AKTIERIS RUNĀ: Madara Viļčuka

JAU KOPŠ 2014. GADA KRODERS.LV SADARBĪBĀ AR DAŽĀDU LATVIJAS AUGSTSKOLU STUDENTIEM TURPINA INTERVIJU CIKLU AR JAUNĀKO LATVIJAS TEĀTRA VIDĒ STRĀDĀJOŠO DRAMATISKĀ TEĀTRA AKTIERKURSU ABSOLVENTIEM.

Kroders.lv  arhīvā jau lasāmas intervijas ar 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo t.s. Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī, 2011., 2013., 2015., 2017., 2019. un 2021. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursu absolventiem, kas vai nu ieguvuši štata vietas dažādos repertuārteātros, vai strādā kā brīvmākslinieki, spēlējot gan valsts, gan nevalstisko teātru izrādēs, kā arī ar 2014. gada Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauno aktieru kursu.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana aktieros, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/ neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē. Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Šajā cikla posmā vārds pirmajam Liepājas Universitāti absolvējušajam t.s. Liepājas teātra aktierkursam (2021), no kura visi atraduši darbu profesijā – deviņi ir Liepājas teātra štatā, bet viena absolvente strādā Liepājas Leļļu teātrī.

Ar Liepājas teātra jauno aktrisi – enerģisko Madaru Viļčuku – sarunājos dienā, kuras vakarpusē gaidāma pirmizrāde Ziemassvētku muzikālajam iestudējumam-vakariņām “Teātris uz paplātes” Liepājas “Parka paviljonā”. Tomēr Madara ar prieku piekrīt intervijai, lai pastāstītu par nu jau pusotra gada pieredzi Liepājas teātra trupā.

Tu nāc no Jūrmalas, kur tev jau bija pieredze amatierteātrī. Tipiskais jautājums, uz kuru tev droši vien vēl daudz nāksies dzīvē atbildēt, – kā tu šeit nonāci? Kā tev radās ideja par aktiera profesiju un tieši Liepāju?

Jā, teātrī strādāju tikai pusotru gadu, un uz šo jautājumu tiešām jau esmu atbildējusi daudz reižu. Es nesapņoju kļūt par aktrisi nevienā brīdī savā dzīvē. Gribēju būt režisore, stājos Latvijas Kultūras akadēmijā, bet netiku. Pēc tam domāju, ka ņemšu gadu brīvu, likšu mašīnas tiesības, strādāšu, domāšu. Bet pazīstama liepājniece, radiniece, man atsūtīja, ka šeit uzņem aktierkursu. Mamma to ieraudzīja un teica, ka vajag aizbraukt un vienkārši pamēģināt. Es tiešām aizbraucu ar tādu domu, ka es te esmu tikai, lai tās trīs dienas mēģinātu, bet man baigi to nevajag. Nesaprotu, kā, bet mani uzņēma. Tad izlēmu arī tālāk mēģināt. Mēģināju, mēģināju līdz brīdim, kad sapratu, ka šeit ir mana īstā vieta. Varbūt pat nav, bet es vēlos, lai tā ir. Es izvēlējos Liepāju un Liepājas teātri, savus kursabiedrus un savus pedagogus. 

Tavuprāt, studiju process tevi sagatavoja tam, kas pēc tam notika teātrī? Vai tas vispār ir iespējams?

Nē, tas noteikti nav iespējams. It kā jau tos četrus gadus tu dari tieši to pašu, ko tagad, – strādā ar materiālu, to analizē, veido tēlu, bet tas viss ir kaut kā pilnīgi citādi tad, kad ir jāsāk strādāt ar dažādiem režisoriem, nevis tikai ar pedagogiem. Katram ir savs redzējums ne tikai par konkrētu darbu, bet par teātri kā kopumu, kam mēs vispār darām to, ko mēs darām. Neviens process nekad neatkārtojas – man liekas, ka nākamajai izrādei vai lomai tevi nevar sagatavot iepriekšējā. Vienkārši vienmēr ir jāsāk viss no tukšas lapas. 

Tu atceries, vai pirmsākumos bija kāds kolēģis vai studiju biedrs, kas paņēma tevi savā paspārnē? Kā notika tava ienākšana teātrī?

