AKTIERIS RUNĀ: Inga Dzintare
JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.
Kroders.lv arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.
Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.
Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.
Intervēt jauno aktrisi Ingu Dzintari izvēlējos bez šaubīšanās – fakts, ka viņa vienīgā no sava kursa ir uzņemta Liepājas Leļļu teātrī, šķita intriģējošs. Tiekamies decembra sākumā kafejnīcā “Valhalla”. Inga ierodas ar siltu smaidu, atvērta sarunai, pilna enerģijas un entuziasma. Sarunas laikā jūtams, kā viņas sirds deg par teātri.
Pastāsti, kā nonāci Liepājas Leļļu teātra trupā? Tas bija plānoti, likumsakarīgi vai tomēr nejauši?
Tas bija diezgan likumsakarīgi, ka esmu leļļu teātrī, un par to gribu pateikt lielu paldies Zandai Gūtmanei (Liepājas Universitātes profesorei – A. B.), jo, pateicoties viņai, tas bija iespējams. Pirmo kursu pabeidzu kopā ar visiem. Otrajā kursā man tika dota iespēja apgūt leļļu teātra meistarību atsevišķi no kursabiedriem. Manuprāt, leļļu teātris ir vieta, kur tu vari iegūt prieku, darīt lietas, kuras spēj vien iztēloties, un tā dzīve aizvirzījās, ka šobrīd arī strādāju Liepājas Leļļu teātrī.
Kā tev sākumā veicās ar mācību procesu?
Man gāja ļoti grūti, jo tas bija kaut kas jauns, un, lai kā gribētos teikt, ka man nebija maldīgu priekšstatu par aktiera profesiju kā tādu, tomēr man tie bija. Un par leļļu teātri vēl jo vairāk. Bija ārkārtīgi sarežģīti saprast, kā strādāt... Visvairāk tas izkristalizējās tad, kad bija jāraksta bakalaura darbs par mana diplomdarba izrādi “Harolds un Pīle” (rež. Lelde Kaupuža, 2021). Tas bija sarežģīts process – aprakstīt, kā veidot šo leļļu teātra lomu. Šajā izrādē spēlēju meiteni, kura izspēlē savu skatījumu uz notiekošo caur suņa Harolda dzīvi, bet Harolds ir lelle, plīša rotaļlieta, līdz ar to daudz laika tika pavadīts, izprotot, kā lelle spēj kustēties, lai skatītājam izskatītos pēc iespējas dzīvāk un reālāk. Papildus tam jāizspēlē arī meitenes paralēlās attiecības ar viņas māsu, ko atveido aktrise Liene Gāliņa, un viss jāapraksta bakalaura darbā. Tas bija tiešām izaicinošs process.
Kā tu tagad, kad jau strādā profesijā, atskatoties raksturotu savu studiju laiku?
Tas bija brīnišķīgs posms. Mēs bijām no dažādām Latvijas pilsētām, dažāda vecuma, satikušies vienuviet – Liepājā. Katrs ar savu dzīves pieredzi, bet bija jādarbojas kopā. Tā bija arī brīnišķīga iespēja iepazīties ar foršiem draugiem. Mums studiju procesā ļoti daudz atkārtoja, ka teātris ir kā maratons. Lai to labāk izprastu, es noskrēju pāris pusmaratonu, pēc tam analizēju savu rezultātu un secināju, ka pirmajos kilometros temps nav nemaz tik ātrs. Tāpat man ir arī dzīvē – kad es kaut ko iesāku, man sākuma posms ir lēnāks, ar cīņu un visu pārējo, bet pēc tam, kad saprotu, kā man, piemēram, jālīdzsvaro elpa, skrējiens kļūst vienmērīgāks un ritmiskāks.
