AKTIERIS RUNĀ: Kārlis Reijers

Kroders.lv sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas un Latvijas Kultūras akadēmijas dažādu studiju programmu studentiem turpina pirms sešiem gadiem, 2014. gadā, aizsākto interviju ciklu ar jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem.

Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013. un 2015. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana “aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds 2017. gada LKA absolventiem, kursa vadītāji – Elmārs Seņkovs un Māra Ķimele.

Anna Ulberte: Kurā brīdī saprati, ka gribi būt aktieris?

Kārlis Reijers: Es patiesībā nezinu, vai joprojām esmu to sapratis. Zināju, ka gribu nodarboties ar teātri. Mani interesē gan aktiermāksla, gan režija, gan scenogrāfija – tie vienkārši ir dažādi veidi, kā nodarboties ar teātri. Tā sakrita, ka izmācījos par aktieri. Pats sev esmu skaidri noformulējis tikai to, ka gribu veidot teātri un izrādes.

Studijas aktieros bija dažādu apstākļu sakritība – esmu gājis mūzikas skolā, bērnībā daudz lasīju, mamma mani daudz veda uz Liepājas teātri. Kultūra man vienmēr ir bijusi apkārt, vidusskolā darbojos Liepājas jauniešu teātra studijā. Pārliecība par šo izvēli laikam nāca no zemapziņas.

Kas pamudināja stāties Latvijas Kultūras akadēmijā?

Tas, manuprāt, patiesībā ir dziļāks jautājums, nekā varbūt izklausās. Tam bija tā jānotiek, un tas notika. Vai es to izvēlējos? Nezinu. Man vidusskolas laikā bija skaidrs, ka stāšos aktieros, es pat neapsvēru alternatīvas, ko darīšu, ja tur netikšu. Nevis tāpēc, ka es būtu ļoti pašpārliecināts, bet gan tādēļ, ka manā apziņā tas bija ceļš, kas man ir jāiet.

Kā tu raksturotu iestājeksāmenu procesu? Kas vislabāk palicis atmiņā?

Tas bija skaisti. Pirmkārt, liels notikums bija braukt uz Rīgu, pats esmu no Liepājas. Man Rīgā dzīvoja brālis, pie viņa arī paliku iestājeksāmenu nedēļā. Pirmajā kārtā mums bija jāsagatavo prozas fragments, dzeja, fabula vai anekdote. No fabulas vai anekdotes man bija bail, par dzeju un prozu man bija izveidojies priekšstats no dalības runas konkursos skolas laikā. Izvēlējos Aleksandra Čaka “Vēstuli vienai mirušai avīžu vecītei”. Atceros, ka, ienākot telpā, vidū bija nolikts krēsls, ar ko drīkstēju darīt, ko vēlos. Es lepojos ar to, ka paņēmu to krēslu un iemetu stūrī, jo tas man vienkārši traucēja. Kad norunāju trīs teikumus, kursa vadītāja Māra Ķimele pasaka: “Stop. Tagad pasaki tos teikumus tā, it kā tu atvainotos.” Es mēģinu, viņa mani aptur un saka, lai mēģinu vēlreiz. Man vēl uzdeva kādus divus jautājumus, un ar to arī eksāmens beidzās. Eju ārā un saprotu, ka viss ceļš sabrūk un uz nākamo kārtu netikšu.

Vakarā ar brāli runājām un es ļoti bēdājos, negribēju domāt par to, ko darīt tālāk. Nākamajā rītā aizbraucu uz “Zirgu pastu” un redzu, ka esmu ticis tālāk! Pēdējā kārtā bija kolokvijs, kuram gatavojoties biju izlasījis Ievas Strukas grāmatu “Sarunas ar Māru Ķimeli”. Indra Roga man uzdeva vienu jautājumu: “Kā tev liekas, vai tu esi labs cilvēks?” Nedaudz pafilozofēju par šo tēmu, un tā eksāmens beidzās. Tajā laikā man, protams, bija svarīgi arī tas, cik punktu es saņemu katrā kārtā. Šķiet – jo vairāk punktu, jo vairāk patīc, jo lielāka ir iespēja, ka tiksi uzņemts. Kopumā teiktu, ka rezultātā iestājeksāmeniem tiku cauri diezgan viegli, lai gan sākums bija drausmīgs.