Īstenībā grūti minēt kādu konkrētu cilvēku, bija sajūta, ka visi Liepājas aktieri tiešām mūs gaida un pieņem mūs tādus, kādi esam, ka viņiem ir interese par mums. Viņi palīdz ar padomu, darbību, vienkārši ar savu klātbūtni. Protams, svarīgi bija arī tas, ka vairāki no viņiem studiju procesā bija mūsu pedagogi – Inese Kučinska un Mārtiņš Kalita. Tā ir neatņemama sastāvdaļa. Jutos ļoti gaidīta, un man ir ļoti paveicies ar kursabiedriem. Man liekas, ka biju pilnīgi cita pirms iestāšanās šeit, un kursabiedri nemācot iemācīja man sirsnību un cilvēcību, ne tikai saistībā ar profesiju, kas ir ļoti svarīgi, bet arī dzīvē būt atklātam, patiesam un tādam, kāds esi. 

Vai tev ir kāda autoritāte teātrī šajā brīdī vai no teātra vēstures? Kas ir tavi elki? 

Man ir tāds niķis – es bieži vien telefona bloķēšanas ekrānā lieku kādu aktrisi, kas mani tajā brīdī konkrēti iedvesmo. Tā var būt ārzemju vai latviešu aktrise. Tur tiešām satiekas dažādas sievietes – tieši sievietes, jo es mācos no viņām. Tur vienu mēnesi var būt tādi populāri cilvēki kā mūsdienu paaudzei laikam zināmā Zendaja, nākamajā tur ir Inese Kučinska vai Guna Zariņa, citā atkal Alise Freindliha vai kaut kas cits.

Tas arī ir reālistiski, jo veidot savu profesionālo tēlu pēc viena piemēra droši vien nav iespējams. 

Bet tas arī nav nepieciešams. Pusaudžu vecumā var likties, ka gribu būt tāda aktrise kā Ilze Ķuzule-Skrastiņa, bet tu nevari – tev ir cits balss tembrs, izskats. Ir jāsāk domāt par to, kas esi tu, un, ja tu kādam sāksi līdzināties, tu atņemsi sev un pasaulei savu individuālo pieredzi. 

Tieši tā, nevienam nevajag Ilzes Ķuzules-Skrastiņas kopiju! 

Jā, tāpēc vispār sevi salīdzināt ar kādu mēdz būt krimināli, tas tevi posta kā cilvēku un kā profesionāli. 

Tavā pieredzē jau bijušas dažāda ranga un žanra lomas. Kura no tām tev ir bijusi visizaicinošākā?

Visās ir milzīgs izaicinājums, tiešām! Lielais ceļš man sākās ar “Cietsirdīgajām spēlēm” (2021, rež. D. Petrenko – R. Ž.), tās veidojām jau no otrā kursa. Man tur ir veselas trīs mazas lomiņas, un tas izaicinājums bija milzīgs, jo mani kursabiedri šajā izrādē strādā vairāk reālpsiholoģijā, bet es esmu pārspīlēta. Es nesu etīdes un tēlus mūsu pedagogam un režisoram Dmitrijam Petrenko, un viņš tikai teica – vairāk, vairāk, vairāk! Vienā brīdī pati vairs neticēju, ka tāds cilvēks, ko es tēloju, vispār var eksistēt. Izaicinājums bija uzticēties režisoram, un tā bija pirmā reize, kad es viņam tā godīgi un patiesi līdz galam uzticējos. Un tā mēs uztaisījām, manuprāt, trīs fantastiskas, smieklīgas meitenes, kuras man vienmēr ir kaifs spēlēt. Nesen arī pie viņa taisījām izrādi “YEN” (2022), Dženija laikam līdz šim man ir pati sirdsmīļākā loma. Un tas arī bija milzīgs izaicinājums, jo viņa ir ļoti gaiša, vienkārša un patiesa, un man tā bieži vien dzīvē pietrūkst. Veidojot viņu, bieži vien domāju par to, ka es dzīvē ļoti cenšos darīt labas lietas, bet viņa vienkārši ir laba. Kā to sevī ielaist un tādā pakāpē atkailināties skatītāja priekšā kā raksturam – tas man bija liels izaicinājums.

