Iluta Dzene

LiepU Rakstniecības studiju MSP studente

AKTIERIS RUNĀ: Madara Kalna

JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Zinu, ka nāc no Siguldas, tomēr šobrīd strādā tieši Liepājas teātrī. Kāds bija tas pirmais stimuls, kad saprati: jā, būšu aktrise! Un kāpēc tieši Liepāja?

Varētu teikt, ka tādā bērnišķīgā veidā tas drīzāk bija sapnis nekā mērķis. Es jau diezgan agri zināju, ka mani interesē teātris un ka arī es pati gribētu būt teātrī. Ar teātra vidi biju pazīstama jau kopš bērnības – Siguldā gāju gan teātra studijā, gan paspēlēju tautas teātrī. Nekas cits mani nespēja ieinteresēt vairāk.

Uz Rīgu pārvācos, lai mācītos pēdējās divas vidusskolas klases. Kā brīvprātīgā pastrādāju neatkarīgajos teātros, kas, manuprāt, jau pierāda, ka mani tā pasaule interesēja. Jā, biju gatava iet un darīt – pārbaudīt biļetes, mazgāt grīdas. Vienkārši tāpēc, lai būtu iespēja apgrozīties tai vidē, redzēt izrādes. Būt teātrī. Un Liepājā nonācu, jo mani uzņēma tur studēt. Tā visdrīzāk nebija mana pirmā izvēle – tādā ziņā, ka tas nebija mans mērķis – dzīvot tik tālu no savām mājām. Man tobrīd svarīgākais bija tas, ka man dod iespēju, tāpēc es to izmantoju. Un tikai vēlāk sāku analizēt, kur un kāpēc esmu nokļuvusi.

Līdz ar to par tavām jaunajām mājām ir kļuvis ne vien Liepājas teātris, bet arī Liepāja pati?

Tā sanāk. Tajā brīdī, kad pieņēmu lēmumu studēt, nesapratu, ka vienlaikus pieņemu lēmumu pārcelties dzīvot uz Liepāju. Turklāt uz ilgu laiku. Tajā brīdī nevarēju savu dzīvi iztēloties tik tālu uz priekšu, kā, piemēram, to, kas notiek šobrīd – esmu Liepājā jau sesto gadu un droši vien arī turpināšu šeit būt, kamēr man teātrī būs darbs.

Attiecībā uz studijām – tie droši vien bija četri ļoti intensīvi mācību gadi?

Jā, studijas bija ļoti, ļoti intensīvas. Tāds ir arī darbs teātrī, un paldies teātrim par to. Jo darba tiešām šobrīd ir daudz. Līdz ar to, protams, visa dzīve šobrīd paiet teātrī.

Kas tieši teātrī tevi iepriecina un dara laimīgu?

Man šķiet, ka tas ir tāpat kā jebkurā citā vidē. Ja tu tur esi laimīgs, tad tas ir to cilvēku dēļ, kas apkārt. Varbūt tā ir banāla atbilde, bet tiešām – kas tad vēl? Studiju laikā tie bija mani pasniedzēji un kursabiedri, tagad – kolēģi un visi tie cilvēki, kas teātrī strādā. Protams, arī skatītāji, bet skatītāju tu pārsvarā personīgi nesatiec. Tomēr tad, kad es skatītāju satieku, piemēram, spēlējot “Upi” (izrāde-pastaiga, 2020, rež. K. Brīniņa – I. Dz.), kur ir tiešāks kontakts, tad nenoliedzami var just, ka ir arī daudz foršu skatītāju, kuriem teātris ir svarīgs. Tāpat kā mums.

Es tevi uzrunāju kā Madaru Kalnu, tomēr internetā par taviem profesionālajiem sasniegumiem var uzzināt, meklējot arī pēc uzvārda Krživeca. Klausījos “Pīpētavas sarunas” [1] ar tevi, līdz ar to jājautā – vai galvenais iemesls šādai izvēlei bija tava īstā uzvārda sarežģītā izrunāšana?

