Normunds Akots

Teātra kritiķis

Bažas raižu pilnā pasaulē

Piezīmes par teātra festivālu “Kontakts” Polijā, Toruņā

Līdz ar agro vasaras iestāšanos Toruņā atkal pulcējās teatrāļi no dažādiem Eiropas reģioniem, lai paskatītos un padiskutētu par to, kas pāris aizvadītajos gados ir saistījis izrāžu veidotāju uzmanību un kādas jaunas vēsmas tas ienes kopējā teātra virzības procesā. Sarunu un domu apmaiņas platformu kā parasti piedāvāja starptautiskā teātra festivāla “Kontakts” rīkotāju komanda ar īpaši atlasītu programmu, kuru no 31. maija līdz 7. jūnijam varēja izbaudīt Vilama Horžica teātrī un citos vecpilsētas spēles laukumos.

Festivāla direktore Renāta Dereijčika par pasākuma vadmotīvu šoreiz bija izvēlējusies tādu fenomenu kā bažas vai raizes par to, kas notiek mums apkārt un pašos cilvēkos. Protams, mēs varam izlikties, ka tamlīdzīgas lietas mūs neskar, ka nevēlamies par tām neko dzirdēt, jo katram dzīve ir pilna ar paša eksistences problēmām, taču neatkarīgi no tā cilvēks ir un paliek pakļauts raizēm par tuvāk un tālāk laikā un telpā notiekošo, cenšas ikdienā ar tām sadzīvot un sava intelekta robežās izprast iekšējā satraukuma rašanās cēloņus un iemeslus. To izdarīt mums var palīdzēt arī teātris, sniedzot iespēju uz skatuves dziļāk papētīt avotus, kas šīs bažas izraisa, un varbūt arī kopīgi pameklēt veidu, kā tās novērst. Katrā gadījumā festivāla rīkotāji uzskata, ka ir vērts mēģināt, un piedāvāja publikas uzmanībai trīspadsmit mākslinieciskās kvalitātes ziņā diezgan atšķirīgus iestudējumus, kas tā vai citādi sasaucās ar viņu proponēto vadlīniju.

Pēdējos pāris gados sāk iezīmēties organizatoru jaunā stratēģija, kurā lielāks uzsvars tiek likts uz poļu teātri, dodot iespēju “Kontakta” apmeklētājiem plašāk iepazīt vietējo teātru daudzveidību, tādēļ pasākuma programmā šogad bija iekļautas astoņas poļu un piecas ārvalstu teātru izrādes, kas piedalījās kopējā konkursā par festivāla galveno balvu – Grand Prix. Iestudējumus vērtēja starptautiska žūrija, kurā dalību ņēma profesore Violeta Dečeva (Wioleta Deczewa) no Sofijas Jaunās Bulgāru universitātes, rumāņu teātra žurnāliste Raluka Radulesku (Raluca Radulescu) un vācu teātra kritiķis Tomass Irmers (Thomas Irmer).

Konspektīvo ieskatu festivāla notikumos sākšu ar poļu teātra iestudējumiem, lai vieglāk būtu izprotams izrāžu atlases kritēriju salāgojums ar izvēlētā caurviju motīva prasībām, kas nenoliedzami ir atstājis savu iespaidu uz priekšnesumu mākslinieciskā līmeņa svārstībām. Pasākuma saimnieki – Vilama Horžica teātris – viesu uzmanībai piedāvāja trīs atraktīvā formā veidotas mazās zāles izrādes, kas no dažādiem skatpunktiem ļāva paraudzīties uz ikdienas un sadzīves norisēs ietvertajām raizēm, kuras nemanāmi koriģē mūsu izvēli un rīcību. Teātra mākslinieciskā vadītāja Lukaša Čuja (Lukasz Czuj) iestudētā vācu dramaturga Martina Hekmana (Martin Heckmann) luga “Viens un viena” (Jeden i jedna) sterili baltajā skatuves kārbā atgādināja kaut ko līdzīgu “mīlas laboratorijai”, kurā četri aktieri brehtiskā manierē ar vieglu humora piesitienu pēta pēkšņi dzimušu attiecību iekšējo dinamiku, nedaudz pakavējoties pie katra kritiskā punkta, kas sabiezē no viedokļu konfrontācijas ar jūtām. Jakobs un Grēta saskrienas lielveikalā pie sasistas krējuma burciņas, un tas ne tikai izsit viņus no ierastā dzīves plūduma, bet liek aizrautīgi meklēt atbildes uz jautājumu: vai tiešām ir iespējama mīlestība no pirmā acu skatiena? Atjautīgi ritmizētā aktieru spēle savu mērķi sasniedz – no izrādes aizejam ar patīkamu pārliecību, ka reizēm satraukumi ir vajadzīgi, lai mums izdotos atrast pašiem sevi.

