Rīcības impulss
Gribu padalīties par, manuprāt, labo, kas notiek, ja nākas rakstīt blogu vai pārdomas, vai kā nu katram labpatīkas to saukt. Pirmkārt, nākas daudz vairāk kustināt smadzeņu šūnas un analizēt ap sevi notiekošas jēdzības un nejēdzības. Otrkārt, lai par kaut ko rakstītu, ir sevi arī kaut kur jāaizved, un tas ir lielākais pluss. Jo tā kā man parasti kultūras apmeklējumi nav iepriekš plānots pasākums, bet gan pēdējā brīža impulss, tad nu tagad nākas izvēlēties vakaru pavadīt nevis mājās, bet gan kur nebūt citur!
Šoreiz jauši un nejauši apmeklēju divas JRT izrādes. Par izrādēm vien varu teikt to, ka pirmā - izteikti viena aktiera izrāde ar citu aktieru piedalīšanos (ja tas viens ir Ziedonis, tad pārējie - visums), bet otra - izteikti kolektīvi smags darbs, kas prasa, lai sirdis darbotos vienā ritmā, jo citādāk ledu nesakausēt! Par izrādēm vairāk neko neteikšu, lai tas paliek kritiķu darbs. Bet manu uzmanību piesaistīja skatītāju impulsīvā reakcija uz tādām izpausmēm kā celšanās kājās un iešanas ārā izrādes laikā. Vispirms par iešanu ārā, jo tas tomēr nav tik ļoti kolektīvs process kā stāvovācijas. Ja cilvēks aiziet pēc cēliena, ir O.K., jo nu skaidrs, ka tik lielas gribas, lai vilktos uz turpinājumu, nav, un konkrētā ludziņa vienkārši, iespējams, nav pa prātam. Mazliet varu saprast arī tad, ja aiziet izrādes sākumā (esmu pieredzējis, ka iziet apmēram izrādes piektajā minūtē), jo, iespējams ieraugot aktierus un dekorāciju, kļūst pretīgi un tad atliek vien sperties ārā no zāles. Mazāk saprotu tos, kas atvelkas (tāpēc, ka drīz aizvelkas) uz otro cēlienu un tad demonstratīvi aiziet. Bet jāatzīst, ka aktieru un skatītāju uzmanību tas piesaista un konkrētais izgājējs tiek pamanīts. Netaisos šos cilvēkus analizēt, jo katram noteikti ir savi iemesli, bet no malas tas ir diezgan komiski. Lai gan jāatzīst, ka daudz komiskāka man šķiet celšanās kājās. Protams, tad, ja tas notiek masu iespaidā. Atliek pāris cilvēkiem uzlēkt priekšējās rindās kājās, lai viņiem sekotu visa zāle. Galvenais, ka no abām skatuves pusēm ļoti labi var redzēt, kurš to dara savas gribas vadīts, bet kurš blakussēdētāja iespaidā. Arī es esmu cēlies kājās ne savu emociju vadīts, bet tāpēc, ka man nepatīk tā bedres sajūta, kad ap tevi visi stāv un es tur tāds maziņš sēžu. Vēl komiskāks šķiet skats, kad, stāvot kājās un aplaudējot, daļa publikas ar vienu aci visu laiku uzmana brīdi, kad varēs skriet pēc mēteļiem! Bet noteikti daudzi ir bijuši apgrieztās situācijās, kad gribas no sajūsmas lēkt kājās un applaudēt, bet nav vēl kāda, kas iedotu šo impulsu. Man personīgi ir nācies nožēlot gan to, ka esmu piecēlies, gan to, ka palicis sēžot, vien ritmiski kustinot rokas.
Jāatzīst, ka aktieri tāpat kā skatītāji bieži vien izrādes kvalitāti noraksturo ar pieminētajām divām izpausmēm:
1) fantastiska izrāde, jo visi piecēlās kājās; 2) sūdīgi, jo daži gāja ārā un vispār jau es arī gribēju.
Šķiet , lai es izietu no izrādes tās laikā, ir jānotiek kaut kam ārkārtējam. Nezinu, kas pie vainas - audzināšana vai vienkārši mīlestība pret teātri. Bet par to celšanos... Gribētos ticēt, ka no šī brīža, esot skatītāju rindās, centīšos klausīt vienīgi savam kājās celšanās impulsam.
Ir vērts pamēģināt!
Rakstīt atsauksmi