Ja runājam tieši par studijām, man vissarežģītākais posms bija pirmie divi gadi Liepājā, jo līdz galam nepratu atdalīt savā dzīvē notiekošo no mācību procesa un pēc dzīves Rīgā nespēju pierast pie Liepājas ritma. Laikam ejot, trešajā un ceturtajā gadā, tomēr to iemanījos. Savukārt tad jau sākās citi izaicinājumi – kovidlaiks un diplomdarba izrādes “Harolds un Pīle” veidošana. Mēs bijām atraduši materiālu (Brūsa Robinsona darbu – A. B.), ar kuru drīkstējām darīt visu, ko vēlamies – kādā paņēmienā vēlamies strādāt, kurus radošos cilvēkus vēlamies pieaicināt un pat kāda veida instrumentālo mūziku vēlamies. Tāda brīvība darba procesam ir liela dāvana. Paralēli es piekritu filmēties seriālā “Sisi” (vēsturisks seriāls, kura filmēšana notiek Austrijā, Latvijā, Lietuvā un Ungārijā – A. B.)… Tik īsā, koncentrētā laikposmā notika ļoti daudz. Sapratu – jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt, kā arī vairāk iegūsti pārliecinātību par to, ko dari. Sāc apzināties, ka mēģinājumu procesā tu drīksti kļūdīties simtiem reižu, un varbūt pēc tam kaut kas tomēr sanāks.
Kurš no iestudējumiem Liepājas Leļļu teātrī līdz šim tev ir bijis visizaicinošākais un kāpēc?
Viens no izaicinošākajiem iestudējumiem bija darbs pie Lailas Kirmuškas izrādes “Ežumilla” (2021). Pirmkārt, tas tapa kovidlaikā, kad viss bija slēgts. Otrkārt, izrādē spēlēju trīs ļoti atšķirīgus tēlus –Mēnesgaismu, kas ir liriskais tēls, tad histērisku Vāveri, kuras temporitms ir ļoti aktīvs, turklāt, vadot lelli, man jānodzied Vāveres dziesma, atrodoties ļoti neērtā pozīcijā čokuriņā uz grīdas un pildot uzlikto horeogrāfiju gan sev, gan lellei. To ir ļoti grūti izdarīt. Trešais tēls ir Lācis, kurš it kā ir ļoti mierīgs, kluss tēls un stāstā maz parādās, bet es viņu padarīju par reperi, tādēļ izrādē man vēl ir jārepo. Vēl izrādē ir arī ēnas un dažādi mazie tēli. Piemēram, tāda maza lellīte, tāds “ewh” (atdarina skaņu)... nu, jā, un viņš runā ļoti konkrētā nevalodā.
Kopumā to visu saliekot – tehniski ārkārtīgi sarežģīts darbs. Ja parasti dramatiskajā teātrī tu noej no skatuves un uznāc atpakaļ, tad šeit – tu aizej aizkulisēs, paņem vienu lelli, spēlē viņas stāstu, tad uzreiz ņem citu, ir cits stāsts, cits raksturs. Izrādi spēlējam trijatā – tas nozīmē, ka mums nav atelpas brīžu, mēs visu laiku esam procesā un pa trim tā izrāde ir jāiznes. Nav variantu, jo, ja tu pats pazaudējies, tad skatītājs arī pazaudējas. Ir milzu atbildība. Mēģinājumu procesā mēs bijām sagatavojuši ļoti daudz materiāla. Teātrī pavadījām visu dienu – no desmitiem rītā līdz septiņiem vakarā, beigās ļoti daudz ainu izņēmām, tagad izrāde ir apmēram stundu piecpadsmit gara. Sākumā mēģinājām spēlēt vienā cēlienā, bet tas bija ārkārtīgi grūti un tehniski neiespējami, tāpēc esmu priecīga, ka tagad ir divi cēlieni – tas palīdz kaut kā sadalīt spēkus.
Pēdējais iestudējums man bija “Dauka” (izrāde “Dauka. Labie jautājumi”, rež. Dmitrijs Petrenko, 2022 – A. B.). Superforšs process. Tur es biju ļoti mierīga – tā nav leļļu izrāde, tāpēc nebija jāuztraucas par leļļu tehnikas lietām, jo darbs ar lelli paņem ļoti daudz laika no mēģinājuma procesa, kas ir tikai pusotrs mēnesis. Man ļoti patika darba process ar Dimu, brīnišķīgs.
Dauku jūs visi kopā radījāt Dmitrija Petrenko vadībā?
