Nēme Rauds

Žurnālists, politiskais apskatnieks (Igaunija)

Krievvalodīgs teātris Tallinas sirdī

Saruna ar režisoru un Igaunijas Krievu teātra (Vene teater) māksliniecisko vadītāju Dmitriju Petrenko rubrikā “Theatricum Balticum” (pirmpublikācija laikrakstā “Postimees” 16.12.2024)

Vai vajadzīgs krievu teātris Baltijā? Redaktores Vēsmas Lēvaldes komentārs pirms publikācijas

Kas īsti ir Krievija? Nelabojama impēriska agresija, kas iekodēta arī nacionālajā kultūrā, vai totalitārisma nomocīta, pretrunu plosīta zeme, kuras izraidītie cenšas emigrācijā saglabāt pasaulei nozīmīgu literatūru un mākslu? Karš Ukrainā saasinājis viedokļus visā Eiropā ne tikai jautājumā par attieksmi pret krievu valodu, tas nemitīgi arī provocē sabiedrību gandrīz uz katru mākslas darbu skatīties caur ideoloģiju prizmu. Bulgārijā novembrī uzliesmoja protesti pret Džona Malkoviča interpretāciju Bernarda Šova lugai “Cilvēks un ieroči” Sofijas Nacionālajā teātrī, jo veids, kādā attēloti serbu-bulgāru kara notikumi, tika uztverts kā ņirgāšanās par bulgāriem. Augustā prokrieviski noskaņotā Slovākijas kultūras ministre atlaida no darba Bratislavas Nacionālā teātra vadību par “politisku aktīvismu”, kas izraisīja tūkstošiem cilvēku protestu. Kroders.lv 2024. gada sākumā publicēja Latvijas teātra praktiķu un teorētiķu viedokļus par attieksmi pret krievu dramaturģiju pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā. Savukārt Igaunijā kopš 2024. gada sākuma diskusiju fokusā nokļuvis vienīgais profesionālais krievu teātris valstī – Krievu teātris (Vene teater) Tallinā. Režisors Dmitrijs Petrenko Igaunijas Krievu teātra māksliniecisko vadību uzņēmās 2023. gada septembrī, un atļāvās publiskajā telpā kritizēt teātri par nepietiekamo igauņu kultūras īpatsvaru repertuārā, tūdaļ izraisot viedokļu sadursmi. Daļa teātra pastāvīgo apmeklētāju satraucās par “antikrieviskuma” tendenci, savukārt laikrakstā Postimees 2024. gada novembrī tika publicēts aktiera un režisora Rednara Annusa nacionāli radikālais viedoklis ar virsrakstu “Tallinas Krievu teātris jāslēdz!”, kura autors uzskata – subsidējot Krievu teātri no valsts budžeta, tiek atbalstīta šovinistiskās Krievu pasaules ideja. Sekoja teātra direktores Annes Lī-Peivas atbilde, ka teātra slēgšana būtu noziegums pret sabiedrības integrāciju. Šobrīd teātris pats ierosinājis mainīt tā nosaukumu, turklāt par nosaukuma maiņu paredzēts publiski izziņot 24. februārī, datumā, kad Krievija iebruka Ukrainā.

Piedāvājam lasītājiem interviju ar Dmitriju Petrenko, ko Postimees publicēja decembra vidū un kurā režisors atbildēja uz sāpīgo jautājumu – vai Tallinas centrā nepieciešams krievu teātris ar 640 skatītāju vietām, kuras grūti aizpildīt.

Nēme Rauds (Neeme Raud): Igaunijas Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja amatu pusotru gadu ieņem no Latvijas algotais Dmitrijs Petrenko. Igaunija ir viņu pieņēmusi sirsnīgāk, nekā viņš pats to gaidījis). Tikmēr teātrī dalās viedokļi par to, kāds ceļš jāizvēlas, stāsta vīrietis, kura dzimtā ir krievu valoda, bet darbs teātrī pārsvarā veikts latviešu valodā. Tallinā šogad uz skatuves viņš ir radījis tikai trešo (!) iestudējumu krievu valodā. Lai gan interviju varējām veikt krievu valodā, viņš nolemj par labu angļu valodai – tā esot neitrālāk abiem. Igauņu valodā garākas sarunas viņam vēl nav pa spēkam, lai gan nopietni to apgūst, un sasveicināmies igauņu valodā.  Zemāk esošā intervija ir trīs sarunu kopsavilkums.

