Tā, kā gribas tagad
Laura Groza ir tajā profesionālās dzīves radošajā punktā, kad pati saka – būs tā, kā tagad gribas.
Pandēmijas laikā teātra process neesot apstājies ne brīdi. Tikko atkārtotu pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvojusi viņas režisēta traģikomēdija "Piekrišana", Klaipēdas Drāmas teātrī atmēģināti arī Gorkija "Saules bērni", taču režisore atzīst, ka dzīvo jau citā laika nogrieznī. Notiek darbs pie viņai nebijuša formāta darbiem – muzikālas izrādes pēc Somerseta Moema romāna "Teātris" Liepājā un neatkarīga starpžanriska iestudējuma, balstīta dažādu sieviešu dzīvesstāstos. Laura uzsver, ka pašlaik izjūt spēcīgu nepatiku pret publiskajā telpā valdošo agresīvo polemiku un to, ka šajā plūsmā ierauts teātris. Viņas vadmotīvs šobrīd šķiet vieglums un brīvība.
Mēs tiekamies brīdī, kad teātra afišā rakstīts pirmizrāde, lai gan “Piekrišana” Dailes teātrī it kā piedzīvoja pirmizrādi jau februārī. Kāda jums ir bijusi šī vasara?
Jā, ir dīvaini, ka tevi apsveic pirmizrādēs, kas bijušas jau sen, jo izrāde tika pabeigta janvārī, šobrīd tā tiek atsaukta ierindā. Bet par vasaru – ar šausmām skatos, ka saullēkts jau ir pirms pulksten sešiem un saulriets pēc deviņiem. Daudz esmu ārā, vēroju dzīvi un pati tajā piedalos, cik man spēka un iespēju. Man ļoti patīk piedalīties dzīvē, un teātrī līdz ar to ir vēl interesantāk – tu atpazīsti situācijas, cilvēkus, attiecību modeļus. Es kāri patērēju visa veida notikumus, piemēram, sākot ar spontāniem tuvākiem vai tālākiem ceļojumiem. Ar draugu esam Liepājā – braucam pārnakšņot uz Rīgu? Pamostamies Rīgā – ai, braucam uz Pāvilostu! Ir laiks apskatīt Latviju, sarunāties, izmainīt domas un sajūtas. Mana vasara sanāca super aktīva. It īpaši gribas patrakot, jo ziema bija tik stāvoša. Biju Klaipēdā, vajadzēja atmēģināt “Saules bērnus”, tad izbraukājām visu Lietuvas krastu. Ir cilvēki, kam patīk dzīvot nostāstos, pārstāstos vai izdarot secinājumus no daiļliteratūras, kino. Tā arī ir ļoti spēcīga pieredze, jo kāds tos ceļus ir izstaigājis un atnes vēstījumu no tās puses, un tu vari to lietot. Arī es tā daru, kad nav iespēja pabūt visur, kur gribas. Un tas arī nav iespējams. Bet vienlaikus man pašai ļoti patīk dzīvot dzīvi un tad to konvertēt teātra pieredzē, jo tad esmu asa, tad tieša, tad emocionāla. Vienlaikus man dzīvot dzīvi ir izaicinoši – tu nevis apraksti, bet ieraksties. Tas nozīmē, ka tev pašam ir visur jāieiet un pašam no turienes jāiziet. Tas tiešām arī nemaz nav tik vienkārši. Visu laiku esi tādā asumā un tiešumā. Plus zūd vajadzība vērtēt, bet vienkārši lietot un brīnīties. Tas savukārt ir priecīgi, jo ir interesanti. Es dzīvoju tepat netālu (Miera ielā – A.L.), šis ir brīnišķīgs rajons. Piemēram, mēs ar draugu vakar izgājām vakara pastaigā, tepat blakus mājā ir kafejnīca, kur notiek tango vakari – pulksten vienpadsmitos cilvēki nakts melnumā virpuļo tango un ir tik nokaitēta seksuālā enerģija, tas ir skaisti, estētiski, tajā pašā laikā tik ieturēti. Cilvēki dzīvo dzīvi.
Beidzot mums ir tāda iespēja. Vai šovasara esat pabijusi arī kādā skatītāju pilnā teātra zālē?
