
Kas slēpjas aiz baltā plankuma
Piezīmes par Pilzenes starptautisko teātra festivālu “Divadlo” 2025
Uzaicinājums apmeklēt starptautisko teātra festivālu “Divadlo” Pilzenē nāca īsti laikā kā atgādinājums, ka mēs par čehu teātri tikpat kā neko nezinām. Šodien, protams, varam uz šo faktu lūkoties no dažādu viedokļu pozīcijām, taču čehu teātris ir un paliek Eiropas teatrālās telpas sastāvdaļa ar savām aktivitātēm un tendencēm, kas regulāri prezentējas dažādos starptautiskos festivālos. Mēģinot kaut nedaudz aizpildīt šo balto plankumu, ar pateicību pieņēmu ielūgumu un devos ceļā uz rudenīgo Čehiju, lai iepazītu un izbaudītu viņu ikgadējo teātra forumu.
33. Pilzenes starptautiskais teātra festivāls noritēja no 10. līdz 18. septembrim un piedāvāja publikai programmu, kas sastāvēja no četrām ārvalstu viesizrādēm un čehu teātra skates, ļaujot ieskatīties pēdējo pāris sezonu dažādu žanru iestudējumos. Festivāla direktors Jans Burians solīja, ka šīgada programma “piedāvās ievērojamu Čehijas un Eiropas iestudējumu izlasi, kas atspoguļo mūsdienu globālās tendences”. Izklausījās daudzsološi, atlika tikai vērot, kā tas izskatās uz skatuves, un, tā kā mana interese pamatā bija tendēta uz čehu teātri, sākšu ar viņu izrāžu apskatu, kurā izvēle blīvā grafika dēļ būs pakļauta zināmam nejaušības faktoram.
Bīstamās varas spēles, kas šobrīd pārņēmušas visu pasauli un izpaužas dažāda kalibra politisko līderu ambīcijās, atainotas uz skatuves, ir tāds kā mūsdienīga teātra brieduma indikators. Tas fiksē un parāda izrāžu veidotāju izpratnes dziļumu par cilvēka izvēli un rīcības motivāciju saistībā ar gadsimtos izveidoto vērtību sistēmu. Un tieši šādā aspektā viens no saistošākajiem bija Brno Nacionālā teātra iestudējums “Patrioti” (Vlastenci), kuru režisors Jakubs Šmids (Jakub Šmíd) veidojis pēc tāda paša nosaukuma Pītera Morgana lugas. Tas ir faktos balstīts stāsts par krievu oligarhu Borisu Berezovski, kas no apdāvināta matemātiķa kļuva par mediju magnātu un pavēra ceļu Putina nākšanai pie varas. Berezovskim tas maksāja dzīvību, bet pasaule par to joprojām turpina maksāt ar ļoti daudzām dzīvībām. Vārgos Jeļcina iesētos demokrātijas asniņus Putins izravēja ātri, jo viņa impēriskās ambīcijas sniedzas līdz pilnīgai Krievijas un Austrumeiropas pārvaldei. Demokrātija mirst ne tikai tādēļ, ka cilvēkiem liedz brīvi izteikties, bet arī tādēļ, ka cilvēki nevēlas klausīties. Abu šo faktoru savienojums rada draudus jebkurai demokrātiskai sabiedrībai, bet krievu oligarhu izveidotā sistēma ar savām represīvajām un bandītiskajām ietekmes un bagātību sadalīšanas metodēm šo salikumu sakausēja un veiksmīgi iepludināja inertajā masu apziņā, kuras sapņi nesniedzās tālāk par “cara tētiņa stingro roku”, un tas ļāva piedzimt vienam no mūsdienu asiņainākajiem tirāniem.