Jā, mēs kopā radījām visu materiālu, bet Dima to apkopoja dramaturģijā. Tā bija arī brīnišķīga iespēja strādāt ar Armandu Kaušeli (Liepājas teātra aktieris – A. B.), ar kuru droši vien citādākos ceļos nesanāktu strādāt kopā, arī ar Ilzi Juru, kura ir Liepājas Leļļu teātra kolektīvā. Tas bija ļoti viegls process. Tāpēc ir liela vēlēšanās šo izrādi spēlēt. Protams, gribas spēlēt katru izrādi, bet Dauka man ir pirmā dramatiskā teātra loma. Ļoti priecājos, ka teātris ir atvērts dažādām jaunām lietām. Starp citu, pirms kāda laika radio intervijā teicu, ka ļoti gribētu teātrī izrādi pusaudžiem – un mums ir. Tā ka jāsaka vēl kaut kas plašāks, skaļāks. (Smejas.)
Nu, re! Saki vēl, kādas izrādes tu vēlies nospēlēt!
Hm... Varētu kādu mūziklu! Ļoti gribas. Man gribas dziedāšanu un kustību salikt kopā. Man ļoti patīk mūzikli.
Nu, ko, tad jau pēc pusgada būs. Man liekas, tik ilgs laika periods ir pagājis kopš tavas radio intervijas.
Jā! (Smejas.) Tieši tā sanāca. Vārdam ir spēks.
Tu Liepājas Leļļu teātrī esi nostrādājusi vairāk nekā gadu, vai ne?
Es kādu laiku biju ārštatā, bet štatā – jā, sanāk pusotrs gads.
Kādas ir tavas lielākās atziņas no darba procesa teātrī?
Mēs esam mazs teātris, mums ļoti daudz lietu jādara pašiem. Ja lielā teātrī tev ir ģērbējs, frizieris, grimētājs, rekvizitors, izrāžu vadītājs, tad mūsu teātrī visas šīs pozīcijas ir jāizpilda pašiem. Esam sadalījuši, kurš kuram iestudējumam esam izrādes atbildīgais un palīdzam organizēt darba procesu.
Skatītāji nereti bērnu izrādi un darbu pie tās uztver tikai kā izklaidi, bet tā tas nav. Man ļoti gribas, lai vēlāk, kad šodienas bērni pieaugs, viņi gribētu iet uz teātra izrādēm, lai bērnu izrādes iedod stabilu kvalitātes latiņu, ir starta platforma skatītājam. Manuprāt, jātiecas uz to, lai ir saturs, kas liek apstāties, padomāt. Piemēram, Daukas gadījumā – uz izrādēm nāk arī klases, un ir forši pēc izrādēm foajē dzirdēt, kā bērni saka: “Eu, bet šitajā izrādē pat nevarēja gulēt!” Svarīgi arī tas, ka izrādes saturs ir pasniegts mūsdienīgi, pusaudžiem piemēroti un kaut kādā ziņā viegli, jo bieži vien bērni nespēj runāt par lietām, par kurām vajadzētu runāt skaļāk. Uzskatu, ka teātris ir tā vieta, kur viņus var tam atvērt. Manuprāt, izrāde ir brīnišķīga platforma, kā mēs varam runāt ar bērniem un jauniešiem par lietām, par kurām bieži vien cilvēki vēlas klusēt. Bet vispār mūsu teātris šobrīd ļoti attīstās, iet uz priekšu, notiek daudz labu procesu.
Redzu, ka Liepājas Leļļu teātra kolektīvā jūties ļoti labi. Kad tu stāsti, redzams, ka tiešām dedz par to visu.