Kā ar pašu studiju procesu? Kas ir tavi lielākie ieguvumi no tiem četriem gadiem?

Mums bija visdažādākie pasniedzēji, atšķirīgu teātra jomu profesionāļi. Cilvēki, kas uz teātri skatās ļoti dažādi, bet katram ir sava pārliecība par to, kas tas ir. Lielākais ieguvums ir viņu sniegtie aktiermeistarības instrumenti, ar kuriem strādāt. Joprojām, esot teātrī, mācos kļūt par aktieri. Tas, ka esmu pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmiju, nenozīmē, ka esmu kļuvis par aktieri, tas nozīmē tikai to, ka esmu ieguvis šos instrumentus. Ne visus no tiem pārvaldu, bet turpinu mācīties tos izmantot savā darbā.

Sapratu, ka teātris ir ļoti dažāds, tāpēc bēdājos, kad cilvēki asi kritizē kādu izrādi vai aktieri. Man šķiet, ka katram ir savs laiks un sava vieta, tā bieži ir laimes spēle, kurai nav sakara ar to, cik cilvēks ir talantīgs vai netalantīgs. Tieši dažādu cilvēku dažādie viedokļi ir noteikuši to skatījumu, kādu teātri es pats gribu redzēt un veidot.

Kādas ir tavas attiecības ar kritiku?

Šis ir jautājums, uz kuru man nav vienas konkrētas atbildes. Manuprāt, tas ir svarīgs lauciņš Latvijas teātra vidē, kas varbūt netiek līdz galam īstenots. Man gribētos, lai kritikā ne tikai tiek izvērtēts, kas izrādē bijis labs vai slikts, bet lai tas dotu skatītājam papildu grūdienu padomāt par to tēmu, par kuru režisors kopā ar radošo komandu ir mēģinājis runāt uz skatuves. Tas varētu būt kā literatūras žanrs, kas iedvesmo arī radošo komandu.

Lasu recenzijas par izrādēm, kurās pats spēlēju. Protams, man ir svarīgs viedoklis, jo citādāk rodas jautājums, kam es spēlēju izrādi. Teātris ir saruna, un, ja šī saruna neveidojas, es neredzu iemeslu, kāpēc vispār veidot teātri. Protams, personīgi sāp, ja ir kāda negatīva kritika, bet vērtība ir tajā, ka ir kritiķi, kas par izrādēm raksta un domā.

Tu neesi pārāk aktīvs sociālajos tīklos. Kā pie tevis nonāk skatītāju vērtējums, piemēram, atsauksmes tviterī?

Protams, ir ļoti glaimojoši, ka šādas atsauksmes ir. Tas arī var būt veids, kā citi skatītāji uzzina par izrādi vai veido sarunu par redzēto. Es gan baidos no 21. gadsimta tehnoloģijām. Tas varbūt izklausās stulbi, bet man ir bail, ka šādā veidā sāk pazust cilvēcīgums. Piemēram, šajā vīrusa laikmetā mēs vēl vairāk esam ieslēgti un spiesti darboties caur tehnoloģijām. Tā ir bezsaskarsmes ikdiena.

Man jau kādu laiku ir ideja, ka varētu teātrī rīkot vakarus, kuros satiekas skatītāji, varbūt atnāk arī izrādes režisors vai kāds aktieris, varbūt kādas jomas profesionālis. Tas varētu notikt kādā kafejnīcā vai bārā, kur katrs dzertu kafiju, alu vai ko citu un brīvā formā vienkārši sarunātos par izrādes tēmu. Šī ideja radās no tā, ka es pats, kad vēl biju tikai teātra skatītājs, pēc izrādes vienmēr ar draugiem pārrunāju uz skatuves redzēto un tēmu, par ko šī izrāde visiem likusi domāt. Negribētu, lai skatītājam teātra pieredze beigtos ar individuālu padomāšanu pie sevis, ir jāveidojas dialogam ar citiem. Jo, ja notiek kopīga domāšana, tad tēma ir bijusi svarīga. Nacionālā teātra studentu ģenerālmēģinājumi šo sarunu piedāvā, kas ir ļoti forši, bet man gribētos, lai tas notiktu vēl neformālākā gaisotnē.