Tepat mazliet tumšākos toņos tapsētā kārbiņā iestudēts topošās režisores Aleksandras Bielevičas (Aleksandra Bielewicz) diplomdarbs “Savvaļas palmas” (Dzikie palmy), kura dramaturģisko fundamentu veido Viljama Folknera tāda paša nosaukuma romāns. Folkners tajā ir savijis divus stāstījumus – vienu par brīvību alkstošo Šarloti, kura pamet vīru, ļaujas kaislībai ar izbijušu medicīnas studentu un pēc neveiksmīga aborta mirst, otru par izbēgušu cietumnieku, kas, riskējot zaudēt tikko iegūto brīvību, pārplūdušā upē izglābj grūtnieci. Notikumu secība abos romāna stāstījumos nav tieši saistīta, bet sižetisko līniju savijums ārkārtīgi spēcīgi virza lasītāja uztveri pretī dziļākai cilvēka rīcības izpratnei negaidītās situācijās. Diemžēl režisore savā izrādē tam visam aizslīd pa virsu, liekot aktieriem distancēti horeografētā manierē izspēlēt sižeta galvenos pieturas punktus butaforiskas palmas ēnā un ienesot nevajadzīgu jucekli skatītāju galvās. Aktieru pozās un kustībās fiksētie personāžu darbības stimuli pat netiek pienācīgi pamatoti, bet tikai uzmācīgā veidā izmantoti režisores interesējošo jautājumu – aborti, brīvības, tiesības – skatuviskajai manifestācijai.

Trešo mājinieku izrādi “Dumpis” (Dropie), kas veidota pēc Natalkas Sužčinskas (Natalka Suszczynska) darba motīviem, režisors Marcins Libers (Marcin Liber) ir nosaucis par dīvainu ceļa komēdiju, kas ļauj pafantazēt, kur tie šodienas ceļi mūs ved. Galvenā varone ir bankomāta operatore, kas strādā suņu patversmē un kādu dienu atrod sevi atkritumu konteinerī. Zaudējusi darbu, viņa sāk klaiņot, satiekas ar māksliniekiem, kas mājo pagrabā, tad pārceļas uz kiosku un beidzot pievienojas putniem-dumpiniekiem, kas savulaik palīdzēja Polijai atgūt brīvību un tagad atgriežas, lai to nosargātu. Tāds nedaudz absurds poļu sabiedrības iekšējās raizēs balstīts teksts, kuru režisors kopā ar aktieriem ietvēris groteskā spēles manierē ar attiecīgi piemeklētiem rekvizītiem, lai, lietuviešu kolēģes Ramunes Marcinkevičūtes vārdiem izsakoties, radītu komisku izrādi par “mūsdienu jaunatnes grūto dzīvi'” un ļautu publikai pasmaidīt. Paši poļi gan saka, ka izrādes satīras smaile esot vērsta pret arvien pieaugošo nevajadzīgu līgumu ģenerēšanu, kas viņus darot bažīgus.

