AKTIERIS RUNĀ: Artūrs Irbe
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Artūrs Irbe ir viens no desmit jaunajiem Liepājas teātra aktieriem, kas darbu teātrī uzsāka 2021. gada vasarā pēc Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes absolvēšanas. Saruna notiek 2022. gada oktobrī. Ar Artūru tiekamies Liepājā pie brokastu kafijas un runājam par nopietnām un nenopietnām lietām.
Kādas tev ir attiecības ar tavu vārdu?
Tas man visu dzīvi ir nācis līdzi, gan skolā, gan visās līdzšinējās darbavietās. Vienmēr ir kāds, kas izsper kādu joku, bet tas ir tikai sākumā, kamēr mani vēl nepazīst. Tad, kad iepazīstamies, visi aizmirst par sporta leģendu. Un vēl esmu novērojis, ka jaunākā paaudze, piemēram, mana draudzene, nemaz nezina, kas Artūrs Irbe tāds ir. Tas nozīmē, ka jaunākā paaudze vairs neatceras šo hokeja milzi. Bet, ja ierakstu Google savu vārdu, tad, protams, es tur sevi atrast nevaru. Tur ir tikai vārtsargs un hokejs. Man tomēr gribētos, lai arī es tur parādītos, nu, vismaz kaut kur blakus.
Kas tu gribēji būt bērnībā?
Kas tik es negribēju būt! Man foršs darbs likās braukt uz miskastes mašīnas, tu vari tur pieķerties un vizināties ārpus mašīnas, tas likās tik lieliski! Kur nu vēl labāku darbu atrast! Bet es ātri sapratu, kas šis, lai arī vilinošs, tomēr nebūs mans aicinājums. Tad es gribēju iestāties policijas koledžā, gribēju kļūt par policistu. Laikam tāpēc, ka es īsti nezināju, kas gribu būt. Tur ir mašīnas un ieroči. Es pat mēģināju iestāties, bet netiku.
Kas tev skolā padevās vislabāk?
Mazākajās klasēs man viss padevās, bet visvairāk matemātika. Līdz kādai 7. klasei es pat braucu uz [matemātikas] olimpiādēm. Bet tad izdomāju, ka es varu arī nemācīties un tāpat tikt cauri. Jā, es domāju, ka man vislabāk padevās matemātika un zīmēšana.
Tu labi zīmē?
Jā, daži teiktu, diezgan. Mani zīmēšana ļoti aizrāva. Atceros, ka varēju pat līdz četriem naktī sēdēt un zīmēt. Zīmēju ar pildspalvu, bez krāsošanas. Kādreiz domāju, ka varētu savu dzīvi saistīt arī ar to, piemēram, kļūt par ainavu arhitektu. Bet mākslas skolā nekad neesmu gājis.
Varbūt ir īstais brīdis tagad attīstīt šo prasmi?
Jāatzīst, ka mans tētis ļoti labi zīmē, un man bija mērķis – man jāzīmē tikpat labi kā viņam. Un tad es ļoti centos, lai to īstenotu. Varbūt tik labi kā viņam man nesanāk, bet es centos pietuvoties.
Lūk! Mēs atradām vēl vienu tavu talantu! Bet kā tu nonāci līdz teātrim? Vai tā ir nejaušība vai mērķtiecīga rīcība?
Drīzāk tā ir situācijas sakritība. Neviens nebūtu varējis iedomāties, ka es savu dzīvi saistīšu ar kādu no izpildītājmākslām. Arī tagad, kad aizbraucu mājās uz Jēkabpili, visi tieši to arī saka. Es neiestājos policijas koledžā un tad nezināju, ko īsti darīt. Visās skolās iestājeksāmeni jau bija notikuši. Viens variants vēl bija palicis, es aizbraucu uz Jelgavu, Lauksaimniecības Universitāti, un iestājos meža mērniekos. Biju dzirdējis, ka tur varot normāli nopelnīt, bet zināju, ka patiesībā es to negribu darīt. Tiku budžeta grupā, bet ātri sapratu, ka laikam tur neiešu mācīties. Nolēmu kādu pusgadu vai gadu nostrādāt un tad izdomāt, ko darīšu ar savu dzīvi. Bet vienu vakaru, tusējot ar draugiem bārā, satiku dažas meitenes, sākām runāties, un es izstāstīju viņām savu stāstu un to, kā man neiet. Izrādījās, ka viņas bija no Liepājas un teica, ka es vēl varu paspēt iestāties aktieros. Teicu: o, jā, es esmu aktieris un braukšu jums līdzi! Man tās meitenes ļoti patika. Un tā es arī izdarīju. Es aizbraucu uz Liepāju un iestājos aktieros.