Vēl ne, jo man bija privilēģija diezgan daudz redzēt ziemā, un, godīgi sakot, mana teātra sezona ne uz brīdi nav apstājusies. Kolēģi visu laiku turpināja radīt darbus, tāpat kā es, un bija slepenā un brīnišķīgā iespēja iet un būt klāt. Redzēju visas Dailes teātra izrādes, Elmāra Seņkova “Sapni vasaras naktī”, operu “Toska”. Kauns atzīties, bet ziemā redzēju vismaz 10 izrādes, tāpēc brīdī, kad atvēra teātrus, nebija sajūtas, ka steigšus jāskrien. Protams, sēdēt tūkstošvietīgā zālē starp divdesmit cilvēkiem – tā ir cita izrāde. Piedzīvot šīs izrādes pilnās skatītāju zālēs ir kaut kas cits. Pati savā klusajā pirmizrādē centos ievilkt pēc iespējas vairāk cilvēku, kas, protams, īsti nebija iespējams. Aktieriem ir briesmīgi spēlēt melnam tukšumam, tā ir destruktīva sajūta. Tāpēc vismaz mēģināju panākt, ka tur atrodas cilvēki, kam tiešām interesē teātris un kuri var redzēto komentēt. Arī maniem kolēģiem bija svarīgi dzirdēt manu viedokli, jo bez atgriezeniskās saites esi nedaudz apjucis un pazaudējies. Sazvanījāmies un gari runājām ar Elmāru, tāpat ar Dimu Petrenko. Skatītāju pilnā zālē tu vēro un viss ir skaidrs – cilvēki garlaikojas, smejas, aiztur elpu vai pamet zāli. Šeit tas nebija iespējams, tāpēc svarīgs bija katrs kolēģa pateiktais vārds. Tā mēs viens otru uzbužinājām, jo citādāk būtu galīgi nejēdzīgi un trauksmaini. Radīt apstākļos, kad teātris ir liegts, ir nevis untums, bet izdzīvošana.
Kādas ir sajūtas šīs atkārtotas pirmizrādes sakarā?
Mana pirmizrāde bija 31. janvārī, neatkarīgi no tā, cik cilvēku bija zālē. Es pati sevi redzu tādos kā segmentos, laika nogriežņos – katrs ir ar kaut ko piepildīts un tad sākas cits. Nemāku sevi plūstoši pārnest turp un atpakaļ. Laika nogrieznis, kas bija paredzēts šīs izrādes radīšanai, ir noticis, es to piepildīju – radīju pilvērtīgu izrādi, bez atkāpēm vai atlaidēm, to var skatīties viens vai tūkstotis cilvēku. Šobrīd aktieriem ir vēlreiz dots ieskrējiena laiks, lai atgūtu sajūtas. Biju arī Klaipēdā, kur pagājušā gada septembrī “Saules bērni” piedzīvoja īstu pirmizrādi, bet arī, nospēlējot tās trīs četras izrādes, viņi tomēr īsti neieskrējās, tagad arī ar to kārtīgi pastrādājām.
Vai varam atcerēties, kā un kāpēc izvēlējāties iestudēt “Piekrišanu”?
Materiāls nāca kā ierosinājums no teātra jaunās vadības, pēc sākotnējās ieceres šajā sezonā man bija jātaisa kas pavisam cits. Neiedziļināšos, kāpēc tas nenotika – tas iestudējums būs, tikai citā teātrī. Tas bija ļoti ambiciozs un dārgs formāts, kas pirmā pandēmijas viļņa virsotnē nevarēja tikt realizēts. Notika nomaiņa uz šo, iepazinos ar darbu un, ņemot vērā, ka ar Juri Žagaru esam pazīstami sen un esam ļoti daudz kopā radījuši, zinām, kas mums katram patīk. Viņš man piedāvāja šo materiālu, tas ir kontekstā ar manu interešu loku teātrī.
Kas jūs šai materiālā uzrunāja?
Tā ir ļoti spēcīga aktieru izrāde. Tiem jābūt aktieriem, kas esošo materiālu spēj papildināt ar savu dzīves pieredzi un savu stāstu. Šis nav tas gadījums, kad aktieris var pievilkties tēlam, – mani interesēja, lai aktieris liek tēlā savu pieredzi, bagātina to. Bet nav arī tā, ka režisors nomirst aktieros. Bija ļoti interesanti šoreiz strādāt pie aktierī balstīta iestudējuma bez specefektiem, sarežģītām tehniskām norisēm, pārbūvēm vai bagātām metaforām.