Ķersimies vērsim pie ragiem – vai Tallinā ir nepieciešams Krievu teātris? Mums ir teātri igauņu valodā, kur var noorganizēt tulkojumu krievu valodā. Taču atsevišķs teātris krievu valodā vienā no lepnākajām ēkām pilsētas centrā?

Tas ir svarīgs jautājums, uz kuru vispirms mums ir jāatbild teātrī pašiem. Proti, kāds krievu teātris šobrīd Igaunijā, kā arī pārējās Baltijas valstīs ir nepieciešams, un vai tas vispār ir vajadzīgs.

Būtiski ir neaizmirst, ka mēs taču esam valsts teātris, kas strādā, pateicoties Igaunijas sabiedrības finansiālam atbalstam, kas ir visai liels. Tas nozīmē, ka mums nav tiesību kalpot tikai vienai sabiedrības daļai. Tas nevar būt kopienas teātris.

Mūsu teātrim nav jāstrādā pēc etniskā principa, bet, manuprāt, jāpiedāvā repertuārs, kas ir atbilstošs Igaunijai. Esmu pārliecināts – ja teātris gan mākslinieciski, gan saturiski piedāvā kaut ko aktuālu, tad valoda kļūst otršķirīga. Es vispār neredzu teātri balstītu valodā. Teātrim taču ir daudz citu (izpausmes) līdzekļu. Neviens nesaka, ka mums pilnībā jāpāriet uz igauņu valodu. Ja nepieciešams, domāju, ka varam spēlēt arī citās valodās. Vēlreiz – uzskatu, ka teātris sākas ar ideju un tās realizāciju.

Gandrīz pusotru gadu vēlāk – vai lēmums kandidēt uz Krievu teātra mākslinieciskā vadītāja amatu bija pareizs? Ir dzirdēts, ka teātrī ir arī tādi, kas ir skaidri un neslēpti pret jūsu uzņemto kursu.

Tādi ir. Mazākumā. Taču ir atklāti pret. Nav tā, ka viņi par to runā tikai garderobē. Viņi baidās.

Baidās zaudēt valsts apmaksātu darbavietu?

Nē, viņi baidās pazaudēt publiku. Viņi baidās mainīt Krievu teātra tradīciju, pie kuras ir pieradusi pamata auditorija. Es to saprotu. Protams, ir ļoti grūti kaut ko mainīt, galvenokārt – pašam sevi. Esmu tolerants. Uzsveru, ka esmu atvērts visiem viedokļiem.

Labi, pastāstīšu: viņu ir ļoti maz, bet viņi ir ļoti skaļi. Tā ir aktieru paaudze, kurai teātris nozīmē ziedus pēc izrādes, publikas smaidu, auditorijas lojalitāti. Viņi neredz teātri kā platformu, no kuras runāt par apkārt notiekošo, lai attīstītu diskusiju ar skatītājiem, pat lai publiku provocētu. Un tā nav viņu vaina. Viņiem vienkārši nav citas pieredzes. Es cenšos būt ļoti tolerants, jo tā nav viņu vaina, ka viņi dzīvo citādā teātra pasaulē. Viņiem nav bijusi saskare ar citādāku pieeju. Tomēr arī tas ir normāli, jo viņiem ir bijis daudz māksliniecisko vadītāju ar daudz trakākiem plāniem un ambīcijām, bet agrāk vai vēlāk viņi ir aizgājuši. Agrāk pat brauca prom uz Krieviju. Līdz ar to es pilnīgi saprotu, ka mums ir aktieri, kas man neuzticas un skaļi par to runā. Tomēr varu teikt, ka viņu ir maz. Brīžiem viņi gan ir ļoti skaļi, bet es cenšos to kaut kā paciest.