Es tevi pirmo reizi ieraudzīju diplomdarba izrādē “Vaņa” (2017) Māras Ķimeles režijā. Kādas ir tavas atmiņas par pirmajām izrādēm kopā ar kursabiedriem?

 “Vaņa” bija ļoti mokošs process, neesmu pārliecināts, ka tādu gribētu piedzīvot vēlreiz. Mokošs tāpēc, ka laikam ļoti pretojos Mārai. Beigās gan viņai izdevās panākt to, ko viņa vēlējās, un to, cik šī izrāde sanāca jaudīga, es novērtēju tikai pēc tam. Ar kursabiedriem vēl cītīgi domājām, bet diemžēl vispār nerīkojāmies, lai šo izrādi spēlētu arī pēc absolvēšanas. Par to ir ļoti žēl. Es Astrova lomu izveidoju trīs nedēļās. Sākumā tikai dažas reizes mēģinājumos nācu lasīt tekstus Igora Šelegovska vietā, kamēr viņš strādāja pie izrādes Nacionālajā teātrī. Negribēju piekrist Māras aicinājumam spēlēt otrā sastāvā, jo paralēli gatavojos Kirila Serebreņņikova izrādei “Tuvā pilsēta”, teicu, ka man nebūs laika. Viņa gan panāca savu, un beigās es šo lomu pat aizstāvēju kā bakalaura darbu. Tas laikam parāda to, ka Māra reizēm ir jāklausa.

Mana pirmā lielā loma bija izrādē “Liesmojošā tumsa” pēc Antonio Buero Valjeho lugas (2016). Pirmajā mēģinājumā Elmārs Seņkovs paziņoja, ka es būšu galvenais antagonists Ignasio, par ko ļoti priecājos. Prieks jau ir vienmēr, kad iedod iespēju, ko esi gaidījis.

Man patiesībā grūti paskatīties uz studiju darbiem no profesionālā skatupunkta, tam ir pārāk liels personīgais pieslēgums, atmiņas par to, cik šis laiks ir bijis skaists. Visos šajos darbos ir kopības sajūta, uz ko atskatoties es to redzu kā lielu vērtību. Tajā laikā tas bija drausmīgi – mēģinājumos nekas nesanāk, neviens neko nesaprot, un visi jūtas stulbi. Tagad gan to var atcerēties ar smaidu.

Kā nokļūšana teātrī mainīja tavu priekšstatu par profesiju?

Priekšstats mainās visu laiku. Vidusskolā man bija iedomāts sapnis par teātri, kas sāka lūzt un mainīties jau akadēmijā. Strādājot laikam esmu sapratis, kas, manuprāt, ir teātris, kāpēc tas ir vajadzīgs, kur ir tā vērtība. Pēdējā laikā gan es vairāk skatos un izvērtēju to, kā teātris ir mainījis mani, ko ar to esmu sapratis. Teātra ietekmē savā dzīvē esmu pieņēmis vairākus nozīmīgus lēmumus, jo principā to tik vien daru, kā esmu teātrī vai mājās izguļos. Esmu pazaudējis daudzus tuvus draugus. Un nevis tāpēc, ka viņi būtu vainīgi, bet es pats esmu bijis pārņemts un aizņemts ar to, ko daru. Teātris man licis pārskatīt savas vērtības.

Tas jau sakrīt ar priekšstatu, ka studiju laikā jaunajiem aktieriem eksistē tikai “Zirgu pasts” un gulta mājās.

Ir tā, ka, esot “Zirgu pastā”, cita dzīve nemaz nav vajadzīga. Tur ir viss – sāpes, ienaids, mīlestība. Vakaros ir tusiņš, radošas muļķības.

Pēc absolvēšanas četri no kursa tika uzņemti Nacionālā teātra štatā. Vai tas, ka nebiji vienīgais, sniedza drošības sajūtu?

