Drazas II
Šonedēļ dzīve sabiedriskajā transportā. Paskaidrojot – apmēram pusi laika pavadu Rīgā, kur ir mana privātā dzīve un brīvie brīži, un pusi Valmierā, kur mīt mans darbs un kolektīvs, ko mīlu. Rezultātā sanāk, ka starpposmu pavadu autobusā vai kolēģa (retumis publiskajos portālos sameklēta šofera) mašīnā. Pēc atvaļinājuma aklimatizējos mūžīgā ceļotāja statusā, pielāgoju dibena vaigus sabiedriskās transportēšanās statiskumam un vēroju cilvēkus.
Reiz man gadījās apsēsties tuvumā kādam vīrietim, kas visu ceļu (apm. 2,5 stundas) runāja pa telefonu. Viņš stāstīja kādam, ka, jā, tikko iznācis no cietuma un tagad dzer savu otro aliņu brīvē (viņš ik pa laikam tiešām pasūca lētu Aldarīti). Izlikos klausāmies mūziku, lai nejauktu cilvēkam viņa tekošo un diezgan skaļo stāstījumu. Sarunas laikā principā varēja izsecināt visu par nozieguma raksturu, vainas pakāpi, ģimenes problēmām, nākotnes plāniem un tuvākajiem mērķiem. Sēdēju un domāju: „Ja ko tādu rādītu etīdē, vai man ticētu, ka tā tiešām notiek?”
Autoostā jau jūtos kā mazā anklāvā. Šonedēļ stāvēju pie „Narvesen”, kas tuvāk peroniem (starp citu, paldies šim kioskam, kas sāk darbu pirms oficiālā darba laika, ja ir kāds klients, un tiešām izglābj tos pasažierus, kuriem gribēsies ēst reisa laikā, kamēr visa cita pārtikas tirdzniecība sešos no rīta ir slēgta!). Bet, vārdu sakot, man pēkšņi pieskrien kāda uztraukta sieviete ar čemodānu un dod e-talonu, angliski sakot, lai ņemu, ar šo varot braukt visos transportos. Kamēr uz sekundi apjuku, pārdevējas jau bija tikušas galā ar manu auksto kafiju, paspējušas ar sirsnību uztvert sievietes žestu un jau piedāvājušas paskatīties, kas tad īsti šajā e-talonā iekšā. Izrādījās, ka tas vēl nakti derīgs visiem transporta līdzekļiem. Tā kā mans ceļš veda ārā no pilsētas, atlikušajās 10 minūtēs līdz reisam aizgāju uz tuvāko tramvaja pieturu un atdevu talonu kādai sievietei, kas brauca mājās no darba. Un tādus vai līdzīgus labestības un izpalīdzības brīžus piedzīvoju šajā autonomajā Republikā gandrīz ik dienas.
Arī teātrim šī un nākamā ir ceļošanas nedēļa. Aizvedām uz Rīgu lielās zāles izrādes – „Zojkina kvartira” (režisore – Indra Roga), „Raudupiete” (režisors – Elmārs Seņkovs) un, kas attiecas uz mani – „Balle būs” (režisors – Reinis Suhanovs). Paldies par TIK sirsnīgu uzņemšanu! Skatītājs mūs atalgoja ar tik pozitīvu gaisotni, ka trīsdesmit piecu grādu svelmē trīs stundas dejot uz skatuves un starplaikos histēriski pārģērbties nemaz nešķita grūti. Tagad vedīsim „mazās zāles” – „Apjukums” (režisors – Viesturs Meikšāns), „Sudraba gaisma” (režisors – Mihails Gruzdovs), „Debesis ir mums” (režisors – Jānis Znotiņš), „Nāves deja” (režisors – Elmārs Seņkovs), „Saules pelni” (režisors – Fēlikss Deičs), un es braukšu ar „Romeo un Džuljetu” (režisors – Mārtiņš Eihe). Viesizrādes, it īpaši tuvāk Kurzemei, man ir īpaši svētki, jo tās ir reizes, kad mana ģimene un tuvākie arī var atbraukt un apskatīt, kāpēc neesmu ar viņiem svētkos, brīvdienās un ikdienā.
Tā kā, darba režīmam sākoties, dažkārt nav iespējams redzēt pat tās izrādes, kas tapušas teātrī, kurā strādāju (kur nu vēl citos), es pārslēdzos uz citām mākslas formām, piemēram, filmām... Šonedēļ mani īpaši saviļņoja „Mazais zēns” (Little Boy, režisors – Alehandro Monteverde, 2015). Stāstīt par traģiskām lietām viegli, ar neizmērojamu sirsnību un smaidu, ir spēcīgs un vienmēr efektīvs paņēmiens. Bet laikam nekad nebiju redzējusi darbu, kurā tas izmantots no paša sākuma līdz beigām. Principā bija tikai pāris atelpas brīži, kuros varēja paspēt noslaucīt asaras, kas konstanti gāzās, vērojot lielisku aktieru, scenārija, mūzikas, vizuālo un vēstures faktu kompilāciju. 50% no filmas laika es vienkārši dusmojos, ka tā ir izveidota tā, ka gribas gan skatīties, gan raudāt, gan atrauties no tās, gan zināt uz priekšu, kas notiks, gan palikt vienā epizodē bezgalīgi. Taču pēcgarša ir maza kripatiņa no mīlestības, ticības un cilvēcības, ko veidotāji esences veidā pasniedza visas filmas garumā. Jā, laikam Mīlestība ir filmas sajūta.
Tātad, šī nedēļa aizgājusi transporta, krievu valodas un „Meistara un Margaritas” zīmē. Par jauniestudējumu nerunāšu, jo, manuprāt, nav ētiski atklāt detaļas. Es pat saviem tuvākajiem īsti neko vairs par radīšanas darbu nestāstu, jo šķiet, ka tas ietekmē viņu objektivitāti, skatoties piedzimušo izrādi. Tie ir temati, ko pārrunāt pēc noskatīšanās. Bet tas, ka cenšos savā zemapziņā atdzīvināt un attīstīt krievu valodas izpratni, gan ir fakts. Tas ir vienīgais instruments, ar ko piekļūt tik kultūrbagātas nācijas dārgumiem. Tāpēc noslēguma dziesma būs krieviski. To man lika noklausīties ar teātri nesaistīts cilvēks, lai es padomātu. Sadusmojos, apraudājos un pateicu, ka viss dzirdētais jau zināms, bet pēc tam padomāju gan.
Līdz vēlākam!
Rakstīt atsauksmi