Režisors, izmantojot masu medijiem raksturīgos zilos toņos ieturētu askētisku un funkcionālu scenogrāfiju, izrādi formatē kā sarunu spēli, kura rafinēti izkārtotās ainās atklāj dažādās vietās un laikos risinātas sarunas starp tādiem pazīstamiem personāžiem kā Berezovskis, Abramovičs, Ļitviņenko, Putins u.c. Viena cilvēka vara nekad nav individuālas iniciatīvas rezultāts, to allaž rada sadarbība starp ļoti daudziem cilvēkiem, un izrāde spilgti un izsmeļoši nodemonstrē, kā tas notiek. Turklāt tēlu rīcības izpausmes ar teatrāli groteskajiem paspilgtinājumiem un Visocka dziesmām fonā dod iespēju saskatīt krievu mentalitātē ieslēptās pretrunas, kas civilizētai pasaulei neko labu nesola. Režisors un aktieri dinamiski izvērstajā situāciju izspēlē strikti turas pie neitrāla un psiholoģiski pamatota personāžu uzvedības atainojuma, nodrošinot skatītājam iespēju rūpīgi apsvērt redzēto, konkretizēt to un izdarīt pašam savus spriedumus.
Formas un režisorisko risinājumu ziņā visai savdabīgu iestudējumu, kas pievēršas sabiedrībā pieaugošās vardarbības cēloņu pētījumiem, festivālā piedāvāja Prāgas mūsdienu mākslas centrs Meetfactory. Izrādes pamatos ir iegūlis skotu rakstnieka Ērvina Velša romāns “Marabu stārķa murgi”, kurā stāsts par bandītismu un shēmošanu Skotijas deklasētajos slāņos mijas ar halucinējošām piedzīvojumu ainām Dienvidāfrikā. Režisors Tomašs Rālišs (Tomáš Ráliš) uz tukšas skatuves ar minimālu rekvizītu palīdzību to risina kā galvenā varoņa Roja Stranga monologu, kurā emociju pastiprināšanai ik pa laikam iesaistās citi tēli. Roja stāstījums ir drūms: bērnībā viņu seksuāli izmantojis Dienvidamerikas tēvocis, vēlāk viņš iesaistījies vietējā bandā un piedalījies izvarošanā, ko nemaz nav gribējis darīt. Huligānisms, sekss, narkotikas, futbols, deju klubi, cietums un depresija – tā ir viņa ikdiena. To visu viņš atceras pēc pamošanās no komas slimnīcā, kur viņu atrod izvarošanas upuris. Meitene jau ir nogalinājusi visus savus izvarotājus, un tagad ir pienākusi Roja kārta. Doma, kas viņam ienāk prātā pirms nāves, ir diezgan neparasta – vienīgais, ko viņš šajā dzīvē ir ienīdis, ir viņš pats. Vai tas šodienas pasaulē nenotiek biežāk, nekā mēs domājam? Marabu stārķis ir plēsīgs putns, kas barojas ar flamingo, rij to olas un mazuļus, bet laupījuma iegūšanai izmanto ārkārtīgi nežēlīgu taktiku. Izrādē tas pavīd videoprojekcijās kā Roja halucinācijas.
Vēl vienu izrādi, kas tematiski cieši piekļaujas vardarbības tēmai un naidam, festivālā parādīja Ūsti pie Labas Drāmas studija (Činoherní studio, Ústí nad Labem). Režisores Eliškas Rihovas (Eliška Říhová) iestudētais “Koksnes tārps” (Červotoč) ir emocionāli pieklusinātā un fiziski izteiksmīgā aktierspēlē adaptēts spāņu rakstnieces Lailas Martinesas šausmu romāns Carcoma. Izrādes centrālais tēls ir māja, kas celta no dzimtas sieviešu ekspluatācijā iegūtiem līdzekļiem daudzu paaudžu laikā un kuru kā tārpi klusiņām grauž ciešanas, lāsti un spoki. Scenogrāfs Jakubs Šuliks (Jakub Šulík) uz skatuves to atveido kā divstāvu dzīvokļa konstrukciju netīri dzeltenīgos toņos ar redzamām un neredzamām atverēm sienās. Visa dekorācija ir izgatavota no stingra polistirola materiāla, kas absorbē skaņu un pakļaujas nelielām deformācijām, ātri atgūstot sākotnējo formu. Šajā mājā ar likteņa nolemtības zīmogu apzīmogotas dzīvo divas sievietes – vecmāmiņa un viņas mazmeita. Viena stāsta par to, kas notika pagātnē, otra par to, kas notiek pašlaik. Abi stāsti izrādes plūdumā mijas, krustojas, sajaucas, papildinās ar mistiska eņģeļa parādīšanos un sabiezē atmosfērā, kuru teju vai fiziski var sajust katrs zālē sēdošais. Tajā aug un pieņemas spēkā naids, naids par visu pāri nodarīto, par neizdzīvotajām dzīvēm, un tas sauc pēc atriebības. Vai šis process ir apturams? Atbildes nav, un, grūti teikt, vai tāda vispār šodienas pasaulē ir atrodama.