Savdabīgā tēlainībā strikti ieturētu, bet padrūmu izrādi “Nemiers nāk krēslā” (Niepokoj przychodzi zmierzchu) festivāla apmeklētājiem piedāvāja Vroclavas Pantonīmas teātris. Amsterdamā studējusī režisore Malgožata Vdovika (Malgorzata Wdovik) savu iestudējumu ir veidojusi uz visai neparastas literārās bāzes – holandiešu autora, kas sevi identificē kā transpersonu, Marikes Lūkasa Rijnevelda (Marieke Lucas Rijneveld) debijas romānu “Vakara diskomforts” (The Discomfort of Evening). Tas ir skumji poētisks stāsts par zaudējumu un sērām, kas paralizē zemnieku ģimeni pēc vecākā dēla bojāejas negadījumā. To kā savu pieredzi uz piesnigušas skatuves vizualizētu tēlu un ikdienišķu norišu veidā skatītājiem atklāj desmit gadus vecā Džeisa, papildinot stāstījumu ar niansēm, kas saistītas ar seksualitātes atmošanos meitenē. Režisores galvenais darba instruments, kas kalpo par svarīgāko izteiksmes līdzekli, ir aktiera ķermenis, ar kura palīdzību Vdovika cenšas atklāt teksta poētisko slāni un rosināt publiku pieslēgt savu iztēli redzamajam, lai sajustu cilvēka ciešo saikni ar dzīvnieku pasauli. Katrs tādā vai citādā pozā sastindzis aktiera ķermenis uz skatuves kļūst par pārdzīvota zaudējuma nastas nesēju. Neraugoties uz iestudējuma naratīva sasaisti ar nāvi kā visa dzīvā pavadoni, kopējais iespaids tomēr nav gluži bezcerīgs, jo to caurauž bērna dzīvestieksmes apliecinājums.

Vēl vienu ar nāves tēmu saistītu, bet neierastā formā veidotu divu teātru – Krakovas un Kielces – kopiestudējumu ar neaptverami garu nosaukumu “Kā es nenogalināju savu tēvu, un cik ļoti to nožēloju” (Jak nie zabilem swojego ojca i jak bardzo tego žaluje) festivālā piedāvāja rakstnieks, dramaturgs un režisors, sešu prozas grāmatu autors Mateušs Pakula (Mateusz Pakula). Vienreizējs iestudējums, kas vēsta par to, kā cilvēks šodienas pasaulē ir spiests cīnīties ar bezpalīdzību un niknumu, nespējot pieņemt lēmumu pats par savu likteni. Rakstnieka tēvs divus mēnešus cīnījās ar aizkuņģa dziedzera vēzi, un izrādes naratīvu veido viņa pierakstītā tēva miršanas hronika, kurā atspoguļojas visi emocionālā līdzpārdzīvojuma stāvokļi – gan savas bezspēcības apzināšanās, gan dusmas uz veselības aprūpi un baznīcu, kas sagādā papildu ciešanas slimniekam, neļaujot pašam izšķirties par aiziešanu no dzīves. Uz skatuves nav ne miņas no slimnieka ciešanu attēlojuma, tikai četri aktieri un sintezators, liels gaismas aplis centrā un gofrētas milzu caurules, kas nosacīti atgādina mūsu zarnu struktūru. Aktieri lielāko izrādes daļu vienkārši sēž un, izmantojot savu balss intonatīvo spektru, runā tekstu tā, it kā lasītu dienasgrāmatu. Apbrīnojami, bet visas emocijas un līdzpārdzīvojumu skatītājā izraisa tieši viņu runātie vārdi, kuros atklājas nenovēršamais un nepārprotami izskan sauciens pēc eitanāzijas legalizācijas. Turklāt izrāde nebūt nav nomācošs stāsts par cilvēka ciešanām, jo teksts ir filigrāni piesūcināts ar humoru, kas neļauj aizmirst, ka, neraugoties uz visām traģēdijām, dzīve turpinās. Protams, tulkojumā to visu satvert nenācās viegli, taču poļu publikas atsaucība bija milzīga, un izrāde ieguva balvu par labāko aktierspēles epizodi.