Jā, “Pīpētavas sarunas” laikam bija viens no galvenajiem katalizatoriem. Tā arī bija viena no pirmajām reizēm, kad es nopietni pievērsos šim jautājumam. Kā jauns profesionālis nekad nebiju aizdomājusies par to, ka kaut kad nākotnē kādam mans vārds būs jāiegaumē. No vienas puses, Krživeca ir mana tēva uzvārds, man personīgi tas ir ļoti mīļš un svarīgs, bet no otras puses – man nav raksturīgi pieķerties tamlīdzīgām lietām. Jo patiesībā tas ir tikai vārds. Tāpat kā Madara ir tikai vārds. Tad Gatis Maliks ieteica, ka varbūt vajadzētu padomāt, kā dzīvi atvieglot gan skatītājiem, gan sev. Šim viedoklim pievienojās arī mans teātra krusttēvs Kaspars Gods. Es sāku par to aizdomāties – jā, kāpēc gan man nevarētu būt skatuves vārds? Tā nonācu līdz Madarai Kalnai. Ja godīgi, nemaz negaidīju, ka pati tik ātri un organiski ar jauno vārdu saaugšu. Tagad pat liekas nedaudz dīvaini, ka šajā Zoom lodziņā esmu redzama kā Krživeca (saruna notiek Zoom formātā – I. Dz.) vai ka ārstiem katrreiz jāburto – K-r-ž-iveca. Skaists, bet sarežģīts uzvārds.

Kāpēc tieši Kalna – tā ir nejaušība, vai arī tur slēpjas kāds cits stāsts?

Tā ir ļoti dīvaina situācija, kad tu vienkārši sēdi mājās un domā: kā mani tagad varētu saukt? Protams, atbildi meklēju tuvu. Mana mamma un ome ir Kalniņas. Tomēr ideja par šo uzvārdu līdz galam nepatika, jo tas ir ļoti populārs uzvārds, vienlaikus tajā ir deminutīvs, no kura vēlējos izvairīties. Tad sāku domāt par Kalnu. Varbūt tajā kas patiesi ir? Pāris dienas padzīvoju ar šo domu, aprunājos ar tuvākajiem, un tā arī pieņēmu šo lēmumu. Tad teātrī pateicu, lai turpmāk programmiņās mani raksta ar jauno vārdu. Viss diezgan vienkārši.

Katrā ziņā – intrigu šī skatuves vārda maiņa ir radījusi.

(Smejas.) Nevienu Kalnu apprecējusi neesmu.  

Pastāsti, lūdzu, par savu radošuma formulu – vai tev tāda ir, vai un kā ķer iedvesmu? Vai tu kā īpaši gatavojies lomai? Kas ir tās atslēgas, kas palīdz tik saspringtā darba procesā?

Atbilde uz jautājumu par iedvesmu varētu būt tāda, ka uz iedvesmu nevar paļauties. Var paļauties uz radošumu un kādiem mirkļa iedvesmas uzplūdiem, bet darba procesā iedvesmai nav nozīmes, jo tā kādu dienu var atnākt, bet kādu dienu – ne. Drīzāk atbilde ir – disciplīna. Tā ir tāda laba lieta, bet man tās trūkst. Man ir problēmas ar kavēšanos, aizgulēšanos, lai gan citās lietās esmu disciplinēta. Dienās, kad notiek kaut kas slikts vai grūtāk koncentrēties darba procesam, tieši disciplīna ir īstā atslēga.

Vienlaikus jātur sirds vaļā, kas nav viegli. Jo nav jau tā, ka no rīta pamosties un gribas visu laist sevī iekšā – domāt par sāpīgām vai riebīgām tēmām. Bet arī tā ir atslēga – būt gatavam reaģēt.

Domājot par darbu kopumā, ir tāds teiciens – it kā smieklīgs, bet tas strādā: Think twice, be nice. [2] Bet tas tiešām strādā. Ja gribas strīdēties, iebilst vai niķoties, tad padomā divreiz, un visā pārējā laikā – vienkārši esi jauks. Tā būšana jaukam strādā. Jo, ja nespēj būt jauks, tad ir jāiet darīt ko citu.