Lai viss nekrāsotos pārāk drūmos toņos, man šīm trim izrādēm kā asprātīgu rezumē gribētos pievienot Pilzenes teātra “Alfa” nelielo performanci “Katram sava patiesība (?)’’ (Pravdu má každý svou (?)). Režisors Jakubs Vašičeks (Jakub Vašíček) kopā ar dramaturgu Tomašu Jarkovski (Tomáš Jarkovský) ir izveidojuši atjautīgu veltījumu interneta komentētāju kopienai. Sociālie mediji ir pārpludināti ar neapstrīdamām patiesībām, agresīvām konspirāciju teorijām un zinātniskiem faktiem. Netiekot galā ar informācijas pārsātinātību, daļa cilvēku niknojas pie saviem datoriem un nodarbojas ar dažādu pamatprincipu noliegšanu. Izrādes veidotāji to komiskā pavērsienā vienādo ar jautājumu: par ko uz sārta mira Džordano Bruno? Varbūt zeme nemaz nav apaļa, bet plakana, un tie, kas domā, ka patiesība katram ir sava, varētu to pierādīt internetā. Vieglā skatuviskā formā labi uzdots jautājums.
Vairāki iestudējumi liecina, ka čehu teātris aiz šodien izplatītajām tekstu producēšanas metodēm nav pazaudējis interesi par klasisko dramaturģiju. Ibsena “Tautas ienaidnieku” Ostravas Petra Beržučes teātrī (Divadlo Petra Bezruče) režisors Jans Holeca (Jan Holec) ir veidojis kā mūsdienīgu teātra diskusiju par aktuālajām dabas aizsardzības tēmām un to konfrontāciju ar sabiedrības neizsmeļamajām tieksmēm pēc komforta un labklājības. Izrāde sākas ar skafandros tērptas ekspedīcijas nokāpšanu saindētajos avotos un pēcāk pievēršas doktora Tomasa Stokmana publiskajai cīņai ar pilsētas mēru, savu brāli Pēteri. Tam, ka SPA ūdeņi ir saindēti, piekrīt visi, bet par peldvietas slēgšanu domas tomēr dalās. Lugas sižetā atainotie varas manipulācijas mehānismi šodienīgās uzvedības izpausmēs uz skatuves tiek atklāti precīzi un pārliecinoši. Katrs aktieris savu varoni iekrāso ar psiholoģiski atbilstīgām rakstura iezīmēm, kas labi nodrošina publikas emocionālo piesaisti un kopā ar šim laikam pieslīpēto retoriku ļauj ielūkoties sabiedriskās domas veidošanas līkločos. Atklāti, bet nedaudz didaktiski.