Un kāds bija iestāšanās process?
Vispār nezināju, kas tur tiks prasīts – ka būs jārunā prozas fragments un monologs, es pat īsti nezināju, kas tas ir, atklāti sakot. Es paprasīju palīdzību vienai dāmai, kas Jēkabpilī vada amatieru teātri (Jēkabpils Tautas teātra režisore Inta Ūbele – I. P.), un viņa man iedeva materiālus un teica, lai iemācos kādu no gabaliem. Protams, es neiemācījos un iestājeksāmenā visu priekšā vienkārši klusēju, teicu, ka nevaru atcerēties to monologu. Tad man palūdza, lai es vienkārši pastāstu, apmēram kas tur bija. Nu, un to es izdarīju. Šķiet, es biju vienīgais, kas nezināja runājamo tekstu, pārējie bija cītīgi samācījušies.
Kādas ir tavas atmiņas par studiju laikiem?
Bija agri jāceļas. Mums bija ļoti tuvas savstarpējās attiecības, un jāatzīst, ka lielu daļu laika burtiski dzīvojām kopā. Tā mēs vārījāmies savā sulā, jo visi bijām ienācēji no citurienes, citu draugu nebija, un kursabiedri bija tuvākie cilvēki pilsētā, kam varēja uzticēties un jautāt palīdzību. Tā nu mēs kopā mācījāmies un izklaidējāmies. Mēs visu laiku bijām kopā.
Vai pēc ienākšanas teātrī jūsu savstarpējās attiecības ir mainījušās?
Mazliet retāk tiekamies, jo katram ir citādāks darba grafiks. Šobrīd mans grafiks atšķiras visvairāk, jo visiem bija “Grimmi” (2022, rež. Elmārs Seņkovs), man tanī laikā bija “Vilku” (2021, rež. Toms Treinis) iestudējums. Bet svētdienu vakaros mēs tāpat tiekamies diezgan regulāri, jo pirmdienas ir mūsu brīvdienas.
Kā tev šķiet pēc pusotra gada teātrī – vai aktiera profesiju var apgūt augstskolā, vai arī to mācās darot?
Noteikti to mācās darot. Citādāk to nevar, to mums teica arī studiju procesā. Skola bija kā sagatavošanās, kā pārbaudījums, kas jāiztur.
“Purva bridējs ugunī”, “Dēmons”, “Vilki”, “Kā mīl tā otra puse”, “Cietsirdīgās spēles”, “Diagnoze jaunība”, “Līnenas skaistumkaraliene”, “Vairāk par dzīvi” – tās ir Liepājas teātra izrādes, kurās esi piedalījies vai piedalies. Ar cik režisoriem tu līdz šim esi strādājis?
Tur, kur ir mazākas lomas, tur ir grūtāk pateikt, kā ir strādāt tieši ar [šo] režisoru, jo ir izrādes, kur vairāk strādājam ar horeogrāfu. [Izrādēs], kur ir lielākas lomas, es noteikti gribētu ar viņiem visiem strādāt vēlreiz. Man līdz šim ir ļoti paveicies ar iestudējumu režisoriem, pie kuriem esmu strādājis. Tie ir Dmitrijs Petrenko un Toms Treinis. Ļoti atšķirīga pieredze ir bijusi ar Džilindžeru, iestudējot “Līnenas skaistumkaralieni” (2022). Arī ar Māru Ķimeli, veidojot kursa darba izrādi “Diagnoze – jaunība” (2021), jo bija maz laika. Tur daudz nācās strādāt patstāvīgi un ar režisora palīgu Mārtiņu Kalitu.
Kas ir tava līdz šim sarežģītākā loma?
Grūti pateikt. Vai nu Klāvs “Vilkos”, vai Junkers “Cietsirdīgajās spēlēs” (2021, rež. Dmitrijs Petrenko). Jo tur ir daudz sāpīgu sajūtu, kurām jāiet cauri, un šķēršļi, kas jāpārvar. Tur ir jāpacenšas. Vēl arī tas, ka “Vilkos” pirmoreiz esmu nošķirts no saviem kursabiedriem, spēlēju kopā ar diviem jau pieredzējušiem aktieriem – Edgaru Pujātu un Sandi Pēci.
Kāda ir tava loma izrādē “Vilki”?