Man tad uzreiz jāpajautā pretējs jautājums: kā tu spēj iziet no lomas? Kā emocionāli norobežojies no tā, kas notiek uz skatuves? Tas ir viegli, grūti?

Parasti ir grūti lomā ieiet, nevis iziet. Esot uz skatuves, tu jau saproti, kur tu atrodies. Apzinies, ka ir cilvēki, kas tevi vēro. Man šķiet, ka tas nav tik nopietni, kā varētu likties. Protams, ir emocijas, kuras kādā brīdī pielaid sev klāt. Domāju, ka ir jābūt pārslēgšanās momentam.

Rituāli – gan pirms, gan pēc izrādes. Kad noņem kosmētiku, pasēdi, uzpīpē un tad ej mājās. Ne gluži kā iziešana no lomas, vairāk – pārslēgšanās no dienas, kas bijusi teātrī. No tās sajūtas, kad esi uz skatuves, un tur nav nozīmes, cik liela bijusi loma. Piemēram, izrādē “Purva bridējs ugunī” (2019, rež. Regnārs Vaivars) ar kursabiedriem esmu korī, izrādē “Teātrī” (“Vairāk par dzīvi/ Teātris”, 2022, rež. Laura Groza) – daudz dejojam un dziedam. Lai arī man tajās nav atsevišķu lomu, tomēr tieši pēc šīm izrādēm man visvairāk nepieciešams lēnā garā novilkt kostīmu, lēnā garā notīrīt kosmētiku un aiziet ar kolēģiem papīpēt. Laikam jāsaka, ka kaut kas ir tajā mītā par iziešanu no lomas.

Vai šai profesijai ir tā sava garoziņa? Kāds pārvarams grūtums, izaicinājumi?

Pagaidām vislielākās grūtības man sagādā grafiks, kas it kā, skatoties pret to mākslu, ko veidojam, ir tik maza un margināla lieta, bet tas veido dzīvi un iespēju plānot, rēķināties ar citiem cilvēkiem šajā dzīvē. Mana nedēļa ir no otrdienas līdz svētdienai ar brīvajām pirmdienām, kurās pārējai pasaulei nekas nenotiek. Muzeji ir ciet, kafejnīcas – ciet. Koncerti nenotiek, jo arī orķestris pirmdienās atpūšas. Un visi pārējie cilvēki manā dzīvē iet uz darbu. Tad, kad viņi atpūšas, mēs visus izklaidējam un strādājam.

Kā ir ar taviem draugiem un ģimeni? Vai šīs vides izvēle ietekmē, piemēram, tavu draugu loku? Vai arī viņi cenšas tev pielāgoties?

Visi jau cenšamies cits citam pielāgoties. Manā dzīvē notiekošo vēl ietekmē tas, ka esmu Liepājā, esmu bez autovadītāja tiesībām – līdz ar to nevaru iekāpt savā mašīnā un aizbraukt uz Rīgu vai Līgatni pie mammas tad, kad iegribas. Plus teātra grafiks. Mani tuvākie draugi ir mani kursabiedri, kolēģi un tie daži cilvēki, ar kuriem esmu sadraudzējusies Liepājā. Tie draugi, kas palikuši Rīgā, un ģimene – jā, ir grūtāk satiekami. Tomēr viņi bieži atbrauc uz Liepāju, tāpēc nevaru sūdzēties.

Vai tev ir kāda sarkanā līnija? Tavs nekad-nekad teātrī? Kas tāds, ko tu negribētu darīt vai teātrī piedzīvot?

Es negribētu pieļaut kādus personīgus aizvainojumus. No režisora, kolēģiem. Man šķiet, ka no veciem laikiem ir palicis tāds nepareizs priekšstats, ka caur ciešanām var rasties kas skaists. Iespējams, var, bet man nešķiet, ka tas ir īstais veids, kādā visiem kopā ko radīt un strādāt. Visu pārējo, ja tas ir caur sadarbošanos, smiekliem – tas viss ir izdarāms un nav nepareizs, ja tiek veikts tādā cilvēcīgā veidā. Ļoti negribētu, lai mani lamā vai apsaukā, jo man šķiet, ka no tā nekas labs nevar rasties. Lai gan līdzšinējā pieredze ir bijusi tiešām pozitīva – visi cits citam palīdz, atbalsta, ja ir kāds apjukums.