Man ļoti patika izrāde “Grimmi” (2022, rež. E. Seņkovs) – tiešām lieliska trakomāja! Nekad agrāk nebiju izjutusi tādu procesu skatītāju zālē. Arī tavas Grietiņas dziesma pārcēla publiku citā realitātē, pat gribējās kaut ko tev dot pretī. Kā tu jūti skatītāju iesaisti? Vai tev izrādes laikā traucē aplausi un izrādītas emocijas?

Te varu padalīties ar divu veidu pieredzi. Ar “Grimmiem” ir tā – sākumā mēs kaut ko tur izdarām, mums viss ir skaidrs, bet skatītājam varbūt ne vienmēr. Mēs nonākam no skatuves, un ir tās pāris sekundes līdz nākamajai etīdei, kad spazmās ģērbies, maini kostīmu, un kolēģu starpā tad ir kādi pāris teikumi, kas vienmēr ir par skatītājiem. Man liekas, ka dzīvo līdzi. – Man gan nē, es nejutu. – Bet viņi pasmējās tajā vietā, kad tu izņēmi nazi? – Jā, kaut kas tur bija. Tas ir ļoti svarīgi, it īpaši tādā izrādē kā “Grimmi”, – ka skatītājs dzīvo līdzi un nebaidās to darīt. Un tas, ka to var sajust, ir tāds kaifs, pēkšņi pat vairs nedomā, ko tu spēlē, – tas notiek automātiski, kad jūt atgriezenisko saiti.

Cita pieredze bija jau pieminētajā izrādē “YEN”. Mēs spēlējām skolēniem, un tur ir tāda diezgan intīma aina. Nebiju pieradusi, ka šajā ainā arī var smieties vai kaut kā ļoti negaidīti reaģēt, un tajā brīdī likās, ka tas varbūt traucē. Bet ir jāatceras, ka tas vienmēr ir labi, ka skatītājs reaģē. Jebkā. Un tas ir jāņem kā dzinējs iet tālāk vai, tieši otrādi, kā apgrūtinājums, kam ir interesanti pārkāpt pāri. Kad skatītājs teātrī nespēj nosēdēt miera stāvoklī, tā vienmēr ir fantastiska sajūta. Tie aplausi pēc Grietiņas dziesmas (izrādē “Grimmi” – R. Ž.), ja tādi ir, – tas ir vienkārši brīnišķīgi!

Jā, šeit var runāt par mākslas mērķi – izraisīt emocionālu līdzpārdzīvojumu. Vissliktākais laikam ir vienaldzība. Tas ir fantastiski, ka mūsdienu cilvēku, kurš it kā savā telefona ekrānā ir redzējis visu, var tā iekustināt un aizraut. 

Jā, kad skatītājs ir tik ļoti iekšā tajā visā, ka vairs nemēģina sevi kontrolēt. 

Un to izdarāt jūs.

Materiāls, skatītājs, es, režisors, mūzika, tas, ko Ansītis dara fonā tajā brīdī, – tas viss ir kopums, sajūta, kas dzimst tajā mirklī un vietā. Un tā atmošanās gan manī, gan tevī kā skatītājam – tas laikam ir tas, kāpēc teātris vispār tik ilgi dzīvo un kāpēc tas vienmēr ir bijis nepieciešams – lai sajustu! Steidzīgajā ikdienā mēs vienkārši par to piemirstam, it īpaši mūsu platuma grādos, it īpaši aukstumā (smejas).

Biju ļoti patīkami pārsteigta arī par jūsu – jauno aktieru – muzikalitāti un iespaidīgajām spējām tieši šajā lauciņā. Vai tas no tevis prasa sagatavošanos?

