Kāpēc man patika „Daugava”
Aprīlī par teātri un dzīvi runā režisors Viesturs Meikšāns.
Viena ļoti konkrēta lieta, kura nu tiešām būtu jāizskauž vai kaut kā jāpierunā nedarīt recenzijās, - neaprakstīt to, kas notiek izrādē, neaprakstīt, kā izskatās dekorācija un kā aktieri ģērbušies. Manuprāt, tā jau pēc būtības ir diezgan garlaicīga lasāmviela, tā nogalina pārsteigumu, kas skatītājam ir vienmēr, ejot uz izrādi. Tā vietā būtu daudz vērtīgāk iedot izrādes kontekstu, tās vietu vai nozīmi Latvijas teātra bildē. Bet šis gadījums ir savādāks. Izrādi “Daugava” Mārtiņa Eihes režijā mēs vairs neredzēsim, jo tā netika iekļauta VDT repertuārā. Un bez šaubām ir ļoti daudz cilvēku, kuri gribētu redzēt šo darbu, lai saprastu, par ko tad Latvijā noņem izrādes no repertuāra.
Tāpēc ļoti īss satura apraksts. Aktieris Aigars Apinis apmēram 15 minūtes avanscēnā stāsta Kārļa Skalbes pasaku “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” līdz vietai par resnīšiem pie galda. Mēs redzam tikai Apini, kurš skumji romantiski stāsta šo stāstu; tas suģestē, jo Skalbe rosina fantāziju - gribi vai nē. Kad stāsts nonāk līdz vietai par resnīšiem, Apinis apsēžas ar skatu pret zāli uz skatuves malas, pašā priekšā. Uz 2 metru augstas platformas izgaismojas koris un sāk izpildīt Mārtiņa Brauna „Daugavas” ciklu. Aiz platformas ir ekrāns, kur redzami kadri no latviešu karavīru cīņām, kuriem pāri kā titri slīd no 1918. līdz 1920. gadam kritušo latviešu karavīru vārdi. Un vēl parādās galds visas skatuves garumā, pie kura sēž resnīši un ēd. Tātad Brauna cikls, strēlnieku vārdi un resnīši ir paralēlas darbības, kas nemainās un ir redzamas un dzirdamas bez pārtraukumiem vai citiem iestarpinājumiem apmēram 30-40 minūtes. Finālā Apinis norauj galdautu ar visu saturu no resnīšu galda uz grīdas un pats uzkāpj uz galda. Resnīši ar nazi cenšas pārgriezt Apiņa varonim Ahileja cīpslas, lai viņš nevaru nostāvēt, bet viņš vienalga kaut kā spēj piecelties. Atveras aizmugurējais priekškars, sākās Brauna “Saule. Pērkons. Daugava”, no aizmugures tuvojas cilvēku silueti, no kuriem resnīšiem it kā ir bail. Viss. Tā ir visa izrāde, kuras garums ir apmēram viena stunda.
Pirms pāris mēnešiem mēs ar Suhanova kungu sēdējām LR1 un mums uzdeva slaveno Smiļģa jautājumu: nu kāds tad būs tas nākotnes teātris? Un tas, ko atbildēja Reinis, arī man pašam palīdzēja līdz galam noformulēt domu par teātri, kas ilgi jau perinājās, tikai neatrada īstos vārdus. Proti, Reinis teica, ka nav nekāda nākotnes teātra. Teātris rodas šodien -nepārtraukti visās vietās, visās iespējamās formās un veidos. Tas ir dzīvs organisms, kurš nepakļaujas skaitļošanai vai gribai. Ārpus Latvijas redzētās izrādes nemitīgi lika atgriezties pie teātra situācijas mājās un secināt, ka ārzemēs šajā sfērā nav neviena īsti gudrāka vai izcilāka. Nav tādu kategoriju, kurās Latvijas līmenis ir augstāks vai zemāks par Eiropas vai Vācijas līmeni. Un nav tā, ka kāda teātra aktieri Latvijā ir starp Eiropas Top 10 aktieriem. Ar viņiem nekad nevarētu strādāt “Znaroka tipa” režisors, viņa Top 10 aktieri, iespējams, būtu mežonīgi veči-kapātāji, kurus vērojot, raisās fizioloģiskas sajūtas. Un viņi būtu izcili, jo atvērtos un atdotos pilnībā sev tik tuvajam “Znaroka tipa” režisoram. Un neviens nevarētu teikt, ka viņi ir ārpus šī Eiropas topa.
Radošā vide veidojas pēc elementāriem principiem: mākslinieks sāk pāroties jeb iedvesmoties no tā, ko redz, un jo vairāk ir, ko redzēt, jo radošāks mākslinieks. Visa radošā industrija ir nemitīgs kopulācijas lauks - ieraudzīju, paņēmu, izmantoju. Kroders jau teicis, ka visi režisori zog, bet māksla ir zagt tā, lai neviens to nepamana. Šī radošā vide ir identiska augu pasaulei. Mums ne prātā nevar ienākt doma, ka pasaulē ir vēl cita veida augi, tikmēr, kamēr mēs tos neesam redzējuši. Bet mēs nevaram noliegt šo sugu, pasugu un visādu citādu mežonīgu aktu rezultātus, jo mēs tos neesam redzējuši. Šī apziņa jeb doma par radošajām vidēm veicina atvērtību jebkam jaunam.