Jā, es mūsu teātrī jūtos ļoti labi. Mēs ikviens kolektīvā tiekam uzklausīts, varam sniegt savas idejas un varam arī procesu padarīt veiksmīgāku mums visiem. Manuprāt, šobrīd Liepājas Leļļu teātris ir tādā attīstības fāzē, kur tam ir vienkārši jāaug. Kā tādam kāpuram – tam beidzot ir jākļūst par taureni! Pieļauju, ka vieglāk ir būt tādā vietā, kurai jau ir stabila loma sabiedrībā, piemēram, kādā no lielajiem teātriem, bet man šķiet ļoti izaicinoši būt tur, kur mēs varam kopā augt un kopā iet uz priekšu. Janvārī sāksies process pie Ģirta Šoļa, kur esam divi aktieri. Tas ir brīnišķīgi, ka man ir iespēja strādāt tādā tuvībā ar režisoru, jo bieži vien teātros jaunos aktierus sākumā liek iestudējumu masu skatos, kordebaletā. Protams, tā arī ir ļoti svarīga lieta, teātris ir kopības māksla – tur vajag visus, bet es ļoti novērtēju to, ka varu strādāt ciešā tandēmā ar režisoriem, no viņiem daudz ko mācīties, tādējādi es augu gan profesionāli, gan arī kā personība. Tas ir tāds brīnišķīgs aspekts leļļu teātrim.
Vai arī nākotnē sevi redzi leļļu teātrī? Vai tomēr vēlies spēlēt lomas arī dramatiskajā teātrī, kino?
Es gribu izbaudīt visu, ko sniedz aktiera profesija. Tādos lielos vilcienos, protams, nevaru prognozēt, kas būs, piemēram, pēc pieciem gadiem, jo pirms pieciem gadiem nekad nebūtu iedomājusies, ka dzīve mani aizvedīs šādā ceļā. Ticu arī, ka dzīve visu saliek pat labāk, nekā esi iecerējis. Bet zinu to, ka gribu izmēģināt gan kino, gan dramatisko teātri, gan kustību izrādes... Vēlos sevi visu laiku izaicināt, jo tad, kad sevi izaicini, kad stājies pretī savām bailēm, notiek kaut kas skaists – tu audz kā cilvēks, kā personība. Un, ja ej tur, kur tev tiešām ir bail, tad, manuprāt, var atrast kaut ko ļoti, ļoti skaistu.
Kas ir tavi šībrīža apvāršņi, uz ko tiecies savā profesijā?
Teātrī vēlos runāt par svarīgām tēmām. Par to, kas mēdz mainīt cilvēku, par sociālām tēmām. Vēl man ir ļoti svarīgi katru savu lomu piepildīt arī ar tādām lietām, ko skatītājs no malas neredz. Gribētos spēlēt arī nejaukos tēlus. Esmu jauna, blonda meitene, kurai līdz šim dod jaukās meitenes, taču gribas uzmeklēt sevī un pamēģināt arī citas krāsas.
Mums tagad mākslinieciskā vadītāja ir Liene Gāliņa. Viņa bija arī mana pedagoģe, un Liene brīnišķīgi strādā ar aktieri – kā aktrise. Liene skatījās visas repertuārā esošās izrādes, un viņa redz nepieciešamo, iedod ļoti labu atgriezenisko saiti. Ja agrāk ar kritikas uzklausīšanu man tieši bija problēmas, tad tagad man kritika ir ļoti svarīga, it sevišķi caurlaidēs, jo tad es saprotu, vai eju pareizo ceļu, vai vajag kaut ko palabot. Ja vienkārši pasaka “viss ir labi”, tad tas manī nerada pārliecību, drīzāk šķiet, ka kaut kas tomēr nav līdz galam. Vai arī vēl viens variants – kad neko nesaka. Tas ir briesmīgi. Atgriezeniskā saite man ir ļoti svarīga – es gribu dzirdēt tās mazās niansītēs, jo no tām jau sastāv visa loma.
Saņemt kritiku vēlies tieši no profesionālā loka vai no ikviena, kam ir, ko teikt?
Tas, ko iemācījos, iestudējot diplomdarbu, – tu vari uzklausīt visus, bet visiem izpatikt nav iespējams. Protams, pēc izrādes nāk daudzi un kaut ko saka, bet jebkuram komentāram no malas ir jāiziet caur režisoru. Viņš ir tas, kurš virza visu darbību un sakārto iestudējumu, kā nepieciešams. Piemēram, es vienmēr uzklausu kursabiedrus, bet pēc tam paprasu režisoram – “man ieteica tā un tā” vai “kā mēs varētu”. Galvenais – ļoti svarīgi ir runāt godīgi. Visur. Gan teātrī, gan dzīvē, jo tā mēs dzīvi arī spējam piepildīt ar visu pārējo. Ja runājam par profesionālo kritiķu recenzijām – jā, es tās arī lasu, akceptēju kaut kādas lietas, bet ir jāsaprot, ka katra profesionālā kritiķa izteikums ir viņa redzējums tajā brīdī. To spēj iespaidot pat tik vienkārša lieta kā garastāvoklis. Viss ir subjektīvs.