(Smejas.) Šo laikam zina tikai mani kursabiedri, bet es nenogurstu to atkārtot. Es lepojos ar to. Liels paldies Elmāram Seņkovam un Edgaram Mākenam, mūsu vokālajiem pedagogiem, it īpaši Ievai Dreimanei. Visus četrus studiju gadus Liepājā es nedziedāju, tas bija diezgan slikti. Man pašai ļoti nepatika. Arī bērnībā man tika teikts, ka labāk nevajag, ka vajag turēt muti ciet un tad būs labi. Tad pēkšņi Elmārs Seņkovs uzdod uzdevumu atnest nekaunīgu dziesmu, turklāt kādā svešvalodā, kas vispār nav valoda. Tu atnes kaut ko cerībā, ka tas kaut kam derēs, protams, centies nedomāt, vai tas ir pareizi vai nepareizi, bet kaut kur jau tā doma vilinās pa to smadzeni. Tad Elmārs Seņkovs pasaka, ka tev ir spēcīga balss, un tu šos vārdus dzirdi pirmo reizi. Viņam pat nav nojausmas, ka tu nedziedi un nedrīksti dziedāt. Tad rodas kaut kas tāds. Man, piemēram, šodien ir pasākums, kur ir jādzied Ziemassvētku dziesmas – tas būs milzīgāks izaicinājums par Grietiņas dziesmu, jo tur es skaidri apzinos, no kā tas dzimst. Tā jau vairs neesmu es, kas dzied. Manas balss saites, jā, bet es par to nedomāju, tevī mostas kaut kas cits, kad uzticies režisoram un komponistam. Un turklāt ir iespēja radīt kopā, nevis tev iedod – še, dziedi! Tev saka – izdomā, ko vari. Tas ir mokoši, bet fantastiski. 

Pirms neilga laika jums bija izrāde “Sapraši un nesapraši” (2021, rež. D. Petrenko – R. Ž.) digitālajā vidē, turklāt dzīvajā. Kā bija spēlēt uz zaļā ekrāna?

Tur nekā nebija, tikai galds un skapis. To visu rakstīja Kintija Stūre, mana kursabiedrene. Materiāls bija foršs, un bija radošā brīvība. Mēs izbaudījām to procesu, daudz smējāmies. Bērnu izrāde, kur var brīvi izpausties, ir pilnīgi cita pieredze, kuru arī es vēl neesmu paspējusi līdz galam novērtēt. Ja pieaugušajam ir pie savas reakcijas un emocijām jānonāk pusotras stundas laikā, tad bērns uzreiz ir gatavs reaģēt, uzreiz redz, uzreiz komentē. Tas īstenībā ir brīnišķīgi. Vienīgi žēl, ka izrāde tika veidota vēl kovidlaika uzplaiksnījumā un šobrīd nav īpaši aktuāla. Mēs to ļoti reti spēlējam, jo ekrāns paliek ekrāns, un kāpēc to vajag, ja var atnākt uz teātri. Šis kārtējo reizi pierāda, cik gaistoša māksla ir teātris.

Šī izrāde arī balansē uz kino un teātra robežas. Tev ir pieredze abos žanros, tu esi arī filmējusies. Kā tas atšķīrās no teātra? 

Lielākā atšķirība, ko esmu uzķērusi, ir tas, ka teātrī divus mēnešus notiek mēģinājumi – vienu dienu varu pamēģināt vienu un to pašu teikumu pateikt tā vai citādi vai vispār nepateikt. Atšķirībā no tā, cik daudz ir laika vai cik liela ir trupa konkrētajā izrādē, varu domāt, sēdēt un darīt visvisādi. Un tad ar režisoru kopā saprast, kurš variants ir tas, ko mēs vēlamies. Nav jau sliktu un labu variantu – to vienkārši ir daudz, un tas ir jāapzinās. Kino savukārt uz filmēšanu tu principā nāc jau gatavs. Ir kaut kādi apstākļi, partneris vai kas cits, kas bīda pa labi vai pa kreisi, bet ir jābūt skaidrībai, kas tu būsi šajā konkrētajā darbā kameras priekšā. Ja skaidrības nav, tur nav laika mēģināt – tempi ir milzīgi. Ir jābūt gatavam, un būs tikai viena, divas reizes, lai to mēģinātu. 

Vai tu kādreiz vēl gribētu atgriezties kino? 