Iespējams, mūsu kopīgās bažas par diktatūras atdzimšanu ne vienā vien zemeslodes daļā viskrasāk izpaudās Bidgoščas Poļu teātra iestudējumā “Elenas un Nikolaja Čaušesku pēdējās dienas” (Ostatnie dni Eleny i Nicolae Ceausesku). Pārceļot Jūlijas Holevinskas (Julia Holewinska) dramatisko tekstu uz sniega klātas skatuves ar lielām spoguļa sienām un greznu lustru vidū, režisors Voiceks Faruga (Wojciech Faruga) it kā cenšas palūkoties uz rumāņu revolūciju caur šodienas mediju modus operandi un piešķirt izrādei tādu kā papildu raižu bonusu. Galu galā publiskā nāvessoda izpildīšana, nošaujot Čaušesku ģimeni TV kameru priekšā, nav nekas cits kā šovs. Visa darbība notiek Ziemassvētkos ar savstarpējām dāvanu apmaiņām, kurās izpaužas tirāniskās ģimenes neierobežotās vēlmes, iekāres un totālā varas apziņa. Sevišķi spilgti to atklāj Elenas dusmu pilnie monologi par to, ka zviedri viņai nepiešķīra Nobela prēmiju literatūrā un brīdinošo briesmu signālu nevērīgā noraidīšana. Valdnieki, kas sevi pasludinājuši teju vai par dieviem, stāv pāri visam, un aktieru ansamblis precīzi izmargotā saspēlē atklāj publikai viņu izkropļoto apziņu, kuru rada šāda varas pozīcija. Kā paņēmiens visai izplatītā spoguļu izmantošana šoreiz ir mērķēta uz jautājumu visiem zālē sēdošajiem: ko mūsu sapņi par diktatora nāvi atklāj par mums pašiem? Pasaules atmiņa ir īslaicīga, un viena diktatora gāšana mūs nepasargā no nākamā atnākšanas. Vai mums blakus notiekošais arī neliek par to padomāt?

Ne tik izteikti aktualizētu, bet pastāvīgu raižu iemeslu pārpilnu izrādi, ko festivāls izvēlējies iekļaut savā programmā, Krakovas Vecajā Tautas teātrī ir iestudējis ievērojamais beļģu režisors Luks Persevals (Luk Perceval). Jūdžina O’Nīla lugas “Garās dienas ceļš uz nakti” adaptāciju viņš ir koncentrējis psiholoģiski blīvā pētījumā par cilvēcisko atkarību postošo dabu un nosaucis par “Vienu garu dienu” (Pewnego dlugiego dnia). Uz skatuves ir tikai balts ekrāns un viens vecs klubkrēsls, viss pārējais ir ietverts sarunās un īpašā aktieru eksistences veidā, kas, pēc pašu aktieru vārdiem, būtu apzīmējams kā cilvēki, kas nāk no ekrāna. Reālpsiholoģiskā spēle telpā mijas ar īpatni estetizētu tēlojumu uz baltā fona, piešķirot skatuves tēliem papildu dziļuma dimensiju. Māte Mērija Tairona it kā cenšas pasargāt ģimeni no alkohola izraisītās destrukcijas, taču blakus viņas pūliņiem visu laiku vīd jautājums: vai saglabāt ģimeni kā vienību vienmēr ir tas labākais risinājums? Šodienas narkotiku un citu atkarību laikmetā tas izklausās diezgan riskanti un satraucoši, jo dziļākā būtībā devalvē vienu no Rietumu sabiedrības pamatvērtībām.

Kā jau varēja gaidīt, iespaidīgākais poļu teātra priekšnesums festivālā bija mums labi pazīstamā režisora Lukaša Tvarkovska tehnoloģijām pārlādētais multimediju šovs “Darbnieki” (The Employees). Faktiski tā ir zinātniskā fantastika, jo darbība notiek nākotnē uz kāda kosmiskā kuģa klāja, un iestudējuma dramaturģisko asi veido Olgas Ravnas (Olga Ravn) romāns The Employees: A Workplace Novel of the XXII Century. Pētot kaut kādus svešas planētas objektus, daļā apkalpes parādās mistiskas alkas pēc cilvēciskām kaislībām un sākas konfrontācija starp cilvēkiem un cilvēkveidīgiem androīdiem. Viss notiek kuģa iekštelpās, kuras no ārpuses izskatās pēc milzīga zāles vidū novietota puscaurspīdīga kuba ar lieliem ekrāniem virs tā. Publika ir izvietota visapkārt šim scenogrāfijas brīnumam, un, tā kā izrāde ilgst divarpus stundas, režisors darbībā ir ieprogrammējis nelielas muzikālas pauzes, kuru laikā skatītāji var izlocīt kājas, padejot vai samainīties vietām, lai turpinātu vērot šovu no cita skatpunkta. Atraktīvi, saistoši, intriģējoši, vizuāli pārsteidzoši, taču par kaut kādu aktierenerģijas starojumu te vairs nav ko runāt. Modernajā teātrī to cenšas aizstāt ar tuvplāniem, un tas arvien jūtamāk kļūst par laikmetīga teātra iezīmi. Iestudējums saņēma festivāla Grand Prix, un Tvarkovska uzvaras gājiens turpinās, rudenī būs jauns viņa iestudējums Viļņā un nākamajā sezonā – mūsu pašu Dailes teātrī.