Protams, ir profesionālie kritēriji, kurus jūt jebkurš, pat ne pārāk biežs teātra apmeklētājs. Bet es varu apgalvot, ka koris Sōla dziedāja perfekti, ka Brauna kompozīcijas bija izcilas, ka Apinis savu stāstu norunāja ļoti labi, pat suģestējoši, ka video projekcijas strādāja bez tikiem un blackoutiem un ka resnīši ēda ļoti pārliecinoši (dažiem pēc izrādes pat slikti palika no pārēšanās) un brīnišķīga grieza Apiņa ahilejus. Tad kur tā problēma?
Iespējams, ka šī nebija pati daudzpusīgākā, daudzšķautņainākā redzētā izrāde. Var arī piekasīties, ka emocionālo pārdzīvojumu raisa mūzika, kas ir tāds viltīgs režisora amata paņēmiens, kā radīt emocijas tad, kad ir problēmas tās izraisīt caur aktieriem. Un ka parasti patriotiska rakstura izrādes ļoti viegli krīt patosa jeb mākslīgo izkāpinājuma emociju grāvjos, un arī „Daugavas” fināls bija viens vienīgs patoss. Bet lielākie pārmetumi, ko dzirdēju, bija par didaktismu, un šim apgalvojumam es nevaru piekrist.
„Daugava” ir tā retā izrāde Latvijas kontekstā, ko var saukt par tīru konceptu/ideju teātri. Tā ir režijas profesija - vēstīt, rosināt pārdomas, savienojot un miksējot idejas, argumentus un asociācijas. Kā jau izrādes aprakstā minēju, tika izmantotas 3 idejas, 3 koncepti. Gribi vai negribi, katrs no šiem komponentiem ir saistīts ar ideju par Latvijas labklājību. Un to kombinācija rosina visdažādākās domas. Vai mūsu domas par labklājību ir pareizas, vai tie IKP un citi statistikas cipari, ar kuriem mūs baro katru nedēļu, sakot, ka tā ir labklājība, tiešām mūs padarīs laimīgus? Vai šo IKP sapņu dēļ līdz asinīm un nāvēm sitās karavīri? Kas ir tā labklājība vai laimes zeme, par kuru viņi cīnījās? Vai mēs varam teikt, ka tagad tā ir realizējusies, jo dzīvojam savā zemē, runājam savā valodā? Vai tomēr tā labklājība ir kaut kur augstāk, tur, kur Rainis un Sōla, un Brauns 2 metru augstumā virs zemes mums rāda tikai virzienu un saka - skatieties pāri, skatieties aiz. Un tālāk tikai no katra paša vēlmēm atkarīgs, cik tālu vai dziļi viņš spēs paskatīties. Un, ja māksla veicina domāšanu tieši tādā veidā, kā to veica izrāde “Daugava”, norādot tikai virzienu, tad tā nav didaktiska māksla.
Tas, kas mani absolūti pārņēma, bija Latvijas teātrī dominējošo režijas paņēmienu ignorēšana vai restartēšana. Un tāpēc šī izrāde, manuprāt, ir ļoti nozīmīga.
Pirmkārt, „Daugava” ir teātris bez aktieriem. Aktieris ir skatītāja saikne ar skatuvi. Skatītājs identificējas ar izrādē notiekošo caur aktieri un viņa emocionalitāti. „Daugavā” aktieru nebija, bija simboli, kuri atradās ēnās un līdz ar to knapi saskatāmi.
Otrkārt, izrāde bija pilnībā attīrīta no teatralitātes šī vārda sliktajā nozīmē. Nebija pozu, nebija manieru, nebija triku, fišku, gegu, spēles uz publiku, šoku vai provokāciju. Tika atstāts pats svarīgākais – tīra ideja.
Treškārt, es noņemu cepuri Eihes priekšā par to, ka dramatiskā teātrī viņš atļāvās iztikt bez dramatiskā teātra pamatfunkcijas, proti, darbības. „Daugava” ārēji ir monotona, bezdarbīga izrāde, un tas ir pret visiem dramatiskā teātra kanoniem, ka kaut kam uz skatuves ir jānotiek, jābūt attīstībai, virzībai, kulminācijai.
Un beidzot, ceturtkārt, pati svarīgākā un nozīmīgākā lieta, kuru es (vismaz apzināti) pieredzēju pirmo reizi, - šī izrāde tika režisēta manā galvā. Uz skatuves nekas nenotiek, bet galvā tev ir ieslēgti 3 konceptu zobrati, kas maļ un maļ uz priekšu un atpakaļ šos izrādes uzstādījumus un veido jaunas atklāsmes, jaunas domas, svarīgas atklāsmes. Un es godīgi varu pateikt, ka pēc šīs izrādes esmu mainījis savas domas par dzīšanos pēc labklājības, par tautas labklājību un sapņošanu par laimīgu Latviju.
Šajā izrādē satura netrūka, tas bija blīvs un rosinošs, bet nedaudz augstāk es tomēr vērtēju izrādes oriģinalitāti gan izteiksmes līdzekļu, gan paņēmienu, gan drosmīgu risinājumu ziņā. Tas tiešām ir tas neredzētais augs, kas rodas īpašu apstākļu sakritību rezultātā. Un šie apstākļi var būt arī tādi, ka pēc smaga ģenerālmēģinājuma, kad kolektīvs ir šokā, vadība ir šokā un kad nākošā rītā viss tiek izmainīts, attīrīts, uztaisīts no jauna, rodas kaut kas nebijis un neredzēts Latvijas teātra vidē. Tāpēc arī bija ļoti viegli šo nedaudz mežonīgo, ļoti neparasto augu sajaukt ar nezāli.
Rakstīt atsauksmi