Protams, ka gribētu, man ļoti patīk filmēties. Skatuvē ir jārēķinās, ka galvenais ir tavs tēls un partneris. Tēma, rekvizīti, pati skatuve arī ir ļoti svarīgi, bet kino ir tavs partneris, tu un turpat blakus ir kamera. Arī operators ir tavs partneris, ir jājūt, kad viņš pagriež kameru, kad atkāpjas, telpas izjušana ir ļoti trausla. Abas šīs mākslas no sevis galvenokārt pieprasa milzīgu patiesību no sevis. 

Kādas tev ir attiecības ar teātra kritiku? 

Mēs jūtam, ka tā eksistē tepat blakus un to nevajag ignorēt. Labs jautājums, es par to bieži iedomājos, jo tiešām lasu, ko kritiķi raksta par Liepājas teātri un citām izrādēm. Katrā ziņā es to uztveru kā viedokli, ne obligāti kā patiesību. Patlaban manas attiecības ar teātra kritiku ir diezgan vieglas un būvētas uz abpusēju ieinteresētību. Man patīk, ka cilvēki spēlējās ar vārdiem. Viens no maniem mīļākajiem apzīmējumiem recenzijā par “Grimmiem”, tieši par mani un manu partneri Rolandu Beķeri, bija – “Rolanda Beķera un Madaras Viļčukas šausmīgi pievilcīgais duets”. Man tā patika vienkāršība un precizitāte šajā teikumā! Kad to konkretizē vienā, divos vārdos – tā, manuprāt, ir kritikas māksla. Nevis izplūst milzīgā rakstā ar pārdomām par šo pasauli un izrādi kontekstā, kas arī ir interesanti, bet tas laikam šobrīd vismaz man kā lasītājam nav tas. 

Kā tu redzi teātri nākotnē? 

Domāju, ka teātris turpinās pielāgoties situācijai, tā kā tas ir darīts jau gadsimtiem ilgi. Cilvēkiem ir tāda laba īpašība – ļoti ātri visu aizmirst. Tieši tāpēc teātris ir rotējoša māksla, nāks atpakaļ tas, kas jau ir aizmirsts, dzims kaut kas jauns, kas nemaz nav nekas jauns, tikai citā kontekstā. Nekādu mērķi teātrim uzstādīt nav iespējams un nav nepieciešams. Turpināsim strādāt. Un es ceru, ka pēc desmit, piecpadsmit gadiem arī es turpināšu strādāt, man te būs vieta un darbs. Teātrī tādu mērķu nemaz nav – tas ir process.

Kā tev šķiet, uz ko mūsdienās teātrim vajadzētu vairāk fokusēties?

Teātris var visu. Liepājas teātrī ir pietiekami liela trupa un gudri cilvēki, labi režisori, kas var piedāvāt gan to, gan citu. Pirms kādiem gadiem, kad notika mana transformācija no teātrmīļa uz aktieri, es aizmirsu, kas man bija teātris un kāpēc man tas bija tik svarīgi. Tad kovidlaikā noskatījos Dmitrija Petrenko izrādi “Tēbu zeme” (2019, fonds INITIUM – R. Ž.), un tās laikā, lai gan skatījos digitāli, es atcerējos, kāpēc teātris ir svarīgs man – ka, skatoties izrādi, tu nejūties vientuļš, jo tu uz skatuves redzi to, kas tevī mīt, un tevi saprot. Galvenais, lai teātris spēj vienmēr atgādināt, ka mēs neesam vieni. Ir vienkārši jāprot skatīties. Mēs visi esam dažādi, bet īstenībā mēs darām tās pašas lietas un bieži vien domājam pavisam līdzīgi. Ne visi to laikam zina, bet to mēs arī mācījāmies studijās – redzēt, dzirdēt un skatīties teātri patiesi, godīgi un pa īstam. 

Tavā pieredzē ir bijuši momenti, kad esi sajutusi savu spēju robežas?