Kritiķa rakstītais ir tāds kā profesionāla skatītāja viedoklis. Skats no malas. Viens ir tas, ko jūs esat ielikuši darbā, bet cits – ko nolasa tie, kas atnāk skatīties, vai ne?
Jā. Tas vienmēr liekas ļoti interesanti, jo mēs katrs esam tik atšķirīgi. Es parasti ar bērniem mēģinu runāt – ko viņi ir sapratuši. Tas ir tik brīnišķīgi! Uz “Dauku” bija atnākusi maza, maza meitenīte no teātra darbinieku bērniem. Kādi četri pieci gadi. Mēs vienkārši runājāmies par redzēto...
Bērns ir citādāks skatītājs? Tīrāks?
Tīrāks, jā, un viņam visu vajag godīgi, jo viņš redz, kā ir. Ja tu kā aktieris tam noticēsi, tad arī bērns tev noticēs. Savukārt, ja tur būs kādas nepilnības vai kaut kas nebūs līdz galam atstrādāts, viņš to redzēs un tā arī pateiks. Viņiem nav filtra, viņi saka, kā ir. Tas ir forši.
Kas tev ir teātris kā žanrs?
Teātris, manuprāt, ir tāds krustpunkts, kur satiekas dažādu mākslas jomu pārstāvji, lai radītu materiālu par lietām, kas notiek sabiedrībā un uzrunātu ar to visu skatītājus. Ja tā paskatās – teātrī ir režisors, aktieri, tiek pieaicināti mūzikas veidotāji, scenogrāfi, tērpu mākslinieki – te satiekas visas mākslas. Savukārt skatītājs iet uz teātri, lai gūtu kaut ko, kas vai nu viņam dzīvē pietrūkst, vai arī – lai vienkārši pazustu no ikdienas steigas. Uzskatu, ka skatītājs vienmēr no izrādes paņems tikai to, kas viņam ir vajadzīgs. Pat, viņaprāt, sliktā izrādē. Varbūt sākumā viņš to nesapratīs, bet, laikam ejot, izkristalizēsies tas, kas tieši bija nepieciešams. Man pašai ļoti patīk tās izrādes, kas nelaiž vaļā, par kurām vēl ilgu laiku jādomā. Teātris jau ir tas dzīves atspoguļojums, varbūt saasinātākā pakāpē, bet tāpēc jau mēs uz to ejam.
Kādu tu iztēlojies teātra nākotni? Vai teātris būs arī turpmāk?
Es domāju, ka teātris paliks vienmēr, jo, atskatoties vēsturē, kādiem tik laikiem nav iets cauri, bet teātris ir… Un būs. Vienīgi tas, ko esmu novērojusi tieši pēc kovida un tagad kara laikā, – teātris nojauc robežas. Ar visu. Vispār tā tendence bija jau pirms kovida. Piemēram, KVADRIFRONS sāk iet iekšā lielajos teātros, teātri aicina spēlēt savās izrādēs aktierus no citiem teātriem – tur jau tās robežas tiek nojauktas. Dramatiskajā teātrī ienāk leļļu teātris. Dailes teātrī ir “Farinelli” (izrāde “Farinelli un karalis”, rež. Viesturs Kairišs, 2022 – A. B.) Liepājā “Šekspīrs” (2019, rež. Elmārs Seņkovs – A. B.) – tur arī ir lelles, “Pinokio” (izrāde “Pinokio piedzīvojumi”, 2022, rež. Reinis Suhanovs – A. B.) Nacionālajā teātrī... Bet mums Liepājas Leļļu teātrī ir izrāde bez lellēm… Robežas tiek nojauktas, un mēs radām tādas izrādes, kādas uzdrīkstamies izsapņot. Kā Volts Disnejs – ja tu vari to nosapņot, tad tu spēj to arī izdarīt.
