Katrīna Daugule

LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas BSP absolvente

VIĻŅAS SIRĒNU ATBALSIS

Piezīmes par Viļņā 24. septembrī – 5. oktobrī notikušo teātra festivālu „Sirenos”

No 24. septembra līdz 5. oktobrim Lietuvas galvaspilsētā Viļņā vienpadsmito reizi norisinājās starptautiskais teātra festivāls Sirenos. Tā ietvaros jau pāris gadu tiek organizēta Jauno teātra kritiķu konference, kurā šogad ar savu referātu piedalījos arī es. Konferences tematiskā līnija tika iekļauta nosaukumā REC:ON stage, aicinot runāt un diskutēt par dažādo audiovizuālo mediju izmantojumu teātra kontekstā. Konference pulcēja studentus no vairāk nekā desmit Eiropas valstīm, tādējādi nodrošinoties ar plašu tēmu loku, kas pāris dienu laikā sniedza priekšstatu par dažādu valstu aktuālajām teātra norisēm, jo gandrīz visi runātāji savos darbos apskatīja konkrētus piemērus no savas valsts teātra vides. Lielākā daļa dalībnieku bija maģistrantūras vai doktorantūras studenti, līdz ar to prezentāciju satura un formas kvalitāte bija pietiekami augsta, lai visas trīs dienas bez garlaicības pazīmēm uzmanīgi klausītos stāstītājos. Konferences bonusu klāstā bija gan pazīstamā franču teātra zinātnieka Patrisa Pavī (Patrice Pavis) lekcija par dažādu darbu adaptāciju teātrī un kino, gan radošā darbnīca par mediju un tehnoloģiju pielietojamību teātrī zviedru profesora un teātra pētnieka Vilmāra Sautera (Willmar Sauter) vadībā.

Izdevību tuvāk iepazīties ar Lietuvas teātra pasauli sagādāja konferences organizatori, sniedzot dalībniekiem iespēju apmeklēt tik festivāla programmā iekļauto lietuviešu izrāžu, cik tas bez ceļošanas laikā bija iespējams. Pirmās dienas teātra piedzīvojumi tika pilnībā veltīti eksperimentālajai skatuvei, kas izvērtās par garīgu un fizisku izaicinājumu. Pēc pavisam nedaudzām miega stundām un neliela uztraukuma aizēnotajām pirmās konferences dienas norisēm gandrīz autopilotā nokļuvu Viļņas Skolotāju mājā. Tur augstu kāpņu galā, telpā, ko var aprakstīt kā ierindas kultūras nama aktu zāli, tika prezentēts lietuviešu teātra kompānijas No Theatre vēl nepabeigtais Albēra Kamī lugas Kaligula iestudējums (rež. Vids Bareikis). Gandrīz četras stundas garajā izrādē, šķiet, bija nojaukta ne tikai ceturtā siena, bet trūka arī pirmo trīs. Skatītāji, kas bija sasēdināti ap lielu galdu – centrālo darbības vietu – sākotnēji maigi un neuzbāzīgi tika iekļauti izrādē – gan kļūstot par daļu no tās nosacītās scenogrāfijas, gan jau sākumā ieņemot pāris personāžu lomas (kāda skatītāja visu izrādi pavadīja uz dibenplānā esošās skatuves, atveidojot Kaligulas māsu).

Skats no teātra kompānijas "No Theatre" izrādes "Kaligula" // Publicitātes foto

Izrādei strauji uzņemot apgriezienus, aktieri arvien aktīvāk pievērsās skatītājiem, liekot publikai justies gandrīz vai neaizsargātai. Tomēr, ja pārējie to darīja veidā, kas, lai gan nepatīkams, tomēr šķita pieņemams, tad Kaligulas atveidotājs strādāja pie tā, lai neviens skatītājs neatrastos savā komforta zonā, ar savādām darbībām vēršoties pie atsevišķiem skatītājiem un citiem liekot cerēt, ka viņi nekļūs par nākamo uzmanības objektu. Tas lieliski darbojās, lai radītu ārkārtīgi nepatīkamo un viegli atbaidošo Kaligulas tēlu. Jāsaka gan – lai arī aktieru darbs izrādē bija ārkārtīgi emocionāls un iespaidīgs, tomēr sākumā interesantā, bet vēlāk jau pašmērķīgā skatītāju iesaiste, kā arī diezgan lielā nepabeigtības garša kalpoja par iemeslu tam, ka līdz izrādes beigām izturēja aptuveni viena trešdaļa skatītāju.

Šīs pašas dienas vakars noslēdzās Lietuvas Nacionālā drāmas teātra dzīlēs, kur telpā, kas, šķiet, ikdienā tiek izmantota vai nu dekorāciju glabāšanai, vai to izgatavošanai, ieintriģētos lietuviešu un vispār nesagatavotos ārzemju skatītājus sagaidīja Bena Šarka (Benas Šarka) performance Sirēnas nebeidz gaudot (Sirenos negali nekaukėti). Pirms izrādes lietuviešu programmas kuratore, vaicāta par izrādes iespējamo saturu, ieteica izdzert vismaz vienu glāzi vīna. Dodoties uz sēdvietām, kur pie ieejas pats Bens, ģērbies baltos svārkos ar pie muguras pieāķētiem sirpjiem, piedāvāja kaut ko, kas man kā lietuviešu valodas speciālistam izklausījās pēc Jēzus asinīm, tapa skaidrs, kāpēc tā. Pati performance atradās kaut kur starp ļoti savdabīgu specifiskā humorā veidotu, bet noteikti ne klasiskā izpratnē saprotamu stand-up izrādi un sava veida manifestu, kurā eksistenciālas tēmas sadzīvo ar aktuāliem sociāli politiskiem jautājumiem, neiztiekot bez valsts prezidentes pieminēšanas. Tas viss papildināts ar dažādu paštaisītu instrumentu skanējumu un ļoti interesantām muzikālām kompozīcijām, kuras atstāja vienaldzīgu tikai kāda skatītāja līdzi paņemto suni. Ieejot jau otrajā izrādes stundā, tās vienīgais varonis arvien retāk atminējās, ka aiz viņa ir meitene, kura lietuviski sacīto tulko nabaga ārzemju skatītājam, līdz ar to liela daļa Bena teiktā pazuda kaut kur izplatījumā, un pēc tam visbiežāk dzirdētā atsauksme sākās ar vārdiem – ja vien izrāde būtu bijusi tikai stundu gara...

Skats no dejas izrādes "Contemporary?" // Publicitātes foto

Nākamajā Lietuvas programmas dienā eksperimentālajai skatuvei pievienojās jau pārbaudīta, pa festivāliem izceļojusi un Lietuvā ar Zelta krustu apbalvota dejas izrāde Laikmetīgi? (Contemporary?). Ārkārtīgi dzīvespriecīgs un asprātīgs vēstījums par mūsdienu deju, kas nereti sevi atražo, pazūdot nebeidzamo klišeju gūzmā. Izrāde iesākās ar pašu dejotāju versiju par vidēji aritmētisko laikmetīgās dejas izrādi – trīs izgaismoti melnā sporta apakšveļā tērpti ķermeņi, izvietojušies uz grīdas plašajā, tumšajā zālē. Viņi palēnām sāk darboties – lēnām staipoties, lokoties, radot asociāciju (kas izrādās pareiza) ar stāda augšanu. Kad skatītājs jau, šķiet, ir samierinājies ar to, ka šādi tiks pavadītas nākamās sešdesmit minūtes, viens no dīgstiem pielec kājās un paziņo, ka tas viss taču ir vājprātīgi garlaicīgi. Turpmākais ir pašironijas caurstrāvoti meklējumi – kas tad īsti ir laikmetīgā deja? Kāds ir tās vēstījums, un kā to iespējams padarīt skatītājam interesantu un saprotamu? Trīs talantīgie horeogrāfi galu galā aizdejojas līdz tam rezultātam, ko paši vēlas redzēt un izdejot. Izrāde noslēdzas ar pēkšņām un ļoti personīgām atklāsmēm par deju kā viņu dzīves pamatu un pilnīgi brīvu, nekādos stilos neiegrožotu izdejošanos pie Daft Punk dziesmas Lose Yourself to Dance, kas skatītājā rada vieglu vēlmi viņiem uz skatuves pievienoties.

Tālākie ceļi veda uz izrādi, kas kļuva par manu spilgtāko festivāla iespaidu – igauņu un lietuviešu mākslinieču apvienības GutsUnited nemaz ne pieticīgo kopdarbu Modes dzīres (Feast Fashion). Izrādes savdabīgais formāts raksturojams kā modes skates, skaistuma konkursa un realitātes šova savienojums. Pie ieejas skatītājus žilbināja fotogrāfu zibspuldzes, kalpojot par vēl vienu iemeslu jautājumam, kas nodarbināja ne tikai izrādes laikā, bet arī pēc tās – cik liels ir šī pasākuma realitātes procents. Pirmajā izrādes daļā gan jautājumu pārāk daudz nebija – nosacītā konkursa vadītājs (no skata pārsteidzoši līdzīgs Nacionālā teātra aktierim Kasparam Dumburam) prezentēja četrpadsmit līgavas, kuru tērpus, kā izrādes aprakstā apgalvo paši veidotāji, no savu laiku nokalpojušiem palagiem, galdautiem un citiem niekiem darinājuši igauņu bezdarbnieki. Katrs iznāciens traģikomiskā veidā simbolizēja to, kas konkrētās dāmas dzīvē nogājis greizi.