Tu pats savā dzīvē jau esi izgājis cauri gaļasmašīnai privāti un profesionāli, un tad šāds stāsts nāk viegli un organiski. Bet vajag gribēt ar to dalīties. Ne visi var un grib dzīvot atklātības pusē, kas ietver privātā ekspluatēšanu. Mums ir, ko teikt. Gribas kā labiem pasniedzējiem – runāt klusi, bet būtiski, lai auditorija sastingst, saprotot, ka tiek pateikts kaut kas būtisks. Jā, mēs tur arī kliedzam, jo man patīk ekspresija, un izrādē ir daudz skaļu vietu. Esmu tāds cilvēks – it kā kluss un pieklājīgs, bet manā dzīvē nereti lido arī šķīvji un sadzīves priekšmeti. Jā, es to daru, un man patīk to redzēt teātrī. Lai gan es atvainojos visiem, kurus tas traumē. Un šajā darbā mani interesēja mūsu pieredzes konvertēt teātra valūtā. Es nekad nejautāju aktieriem verbāli dalīties ar savas dzīves pieredzēm, bet aicinu tās anonīmi lietot teātrī. Izrādē ir arī daudz absudra un humora, tas man britu dramaturģijā patīk. Un labā ziņa ir tāda, ka arī šīs komandas aktieri ir ar lielisku humora izjūtu, mums bija viegli atrast kopējo intonāciju, tonalitāti. Viņi māk ironizēt paši par sevi, un es tāpat – man nav problēmu izskatīties muļķīgi vai smieklīgi, man tas liekas šarmanti. Es bieži par sevi aizsmejos. Un materiālā ir arī ļoti mūsdienīgas problēmas, tas nav par prinčiem vai princesēm, bet mūsdienu sievietēm un vīriešiem.
Kā situācija, kādā teātris nonāca 2020. gada pavasarī un tad atkal rudenī, ietekmēja darbu pie iestudējuma?
Kad mēs to gatavojām, visu laiku bija sajūta, ka tas tūlīt beigsies. Šobrīd jau esam pieraduši, ka neziņa ir norma. Tad vēl dzīve, kāda mums bija saprotama un pierasta, bija svaigā atmiņā. Bet vispār visu šo laiku, ievērojot drošības noteikumus, man ir bijis svarīgi turpināt dzīvi. Tādā ziņā neesmu bailīgs cilvēks, tas vienkārši ir risku izvērtējums. Lai saglabātu stabilu mentālo veselību, kas man kā radošam cilvēkam ir trauslāka par fizisko, man ir nepieciešams kontakts ar dzīviem, jūtošiem, sirsnīgiem, interesantiem cilvēkiem. Es pandēmijas laikā vairāk investēju savā mentālajā, nevis fiziskajā veselībā. Bija jāizvēlas – dot priekšroku fiziskās veselības pasargāšanai, kas ietver bailes no inficēšanās, vai kopt mentālo un justies komfortā. Šobrīd fiziski turpinu justies ļoti labi, bet kā daudziem jutīgiem cilvēkiem manī ir daudz skumju, un tās ir daudz destruktīvākas nekā šis vīruss, kas nenoliedzami ir objektīva parādība. Atceros ziemu, kad mēs iestudējām, tieši tad bija nedēļas nogales, kad vakaros nedrīkstēja iziet no mājas. Tu ievēro noteikumus un esi saprātīgs, bet iekšēji turpini dzīvot tikpat intensīvi. It kā zini, ka kaut kad tas beigsies, bet tā ir pavisam konkrēta konfrontācija ar realitāti. Skatījos labu kino, komunicēju ar mīļoto cilvēku, kalām nākotnes plānus. Izrādes tematika ir mentālās problēmas, mentālā stabilitāte un jušana.
Tas jau arī ir visu mūsu kopīgais pandēmijas laika slogs.
Jā, un man ir aizdomas, ka šajā ziņā vēl nāks ārā visādi brīnumi, kas vēl pat nav apjaušami. Mēs tik ļoti esam koncentrējušies uz fizisko, ka mentālais plāns ir ieturēts un iesaldēts.
Režisors tad būs tas, kam varbūt būs aktieris atkal jāsaliek kopā?