Es un Igors jau bijām pagrozījušies teātrī akadēmijas laikā, bijām jau iepazinušies ar dažiem cilvēkiem. Protams, palīdzēja arī tas, ka Elmārs Seņkovs bija štata režisors. Man sākumā šķita ļoti forši, ka mūs četrus uzņēma, domāju, ka teātris izmantos to, ka esam kursabiedri, kas cits citu labi pazīst un ienesīs jaunas vēsmas. Tas gan netika īsti izmantots, un mēs kā četrinieks neveidojāmies, vairāk tikām pozicionēti katrs pats par sevi. Tomēr aizmuguri un drošības sajūtu man tas noteikti ir iedevis. Ja es būtu bijis viens, mans ceļš, iespējams, būtu pilnīgi citādāks. Ir forši, ka tu kā aktieris neatslābsti, cītīgi strādā, apzinoties, ka tavs kursabiedrs ir blakus arī kā tavs konkurents. Tā ir ļoti mīlestības pilna rīvēšanās, veselīga konkurence, kas liek kustēties uz priekšu.

Vai izdodas sekot līdzi arī izrādēm, kurās pats nespēlē,  – kolēģu un kursabiedru darbiem?

Īsti nē. Man ļoti laba draudzene ir Elīna Hanzena, kas strādā Valmieras drāmas teātrī, uz kuru es vienkārši netieku. Neesmu arī redzējis “Dēlu” Dailes teātrī (2019, rež. Intars Rešetins – A. U.), kur Toms Veličko [Nikolā lomā – A. U.] esot brīnišķīgs. Tas ir drausmīgi. Protams, ir reizes, kad ir brīvs vakars, bet tad atkal nav viņu izrādes. Uz Anetes Krasovskas [Dailes teātra štata aktrises – A. U.] izrādēm gan sanāk aiziet. Par to liels prieks.

Vai nav tā, ka tad, ja pats strādā teātrī, vairs negribi to vienu brīvo vakaru pavadīt teātrī?

Nedaudz tā ir, bet ir atšķirība starp spēlēšanu un aiziešanu uz citu teātri kā skatītājam. Var, piemēram, trīs vakarus pč kārtas spēlēt uz Nacionālā teātra lielās skatuves un ceturtajā vērot izrādi no skatītāju vietām. Tā ir vides maiņa, redzot, kā citi darbojas. Tas iedod svaigumu.

Kas ir aktierim svarīgākās īpašības?

Nav tādu īpašību, kam obligāti ir jāpiemīt cilvēkam, lai viņš varētu būt aktieris, tam nav noteiktas formulas. Protams, ir forši, ja nav bail stāties publikas priekšā, ja esi fiziski vesels, spēj ievērot noteikumus. Ka esi gudrs, gribi darboties. Bet, manuprāt, galvenais uz skatuves ir nemelot.

Ko tu uzskati par savu visnozīmīgāko lomu līdz šim?

Man ir vairākas mīļas lomas, katra savā līmenī. Man teātrī nav bijusi neviena loma, kas man nepatiktu, visas es tiešām gribu spēlēt. Katrai lomai ir sava nozīme, kāpēc man tā ir svarīga. Bet izrāde “Puika, kurš redzēja tumsā” (2020, rež. Valters Sīlis – A. U.) man personiski ir bijis vislielākais notikums. Jau tad, kad izdzirdēju šī darba nosaukumu, man likās, ka tas ir tas, ko gribu spēlēt. Nezinu, vai kāds to apzinājās, bet man šķiet, ka Jēkaba loma man ir kā uz deguna uzlikta. Man nebija jāspēlē, vienkārši godīgi jādalās ar stāstu, ko uztvēru kā savējo. To varētu uzskatīt arī par profesionālu veiksmi. Lielākais izrādes svars bija uz maniem pleciem, un tā bija viena no pirmajām reizēm, kad izjutu, ka esmu ārkārtīgi svarīgs izrādei. Sapratu, par ko runāju, kas ir ļoti svarīgi. Protams, es nevarētu šo izrādi nospēlēt, ja blakus nebūtu manu kolēģu – katrs no viņiem man iedeva ko ļoti svarīgu, lai es varētu stāstu turpināt. Arī Rasa [dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce – A. U.] ar stāstu un Valters ar režiju izdarīja visu, lai es varētu justies droši.