Vai jau esi paguvusi piedzīvot mūsdienām raksturīgo izdegšanu? Piemēram, šobrīd, kad nedēļas darbu grafiks ir ļoti saspringts (mūsu saruna notiek nedēļā, kad turpinās intensīvs darbs pie režisora Regnāra Vaivara izrādes “Igauņu bēres 1999” – I. Dz.)?

Nē, to noteikti nevar saukt par izdegšanu. Tas ir nogurums, jo pieslēgšanās tai vienai lietai ir intensīva. Nezinu, vai bija izdegšana, bet kaut kas tamlīdzīgs ar mani ir noticis. Iepriekšējā vasarā ar izrādi “Upe” piedalījāmies Valmieras Vasaras teātra festivālā. Tur man bija tāds kā sabrukums. Vienlaikus tas man deva atspērienu, lai pa īstam saprastu – ja gribi spēlēt divas izrādes dienā ar fizisku piepūli, skriešanu cauri pilsētai, ar monologu, tad nevari neiet laikus gulēt, lietot alkoholu, bet ir jātur sevi formā. Tā ir laba lieta, ko saprast, vienu gadu strādājot profesijā. Un es pie tā šobrīd ļoti turos. Katrā ziņā nekautrējos par to runāt kā par daļu no pieredzes, no kuras esmu mācījusies. Balanss ir svarīgs un, protams, arī bohēma kādā brīdī ir vajadzīga.

Kāda ir ideālā izrāde, kurā tu gribētu atveidot lomu? Un vai ir kāds varonis, ko gribētu nospēlēt?

Ideālā izrāde ir tāda, ko taisa labs cilvēks (smejas) un kurā piedalās ieinteresēti mākslinieki. Gala rezultāts var būt visāds, bet manā pieredzē nav labāku un mīļāku izrāžu par tām, ko ir taisījis pozitīvi uzlādēts cilvēks, kurš zina, ko viņš dara, vai vismaz labi izliekas, ka zina, ko dara. Un arī pārējie komandā visi vēlas strādāt, līdz ar to mēģinājumu process ir tāds, ka gribas iet uz mēģinājumiem, un gala process ir tāds, ka tiešām gribas spēlēt arī pašas izrādes pat tad, ja izrāde nav ļoti apmeklēta. Domājot par lomām… Lorkam ir luga “Jerma”, ko studiju gados patstāvīgajos darbos mēģinājām uztaisīt. Tā bija pirmā reize, kad sajutu īstas, sāpīgas emocijas, ko pielaidu sev klāt. Tas man nekad iepriekš nebija izdevies, līdz ar to man liekas, ka tajā darbā ir kas man tuvs.

Kādas, tavuprāt, ir aktuālās tendences teātrī?

Valters Sīlis reiz kādā sarunā teica, ka teātrī šobrīd aktuāli ir notikumi. Es tam pilnīgi piekrītu. Respektīvi, izrādei, lai tā izdotos un cilvēki uz to nāktu, ir jābūt notikumam. Ir jābūt kam jaunam un interesantam, kam nebijušam un piesaistošam. Tam ir jātiek reklamētam. Un, domājot par Liepājas teātri, man izskatās, ka tā tas arī ir. Piemēram, “Grimmi” (2022, rež. Elmārs Seņkovs) ir novērtēti un nominēti “Spēlmaņu naktij”. Ja tas ir notikums, tad tas tiek pasniegts un arī uztverts kā notikums. Protams, tad ir jābūt pamatotam notikumam. Jaunu formu meklēšanai. Tas nevar būt uzpūsts ar reklāmas kampaņu palīdzību, jo, ja pati izrāde nebūs notikums, tad varbūt cilvēks nopirks biļeti, aizies uz izrādi, bet vai viņš piekritīs tam, ka teātrī ir kas jauns noticis? Droši vien, ka ne.

Protams, visas aktualitātes teātrī ir ietekmējis Covid-19. Visi ierobežojumi ar sēdvietām ir noveduši pie tā, ka cilvēki ir sākuši piedomāt divreiz, trīsreiz un piecreiz, vai viņi grib nākt uz teātri. Un ir jābūt kam tādam, kas viņiem saka: atnāc uz šo, jo tas būs tava laika un naudas vērts. Tas ir svarīgi. Ja cilvēks var samaksāt pāris eiro mēnesī un savā datorā vai televizorā noskatīties jebko – arī pašu labāko, kas jebkad izveidots –, tad kāpēc viņam nākt uz teātri?

No aktierbūšanas viedokļa, man šķiet, arvien vairāk nav aktuāli izlikties, ka mēs dzīvojam uz skatuves un ka izrāde ir kāds slēgts un mistisks process.

Vai tu nākotnes teātrī redzi lielāku skatītāju iesaisti un mijiedarbību ar viņiem?

Man šķiet, ka jā. Manuprāt, to var panākt arī klasiskajā – lielās zāles – formātā. Tas nenozīmē, ka vienmēr ir konkrēti jāuzrunā skatītājs, bet drīzāk vispārīgās līnijās – ka teātris kļūst interaktīvāks, ka vairs nenotiek skatītāja ignorēšana. Jo es tāpat dzirdu, vai skatītājam patīk vai nepatīk. Vai viņš iziet ārā vai smejas. Es to jūtu, un tas ir svarīgi.

Vai tev ir bijusi iespēja salīdzināt, kā strādā kolēģi Baltijas valstīs?

Diemžēl, kopš esmu sākusi strādāt, esmu ļoti maz redzējusi pat no tā, ko dara kolēģi arī Latvijas kontekstā, lai varētu spriest par kādām globālām aktualitātēm. Un tā ir viena no tām lietām, ko gribētos mainīt gan personīgā līmenī, gan vispār – lai varam vairāk redzēt, kas notiek citviet. Piemēram, pēc izrādes noskatīšanās Londonā – tas jau iedeva plašāku kontekstu par to, kā tiek strādāts citviet. Ja es to varētu realizēt kaut vai pāris reizes gadā, tas jau būtu ļoti vērtīgi. Arī iepriekš runātās iedvesmas kontekstā: redzēt, kā citi strādā. Tā ļoti trūkst.

Kādu tu vēlies redzēt teātri nākotnē?

Cilvēcīgu, pieņemošu, iekļaujošu – visās šo vārdu nozīmēs. Pēc iespējas atvērtāku, lai cilvēkiem būtu iespēja apmeklēt – kaut vai retu reizi. Protams, būtu labi, ja nebūtu pārdošanas momenta. Tas tiešām reizēm traucē tapt mākslas darbiem. Katrā ziņā es ticu teātrim nākotnē. Zinu, ka tam ir jēga, tāpēc es to daru. Zinu, ka tā ir skaista pieredze.

Domājot par savu profesionālo sniegumu, kādus sasniedzamus mērķus, ambīcijas tu saskati tuvākajā piecgadē? Vai ir kāds režisors, aktieris vai cits jomas pārstāvis, ar ko tu īpaši vēlētos sastrādāties?

Teātrī uz pilnu slodzi esmu tikai otro sezonu, un man jau ir bijusi iespēja sastrādāties ar labākajiem Latvijas režisoriem. Ar Dimu [Dmitriju] Petrenko, kurš bija mans pasniedzējs, ar Valteru Sīli, Elmāru Seņkovu, Lauru Grozu un citiem. Tiešām – Liepājas teātrī strādā labākie režisori. Mana ambīcija būtu pamēģināt filmēties, lai tādējādi paplašinātu profesionālo spektru. Teātrī mans sapnis ir turpināt pilnveidot sevi tajās jomās, kur man kā nedaudz pietrūkst.