Man laikam vēl nav bijis tāda momenta pēc izrādes nospēlēšanas, kad domāju – nu, tā gan bija māksla, es visu izdarīju, kā vajag! (Smejas.) Nav un laikam arī nebūs. Studijās grasījos iet prom trīs reizes dienā. Godīgi! Tas nav pārspīlējums! Tas bija mokoši līdz brīdim... Tas ir tas, ko es mācos un iedvesmojos it īpaši no pieredzējušajiem kolēģiem. Kad uz skatuves ir brīdis, kad tava normālā cilvēka daļa gribētu ielīst zemē, tu sāc izbaudīt to brīdi, tieši līst ārā un izmantot to, ka kaut ko esi izdarījis nepareizi – kas no šī piedzims? Rodas kāds vēl neiets ceļš.

To es mācos no Ineses Kučinskas katru dienu, jo viņa katra procesa sākumā un beigās sēž un saka – es nezinu, nezinu, ko es te darīšu! Cilvēks ar tik milzīgu pieredzi! Es ļoti ceru, ka es arī tā varēšu un to saglabāšu. Tikai tad tu vari būt atvērts tam, ko tev saka. Citādi, ja tu kaut ko it kā zini, bet režisors teiks – izdari tā, tad, pat ja neteiksi to skaļi, iekšēji būs – pag, pag, nē, nē!

Tavas lomas ir bijušas ļoti enerģiskas, arī loma izrādē “Diagnoze-jaunība” (2021, rež. M. Ķimele) Vai ekspresivitāte un enerģiskums rezultējas konkrētos tipāžos?

Man bieži ir daudz enerģijas, kuru nav kur likt. Tāpēc labi, ka esmu atradusi teātri, kur to var labi izmantot. Tā kā esmu sava ceļa sākumā, šobrīd ar to enerģiju strādāju, kā māku, – es bliežu. Tas, ko tagad mācos, ir enerģiju sakopot, novadīt kaut kur, kāpināt, kad vajag, mazināt, kad nepieciešams. Spēlēties ar to. Tieši tam man ļoti palīdz izrādes, kas ir mazajā zālē, vai pieredze kino. Tas, ka man enerģija ir, tas ir labi. Bet tas, ka to var izmantot piecsimt dažādos veidos, to vēl mācos. Gan jau, ka mani asociē ar ekspresivitāti, lai gan no manis to neviens nekad nav pieprasījis. Izņemot izrādē “Vairāk par dzīvi” (“Vairāk par dzīvi/ Teātris”, 2022, rež. L. Groza – R. Ž.), bet tur mēs visi esam ekspresivitātes kalngals, tur žanrs tāds. 

Sarunas nobeigumā vēlos tev pajautāt – kā tu nepazūdi, vienlaikus spēlējot vairākas lomas?

Ļoti vienkārši – man nav privātās dzīves. (Smejas.) Man nav bērnu, suņu vai kaķu, savus radiniekus redzu ļoti reti, un mani tuvākie draugi ir mani kursabiedri. 

Tava dzīve ir teātris. 

Jā. Līdz šim nekas nebija līdzsvarā un bija daudz, un es to izbaudīju. Tagad, kad ir brīvāks laiks, jūtu, ka ir labi atpūsties. Ir jāmācās atkal sakomunicēt ar savu ķermeni un emocionālo pasauli. Esmu diezgan gļēvs un bailīgs cilvēks, bet šī profesija man liek to pārvarēt.

Protams, dažreiz nogurstu un neatceros, kāpēc to visu esmu sākusi, bet mana atslēga ir uzticēšanās dzīvei, liktenim, veiksmei, laimei, sev un savām sajūtām. Arī citiem cilvēkiem, es šausmīgi uzticos citiem cilvēkiem. Ne vienmēr ieklausos, bet uzticos. Tāpēc vienkārši ticu tam, ka tad, kad man ir daudz darba, tā ir jābūt, un, ja man ir iedots tas darbs, es to varu un izdarīšu – darām!

Liepājas aktierkursa vadītājs Herberts Laukšteins: "Madara Viļčuka atnāca uz pirmo kursu kā pašdarbības zvaigzne – pilna ar priekšstatiem ar to, kas ir aktiera profesija. Četru gadu laikā tas viss ir izdzīts ārā, un viņa ir kļuvusi par ļoti plastisku, ļoti dziļi jūtošu, atsaucīgu aktrisi partnerības ziņā, profesionālā ziņā."

Intervijas autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante