Inese Čiževska

LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes BSP absolvente

AKTIERIS RUNĀ: Alise Polačenko

Interviju cikls ar triju jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem

Kroders.lv sadarbībā ar LU Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes un Humanitāro zinātņu fakultātes Teātra zinātnes specializācijas bakalaura studiju programmas 3. kursa studentēm piedāvā interviju ciklu ar triju, jaunāko Latvijas teātra vidē strādājošo dramatiskā teātra aktierkursu absolventiem: 2010. gadā Klaipēdas universitāti absolvējušo, t.s., Liepājas kursu, kura beidzēji pilnībā iekļāvušies Liepājas teātrī; 2011. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa absolventiem, strādājošiem dažādos gan valsts, gan nevalstiskajos teātros, un 2013. gada Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa beidzējiem, no kuriem 2013./2014. gada sezonas sākumā štata vietu teātrī ieguva tikai daži.

Neskatoties uz brīvā tirgus apstākļiem un garantētu darba līgumu neesamību, gados, kad notiek uzņemšana „aktieros”, konkurss nemainīgi ir vislielākais. Tāpēc cikla mērķis – visās sarunās skarot apmēram līdzīgus jautājumus, tiekties noskaidrot aktiera profesijas vilinājuma, prestiža un realitātes atbilstību/neatbilstību mūsdienu jauno Latvijas aktieru individuālajā pieredzē un viņu pedagogu/režisoru vērtējumā.

Jeb, pārfrāzējot Hamletu, KAS VIŅIEM TEĀTRIS UN KAS VIŅŠ TIEM.

Paldies par atsaucību Valdim Lūriņam, Edmundam Freibergam, Indrai Rogai un visiem aktieriem, kuri jau piekrituši un, cerams, vēl piekritīs sarunai!

Sarunu cikla gala vārds jaunajiem aktieriem, kuriem šogad noslēgusies pirmā sezona teātrī.

Līga Ulberte

Inese Čiževska: Kā nonāci līdz vēlmei kļūt par aktrisi?

Alise Polačenko: Vecāki atminas, ka jau bērnībā man paticis nosēdināt visu ģimeni rindā uz dīvāna un likt viņiem skatīties manus priekšnesumus. Arī kopā ar māsīcām un brālēniem taisījām izrādes, piemēram, „Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, kurā tēloju ļauno raganu. Tas viss kaut kā sanāca caur spēlēm, un interese par aktrises profesiju ar gadiem kļuva tikai stiprāka. Sāku interesēties, kādas Latvijā ir iespējas to apgūt, un nonācu līdz Latvijas Kultūras akadēmijai. Konkurss bija liels, bet es biju starp tiem, kas to izturēja.

Kādā veidā notika konkursa atlase?

Konkurss sastāv no četrām kārtām. Pirmajā kārtā visi dalībnieki pa vienam dodas iekšā zālē, kurā sēž žūrija. Pieteikuma noteikumos bija rakstīts, ka jābūt dzejas gabalam, prozai, stāstam. Kad mēs iegājām iekšā, mūs provocēja uz visādiem uzdevumiem. Piemēram, viens no uzdevumiem bija nevis noskaitīt vienkāršu dzejolīti, bet ar šo te dzejoli nolamāt Gruzdova kungu. Man pašai tas likās smieklīgi, jo mans pantiņš bija par to, ka jāmazgā logi. Rezultātā sanāk, ka Gruzdovam pavēlu mazgāt logus. (smejas). Tagad ir ļoti grūti to visu atcerēties, jo tas jau bija sen, bet, kad piedalījāmies konkursā, kādas trīs dienas nakšņojām Zirgu pastā. Mēs visi bijām saliedēti ar tām stiprajām emocijām, jo pēc katras kārtas iznāca rektors ar sarakstu un sauca vārdus, kuri tiek tālāk. Visi bija kā uz izdzīvošanas salas. Bija arī raudāšanas. Jo tālāk tiki, jo sāpīgāk bija no tā visa izkrist.

Alise Polačenko, Mārtiņš Upenieks un  Kristaps Ķeselis "Dirty Deal Teatro" izrādē "Tonio" (2012) // Publicitātes foto

Kā tu vērtē studiju procesu kopumā?