Skats no apvienības "GutsUnited" izrādes "Feast Fashion" // Publicitātes foto

Pēc vizuāli spēcīgās modes skates daļas izrādē tika iesaistīti skatītāji, lai, kā īstā realitātes šovā pienākas, ar telefona balsojuma palīdzību noskaidrotu, kuras līgavas personīgā traģēdija ir pietiekami liela, lai viņas dzīve tiktu ekspertu rokām un vārdiem pārkārtota. Interesantais realitātes aspekts tika pieslēgts te, jo seši pieaicinātie dažādu sfēru eksperti bija Lietuvas sabiedrībā pazīstami cilvēki, kuri, lai arī noteikti zināja, cik liela daļa pasākuma ir iestudēta un kas ir nodots viņu rokās, tomēr pāris momentos nešķita par to pavisam droši. Protams, pilnīgi iespējams, ka tāds arī bija mērķs, un tas tikai pastiprināja uz viegla, bet ļoti asprātīga farsa robežas balansējošās izrādes pēcgaršu.

Ja festivāla sākums saistījās ar eksperimentiem, meklējumiem un atklājumiem, tad pēdējā diena piedāvāja izrādes, kuras radījuši jau savu vārdu nopelnījuši autori, kas plašākai publikai zināmi arī ārpus Lietuvas robežām. Antona Čehova Kaijas (Žuvėdra) iestudējumā režisors Oskars Koršunovs atmetis visus klasiskos scenogrāfiskos atribūtus, kas saistās ar Čehova darbu iestudējumiem, atstājot aktierus gandrīz tukšā telpā un pilnīgi ikdienišķā izskatā, ne mazākajā mērā nezaudējot lugas sajūtu. Lai gan diezgan skaidri nojaušams, ka lugas darbība ir pārcelta uz mūsdienu teātra vidi, tomēr režisors nav nodarbojies ar lieku modernizāciju vai teksta pielāgošanu. Savukārt aktieriem šādā laboratorijas vidē izdevies klasiskos tekstus iedzīvināt pavisam dabiskā un ļoti saistošā veidā. Žēl vienīgi par to, ka dažas teksta nianses pazuda tulkojumā, kas, protams, ir likumsakarīgi jebkurā izrādē, kuras valoda nav saprotama. Lai arī tika ievērots un runāts lugas teksts, kuram tika nodrošināts tulkojums angļu valodā, tomēr aktieri nereti ļāvās improvizācijai, kas, spriežot pēc lietuviešu publikas daļas reakcijām, bija interesantākās izrādes epizodes.

Skats no Eimunta Nekrošus iestudētās izrādes "Ījaba grāmata" // Publicitātes foto

Festivāla iespaidus noslēdza lietuviešu režijas leģendas Eimunta Nekrošus izrāde Ījaba grāmata (Jobo knyga). Protams, tas visā programmā bija punkts, kas tika divreiz pasvītrots vēl pirms ierašanās, un nevienam neradās šaubas, ka dotā iespēja redzēt Nekrošus izrādi dzīvē noteikti ir jāizmanto. Tomēr vai nu nepietiekamās simbolu izprašanas kapacitātes, vai arī ne pārāk iespaidīgās teātra pieredzes dēļ šī ir vienīgā izrāde, kuru nevaru un arī mazliet bīstos komentēt – lai gan sajūtu līmenī tā bija baudāma un ar interesi vēroju, kas notika uz skatuves, nevaru teikt, ka vispār jelko no šīs izrādes sapratu. Tomēr lietuvieši bija labvēlīgi un mierināja, sakot, ka Nekrošus noteikti nav iespējams saprast, noskatoties tikai vienu izrādi, esot jāredz vismas trīs vai četras. Tad nu ceru, ka jau vistuvākajā laikā pasaule atkal sadosies rokās un sniegs iespēju doties uz Viļņu, jo pēc šī īsā ceļojuma Lietuvas teātra pasaulē es noteikti vēlos redzēt vēl.

* LKA Audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas BSP studente