Kas ir tā Krievu teātra publika, ko viņi baidās pazaudēt?

Pārsvarā konservatīvāka un gados vecāka. Tomēr (Kultūras) ministrijas pētījums liecina, ka mums ir arī gados jaunāka auditorija, kas ir gatava nākt uz mūsu teātri un maksāt par biļeti. Tas nozīmē, ka mums priekšā stāv liels darbs, lai saprastu, ko viņiem piedāvāt, lai rosinātu interesi par mūsu teātri.

Domājams, ka, jau kandidējot uz amatu, jūs nojautāt, ka teātrī ir cilvēki, kas ir pret jebkādām izmaiņām.

Protams. Taču Čehova teātra piemērs man liecināja, ka pārmaiņas var notikt. Varu teikt, ka Tallinas teātris šobrīd atrodas tur, kur Čehova teātris Rīgā atradās savu pārmaiņu sākumā. Agrāk tas bija pilnībā atrauts no latviešu teātra. Es pat teiktu – no Latvijas kultūras telpas. Tas bija pilnīgi nošķirts teātris ar savu repertuāru, kultūru un vērtībām. Gan mākslinieciskie vadītāji, gan režisori pārsvarā bija no Krievijas. Godīgi sakot, nevis no Maskavas vai Pēterburgas vadošajiem teātriem, bet drīzāk mākslinieciskā vadītāja draugi no nelielām pilsētām. Latvijai, Latvijas režisoriem, aktieriem un kritiķiem šis teātris neeksistēja, lai gan tas taču atrodas pašā Rīgas centrā, vecpilsētā, gluži tāpat kā Igaunijas Krievu teātris atrodas tieši pie Tallinas centrālā laukuma.

Pārmaiņas sākās, kad 2018. gadā par teātra direktori kļuva Dana Bjorka ar lielu plānu atgriezt teātri Latvijas kultūras kartē. Tas bija milzīgs darbs. Jo aktieri, tāpat kā skatītāji, bija pieraduši atrasties savā laikā un telpā. Uh, es nezinu, vai tas viņiem patika vai nepatika, bet Dana pieaicināja jaunus režisorus, jaunus aktierus – gan latviešu, gan krievvalodīgos –, kuri jau bija iekļāvušies latviešu valodas kultūras telpā.

Tagad ir tā, ka katru gadu, kad Latvijā tiek dalīti teātra nozares apbalvojumi, tiek nominēti arī cilvēki no Čehova teātra un arī viņi saņem balvas. Viņi iekļāvās valsts kultūrā. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi liels solis.

Jūs ieradāties Tallinā darīt to pašu?

Ierados, redzot, kā tas notika Latvijā.

Cik ilgs laiks pagāja, lai Latvijas teātra sabiedrība pieņemtu Čehova teātri?

Ilgāk nekā pieci gadi. Taču tagad patiešām ir citādāk. Tagad Latvijas kritiķi apspriež, ko viņi šajā teātrī ir redzējuši – dažreiz iestudējums nepatīk, citreiz nav saprotams, kāpēc ir darīts tieši tā. Tomēr tas ir saviļņojoši, ka šis teātris ir atgriezies Latvijas teātra dzīvē.

Igaunijas Krievu teātris šobrīd atrodas aptuveni tur, kur Rīgas Krievu teātris bija pirms pieciem gadiem. Uzskatu, ka mainīties nekad nav par vēlu. Lai gan varbūt... es nezinu, esmu ideālists. Mūsu teātrī ir daudz aktieru, kuri ļoti atbalsta pārmaiņas. Starp Igaunijas režisoriem, kurus esmu uzrunājis par iespēju pie mums iestudēt, ir bijuši tādi, kuri uzreiz atsaka. Viņi uzskata, ka Krievu teātrim Igaunijā nav sejas. Viņi to neredz Igaunijas teātra vidē, viņiem nav saistības ar šo teātri, tādēļ nezina, uz kurieni tiek aicināti.