Savu Tenesija Viljamsa “Ilgu tramvaja” versiju viesu uzmanībai piedāvāja Uherske Hradištes Slovāku teātris (Slovácké divadlo, Uherské Hradišté). Visas lugas sižetiskās norises ar Evas Zezulas (Eva Zezula) veidotās scenogrāfijas palīdzību režisorei Annai Davidovai (Anna Davidová) ir izdevies veikli ievilināt trīs savienotos konteineros, kas uz skatuves prezentē Kovaļsku dzīvokli. Adaptēto lasījumu viņa sāk ar drudžainu “Kovaļska brigādes” darbošanos celtniecības jomā, kas līdz ar Blanšas ierašanos pāriet dinamiskā notikumu izklāstā un tiecas izsekot galveno varoņu rīcībai konfliktējošo uzskatu zonā. Piezemēta strādnieku vide ar primitīvām ikdienas izklaidēm, kurās lielu lomu spēlē iekāre un kurā ar savu mīlestību pret Stenliju ir iekļāvusies arī Stella, izrādē konfrontējas ar Blanšas ambīcijām un vēlmēm pēc skaistas dzīves. Viljamsa dialogos ieaustās psiholoģiskās mežģīnes režisore vienkārši ignorē, to vietā liekot aktierspēlē akcentētus mūsdienīgi agresīvus varoņu uzvedības modeļus un Stenlija dzīvnieciskos instinktus. Pavlinas Hejcmanovas (Pavlína Hejcmanová) Blanša izrādē ir sevi iedomās palutinājusi beibe ar divdomīgu pagātni, kas mīl niekoties ar alkoholu, zvilnēt vannā un divreiz dienā mainīt supermodernus tērpus. Par smalkākas dvēseles struktūras klātbūtni te pat nav ko runāt, jo Blanša tikai nepārtraukti bāž Stenlijam degunā savu izfantazēto pārākumu, kas dabiski noved pie viņas izvarošanas. Kārtējais režisoriskais vēstījums par agresivitātes un dzīvnieciskuma izplatību mūsdienu pasaulē. Čehu kritika gan spriež, ka režisores ekspresīvie saštukojumi un pieeja klasiskai dramaturģijai rosinot ziņkāri, taču man liekas, ka režisore vienkārši ir iestrēgusi aizgājušā postmodernisma vilnī.
Atšķirīgu un mākslinieciski augstvērtīgāku piegājienu klasiskam tekstam, šoreiz gan romāna adaptācijai, festivālā demonstrēja Prāgas Na zábradlí teātris ar iestudējumu “Deloveja kundze”. Režisore un koncepta autore Anna Klimešova (Anna Klimešová) Virdžīnijas Vulfas rāmo teksta plūdumu pārvērš par vienu no būtiskākajām izrādes komponentēm, kas piešķir jēgu visām aktieru darbībām un kurās caur krāšņu krāsu gammu iemiesojas dzīves plūdums. Viss sākas un notiek vienā dienā: Klarisa Deloveja (Magdaléna Sidonová) gatavojas ballītei, jo viņai patīk vienot cilvēkus un sagādāt tiem laimīgus mirkļus, tiekas ar meitu Elizabeti, kura labprātāk laiku pavadītu laukos, ar savu vīru Ričardu, kurš pastāvīgi iegrimis valdības darbā, ar kara veterānu Septimusu, kurš cieš no halucinācijām par bojāgājušo draugu, ar savu jaunības laiku pielūdzēju Pīteru Volšu, kurš nupat atgriezies no Indijas, un citiem pazīstamā romāna personāžiem. Sarunu nesteidzīgais temporitms ar sadzīviski reālu detaļu apspēli izrādē darbojas kā hipnotisks svārsts, kas centrē publikas uzmanību uz katrā ainā ietverto tēlu tiešajā runā paustajām mirkļa domām un to savijumu ar netiešu iekšējo monologu. Režisores centieni iegremdēt apziņas plūsmu ikdienai piešķirtā poēzijā ir radījuši skaistu izrādi, kuras atmosfērā varam sajust, kā varoņu atmiņās sablīvējas aizgājušais laiks, kā tas reaģē ar dotajā brīdī ritošo laiku un kaut ko izmaina cilvēka dzīvē. Šodienas trokšņainajā teātrī šādas izrādes ir retums, kas ļauj izbaudīt mākslas maģiju.
Čehu teātris droši vien nav iedomājams bez lellēm – viņu leļļinieki jau izsenis ir pazīstami ar savu fantāziju, kombinētajām spēles tehnikām un priekšnesumu augsto kvalitāti. Festivāla rīkotāji deva iespēju ielūkoties arī šajā teātra segmentā un noskatīties Liberecas Naivā teātra (Naivní divadlo Liberec) izrādi “Operācija āmrija” (Akce Rosomák). Stāsts par maza zēna piedzīvojumiem, palīdzot meža zvēriem atbrīvoties no āmrijas dusmām un novērst to cēloņus, uz skatuves tiek izspēlēts kustīgā un komplicētā dekorācijā ar alām un pazemes ejām, kurās nonākot jau uzreiz visa dūša saskrien papēžos. Kopīgā operācija, protams, beidzas laimīgi, sniedzot mazajam skatītājam morālu atziņu, ka bailes ir pārvaramas un ka ļauties tām nevajag. Īpašu sajūsmu auditorijā raisa noslēgumā otrādi apgrieztā dekorācija, kuru bērni var izpētīt un aptaustīt paši savām rociņām.