Es spēlēju jaunāko dēlu Klāvu, viņam ir 24 gadi, un viņš vienmēr iekuļas kaut kādās nepatikšanās. Mēs visi trīs esam Vilki – tas ir mūsu uzvārds un zināmā mērā arī mūsu dzīvesveids. Mēs esam tādi kā vientuļie vilki. Izrāde ir stāsts par attiecībām ģimenē, attiecībām starp trīs dažādu paaudžu vīriešiem.
Vai tu sevi identificē ar šiem tēliem vai mēģini iet citādāku ceļu?
Es nezinu. Laikam tā ir, ka identificējos, jo – kas es esmu, tas es esmu, es tikai salieku visus apstākļus un līdzšinējo pieredzi, un tad mēģinu kaut kā tur dzīvoties.
Kāda būtu ideālā izrāde, kurā tu gribētu spēlēt?
Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, jo ir tik daudz lomu. Es droši vien gribētu atveidot daudzas lomas un neminēšu nevienu konkrēti, bet teikšu, ka gribētu būt sliktais, gribētu ciest sāpes, gribētu izspēlēt spēcīgas emocijas. Gribētu pamocīt sevi.
Kāds ir tavs jauno iestudējumu grafiks šim gadam?
Šosezon man ir mazāk iestudējumu nekā pagājušā sezonā. Būs loma iestudējumā “Medus garša” pie Mārtiņa Kalitas, kaut kas jādara arī “Kaijā” pie Dmitrija Petrenko.
Pandēmijas laiks kultūras procesiem, tai skaitā teātrim, ir nodarījis daudz ļauna. Daudzi cilvēki drošības apsvērumu dēļ izvairījās klātienē apmeklēt teātra izrādes. Kādu tu redzi teātri nākotnē?
Domāju, ka teātris kā tāds nemainīsies, jo tāds teātris, kāds tas ir, cilvēkiem ir vajadzīgs jau vairākus gadsimtus. Vai tas mainās?
Vai teātris ir kanāls, kas rāda sabiedrībā notiekošos procesus un tendences?
Jā. Teātris jau tāds sabiedrības spogulis vien ir. Teātra cilvēki – režisori, aktieri – jau arī domā par aktuālajām norisēm, gribot negribot viss sasaistās, un teātrī nonāk tas, kas ir aktuāls sabiedrībā. Tas var sakrist un var arī nesakrist ar skatītāja domām.
Šīgada “Spēlmaņu nakts” balvai neviens no Liepājas kursa nav nominēts kā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”.
Varēja jau nominēt. Madarai Kalnai ir nozīmīga loma izrādē “Jaunā līgava” (2021, rež. Dž. Dž. Džilindžers), un skatītājiem šī izrāde patīk. Zinu, ka “Pīpetavas sarunās” šī tēma tiks cilāta.
“Pīpētavas sarunās” runā par šī brīža teātra tendencēm. Kādas tendences tu novēro teātrī?
Par ko sabiedrībai ir interese, par to arī taisa teātri. Kovidlaika attālinātās izrādes ir pielāgošanās piemērs.
Jebkāds materiāls, ko teātris iestudē, tai skaitā klasika, tiek pavērsts attiecīgā laika aktualitāšu prizmā?
Katrs režisors izvirza citus mērķus, ko katrs grib parādīt. Tas ir atkarīgs no tā, ko viņi grib atspoguļot vai ietekmēt.
Tavs moto: vai tad pļava bez jocīgiem ziediem būtu īsta pļava?
Šis citāts no filmas “Motociku vasara” man ļoti patīk. Cilvēki ir dažādi, un reizēm šķiet, ka visi bez izņēmuma ir dīvaini.
Kāda puķe esi tu?
Grūti par sevi spriest, bet es varētu būt apinis vai sīpols.
Varbūt sīpolpuķe?
Jā, tiešām sīpolpuķe.
Kā jūties Liepājas teātrī? Jūties piederīgs?
Es par to iedomājos pirms pāris dienām – kur vēl varētu būt tik forši kolēģi kā mums Liepājā? Liepājas teātrī vispār ir forši strādāt.
Tev ir kaut kāds skaidrojums tam, kāpēc tas tā ir?
Nezinu, jo Klaipēdas kurss ir mācījušies kopā, tieši tāpat kā mēs – savā sulā. Varbūt viņi kaut kā to redz mūsos, jo ir ļoti atsaucīgi, draudzīgi un vispār forši cilvēki. Vecākie kolēģi dalās ar savu pieredzi, un nav tā, ka viņi justu konkurenci. Visi mūs ir ļoti forši uzņēmuši. Mēs nekonkurējam cits ar citu, mēs palīdzam cits citam. Es jau nezinu, varbūt citos teātros tā nav.
Kas ir tavs teātra krusttēvs?