Tas ir ļoti individuāls. Katram kursam ir citi pedagogi dažādās kombinācijās. Tavi kursabiedri ir tādi cilvēki, kurus liktenis tev ir piespēlējis, mūsu kurss bija kā viena liela ģimene. Mēs burtiski saaugām kopā, jo mums bija jāpavada 24/7 stundas kopā, jāiziet cauri savām visdrūmākajām un visbrīnišķīgākajām dienām un emocijām. Kad to visu pārdzīvo kopā, paliek tā baigi spēcīgā saite, ko vairs nevar lauzt. Kursa vadītāji mūs padarīja par ļoti spēcīgiem cilvēkiem, un skolas laiks man vienmēr paliks atmiņā kā viens no skaistākajiem dzīves posmiem.

Kā ir mainījušies tavi uzskati par aktiera profesiju?

Iestāšanās brīdī mēs visi vēl bijām ļoti jauni. Tas bija vecums, kad tu paņem šampūna pudeli un pie spoguļa dziedi, izplūsti asarās un jūties ļoti talantīgs. Tu dzīvo savos maldīgajos priekštatos, iedomās un sapņos. Skola sagrāva šīs ilūzijas un iedeva atskaites punktu, no kura būvēt visu pilnīgi no jauna. Tas ir ļoti sāpīgs process, bet, beidzot skolu, tu esi cerību pilns un apzinies šīs profesijas realitātes.

Tu neesi teātrī štatā. Kādas, tavuprāt, ir ārštatnieka priekšrocības?

Manuprāt, galvenā priekšrocība ir tā, ka tu vari būt vairākās vietās vienlaicīgi, jo, tiklīdz tu esi štatā, tu tomēr esi ar saitēm pie teātra un tev ir regulārs režīms un darba grafiks. Bet, ja tu esi ārštatnieks, vari pats nolemt, kuros projektos gribi piedalīties. Rēķinās ar taviem laikiem un spēkiem. Tu ar lielāku prieku dodies uz darbiem, kuros pats gribi piedalīties. Tas gan nemaina to, ka arī es gribu savu stabilu vietu teātrī. Vietu, kuru saukt par savām mājām.

Vai ir kāds iestudējums, kurš tev ir palicis atmiņā kā veiksmīgākais?

Man atmiņā palicis mans diplomdarbs – izrāde „Puikas”, kas ir tapusi pēc Dostojevska „Brāļi Karamazovi” motīviem. Spēlēju Ļizu, kas šajā konkrētajā darbā ir viena no galvenajām sieviešu lomām. Ļoti skaista loma. Bija liels prieks par šo iespēju spēlēt tik lielu lomu, kāda man bija dota ceturtā kursa noslēgumā. Tāpat arī atmiņā palikusi Nacionālā teātra izrāde „Piemiņas diena”, kurā spēlēju Aņu, meiteni vidusmēra krievu ģimenes peripetijās leģionāru piemiņas dienas svinību priekšvakarā. Varēju baudīt mazās zāles efektu, kā ir spēlēt, kad no visām četrām pusēm sēž skatītāji. Izrādē bija tāds brīdis, kur man ir jāizvelk ierocis un jāmērķē uz cilvēku, un tajā brīdī tu jūti, ka skatītājs elpo ar tevi reizē. Tā ir lielākā bauda.

Uldis Dumpis un Alise Polačenko Nacionālā teātra izrādē "Piemiņas diena" (2013) // Foto – Aigars Altenbergs

Vai ir arī lomas, kas nav bijušas tās veiksmīgākās?

Tādas lielas neveiksmes nav bijušas. Tāpēc skola ir laba, jo tā liek iziet cauri simts neveiksmēm un norūda. Man ir „jā un nē’’ dzīves filozofija. Ja tu gribi dzīvē saņemt „jā”, tev ir jāiziet cauri simts „nē”, lai saņemtu vienu „jā”.

Kāda ir bijusi tava interesantākā loma, ko nācies spēlēt?

Diplomdarba izrādē „Bogušs”, kur man bija jātēlo mazs puišelis, kurš ir netīšām nobeidzis kaķi un tagad dodas pie mācītāja prasīt, ko viņam darīt. Tas bija ļoti mazs, faktiski divu minūšu iznāciens, bet tas palicis manā atmiņā kā viens no siltākajiem brīžiem. Īstenībā man ļoti patīk komiskās lomas. Tajā izgājienā ar kaķi es dabūju savu smieklu devu no skatītājiem, kas man patīk visvairāk.

Varbūt bijusi loma, kuru tev ne visai paticis spēlēt?