Gūt papildu pieredzi šajā segmentā ļāva arī teātra kompānija TMEL no Prāgas, kas pēta leļļu un objektu teātra iespējas, parādot festivālā visai neparastu miniatūru objektu saspēli uz galdam līdzīgas platformas. Bertas Doubkovas (Berta Doubková) pacietīgā un skrupulozā darbošanās ar izvēlētajiem priekšmetiem izrādē “Izveidošu caurumu, lai varētu tikt ārā” (Vyrobím díru, abych z ní mohla čouhat) neveido tveramu naratīvu, bet raisa vizuālas asociācijas, kurās dabas motīvi, objektu mijiedarbība un kustības impulsu fiksācija liek skatītājam atbrīvot uztveri no centieniem skaidrot un ļauties iztēlei un meditatīvām interpretācijām.
Čehu programmas apskata noslēgumā vēl noteikti jāpiemin humora pilns Prāgas Nacionālā teātra veltījums Čehijā ļoti iecienītam dzejniekam, tulkotājam, mistifikatoram, klejotājam un sapņotājam Ivanam Vernišam. Režisors Jans Nebeskī (Jan Nebeský) izrādi “Vernišs” veidojis kā fantāzijās balstītu, skatuviskos skečos izvērstu poētisku kabarē, pilnu ar krāsainiem groteskiem tēliem, kas paver skatu uz dzejnieka dzīvi, darbiem, domām un ļauj muzikālā atmosfērā izbaudīt, kā “sapnis un vārds materializējas maģiskā rituālā, ko sauc par teātri”. Pagājušajā gadā iestudējums ir ieguvis čehu kritiķu balvu.
Ieskatu ārzemju programmā sākšu ar Aviņonas festivāla izrādi “Attālums” (La Distance), par kuru Eiropas teātra presē jau ir izskanējušas cildinošas atsauksmes. Aviņonas festivāla mākslinieciskais vadītājs, teksta autors un režisors Tjago Rodrigess (Tiago Rodrigues) savu veikumu formatē kā distopiju, kuras darbība pārceļ mūs uz 2077. gadu, kad daļa cilvēces klimatisko pārmaiņu dēļ ir devusies dzīvot uz Marsu. Uz zemes palikušais tēvs ierobežotos sakaru seansos, kurus drīzumā sola pārtraukt, cenšas uzturēt dzīvas attiecības ar aizceļojušo meitu. Sarunās lielākoties tiek pārcilātas atmiņas par bērnību, māti un kopā pavadīto laiku, kurās iespraucas arī acumirklīgo izjūtu tirādes. Uz melnas skatuves ir izgaismota tikai grozāmā ripa ar nokaltušu koku un smilšakmens klints gabalu, kas pārdala to uz pusēm un veido divas atšķirīgas eksistences telpas aktieriem. Sarunu laikā ripa lēnām rotē un paver publikai skatu uz viena vai otra dalībnieka iesaistīšanos virtuālajā dialogā. Abu aktieru – Adama Diopa (tēvs) un Alisonas Dešampas (meita) – reālpsiholoģiskā spēle ir ļoti smalki niansēta un precīzi pakļauta emocionālo stāvokļu mainīgajām temperatūras svārstībām. Domstarpības, sarūgtinājumi, pārmetumi mijas ar mīlestības piesātinātiem atmiņu mirkļiem, kas izteiksmīgi atspoguļojas aktieru radīto tēlu skatuviskajās izpausmēs. Scenogrāfs Fernando Ribeiro ripu melnajā telpā ir novietojis nedaudz ieslīpi, kas padara uztveramu planētu riņķošanu un elipsi, tādējādi velkot paralēles ar cilvēcisko orbītu krustošanos, sakļaušanos un attālināšanos savstarpējo attiecību universā. Rodrigess ar pavisam vienkāršiem, neuzmācīgiem, bet spēcīgiem teatrālās izteiksmes līdzekļiem piedāvā skatītājam iedziļināties intīmā, ļoti daudzslāņainā stāstā par attiecību trauslumu un ievainojamību saistībā ar nākotnes izaicinājumiem. Aizkustinošs un pārdomas ierosinošs iestudējums.