Un viņi nerunā krieviski?

Nē, nē, nē. Viņi drīzāk nesaprot, kāpēc mums viņi ir vajadzīgi. Neminot vārdu, viens režisors man teica, ka vispār nesaprot, kā runāt ar šo publiku un aktieriem. Tā ir godīga atbilde. Taču tiešu atteikumu ir bijis maz. Valodas nezināšana nebija galvenais iemesls. Ir vairāki režisori, kuri brīvi nepārvalda krievu valodu, bet ir gatavi sadarboties ar mūsu aktieriem. Mums tā ir laba izejas pozīcija.

Mēģinājumu procesu ir uzsākusi Merle Karuso (leģendāra igauņu režisore (Merle Karusoo, 1944) , kura aktīvi strādā dokumentālā teātra žanrā – red.).

Viņa ir sākusi darbu ar mūsu ukraiņu aktieriem, kuri sāka strādāt teātrī pēc kara, ierodoties Igaunijā kā bēgļi.

Vai teātrī ir pieņemti darbā arī no Krievijas emigrējušie aktieri?

Nē. Mūsu nostāja ir skaidra: cilvēkus ar Krievijas pasi varam pieņemt darbā tikai, ja viņiem ir Eiropas Savienības uzturēšanās un darba atļauja. Šajā ziņā izņēmumu nav. Tāda pati pieeja ir arī Latvijā.

Atgriežoties pie Karuso, vai viņa strādā pie dokumentālā teātra?

Jā, jā. Teātrī strādā seši ukraiņu aktieri un divi ukraiņi palīgpersonālā – gaismotājs un tehniķis. Šajā izrādē, kurai jāiznāk aprīlī-maijā, piedalīsies četri no šiem aktieriem.

Tikko piedalījos mēģinājumā, kurā Merle Karuso lūdza katru aktieri atsaukt atmiņā savu vecāku un vecvecāku paaudzi. Katram aktierim bija jāsagatavo 16 stāsti. 16 stāsti! Viņa ļoti interesanti strādā. Man patīk, kā viņa domā. Es uzskatu, ka režisoram savās domās un darbā vienmēr jābūt šeit un tagad. Un viņa ir šeit un tagad. Un pastāvīgi no aktieriem prasa atgriezenisko saiti.

Vai tas ir piemērs tam, kā Krievu teātris mainās?

Viņa ir viena no pirmajām, kas pie mums strādā no igauņu puses. Plānoti ir arī citi uzvedumi ar citiem režisoriem. Piemēram, plastisks, dramatisks uzvedums par cilvēka ķermeni. Atkal kaut kas pilnīgi jauns mūsu teātrim un mūsu auditorijai. Līdz ar to es ļoti ceru, ka šie ļoti mazie soļi tiek sperti pareizā virzienā.

Viens no šī teātra lielākajiem slazdiem ir milzīgā zāle ar 640 vietām. Ja zāle netiek izpārdota, tad vienmēr paliek sajūta, ka teātris ir pustukšs, trūkst intereses. Protams, mums ir arī daudz komerciāli veiksmīgu iestudējumu, kas piepilda zāli. Piemēram, manuprāt, ļoti tradicionāls “Meistara un Margaritas” uzvedums, kura pirmizrāde bija 2021. gadā, kā arī mūzikls “Mana skaistā lēdija”. Mums ir labi aktieri un režisori, taču uzskatu, ka publikas gaumes veidošana ir atstāta nedaudz... Par to ir atbildīgs teātris un varbūt arī politiķi.

Igaunijas politiķi?