Jāuzdod jautājums, ko gan jau ir dzirdējis katrs aktieris savā karjerā: kas ir tava sapņu loma?

Šo jautājumu man uzdeva, kad tikko sāku strādāt teātrī. Atbildēju, ka gribētu nospēlēt Velnu. Varbūt “Velns” nav īstais apzīmējums, neesmu šo tēlu tik ļoti pētījis, varbūt tas ir Nelabais vai Sātans, vai Mefistofelis. Ja tā padomā, tā ir tāda neiespējama loma. Kā aktieris esmu advokāts lomai, ko spēlēju, tāpēc, ja izdotos attaisnot neattaisnojamu varoni, tas būtu lieliski. Man vienmēr licies svarīgi parādīt to, ka ļaunā puse ir vajadzīga. Nevis laba, bet vajadzīga.

Kopš vidusskolas esmu gribējis spēlēt Oņeginu [Aleksandra Puškina poēmas “Oņegins” galveno varoni – A. U.]. Tie nepareizie tēli man liekas visvairāk vēstošie – cilvēks cīnās ar savām problēmām un tam, ka sabiedrībai viņš liekas ļauns, ir iemesls. Tā var saprast, ka esam dažādi un katram ir savs iemesls, kāpēc viņš ir tieši tāds.

Kā tu pavadi brīvo laiku, kad neesi teātrī?

Man kādreiz ļoti nepatika būt cilvēkos. Tagad gan gribētos būt barā, kādā festivālā. Daudz skatos filmas – gan jaunas, gan tādas, ko jau esmu redzējis. Pavasarī nopirku XBox. Man vajadzēja kādu muļķīgu hobiju, tāpēc kādu laiku aizrāvos ar to. Bet vispār man patīk satikt draugus, kopā spēlēt galda spēles un iedzert alu. Patīk sēdēt Daugavas krastā, tas man atgādina, kā Liepājā mēdzu sēdēt pie kanāla un rakstīt stāstus. Gribētu atsākt rakstīt, kā to darīju vidusskolā.

Man ļoti patīk braukt ar mašīnu – ja ir brīva diena, aizbraucu kaut kur tālu, kilometri mani nebaida. Vienu dienu ar draudzeni izlēmām, ka kaut kur jāizbrauc, es neteicu – kur un mēs aizbraucām līdz Staburagam. Tas ir veids, kā izlauzties no ikdienas vides.

Domājot par nākotni, kur tu sevi redzi pēc desmit gadiem?

Noteikti turpināšu spēlēt teātri. Ceru, ka apstākļi ļaus man turpināt strādāt tieši Nacionālajā teātrī. Esmu sev definējis, kādu teātri gribu redzēt un veidot, tāpēc ceru, ka nākotnē tādu izrāžu būs vairāk. Noteikti gribētu pamēģināt nodarboties arī ar ko citu, neesmu gan pats izdomājis, ko tieši. Akadēmijā iestājos 19 gadu vecumā, kad vēl neko nesapratu. Pašam likās, ka zinu visu, bet tā, protams, nav. Teātris man ļoti patīk, bet gribētos iepazīt arī citu pasauli, kur cilvēki dzīvo un domā citādāk.

Man akadēmijā bija brīnišķīgas lekcijas pie profesores Dainas Teters, kurās es sapratu kādu ļoti svarīgu lietu – ir daudz dažādu kultūru un veidu, kā cilvēki skatās uz pasauli. Tas man šķiet ļoti interesanti. Mēs dzīvojam vidē, kur tiek pieņemts, ka esam pasaules centrs, ka pasaules vēsture ir sākusies no Eiropas. Cilvēkam pasaules centrs ir tajā vietā, kur viņš ir dzimis. Bet patiesībā pasaulē ir neskaitāmi daudz zemju un tām piemītošo domāšanu, kuras es gribētu iepazīt. Kā jauns cilvēks vēl gribu izmēģināt ļoti daudz ko.

Šeit - Kārļa Reijera profils Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā

Intervijas autore – Latvijas Kultūras akadēmijas BSP "Audiovizuālā māksla" specializācijas "Audiovizuālās un skatuves mākslas producēšana" 2. kursa studente.