Paaugstinātu interesi festivāla apmeklētājos raisīja arī pazīstamā ungāru režisora Kornela Mundručo (Kornél Mundruczó) izrāde “Parallax” viņa paša 2009. gadā dibinātā PROTON teātra izpildījumā. Ungārijā Mundručo izrādes ir aizliegtas un teātris netiek finansiāli atbalstīts, tādēļ viņa iestudējumi lielākoties tiek veidoti kā kopprojekti ar starptautiskiem festivāliem un pirmizrādes piedzīvo dažādās pasaules malās. Sadarbībā ar Vīnes Festwochen pagājušajā gadā dzimusī izrāde ir savdabīgs triptihs, kas pievēršas ebreju identitātes problēmām ungāru ģimenes trīs paaudzēs. Katrs cēliens fokusējas uz vienu no trim galvenajiem varoņiem. Scenogrāfija, kuru veidojusi mūsu pašu māksliniece Monika Pormale, ir vairāk nekā pārsteidzoša un sastāv no trīsdaļīga konteinera ar slēptu mašinēriju un atveramām sienām, kas paver skatu uz iespaidīgu Budapeštas apartamentu. Tas pieder Evai (Lili Monori), kura ir pārdzīvojusi holokaustu un tagad atsakās pieņemt goda medaļu par izdzīvošanu. No Vācijas atbraukusī meita Lēna (Emőke Kiss-Végh) tomēr cenšas viņu pierunāt, lai apmeklē svinīgo ceremoniju. Pirmajā cēlienā viņu sarunas norisinās aiz slēgtas sienas un publikai ir redzamas tikai divos videoekrānos, kuros operatori izceļ tuvplānus, ļaujot apbrīnot psiholoģiski niansēto aktrišu saspēli. Otrajā daļā, kas veltīta meitai, ceturtā siena ir atvērta un skatītājs var dzīvot līdzi mātes un meitas dabiskajam dialogam ar vecu dokumentu pārcilāšanu. Izrādās, Lēnai ir nepieciešami pierādījumi par savu ebrejietes identitāti, lai nodrošinātu dēlam vietu prestižā Berlīnes skolā. Māte tam negrib piekrist, saruna nonāk strupceļā, un strīds beidzas ar šokējošiem ūdensplūdiem: milzu straumes gāžas no griestiem, no atvērtajiem logiem un appludina dzīvokli. Plūdu aina ilgst kādas piecas minūtes. Trešais cēliens sākas ar Lēnas dēla Jonasa (Erik Major) ierašanos vecāsmātes apartamentos un izvēršas par naturālismā izspēlētu geju ballīti. Aktieru identificēšanās ar saviem personāžiem tajā ir simtprocentīga, tomēr savstarpējo sarunu virzība ļauj nepārprotami nojaust, ka Jonass vienkārši meklē savu identitāti starp homoseksuāļiem. Ar visām bibliskajām atsaucēm un meistarīgi kombinētajām spēles tehnikām Mundručo aizved publiku līdz pāris būtiskiem jautājumiem. Vai varam atbrīvoties no savas mantotās identitātes? Vai identitāte ir privilēģija vai apgrūtinājums? Ir, par ko palauzīt galvu.