Tas pats ar robežām starp ārzemju teātriem – tiek pieaicināti mākslinieki no citām valstīm. Brīnišķīgs piemērs tam ir “Rotkho”. Biju klātienē “Spēlmaņu nakts” ceremonijā un domāju, cik interesanti – pirms pāris gadiem mums galvenokārt tika apbalvoti tikai latviešu mākslinieki, ar retiem izņēmumiem, bet tagad pat ceremonijā ir jāpieaicina kāds, kas iztulko runas no angļu valodas. Tas vien jau parāda, ka teātris šobrīd ārkārtīgi plēš nost robežas – ne tikai ģeogrāfiski, bet arī pašā teātrī – ienāk dažādi jauni paņēmieni. Manuprāt, Latvijas teātra aina beidzot sāk uzdrīkstēties iet ārpus komforta zonas. Iespējams, tā ir bijis jau agrāk, bet nebiju tam tik lielu uzmanību pievērsusi. Jebkurā gadījumā – šobrīd redzu, ka notiek kaut kas jauns, ir virzība ārpusē, un tā ir jābūt – mēs jau nevaram palikt uz vietas. Teātris vispār reizēm ir tādā pareģotāja pozīcijā, kur sanāk runāt par kaut kādiem procesiem, kas notiek tikai vēlāk. Piemēram, Dima uztaisīja izrādi, kur cilvēki satiekas onlainā (“Vienaldzības gadsimts”, pirmizrāde Liepājas teātrī 2020. gada 25. janvārī, divus mēnešus pirms pandēmijas – A. B.), un pāris mēnešus vēlāk tā jau bija realitāte. Tas varbūt ir tā mazliet baisi, protams, bet teātris būs. Tas runās par sabiedrībā svarīgām lietām un pasniegs to kaut kādā citā formā – varbūt ne tik depresīvā, bet varbūt arī tādā vajag.
Ko tu domā ar depresīvu formu?
Reizēm ir tādas tumšas izrādes, smagnējas, pēc kurām kā skatītājs aizej ar smagumu uz pleciem, bet teātrī bieži vien mēģina par smagajām lietām runāt vieglāk. Man tādā ziņā ļoti patīk traģikomēdijas. Manuprāt, tas ir brīnišķīgi atstrādāts žanrs, kas tādus tematus, par ko ikdienā būtu smagi runāt, ievērpj vieglākā formā. Tu pasmejies, bet tajā pašā laikā aizej no izrādes ar kaut ko ļoti, ļoti paliekošu.
Iedomājies, ka ir pagājuši vairāki gadi, tu ieej Kroders.lv, ieraugi šo interviju, to izlasi, un intervijas noslēgumā ir tavs ziņojums tev pašai. Kas būtu tavs šodienas vēstījums nākotnes Ingai?
Esi pateicīga par to, kas tev ir dots. Esi laimīga un riskē, jo risks attaisnojas. Dzīvo sev. Mēs varam redzēt, mēs varam dzirdēt, mums ir māja, pajumte, mums ir iespēja atrasties šeit, siltumā, atrasties mierā, harmonijā – mums ir, par ko būt pateicīgiem. Kaut ikviens to spētu saskatīt!
Režisors, Liepājas aktierkursa pedagogs Dmitrijs Petrenko par Ingu Dzintari: “Inga ļoti mērķtiecīgi strādā pie profesionālās izaugsmes. Pēc ilgāka laika strādājot ar Ingu (pie iestudējuma “Dauka. Labie jautājumi” – red.), es novēroju, ka Inga ļoti profesionāli analizē materiālu no aktiera viedokļa, meklē interesantas kopsakarības, tēlu loģiku, piedāvā režisoram idejas, kas ļoti atbilst režisora iecerei. Vēl viena svarīga lieta – Inga izprot profesionālo ētiku, ļoti korekti strādā ansamblī arī tad, ja rodas kādi strīdi vai emocionālie brīži.”
Intervijas autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante
Rakstīt atsauksmi