Mans teātra krusttēvs ir Viktors Ellers. Tas bija otrajā kursā, kad Regnārs Vaivars iestudēja mūziklu “Purva bridējs ugunī” (2019), tas bija laiks, kad tuvāk iepazināmies ar lielāko daļu no Liepājas teātra aktieriem. Ellers uzzināja, ka man ir mašīnas tiesības, un jautāja, vai varu viņam palīdzēt – kopā ar viņu aizbraukt uz Vāciju saistībā ar viņa biznesa lietām. Es piekritu, un, vairākas dienas braukājot pa Vāciju, mēs tuvāk iepazināmies. Kad pienāca brīdis izvēlēties teātra krusttēvu, tad viennozīmīgi izvēle bija – Viktors Ellers.
Pēc universitātes beigšanas deviņi no jums tikāt paņemti Liepājas teātra štatā, un līdz ar to teātra vadība uzņēmās atbildību par aktieru nodarbināšanu. Vai radošam cilvēkam tas ir labi?
Es par to neesmu domājis – ka jūtos drošs vai kaut kā tamlīdzīgi. Man tāpat ir jāmēģina visu izdarīt labi, jācenšas. Es nevaru laist haļavu. Ir tāds iekšējais struggle [1], ka kaut kas ir jādara, jo negribas pievilt tos, kas uzticas.
Šobrīd režisori pamatā strādā ar teātra trupām un tikai atsevišķos gadījumos uzaicina kādu aktieri no cita teātra, piemēram, Liepājas teātrī izrādei “Purva bridējs ugunī” no Dailes teātra tika pieaicināts Gints Grāvelis. Ja būtu tāda brīvā aktieru birža, tad režisori izrādei varētu izvēlēties dažādus aktieru. Līdzīgi kā kino.
Kovidlaikā iestudēja “Irānas konferenci” (virtuālā izrāde, 2020, rež. Elmārs Seņkovs – red.), kurā piedalījās dažādu teātru aktieri. Tāds atsevišķs projekts. Un es neredzu iemeslu, kāpēc lai tā nevarētu darīt, tā mierīgi var darīt.
Tu esi no Sēlijas. Kā tev ir iejusties starp kuršiem? Vai kurši sēļus pieņem? Un kā teātrī vari sadzīvot ar sēlisko izloksni?
Esmu iejuties. Varbūt par kādu atsevišķu vārdu man ir kaut kad pateikts, bet tā neviens nav to baigi uzsvēris, varbūt vienīgi izrāžu vadītāji.
Bieži aizbrauc uz dzimto Dunavu?
Bieži man nesanāk, bet trīs četras reizes gadā uz pāris dienām aizbraucu. Pagājušonedēļ biju uz pamatskolas audzinātājas bērēm. Ļoti sen nebiju saticis daudzus no tiem cilvēkiem, jo Dunavā tāpat cilvēkus var maz redzēt, bet šādā reizē visi sanāk kopā un var redzēt daudzas neredzētas sejas.
Bet kur var redzēt Liepājas teātra izrādes ārpus Liepājas?
“Purva bridēju ugunī” esam spēlējuši Dailes teātrī, “Dēmonu” – Nacionālajā teātrī. “Vilki” ir spēlēti “Zirgu pastā”, Ogrē, brauksim arī uz Rēzeknes “Gōru”.
Tad jau noteikti arī uz Jēkabpili jāaizbrauc?
Noteikti, gan jau es tur salasītu fanus. Jo viss liecina par to, ka Jēkabpilī tādu netrūkst.
Ja tev būtu jāuzrunā skatītāji, ko tu viņiem teiktu, kāpēc viņiem jānāk uz Liepājas teātri?
Liepājas teātrī ir ļoti īpaša gaisotne, te pat sienas šo vairāk nekā simts gadu laikā burtiski piesūkušās ar teātri. Teātra ēka ir skaista. Tas varētu būt viens iemesls, bet otrs – mums repertuārā ir ļoti kvalitatīvas izrādes. Un Liepāja kā pilsēta ir forša – dzīvo kā kūrortā!
Universitātes bakalaura grāds ir iegūts. Vai esi domājis par tālāku izglītošanos?
Esmu par to iedomājies, bet neesmu vēl saņēmies un konkrēti nolēmis, ko darīt. Šīs sarunas laikā dzima ideja, ka varbūt kaut kas jādara ar zīmēšanu!
Kursa vadītājs Herberts Laukšteins par Artūru Irbi: "Artūrs Irbe nekad nevienam neko neatteiks – ar viņu kā aiz mūra."
Intervijas autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante
Rakstīt atsauksmi