Jā. Satikos ar Taņu Muravskaju (ukraiņu izcelsmes māksliniece, kura fotogrāfijās, video un instalācijās galvenokārt aplūko Igaunijas sabiedrības identitātes problēmas – N.R.). Man bija prieks viņu satikt, jo viņa ir ļoti godīga. Satikāmies, lai izdomātu projektu, kas varētu interesēt gan viņu, gan teātri. Vispirms viņa man jautāja – kāpēc? Kāpēc šis projekts ir vajadzīgs? Tad paskaidroja, ka šis teātris vienmēr ir bijis ļoti atrauts no sabiedrības un uzsvērti krievisks. Mums bija ļoti interesanta saruna par šo tēmu. Viņa centās būt pieklājīga un teica, ka šī nošķirtība nav mana vaina un pat ne teātra vaina. Tā ir arī varas un politiķu atbildība. Sevišķi to politiķu atbildība, kuri makšķerē krieviski runājošo iedzīvotāju balsis. Viņi ir ļāvuši šim teātrim būt tādam šejienes krieviem... Nodrošinājuši krievus ar pilnīgi citu kultūras vidi, nekā igauņus.

Drosmīgs, bet ļoti interesants novērojums.

Jā, bet tas tā arī ir. Mēs to redzam.

Mēs tieši satikāmies šonedēļ, pirms divām dienām, un līdz šim brīdim esmu domājis par to.

Tikko bijāt Lietuvā, kur norisinājās diskusija par krievvalodīgo teātru stāvokli visās trīs Baltijas valstīs. Par ko tika runāts?

Ideja organizēt šādu konferenci šķita interesanta. Bija priekšlasījumi par teātra vēsturi, repertuāru. Patiesībā biju nedaudz vīlies, jo sagaidīju ļoti dedzīgu un godīgu diskusiju par to, ko un kāpēc mēs Lietuvā, Igaunijā un Latvijā darām. Aktuālākā bija Latvijas kritiķes [Edītes Tišheizeres] prezentācija par Krievijas emigrantiem, kuri šobrīd iestudē Rīgā. Es un [Igaunijas Krievu teātra direktore] Anne-Lī Peiva bijām visai atvērti runāt par savām problēmām. Taču interesantākās sarunas norisinājās pēc konferences ar Viļņas Vecā teātra (bijušā Viļņas Krievu teātra – red.) vadītāju [Audroni Imbrasu].

Vai Lietuvas teātri ir viņus pieņēmuši, vai arī viņi tomēr ir autsaideri?

Viņi atrodas kaut kur starp Latviju un mums. Lietuvas teātrim ir tādas pašas problēmas kā mums visiem: vecie aktieri, kuri baidās, ka tie, kuri vēlas pārveidot teātri, iznīcinās skaisto krievu teātri un ļoti senas tradīcijas. Viņiem Viļņā, tāpat kā mums Tallinā, ir grupa pārsvarā gados jaunu aktieru, kuri vēlētos mainīt veco sistēmu, izveidot jaunas teātra formas: deja, plastiskais teātris, fiziskais teātris, objektu teātris, mūsdienu drāma.

Tas ir līdzīgi tam, ko mēs šobrīd piedzīvojam Igaunijā. Mēs jau runājām, ka mūsu teātris sadalījies nometnēs. Daži atrodas starp tām, nezinot, ko darīt. Ļoti jauki ir runāt par jaunu teātri. Taču, protams, viņi baidās no pārmaiņām, jo ir grūti kaut ko mainīt un dzīvot šādās pārmaiņās. Un tad ir tie, kuri ir atklāti pret pārmaiņām.

Kā jums šķiet, cik daudz laika prasītu mainīt teātri?

Skatoties uz Rīgas piemēru – pieci gadi.

Pat ja teātris mainās, tad paliek jautājums, kā Krievu teātrim vairāk piesaistīt igauņu publiku.

Atkārtoju vēlreiz: Krievu teātrim jāatrodas uz Igaunijas teātru kartes. Uz teātri jānāk nopietniem igauņu kritiķiem, šeit izrādes jāuzved labākajiem Igaunijas režisoriem, šeit jādzimst jauniem vārdiem. Protams, lai tas notiktu, teātrim jābūt mūsdienīgam, nevis jāilgojas pēc pagātnes, jācenšas dzīvot pagātnē, raustot auditoriju šurpu turpu.

Tad jautāšu vēlreiz: vai Krievu teātrī ir jūtama vēlme dzīvot pagātnē?