Ieskatu festivāla ārvalstu programmā sākšu ar lietuviešiem, jo viņi vienīgie bija aicināti piedalīties ar divām izrādēm. Kauņas Drāmas teātrī tapušo Roberta Vilsona “Dorianu” īstenie teātra cienītāji jau droši vien būs redzējuši, ja ne – tuvāk ar to var iepazīties Gunas Zeltiņas izsmeļošajā rakstā tepat Kroders.lv. Amerikāņu dramaturgs Derils Pinknijs (Darryl Pinckney), savijot vienā pavedienā trīs stāstus – par Bazilu Hovardu, gleznotāju Frānsisu Bēkonu un Oskaru Vaildu –, ir devis iespēju Robertam Vilsonam radīt uz skatuves ārkārtīgi ietilpīgu tēlu, kas sevī iemieso gleznotāju, modeli, dzejnieku un mīlētāju. Izmantojot savu neizsmeļamo iztēli, režisors sev raksturīgā vizuāli estetizētā un stilistiski izsmalcinātā manierē, kurā katrs žests, katra intonācija ir rūpīgi izslīpēta, aizved skatītāju līdz, gribas teikt, nu jau izzūdošai pasaulei, lai nesteidzīgi pafilozofētu par mākslinieka un viņa radīto darbu attiecībām. Izrāde ir patiess baudījums visām dvēselēm, kurās vēl mīt alkas pēc skaistuma un poēzijas.

Lietuvas Nacionālā Drāmas teātra iestudējumu “Metamorfozes” pēc tāda paša nosaukuma Franča Kafkas stāsta motīviem ir veidojis pazīstamais slovēņu režisors Olivers Frljičs (Oliver Frljic), mēģinot tajā ielikt savu visai pesimistisko skatījumu un raizes par cilvēces nākotni. Gregora Zamzas pārvērtības uz skatuves ir izvērstas identifikācijas procesa nesaudzīgā analīzē, kurā tiek pētītas mūsu līdzjūtības robežas pret citādo. Mēs izmirstam, jo esam iekrituši tehnoloģiju slazdā, kurā strauji dehumanizējamies. Izrādes pievilcīgākā epizode ir cilvēku muzejs, kurā dzīvs suns nevainojamā “aktierizpildījumā” aplūko stikla vitrīnās izliktos izmirušos homo sapiens eksemplārus. Fināls ir tiešs un iespaidīgs: uz lielā ekrāna teātra zāles krēslos sēž izgāzušies tarakāni un raugās uz zālē sēdošo publiku. Vai pēc režisora domām mēs jau esam pārvērtušies tarakānos, vai par tādiem kļūsim, ja nepretosimies tam, ko paši ar sevi darām? Nevarētu teikt, ka jautājums un bažas būtu nevietā.

