnāk.” Jāatzīst, nevaru apgalvot, ka esmu ticis līdz galam šajā lomā, bet nevaru arī teikt, ka stāvu uz vietas. Viss vēl attīstās. Saku paldies Mārai, kura katru mēģinājumu mani tiešām turēja spriedzē. Varbūt tajā brīdī, kad esi mēģinājumā un kad tev svīst rokas tā, kā Ventas rumbā plūst ūdens, tas ir to vērts. Es varu ieteikt katram jaunajam aktierim iestudēt vienu skandināvu autoru pie Ķimeles.

Es savukārt varu teikt, ka tev piestāv šāda dziļāka darbošanās. Un novēlu arī ceļu tālāk. Bet par lomu izrādē “Nekas” (2018, rež. Jānis Znotiņš): tu esi Pauls – tā ir loma vai arī tur ir kas no tevis? Jo man likās, ka tur varbūt arī bija mazliet tava būtība.

Ar izrādi “Nekas” ir interesanti tas, ka uz skatuves ir Pauls un es esmu Pauls. Un tie, kas mani pazīst ikdienā, noteikti kaut kādā veidā saskata kādu manas būtības daļu. Paula loma ir īpaša tieši tāpēc, ka tur nav jābūt citam Paulam, bet ir jāizstāsta stāsts tā, it kā tas ir noticis ar tevi. Un tas ir visinteresantākais, tur var lidot brīvi, darboties katrreiz citādāk, un tas ir ļoti, ļoti īpaši. Pirms diviem gadiem, kad izrāde tika iestudēta, man šķita, ka tajā gadā vispār Latvijas teātrī nav foršas jauniešu izrādes. Es gribu teikt – arī tad, ja es nebūtu tajā lomā, es pārmestu tādiem lielajiem kritiķu bosiem: “Kāpēc jūs neieraudzījāt šo izrādi?” “Nekas” runā par svarīgu tēmu un varētu būt aktuāla vēl trīs četrus gadus. Kritiķi neredzēja, un es nesaprotu, kāpēc. Tāpēc, ka tur nav kāds cits aktieris? Izrāde tiešām ir īpaša (ne jau tāpēc, ka tur es spēlēju). Ja jūs neticat – brauciet un skatieties (smejas)!

Tas ir labi, ka tu to pateici, jo izrāde bija šokējoši laba. Es noskatījos, un tā patiešām iebliež efektīvā veidā. Pilnīgi piekrītu, ka to nenovērtēja.

Man ir mazliet tāds sāpīgums, štrunts par manām aktieriskām izdarībām, bet es nesaprotu, kāpēc to materiālu nenovērtēja un kāpēc tas pazuda. Es tiešām ilgi sevī esmu šo jautājumu šķetinājis, un nesaprotu, kāpēc. Mums nav tik daudz darbu, lai mēs varētu labas lietas šādi aizmest.

Piekrītu. Man arī brīžiem rodas pārdomas, ka netiek ievērotas patiešām labas Valmieras teātra izrādes. “Nekas” ir viena no tām.

Pilnīgi piekrītu. Skatītāji, ne tikai mani draugi, kas ir redzējuši izrādi, domāja, ka pirmo pusstundu džeks vienkārši izstāstīs stāstu, bet nākamās 40 minūtes viņi vienkārši sastinguši. Es to arī redzu skatītāju acīs, viņi sākumā kustās, vibrē, bērni, jaunieši un pieaugušie domā, ka būs tikai stāsts. Bet, kad viņiem iebliež, viņi apklust, ir kapa klusums un… Protams, tas ir aktiera uzdevums – ievest skatītāju stāstā. Esmu daudz komentārus saņēmis arī Instagramā pēc izrādes, cilvēki raksta (labi, tā gan nav mēraukla) un novērtē. Mani vairāk interesē, ka man pasaka arī ne tikai labos vārdus, lai es nākamreiz varētu izdarīt labāk.

Jautājums par Liktenīgo. Vai Liktenīgais – tā ir provokācija, tavs veids, kā pamodināt sabiedrību, uzturēt dzirksteli, pateikt par sevi?

Liktenīgais ir tēls. Es ilgu laiku domāju, ka tas ir arī viens no maniem sapņiem – nepiepildītais sapnis par mūziķi. Esmu kaut kā atšifrējis savu tēlu, bet man visvairāk patīk Liktenīgais tāpēc, ka varu darboties dažādos sociālajos tīklos, jo paralēli teātrim mani interesē reklāma. Vispār reklāma – liela, maza, provokatīva, gudra, stulba, jauniešiem, veciem cilvēkiem.

Uzskatu, ka Liktenīgais ir kā Paula Iklāva instruments, mans rupors, ar kuru varu izteikt to, ko nevaru pateikt ar Paula Iklāva vārdu. Varbūt Pauls Iklāvs ir tāds formālāks tēls. Jā, atzīšu, piekrītu, tā ir provokācija – bez tās mūsdienās nekur! Tā ir tāda ironija par visiem lielajiem Latvijas provokatoriem, par šlāgeri, par popmūzikas tēmu. Popmūziķi domā, ka ir superstāri. Es jums pateikšu noslēpumu – nav viņi superstāri. Tāpat arī Liktenīgais nav nekāds superstārs, dažreiz man nesanāk, un es ļoti labi zinu, ka pāršauju pār strīpu, dažreiz nepāršauju, bet tas ir rupors, ironisks reklāmas instruments, ar kuru es varu strādāt, būvēt. Man tas ir viens klikšķis, un es varu to izdzēst. Pēc diviem gadiem jau neviens vairs neatcerēsies. Kamēr es to uzturu, ar mūziku veidoju kaut ko, tas ir ļoti interesanti. Man patīk attīstīt kādu citu šķautni.

Ja vairāk būtu cilvēku, kas uzdrošinās veidot vairākas šķautnes, sabiedrība būtu brīvāka, krāsaināka.

Tieši mans kā aktiera uzdevums. To, ka aktieris vairs nav aktieris, kas gaida vienīgo telefonzvanu, sapratu jau pirmajā kursā. Jābūt vairākiem tālruņiem, uz kuriem vari sagaidīt zvanu. Jo vairāk tādu tālruņu, jo vairāk būsi nepieciešams tirgū. Agrāk bija tā, ka gaidi TO zvanu, tu esi Mr. X, tev piezvana režisors, tev tāda un tāda loma. Šobrīd pašam ir jāpiedāvā sevi, un arī caur Liktenīgo esmu dabūjis vairākus projektus, tā tīri sev finansiālā ziņā kaut vai ieguvis, lai varētu dzīvot, darīt. Caur šādu prizmu ir vairāk ieroču, vairāk piedāvā sevi producentiem, režisoriem, pats mācies darot.

Runājot par teātri, lomām, vai tev ir kāda loma, kuru tu gribētu spēlēt?

Ja teiktu, ka vispār neesmu, tie būtu meli. Loma, kas būtu manā komforta zonā un ko es gribētu un varētu nospēlēt diezgan jaudīgi, varētu būt vecais labais Makmērfijs no “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Noteikti piekristu, ja piedāvātu Krustiņu “Pazudušajā dēlā”, interesantāk man būtu Miku nospēlēt, bet komfortablāk – Krustiņu. Eju pie lomām ar tādu attieksmi, ka nav mazas vai sliktas lomas, ir atkarīgs, kā tu izpildi un ko tu izdomā. Esmu arī viens no tiem (un tas citrreiz traucē!), kas krāmē lomu pilnu ar fīčām, dažreiz apzogot pašu. Piemēram, Māra Ķimele neļāva vispār krāmēt fīčas iekšā – jokus, kas ir mani, pierasti, ar kuriem es jūtos komfortabli. Noteikti negribētu nēsāt paplātes vai būt bārmenis, čellists trešajā rindā. Ja es aizietu tajā zonā, es vairs nebūtu šajā profesijā.

Vai tu kā skatītājs bieži ej uz teātri? Vai aktieris spēj neitrāli skatīties izrādes?

Domāju, ka ir aktieri, kas spēj pilnīgi neitrāli skatīties, un ir aktieri, kas pilnīgi to nemāk. Man pēdējos divus gadus ir teātra pārdozēšana. Esmu, protams, bijis uz teātri (nesaukšu – ko), redzējis, ko vajag redzēt, bet ikdienā ne. Es labāk pavadu laiku mājās vai ar draugiem. Gan jau pienāks laiks, kad atkal cītīgi rudens vakaros braukšu skatīties un skatīties, bet šobrīd man to negribas. Studiju gados super daudz gāju uz teātri, noskatījos gandrīz septiņdesmit procentu latviešu veco kino klasikas filmu, ko varēja redzēt Youtube. Man bija tāds uzdevums, jo nebiju redzējis daudzas latviešu filmas. Biju dzirdējis par “Dullo Paulīni” (“Tās dullās Paulīnes dēļ” – I. T.), nerunāsim par “Limuzīnu” (“Limuzīns Jāņunakts krāsā” – I. T.), ko visi zina no galvas. Gāju tajā zonā – “Zvejnieka dēls” ar Pēteri Lūci, “Ezera sonāte”. Skatījos nepopulāros gabalus, kas paplašina redzesloku par Latvijas kino, un tad var ieskicēt, kas bija labs, kas pārspīlēts, kas bija reālpsiholoģisks, kas bija jokdaris. Pirmo gadu Valmierā dzīvoju kojās, man bija daudz laika, vienkārši skatījos veco kino, baudīju to. Bet no visa jāatpūšas.

Kā tu vērtē Latvijas teātri – vai tas ir daudzveidīgs, progresīvs, atpalicis?

Domāju, ka Latvijas teātris ir baigi feins, cik esmu sajutis, un man patīk tradīcijas. Es tās neizjūtu uz savas miesas, bet acīmredzot tas, ka šeit teātris ir tradicionāls, ir svarīgi. Tu ieej Nacionālajā teātrī, lielā zāle, atveras priekškars – mūsdienās gan režisori meklē formu, priekškars ir aizmugurē. Man šķiet, ka mums ir progresīvi cilvēki, kas veido teātri, mans kursa vadītājs Elmārs Seņkovs – vienkārši… Ja man tagad būtu cepure, es to noņemtu viņa priekšā, jo kā viņš spēj pasniegt lietas! Tas ir pasaules līmenis. Arī Alvis Hermanis un JRT – ģeniāli. Viss ir, spēlē, tur nav nekādi lāzeri, nekādi dūmi tur nav vajadzīgi. Viss ir pareizajās, saliktajās attiecībās, un tādas attiecības nenoveco ne pirms 100 gadiem, ne pēc 100 gadiem.

Piekrītu. Gribu jautāt – kas Tev dzīvē ir svarīgākais?

Kas man dzīvē ir svarīgākais? (Pauze.)

Zinu, ka jautājums banāls.

Tagad var iekavās ierakstīt – 30 sekunžu pauze, iekavas ciet. Dzīvē katrā dekādē ir savs svarīgais. Noteikti tas, kas man bija svarīgs 17 gados, nav svarīgs tagad. Tagad filozofēju par to, bet es tādu konkrētu lietu… Svarīga laikam labsajūta attiecībās ar kolēģiem, draugiem, ģimeni. Un man patīk, ka cilvēki kļūdās, jo tas arī nozīmē rīkoties pareizi. Patīk, ka ir kļūdas, kas mijas ar pareiziem lēmumiem, un beigās viss ir… Laikam godīgums. Bet ne tas banālais godīgums, piemēram – ak, kā man patīk, ka aktieris ir godīgs. Bet kā tu zini, ka viņš ir godīgs? Varbūt galvā viņam pavisam citas domas.

Viņš vienkārši to profesionāli izdara.

Tieši tā. Man svarīgs kaut kāds īsts godīgums pret ģimeni, draugiem, savu darbu.

Vai ir vēl kas, ko tu būtu gribējis pateikt?

Laikam gribu pasveicināt savus kritiķus, heiterus un pateikt: jūs dažreiz neredzat, nezināt labas izrādes Valmierā un tās kaut kā aizmirstat. Man vienkārši jums ir jautājums – kāpēc jūs tā darāt? Es to tiešām gribētu pajautāt, jo man nav bail diskutēt. Neesmu no tiem jaunajiem aktieriem es tagad sakasīšos, un man viss mūžs sabojāts. Ejam uz diskusiju, pastāstiet, ko jūs neredzējāt, ko jūs redzējāt.

Vai kāds atsauksies Paula aicinājumam uz sarunu?

Paula Iklāva profils VDT mājaslapā - šeit.

Intervijas autore: bijusī LU HZF Baltu filoloģijas MSP teātra zinātnes studente.