Es tā neteiktu. Pārsvarā aktieri ir laimīgi par jauninājumiem. Sevišķi to redzēju pēc savas izrādes (Petrenko pirmais uzvedums Krievu teātrī – Estera Bola “Ļoti daudz saules”, pirmizrāde septembrī – N. R.). Viņi saprot, ka es te neesmu tikai savu ambīciju dēļ, bet tāpēc, ka man ļoti patīk tas, ko es daru. Ceru, ka viņi ieraudzīja, ka visā, ko es daru, esmu godīgs. Turklāt viņiem patika šis process. Bija aktieri, ar kuriem es nebiju saskāries, kuri pēc izrādes nāca klāt un teica, ka gribētu piedalīties [nākamajos uzvedumos]. Man tas bija milzīgs kompliments. Tomēr teātrī, protams, ir daudz novecojušu un veclaicīgu lietu.

“Ļoti daudz saules” bija interesanta izrāde. Sēžot zālē, nodomāju, ka tas ir patiesi citādāks iestudējums nekā tas, ko esmu redzējusi uz šīs skatuves. Citādāka teātra valoda. Bija drosmīgi jauninājumi, piemēram, dīdžejs uz skatuves...

... arī man tā bija pirmā reize, kad izmantoju dīdžeju. Aleksandrs Žedeļovs jeb Faershetin ir ļoti foršs un talantīgs. Viņš ir iestudējuma dziesmu un muzikālā noformējuma autors. (Uz skatuves darbojas arī Marika Otsa jeb MariQ – N.R.).

Izrāde stāsta par rakstnieku Daniilu Harmsu 1920. gadu Ļeņingradā (Pēterburgā – red.) un viņa domubiedru un rakstnieku grupu OBERIU. Viņi bija dīvaiņi, kuru daiļrade bija uz absurda robežas. Taču šīm jauneklīgajām brāzmām sekoja skarbas staļinisma represijas.

Mans mērķis bija pārnest stāstu mūsdienās. Vēlējāmies parādīt, ka visi šie dzejoļi, kas tika uzrakstīti pagājušā gadsimta pirmajā pusē, var būt ļoti aktuāli, mīļi, traģiski un emocionāli arī mūsdienās. Arī klasiķi kādreiz ir bijuši jauni, alka prieku, mīlēja brīvību, dzeju, sievietes, augstu vērtēja draudzību un bija ļoti dažādi. Viņu traģisms slēpās tajā, viņu jaunība sakrita ar staļinisma sākumu 20. gadsimta 20.-30. gados. Viņu dzīvesprieku iznīcināja ļoti dumji cilvēki.

Uzveduma abi cēlieni ļoti atšķīrās. Man šķita, ka pirmajā cēlienā bija pat pārāk daudz ākstīšanās. Taču otrajā cēlienā sapratu, kāpēc tā komēdija sākumā bija tik svarīga.

Jā, sākumā komēdija kā commedia dell’arte. Kāds kritiķis rakstīja, ka pēc pirmā cēliena bijis pilnīgi sašutis, jo nav sapratis, kas notiek. Bet tad noskatījies otro cēlienu un sapratis, kāpēc viņam kā skatītājam izrādes sākums šķitis tik apnicīgs. Ziniet, mums tas ir pat kompliments, ka viņam nepatika. Šī komēdija ir arī nedaudz ironisks skatījums uz ierasto teātra radīšanas veidu – pie kā ir pieradis šis teātris, varbūt pie kā ir pieradusi publika. Gribējām pasmieties par sevi, par “tradicionālo” krievu teātri. Es uzskatu, ka tas liecina, ka mēs nebaidāmies, ka jūtamies droši. Spēja par sevi pasmieties ir vienmēr laba zīme. Lai gan tieši pirms otrā cēliena sākuma, pēc komēdijas ir garš monologs, kas ir neierasts un publikai ir grūti to klausīties. Gribēju uzreiz sākumā parādīt, ka teātris var būt smags un mums ir jāpierod pie šī smaguma.

Taču trešajā izrādīšanas reizē zāle bija pustukša.

Krievu teātra lielās zāles slazds – ja nesanāk vairāk par 600 cilvēkiem tad zāle šķiet tukša.

Vai uzvedums mūsu konservatīvajai krievu publikai ir pārāk avangardisks?

Es arī ceru, ka publikai tas šķita avangardisks, jo tā bija mana pirmā izrāde uz Krievu teātra lielās skatuves. Vēlējos parādīt savu domāšanas veidu. Man nepatīk būt ērtam. Es taču uzskatu, ka Krievu teātrim ir nepieciešamas personības, kuras vēlas mainīt lietas, pat visu Igaunijas teātra valodu, bet jo sevišķi Krievu teātra valodu. Biju gatavs sabiedrības reakcijai, ka daļa skatītāju var pamest zāli. Patiesībā pēc pirmizrādes biju pārsteigts, cik daudziem bija paticis. Pat aktieri bija nedaudz pārsteigti, ka publikai tik ļoti patika. Godīgi gaidījām nedaudz citādāku reakciju.

Interesanti bija vērot kaut vai to, cik ļoti aktieri baudīja atrašanos uz skatuves. Zālē varēja sajust to prieku. Tas atšķīrās no agrākajiem uzvedumiem Krievu teātrī. Pārsvarā esmu redzējusi komēdijas, kas bija vienkārši komiskas, bet nekad neaizskāra.

Aktieri gribēja darīt kaut ko nedaudz citādāku, trakāku, viņi kļuva par izrādes līdzautoriem. Publika to skaidri jūt, ka viņi nav tikai aktieri, kas realizē režisora ideju. Nē, viņi arī ir visa šī izpildījuma autori. Enerģiju var redzēt un sajust. Tā ir patiesi jauka. Šī enerģija ir tas, kas man teātrī visvairāk patīk.

Šī izrādes bija nepārprotams eksperiments. Bet jums ir jāsastāda teātra repertuārs, kurā jāietver viss. Pastāstiet, kā tagad, kad Krievija ir iebrukusi Ukrainā, sastādīt Krievu teātra repertuāru? Ir taču arī tādi absolūtisti, kuri uzskata, ka kara dēļ ir nepieņemama visa krievu literatūra.

Šobrīd valda liels apjukums. Ir autori, kuriem nav nekāda sakara ar Krievijas režīmu. Piemēram, Harmss, par kuru ir runa izrādē “Ļoti daudz saules”. Viņš cieta no padomju varas. Mēs nevaram viņu atcelt tikai tādēļ, ka viņš rakstīja krievu valodā. Agrāk dusmojos, ja tas bija kādam jāpierāda. Bet tagad saprotu, ka visi šie smalkumi ir ļoti mierīgi un pacietīgi jāizskaidro. Krieviem jāsaprot, ka tikai valoda vien var cilvēkus sāpināt. Mēs varam ilgi strīdēties par to, cik pareizi ir atteikties no daļas krievu repertuāra, taču, to nesaprotot, nav iespējams šeit veidot krievu teātri.

Domāju, ka mēs pilnībā neatcelsim krievu klasiku. Nē! Mums tikko bija Puškina darba “Dubrovskis” pirmizrāde. Uzskatu, ka Antonam Čehovam nav nekāda sakara ar Vladimiru Putinu. Ja viņš būtu dzīvs, domāju, ka zinu, kāda būtu viņa pozīcija un ko viņš darītu. Domāju, ka viņš dzīvotu Tallinā vai Parīzē, nevis Krievijā. Tā kā klasika runā par vērtībām, cilvēcību, nepatiku, ko mēs visi izjūtam attiecībā pret mūsu laiku, kolēģiem un dzīvi, tad, protams, es mīlu klasiku, un ir ļoti svarīgi, ka teātrī klasika tiek saglabāta.

Kur jūs novilktu robežu, kas no krievu repertuāra un literatūras ir vai nav pieņemams?

Vienmēr par svarīgu esmu uzskatījis autora personību. Šobrīd laiks uz to ir vēl asāk nofokusējies. Kāda ir autora sociālā pozīcija? Man tas vienmēr ir spēlējis būtisku lomu. Ja cilvēks rīkojas amorāli, es neticu, ka caur savu daiļradi viņš spēj šajā pasaulē ienest kaut ko labu.

Kādas ir jūsu lielākās teātra veiksmes?

Par savu lielāko un svarīgāko panākumu uzskatu savus studentus. Mācīšana ir liela atbildība. Šobrīd viņi visi strādā Latvijas profesionālajos teātros, saņem balvas, uzslavas no kritiķiem un režisoriem. Tas ir mans lielākais gods un lepnums. Attiecībā uz izrādēm – uzskatu, ka ir izdevušās tās, kurās esmu spējis pieskarties ļoti svarīgām tēmām – nevēlamie bērni, atkarība. Man ir svarīgi, lai šīs tēmas tiktu pārstāvētas arī teātrī. Agrāk Latvijā, tagad Igaunijā. Esmu pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmiju, un tur mana vide bija caur un cauri latviešu valodā.

Vai jūsu dzimtā ir krievu valoda?

Jā, mana pirmā valoda ir krievu valoda, bet savu pirmo žurnālista izglītību ieguvu latviešu valodā. Tad latviešu valodā ieguvu maģistra grādu socioloģijā, tālāk latviešu valodā strādāju par galveno režisoru (Liepājas teātrī no 2021. līdz 2024. gadam – red.), līdz ar to mana dzīve pārsvarā norisinājās latviešu valodā. Man tas bija pilnīgi normāli.

Vienu reizi mēģināju strādāt arī Čehova teātrī Rīgā. Taisījām Bulgakova “Suņa sirdi”. Tā bija mana pirmā pieredze darbā ar krievu aktieriem un krievu teātrī, izjutu to kā pilnīgi citādāku pieredzi. Tagad esmu šeit. “Ļoti daudz saules” bija tikai trešais mans iestudējums krievu valodā.

Ar Igauniju esat cieši saistīts jau gandrīz pusotru gadu. Kā Igaunija ir jūs pieņēmusi?

Pirms ierašanās saņēmu daudz vēstuļu un ieteikumu, kā Igaunijā iedzīvoties, tika piedāvāta palīdzība. Biju pārsteigts. Jau esot šeit, jutos ļoti aizkustināts, kad pēc kādas pirmizrādes pie manis pienāca Igaunijas teātra darbinieki un teica, ka zina, kas es esmu, un, ja man nepieciešams atbalsts, lai tikai jautāju. Izjūtu, ka šī ir cita valsts. Lai gan tā atrodas blakus Latvijai, tai ir cita kultūra. Es teiktu – liberālāka, atvērtāka un modernāka. Atvērta tehnoloģijām.

Varbūt uzvedīsiet izrādes arī igauņu valodā?

Noteikti. Kas attiecas uz igauņu autoriem, tad lasu igauņu lugas, iepazīstos ar igauņu dramaturgiem. Ceru, ka laika gaitā izveidosies sadarbība ar Igaunijas teātriem, kuros labprāt režisētu igauņu valodā. Es taču mācos igauņu valodu. Prieks jau tagad Krievu teātrī redzēt skatītājus ar austiņām (visām izrādēm tiek nodrošināts sinhronais tulkojums igauņu valodā – N.R.). Tas nozīmē, ka igauņi mūsu teātrī atrod sev kaut ko interesantu. Tas mani patiešām ļoti aizkustina. Ticu, ka Igaunijas publika atradīs ceļu uz mūsu teātri, ja runāsim par tēmām un veidā, kas skar Igaunijas skatītāju.

Mīļākie (lugu) autori igauņu literatūrā?

Noteikti Kivirehks. Man ļoti patīk viņa grāmatas. Viņa lugas ir daudz iestudētas arī Latvijā.

Publikācija tapusi ar laikraksta “Postimees” atļauju

Rakstu no igauņu valodas tulkojusi Katri Aivare