Pēdējos gados redzēto iestudējumu pieredze man kaut kā ir sašķobījusi attieksmi pret vācu teātri kā mākslas parādību, un festivālā piedāvātā “Berlīnes ansambļa” (Berliner Ensemble) izrāde to diemžēl izmainīt nespēja. Bertolda Brehta lielās depresijas laika luga “Lopkautuves Svētā Joanna” (Die heilige Johanna der Schlachthöfe) ir pārāk shematisks brīvā tirgus mahināciju un pestīšanas armijas muļķību atmaskojums, bet Žannas Darkas tehniski iespaidīgi vizualizētais ceļš uz nevainīgās mocekles statusu ir nomācoši garlaicīgs. Skatuviskie efekti ar grandiozajām ēnu spēlēm, kā parasti vācu teātrī, ir perfekti nostrādāti, bet ar visu savu ekspresiju tie neko nemaina lugas sociāli didaktiskajā vēstījumā. Režisors Dušans Dāvids Parizeks (Dušan David Pařízek) gan ir centies pārorientēt publikas uzmanību uz jautājumu, vai tirgus likumi ir tikpat nemainīgi kā dabas likumi, un šim nolūkam izrādē pat izmantojis fragmentu no Ainas Rendas romāna “Atlants iztaisnoja plecus”, kas apdzied uzņēmēju lomu kapitālistiskajā iekārtā, taču, šaujot tekstu kā ar ložmetēju, nolasīt to ir tikpat kā neiespējami.
Pēdējā viesiem paredzētā izrāde, kas vainagojās ar festivāla slēgšanas ceremoniju, bija Slovākijas Nacionālā teātra (Slovenské národné divadlo) iestudējums “Tatarka”. Režisors Dāvids Paška (Dávid Paška), balstoties uz vairākiem Slovākijā atzīta rakstnieka Dominika Tatarkas darbiem, oranži tapsētā skatuves telpā ir izvērsis atraktīvi saistošu epizožu kolāžu, kas pēta indivīda attiecības ar sabiedrību dažādos laika nogriežņos. Galvenais varonis Bartolomejs Slžicka (Robert Roth) jeb rakstnieka literārais ego savas emocionālās pārdomas par aizgājušo dzīvi sāk ar studiju laiku Parīzē 1938. gadā. Sarunas par brīvību un politiku risinās pie vīna glāzes intelektuāļu kompānijā un mijas ar intīmāku attiecību mirkļiem. Tad darbība pārceļas uz 1956. gada Čehoslovākiju, kur Slžicka kā tautā iecienīts rakstnieks piedalās valdības rīkotos kultūras pasākumos, un izrāde noslēdzas ar rakstnieka kā vajāta disidenta nožēlojamo eksistenci 1978. gadā. Saikne starp idejām un ideoloģijām, kuras jebkura vara izmanto sevis saglabāšanas mehānismos, ir ļoti komplicēta cilvēka prāta darbības funkcija, kas savieno mūsu spriestspēju ar hierarhiski strukturētu iekšējo vērtību sistēmu. Brīvības jēdziena izpratne un pārbīde vērtību skalā, piemēram, ietekmē gan atsevišķa indivīda, gan zināma sabiedrības kopuma izvēli un rīcību attiecībā pret pastāvošo varu. Atmiņās ejot cauri dažādiem dzīves periodiem, izrādes varonis uz skatuves izdzīvotajās epizodēs it kā fiksē šo pārbīdes procesu, atklāj tā izraisītās sekas un liek par tām aizdomāties. Būdams varas vajāts disidents, Tatarka sapņoja par brīvību, bet izrādes veidotāji jautā: vai tas, ko šodien esam ieguvuši, ir tas pats, par ko sapņoja rakstnieks?
Protams, aizpildīt “balto plankumu” ar viena festivāla apmeklējumu nav nekādu cerību. Taču, arī no šāda skatpunkta raugoties, festivāla programma sniedz gana apjomīgu ieskatu čehu teātra šodienas ainavā un rosina uz pārdomām. Mājupbraucot, nesteidzīgi līkumojot pa Čehijas kalnu ceļiem un pārcilājot iespaidus, pat nonācu pie visai ķecerīgas domas – varbūt nav nemaz tik tālu tas laiks, kad grandiozie, megadārgie skatuves projekti pārvērtīsies par tehnoloģiju pieblīvētiem masu izklaides un naudas pelnīšanas objektiem, bet dzīvu teātri nāksies meklēt tieši šādos cilvēciska mēroga pasākumos.
Rakstīt atsauksmi