Ir lomas, kuras ir grūti iemīlēt. Lai tu varētu nospēlēt kādu lomu, tev jākļūst par to cilvēku. Ir daudzas lietas, kuras cilvēkiem citos liekas nepieņemamas, un tā ir viena no aktiera specifikām, kad jāpieņem viņa domāšana, pat ja tā nesakrīt ar taviem dzīves uzskatiem. Tev viņš jāsaprot un kaut kādā ziņā jāiemīl. Es kā Alise varbūt viņu nekad nepieņemtu un neatbalstītu, bet, ja es esmu šis cilvēks, man ir jāsaprot viņa filozofija un domāšanas veids.

Kādām īpašībām, tavuprāt, jāpiemīt aktierim?

Jābūt ļoti izturīgam, uzņēmīgam, nosacīti pretimnākošam, saprotošam. Jāmāk sadarboties komandā, bet tajā pašā laikā nedrīkst pazaudēt savu knifiņu, savu „es”. Aktierim ir jādarbojas arī kā psihologam.

Kādā ziņā?

Piemēram, ja spēlēju slepkavu, man ir jāsaprot, kāpēc tas cilvēks savā dzīvē ir kļuvis par slepkavu. Es nevaru skatīties tikai no ārpuses. Man ir jāsaprot šī cilvēka filozofija, domāšana un impulsi, ko viņš saņem no ārpuses. Kāpēc viņš ir kļuvis tāds, kāds ir, kāpēc viņš konkrētā situācijā rīkojas tā, nevis citādāk.

Alise Polačenko Nacionālā teātra izrādē "Sieviete, kura nav uzmanības vērta" (2013) // Foto – Gunārs Janaitis

Vai tev kādreiz ir nācies nožēlot savu izvēli kļūt par aktrisi?

Manuprāt, ir tikai normāli, ka tu reizēm nonāc pie domām, vai tev tas vispār ir vajadzīgs. Darbs ir ļoti emocionāls un psiholoģiski smags, un tas „sit” tieši pa visjūtīgākajām vietām. Pēc skolas bija grūti, jo nebija skaidrs, vai darbs vispār būs. Protams, šī neziņa lika apsvērt arī citus variantus. Arī šobrīd man nebūtu nekas pretī nomainīt profesiju un darīt kaut ko citu, bet es nezinu, vai pēc tam spētu naktīs mierīgi gulēt.

Kā tu sevi motivē, kad pienāk brīži, kad šķiet, ka izvēle izdarīta nepareizi?

Es mīlu šo profesiju, un brīdī, kad esmu uz skatuves, pazūd visas sliktās emocijas, negācijas, aizmirstas visi „pret”.

Vai ir kāda loma, kuru tu tagad gribētu nospēlēt?

Konkrētas lomas varbūt nē, bet man ļoti patīk Indras Rogas izrādes. Viņa kā sieviete režisore izcili zina sieviešu psiholoģiskos gājienus un aspektus, tāpēc viņas izrādes šajā ziņā ir vienkārši ģeniālas. Man ļoti gribētos spēlēt kādu no viņas radītajām sievietēm.

Un pēc 20 gadiem?

20 gadi ir ilgs laiks. Kad es biju jaunāka, mana mīļākā izrāde bija Džilindžera „Kaligula” Dailes teātrī. Tā izrāde man joprojām ir spēcīgi iespiedusies atmiņā. Izrādes filozofija un titullomas aktierspēle mani dziļi aizkustināja. Varbūt kādreiz nākotnē es gribētu nospēlēt līdzvērtīgu lomu tik iedvesmojošā darbā.

Intervija notikusi 2014. gada pavasarī

Indra Roga, aktrise un režisore, kursa vadītāja:

„Alise Polačenko. Alise ir ļoti aktīva, radošs spridzeklis, lai gan to var pārsvarā teikt par visiem mūsu kursā. Alisei piemīt milzīgas darbaspējas, laba humora un formas izjūta. Plaša amplitūda – no trauslas liriskas meitenītes „Ādama stāstā” līdz narkomānei un tādai neparastai meitenei kā Dostojevska Ļiza izrādē „Brāļi Karamazovi”. Laba novērotāja. Strādā ar prātu un sirdi. Apķērīga, domājoša, prot uzdot īstos jautājumus. Gudra meitene. Analizē sevis paveikto un prot pati sevi kritizēt. Prot meklēt un atrast lomas cilvēka domāšanu. Mīl savus atveidojamos cilvēkus – atradīs labajā slikto un sliktajā labo. Ļoti labi organizē gan sevi, gan apkārtējos, gan darbu.”

* Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātnes BSP absolvente