Jaunais Rīgas teātris pēdējoreiz Toruņā viesojās 2012. gadā ar “Melno pienu”, kas ieguva kritiķu un preses pārstāvju balvu, taču interese par Hermaņa darbiem nebūt nav mazinājusies, to katru gadu varēju sajust sarunās ar poļu kolēģiem. Festivāla jaunā komanda šogad izvēlējās parādīt savai publikai viņa iestudējumu “Kurlmēmo zeme”, kas veidota pēc Renātas Ļitvinovas stāsta un Valērija Todorkovska filmas motīviem. Par izrādi jau esmu rakstījis (skat. “Kultūrzīmes”, 22.11.2023), tāpēc neatkārtošos, tikai piebildīšu, ka milzīgajā koncertzālē izrādes intīmais vēstījums nebija uztverams tālāk par piekto rindu un niansētā aktierspēle lielākajai publikas daļai pārvērtās par vienkāršu divu meiteņu draudzības stāstu. Diemžēl tādas ir visu festivālu ēnas puses, un līdzīgu likteni piedzīvo daudzas izrādes, taču žūrijai aktierspēles nianses garām nepaslīdēja, un Čulpana Hamatova saņēma festivāla interesantākās personības balvu.

Intelektuāli ievirzītu un atjautīgu tekstu cienītājus šoreiz noteikti saistītu čehu teātra Divadlo na Zabradli iestudējums “Sabiedrības ienaidnieki” (Wrogowie publiczni), kurā režisors Jans Mikulašeks (Jan Mikulašek) divu franču intelektuāļu saraksti ir transformējis asprātīgi vizualizētā skatuves diskusijā. Labi pazīstamā rakstnieka Mišela Velbeka provokatīvais humors pret filozofa Bernāra-Henrija Levija (Bernard-Henry Levy) pretrunīgi vērtētajiem viedokļiem, kas prototipiem izmanīgi pielāgotā divu aktieru izpildījumā kļūst par intriģējošu pārdomu vielu visā mūsdienu ideoloģisko cīņu spektrā. Tajā ir vērts ieklausīties, lai gan izrādes būtību visprecīzāk tomēr izsaka Velbeka vārdi: “Mana vēlme nepatikt maskē ārprātīgu vēlmi patikt'”, jo īstie diskusijas subjekti uz skatuves jau ir un paliek abi populārie personāži.

Festivāla pēdējo izrādi ar nosaukumu “Neredzams” (Invisibili), ko veidojis Tulūzā dzīvojošais režisors, scenogrāfs un Compagnie 111 dibinātājs Oreljēns Borī (Aurelien Bory) visdrīzāk nāktos formatēt kā multimediālu priekšnesumu nelielai apcerei par veidu, kā nāve atnāk mūsdienās. Režisora iedvesmas avots ir nezināma 15. gadsimta autora freska “Nāves triumfs”, kuru viņš atradis kādā pilī Palermo. Uz skatuves ir mūziķis un milzīgs aizkars ar šīs freskas kopiju. Tai pāri slīd gaismas stars, apstājas pie kāda tēla, un dejotājas to it kā atdzīvina telpā, lai uzburtu mūsu acīm iespējamu šī tēla versiju mūsdienās. Tik tālu, rosinot skatītāju pievērsties metafiziskām tēmām, viss būtu mūsu mediatīvajai stīgai saistošs, taču, kad režisors nāves jātnieku pārvērš gumijas laivā ar migrantu, kurš Vidusjūras viļņos cīnās par izdzīvošanu, tas sāk izskatīties liberāļu politiskā pasūtījuma un degradē ieceri līdz aģitteātra līmenim. Dabīgi, ka bažas par bēgļa likteni raisa cilvēcisku līdzjūtību, taču viss, kas slēpjas aiz šodienas migrācijas, ir daudz lielāku un daudz nopietnāku raižu iemesls.

Programmas pakļaušana kādam vienotam motīvam vai izvēlētam jēgas konceptam ir visai vilinoša iespēja rīkotājiem padarīt savu festivālu atšķirīgu no citiem līdzīgiem pasākumiem, jo ļauj parādīt to, ko mēs ne vienmēr vēlamies redzēt apkārtējā pasaulē. Taču vienlaikus atlasīt izcilas vai tikai labas izrādes ierobežotā motīvu segmentā nav viegli, un to varēja sajust šīgada “Kontaktā”. Gribas tomēr domāt, ka teātris nav vienīgi rupors aktuālu domu paušanai, bet māksla, kurā svarīgākas un nozīmīgākas ir grūti definējamās mākslinieciskās kvalitātes.