Es vairāk domāju par skatītājiem, cilvēkiem, kas mums ir apkārt, – skumji, ka atrofējas tas muskulis, kas nodrošina interesi par šo žanru kā tādu. Tas ir nelietots, netrenēts un varbūt pat šķiet lieks...
Otra lieta, ka ir uzkultivēts tāds baiļu mākonis, kas stāv virs pilsētas – ne līst, ne zibeņo, bet stāv. Lai to izgaiņātu, nopietni jāstrādā katram pašam, jādomā, kā to ēnu virs savas galvas likvidēt, neviens neuzņemsies atbildību to kolektīvi atrisināt. Varbūt tas ir viens no manas profesijas ieguvumiem – es ātri sapratu, kas ar mani notiks, ja atļaušu sev gadu planēt kaut kādā bezsvara stāvoklī. Cik dziļi ieiesi mežā, tikpat ilgi tev būs jānāk laukā, un, jo vecāka palieku, jo labāk saprotu, cik dārga valūta ir laiks. Nevaru vēl gadu veltīt tam, lai vilkots ārā no dūmakas. Man šis laiks nebija un nav tik smags. Bet ir ļoti grūti noskatīties uz šīs vasaras sabiedrisko ecēšanos – tas gan ir skumjāk par lokdaunu, slēgtiem veikaliem vai teātriem. Kā cilvēki dalās, sadalās viens ar otru, viens pret otru. Miera laiki nedod šo privilēģiju, bet šis periods izgaismo cilvēkus un situācijas. Ir vietas, lietas un cilvēki, citējot lugas nosaukumu, par ko ir pārdomas. No citas puses, cilvēka brīnišķīgā kvalitāte ir visu atkal ātri aizmirst, bet man dažreiz tomēr nesanāk. Kā Kaina zīme iedeg pierē, tā man iedeg smadzenēs fails, ko nevaru vairs izdzēst.
Februārī Mārtiņš Upenieks “Piekrišanas” pirmizrādei veltītā televīzijas sižetā cerīgi teica – mēs ļoti ceram, ka drīz nāks vakcīnas un viss būs atkal labi. Gatavojoties šai sarunai, to noskatījos un sapratu, ka kopš tā laika ir pagājis pusgads un esam punktā, kad mums ir vakcīnas, bet to, vai būs labi, nezinām – nezinām, kāds būs šis rudens un ziema teātros, kā izvērtīsies sezona. Ko jūs domājat par šo diskusiju – vai teātri drīkst savu publiku šķirot, vai tā ir savu skatītāju diskriminācija? Tas ticis tiktāl politizēts, ka nonākam pie jautājuma – kāda ir teātra loma, vai tas un māksla vispār var būt apolitiska?
Sākšu no cita gala. Vispār esmu apolitisks cilvēks, mani tiešām neinteresē politika burtiskā pieslēgumā. Man nav laimējies piedzīvot realitāti, kur daudz mazāku varas mehānismu iekšiene neiztiek bez lobiju klātbūtnes un sasvstarpējas ietekmes dalīšanas, tāpēc grūti noticēt, ka augstākās varas mehānisms ir pasargāts no tā. Tas ir viens. Otrs – manuprāt, zemais vakcinācijas rādītājs Latvijā ir tieši tas – neuzticības balsojums valdībai. Jā, iespējams, tas liekas neticami, jo it kā tik šķietami bērnišķīgi. Bet, manuprāt, cilvēki ir saguruši un kļuvuši stipri neticīgi, kas robežojas jau ar klaju anarhiju. Tas, ka 50% skolotāju nevēlas vakcinēties, ir neuzticības balsojums. Kad mēs pēdējo reizi esam dzirdējuši, ka skolotāju algas tiktu būtiski paaugstinātas? Tas nav par vakcīnu vai kovidu. Mēs varam atrast finansējumu bezjēdzīgām lietām, daudzas nozares Latvijā joprojām tiek pārfinansētas, bet medicīna un izglītība? Medmāsa vai skolotājs šeit nešķiet seksīgākās profesijas, kaut gan tās ir emocionāli un fiziski teju vissmagākās. Cilvēki, sabiedrība ir noguruši un netic runasvīriem, un neatsaucas uzsaukumiem un saukļiem. Citas sabiedrības grupas sāk tiem pārmest, viņi atkal grib sevi emocionāli aizstāvēt un iestājas par savu izvēli, un sākas šī neauglīgā, pilnīgi izkropļotā, slimīgā, agresīvā polemika, kas nekad nebeigsies. Ir ļoti augstprātīgi sacīt, ka visi, kas nevakcinējas, ir mazizglītoti cilvēki, kas lasa pseidozinātni feisbukā. Šīs ir sekas tam, ka cilvēki ir gadiem ilgi vīlušies. Sekas visam atmodas periodam, bezperspektīvai sajūtai par šo valsti. Ja paskatāmies uz Lietuvu un Igauniju – visi sākām vienā izejas punktā, bet tur valdībai tomēr ir cits uzticības balsojums. Ir tik muļķīgi tagad apsaukāties, kurš ir gudrs, kurš negudrs, kurš lasa īstās, kurš – neīstās ziņas. Jā, tas ir mēms, bērnišķīgs protests, bet komunikācija ir tik šausmīga. Katram ir savi argumenti, kāpēc nevakcinēties, bet nu jau tā ir kā ielaista slimība, kurai vajag ļoti kompilcētu ārstēšanu. Žēl, ka to grib ārstēt ar vienkāršām metodēm. Runasvīru izteikumi liecina, ka viņi uzskata – sabiedrību vajag nevis pārliecināt, ieinteresēt, bet nopirkt kā mazus bērnus, iekārdināt. Vai pie šādas savstarpējas sarunas rodas iespaids, ka esam augstās domās viens par otru? Īsti tā nesanāk. Kā lai izbeidz apsaukāšanos? Laikam nekā.
Arī caur šo perspektīvu nevar nedomāt, kas būs ar teātri.
Teātris ar to ir tieši saistīts, diemžēl tas nav atrauts no šīs polemikas, bet tieši otrādi – ierauts straumē. Pēdējo gadu budžets no biļešu ieņēmumiem nav papildināts. Mēs visu laiku runājam par aisberga redzamo daļu, bet apakšā ir mega ledus klucis, kur ir neuzticības, vilšanās un sāpju substance, kas šajā jautājumā parāda tikai pašu virsotni. Esmu 100% rīdziniece, un tik auksta šī pilsēta, man šķiet, nav bijusi nekad manas dzīves laikā. Cilvēki ir apspiesti, bēdīgi, skumji. Un tas nav tikai kovids. Es vēl ceru uz jauno paaudzi. Novēroju, ka ir vēl tie padsmitgadnieki, kas nepatērē to informāciju, ko visa pārējā sabiedrība, un viņi ir interesanti, jo brīvi. Dzīvo saskaņā ar savu iekšējo sajūtu. Te vakaros vēl skan smiekli, mūzika, sarunas.
Kāds ir tas nogrieznis, kurā jūs tagad dzīvojat, un kā raugāties uz šo sezonu, ņemot vērā nupat apspriesto?
Kaut kādā ziņā esmu šajos pesimistiskajos, bet, manuprāt, reālos novērojumos. Bet tas ir labs izaicinājums – nekādā veidā nepakļauties šim kārdinājumam krist brīvajā skumju kritienā. Ja nejutīšos labi, nevarēšu nevienam citam palīdzēt. Šis ir labs radošs posms, jo ir izlaistas abas pandēmijas laikā tapušās izrādes, ir gandarījums, bet tas ir arī jau pagājis un beidzies. Tas, kas mani emocionāli baro un urda, – strādāju pie diviem ļoti atšķirīgiem darbiem. Viens ir Somerseta Moema “Teātris” Liepājā, pamatā gan ir cita autora luga. Tā būs muzikāla izrāde, pirmizrāde plānota nākamā gada sākumā. Šobrīd ar dzejnieci Inesi Zanderi un komponistu Kārli Auzānu ļoti intensīvi strādājam. Aktieri jau ir saņēmuši daļu nošu materiāla. Pirmo reizi dzīvē vēlos radīt asu, komentējošu darbu par teātra iekšējām un ārējām norisēm, par sievietes sajūtām. Godīgu, nepastarpinātu, arī ironisku darbu. Sadarboties ar Inesi Zanderi ir prieks, jo viņa ir ļoti asi un ironiski domājoša sieviete. Kārli pazīstu jau sen, un mums ir gan viegli, gan grūti vienlaikus, jo meklējam ko jaunu. Tas būs kabarē estētikā balstīts darbs, ievelkošs, bet provocējošs. Lai 19. februārī piedzīvotu pirmizrādi, rit milzīgs darbs gada garumā. Es apzināti eju tai virzienā. Gadās dzirdēt no cilvēkiem, kuri pat neiet uz teātri: ā, tu esi tā, kas tās “nopietnās” izrādes taisa. Nē, man tā neliekas!
“Teātris” ir tāda teātra cilpa, jo ir darbi, kurus iedzīvinot ir lielāka pretestība, un ir tādi, kurus skar mazāks pretspēks. “Teātris” iemieso to lielo pretestību, jo Latvijā ir tapis spēcīgs darbs kino. Bet vienlaikus nekad neesmu sevi cenzējusi ar šāda rakstura šaubām. Mēģināšu, kā vienmēr, cerībā atrast skaistu, īpašu teātra realitāti.
Vēl – biju viena no laimīgajiem, kas ieguva VKKF stipendiju dokumentālam darbam par sieviešu stāstiem, un šo gadu veltu, vācot materiālu. Ja viss būs labi, pirmizrāde būs jau šogad. Tas būs neatkarīgs kopprojekts, esam divas līdzvērtīgas mākslinieces – es un mana mīļa draudzene Žanete Skarule, kura strādā kino. Sapratām, ka jāpārvērš valūtā mūsu privātās sarunas par mūsu dzīvēm, draudzeņu likteņiem un pieredzēm, kas mūs interesē. Vienojāmies radīt šo darbu kopā, apvienojot savas prasmes un izteiksmes līdzekļus katrai savā medijā. Nekad neesmu to darījusi, bet man ir svarīgi redzēt, kā māku sadarboties ar cilvēku, kuru saprotu no pusvārda. Mums abām ir svarīgi reflektēt par sievietes būtību mūsdienu sabiedrībā. Ir absurdi, ka 21. gadsimtā mums vēl jārunā par diskrimināciju darba tirgū, piemēram. Tas ir tik banāli, un vienlaikus ir jautājums – kāpēc par to būtu jākaunas runāt? Kāpēc mēs šo sarunu vienmēr atliekam? Veids, kā gribam to darīt, būs izteikti teatrāls. Šobrīd turpinām vākt stāstus, un sieviešu atsaucība ir pārsteidzoša – pietika februārī to 30 sekundēs pieminēt televīzijā, lai es saprastu, ka tas nav par mani vai Žaneti. Nāca neskaitāmas vēstules feisbukā, mani uzrunāja veikalā, uz ielas – re, man ir tāds stāsts, fragments, video, varbūt tu vari kaut ko izmantot? Sievietes turpina dalīties gan ar saviem ar roku rakstītajiem pierakstiem, gan digitālajām piezīmēm. Man mājās ir vesels stūris, kas piekrauts ar kladēm. Šis projekts jau kļūst par tādu kā grupas terapiju, pret ko ar katru brīdi aug atbildība, jo tas tiešām ir nopietni. Tēma ir tik klātesoša, ka to pat nav jāpurina – tikai iedod impulsu, un jau nāk atbildes reakcija. Ir savākts daudz informācijas, un šoreiz dramaturģija viedojas, izejot no tā, ko lasām, uzzinām, iepazīstam. No stāstiem, kas ienāk, ir skaidri redzams, kur naratīvs ved un kā veidojas. To gribam realizēt vēl līdz Ziemassvētkiem, ceru, ka izdosies, bet tas nav atkarīgs tikai no mums. Aktīvi risinām jautājumu par vietu un veidu, kā tas varētu notikt. Tas būs pseidodokumentālisms, ļoti starpžanriska piedāvātā materiāla kompilācija. Apzināti gribu skatīties, kā atsevišķi elementi sintezēsies. Tagad jau pieredze dramatiskajā teātrī ir tik liela, ka gribas tā elementus dekonstruēt. Bet pamatuzstādījums nav citādāk, tas ir – tā, kā tagad gribas savienojumā ar to, kas mūs piemeklē.
Šai sezonai Dailes teātrī plānu nav?
Pagaidām varu runāt tikai par to, kas ir skaidri zināms. Esmu neatkarīga režisore, visu dzīvi tāda esmu bijusi un nevaru teikt, ka kāds teātris man ir ko parādā vai ka es esmu kādam ko parādā. Es eju tur, kur man ir interesanti, tur, kur man piedāvā sadarbību, kas man liekas sevi papildinoša, attīstoša un intriģējoša, un tas var būt jebkur. Zināmā mērā Daile ir mans teātris, jo liela daļa radošās dzīves ir ar to saistīta, bet vienlaikus ļoti uzmanos lietot šādus pretenciozus apgalvojumus. Atceros, ka reiz lietoju šo it kā nevainīgo un ierasto “mans” attiecībā uz kādu aktrisi, kas spēlēja manā izrādē, runājot ar režisoru Aleksandru Morfovu. Teicu: “(…) šī mana aktrise (…)”, uz ko Morfovs pārjautāja, ko tieši esmu domājusi ar “mana”, kā tieši es definētu viņas piederību sev. It kā nevainīga vārdu spēle, bet būtiski.
Tā ir taisnība, ka mentāli un enerģētiski strāvas ir bijušas atbilstošas, tāpēc esmu tur ļoti daudz strādājusi un radījusi. Bet gribu uzsvērt, ka esmu visur un nekur. Esmu neatkarīga un nebeidzami atvērta visam, kas mani interesē.
Bet mentāli un enerģētiski ar Viesturu Kairišu esat uz viena viļņa?
Jāatzīst, ka Viesturu reāli iepazinu tikai tagad, un mēs teātrī kopā bijām maz. Viens ir redzēt kāda režisora darbus, bet kaut kas pavisam cits – būt reālā ikdienas kontaktā, kas ietver sadarbību teātrī. Tas, par ko es viņu, godīgi sakot, ļoti iecienīju – Viesturs ir ideālists. Tā ir kvalitāte, ko es cilvēkos ļoti, ļoti augstu vērtēju. Pat ja tas dažreiz robežojas ar muļķību, kā, piemēram, man tas ir gadījies. Tāpēc es pati daudzas izrādes esmu taisījusi par šiem ideālistiem, viņi visi kā viens mirst jauni, nav neviena, kas izsprūk. Protams, dramaturģija izkāpina situācijas, bet – ir tas viens ciema muļķītis vai viedais, tu nekad nezini, ko viņš iemieso. Viņš iet ar savu spēcīgu patiesību, kas citiem šķiet apšaubāma, jo nepraktiska. Tādi cilvēki man manā jaunības maksimālismā ir likušies ļoti atpazīstami, saprotami un skaidri. Viņi parasti iet bojā jauni un traģiskā nāvē. Tā ir metafora ilūziju zudumam. Ir tāda filma par jauniešiem, kas piedalījās 1968. gada Francijas studenu nemieros – pēc pārdesmit gadiem viņi brauc ar rolsroisiem un ferari, dzīvo slēgtās villas, viss ir ērti. Vairs nemet akmeņus logos un neprasa, kur ir vienlīdzība un taisnīgums. Nav jānomirst fiziski, lai apstātos, neviļņojot pasauli ar saviem jautājumiem. Bet es noteikti vairs nemēģinu nosodīt. Sodīšana arī nereti ir ideālisma blakusparādība. Ne vienmēr, bet var gadīties. Es laikam vēl turu sevī kādu svētu vietu, kur savam ideālismam dzīvot, bet bez upruriem. Un Viesturs arī vēl iemieso ideālismu, es viņā to redzu, un tā ir reta un atzīmējama kvalitāte. Tas simpatizē. Ar laiku tas, protams, transformējas, jo tā jaunā cilvēka muļķība – visur skriet un kliegt ruporā… tā tas nenotiek. Īstās lietas notiek citur un tad, kad esi nobriedis un spējīgs dialogam. Tās ir tādas vecuma pārdomas – tagad man gribas runāt, gribu, lai mani dzird, un es gribu dzirdēt, ko man atbild, un atbildēt uz to, ko man pasaka. Vajag iekāpt zonā, kas tev sāpīgi uzšauj, bet tas iedod baigo vieglumu un brīvību. Ir starpība – lasīt par jūru vai pašam iet nopeldēties aukstā jūrā. Ir cilvēki, kas māk par to tikai lasīt un noticēt, ka viņi visu laiku peldās. Bet man patīk dabūt to aukstuma stingumu. Tu vairs nebaidies, tu esi brīvs un visam gatavs, un tas nāk ar mieru. Un ar radošo tonusu.
Rakstīt atsauksmi