Viedokļi

9. marts 2016 / komentāri 1

Marta skatuves iespaidu medībās

29. februāris

Vai 29. februāris tiešām ir tikai februāris, vai tomēr jau marts? Pirmdiena, 29. februāris, ir labākais brīdis, lai sāktu rakstīt skatuves iespaidu dienasgrāmatu. Tieši to teātrī visvairāk meklēju – šauras, neatklātas teritorijas.

Šādā retā datumā, turklāt tradicionālajā teātru brīvdienā – pirmdienā – Dirty Deal Teatro notiek laikmetīgās dejas pirmizrāde “Asorti”. To veidojusi jaunā horeogrāfe Sandra Lapiņa kopā ar saviem bijušajiem kursabiedriem, Latvijas Kultūras akadēmijas horeogrāfijas programmas 2015. gada absolventiem, tagad apvienības “Ārā” dejotājiem – Agati Bankavu, Evu Kronbergu, Ivaru Broniču, Jāni Putniņu un Taīsiju Frolovu. Dirty Deal teātra Melnās zāles priekšplānā dejotājiem dažādās kombinācijās ķermeniski izspēlējot, izdejojot dažādus attiecību mirkļus un modeļus, izrādes “karstākā” darbība norisinās telpas dibenplānā – būcenītī. Tā sienas nesniedzas gluži līdz griestiem, un no turienes veļas dažādi skatītāju maņas kairinoši impulsi. Šurpu plūst skaņu kokteilis, kurā apvienojas lielām ēdamzālēm raksturīga balsu murdoņa, mūzika, neskaidras pašu dejotāju sarunas, cepšanas procesa radīti eļļas sprakšķi un dūmu mutuļu izdvestās nopūtas. Visas izrādes garumā dejotāji, kuri tobrīd nav iesaistīti skatītājiem redzamajā darbībā, cep. Ne tikai produktus, bet visdažādākās vielas, kuras izplata visdažādākās smaržas/smakas visneierastākajās to kombinācijās. Mandeles. Desas. Zobu pasta? Zivs. Odekolons? Kaut kas pavisam nenosakāms. Plastmasa? Brīžiem pāri būcenīša sienas malai parādās arī dūmu mākoņi vai kāda “pavāra” matu cekuls. No rosīgās virtuves ik pa brīdim tiek izrauts kāds dejotājs, ik pa laikam kāds vēlas iekļūt tur – notikumu epicentrā. Tikām skatuves priekšplānā (bet idejiskā ziņā – darbības perifērijā) notiek mazi satikšanās un nesatikšanās stāsti, epizodes, kurās ir alkas pēc uzmanības, un mirkļi, kuros tiek noskaidrotas varas pozīcijas. Izrādes vizuālais līmenis ir viegli uztverams un nolasāms. Neierastība rodas, vizuālajiem iespaidiem sastopoties un mijiedarbojoties ar ožas uztvertajiem intensīvajiem impulsiem. Pēc izrādes man ir viegli nelabi. Fiziskā ziņā. Toties pēc dažādiem neierastiem stimuliem kārā manis daļa ir apmierināta.

Taisija Frolova dejas izrādē "Asorti" DDT // Foto – Valdis Jansons

2. marts

Rakstniecības un mūzikas muzeja lasītavā satieku muzeja darbinieci Māru Eņģeli, mīļu bijušo kolēģi. Cita starpā aizrunājamies par Bertu Rūmnieci. Viņa ir viena no personībām, par kurām esmu apņēmusies rakstīt portretu projektā “100 izcili Latvijas aktieri”. Māra stāsta par senu tikšanos ar Rūmnieces meitām, kuras teikušas: “Ideāla māte viņa bija tikai uz skatuves.” Sadzīvē – diezgan valdonīga, pār bērniem dominējoša. Nekur rakstītos avotos, protams, tas nav fiksēts. Ne tikai skatuves māksla ir gaistoša, bet arī pati dzīve. Šajā aspektā teātris, iespējams, ir dzīvei vistuvākā māksla.

4. marts

Ir suņu un ir kaķu cilvēki. Baleta vai operas cilvēki. Es noteikti esmu operas cilvēks, baleta māksla man vienmēr bijusi emocionāli pasveša. Tomēr piektdienas vakarā dodos uz Latvijas Nacionālo operu un baletu, kur notiek baleta viencēlienu izrāde “Bolero…”. Izrādi veido trīs neatkarīgas daļas, kuru savstarpējais savienojums šķiet vairāk mehānisks, ne konceptuāls. Modesta Musorgska “Izstādes gleznās” horeogrāfiju katrai gleznai veidojis cits Latvijas baleta dejotājs – jaunais horeogrāfs. Dejas ir īsas un uzsvērti spilgtas, izmantots daudz ilustratīvu detaļu, kopiespaids ir atraisīts un izklaidējošs. Izrādē būtiska nozīme multimediju mākslinieka Arta Dzērves veidotājām kustīgajām gleznām, kas ieskauj dejotājus no abām pusēm – uz priekšā skatuvei nolaistā tilla priekškara un projekcijās skatuves dibenplānā. Par spīti dinamiskajam sniegumam blakus ložā divi sākumskolas vecuma puisēni saldi dus, atspieduši vaigu pret samta apmali. Iespējams, no viņiem izaugs labāki baleta skatītāji nekā es, kas bērnībā gulēja operas izrādēs.

Otrā daļa – Morisa Ravela “Dafnīds un Hloja” ungāru horeogrāfa Atila Egerhazi un scenogrāfa Floraina Verhejena interpretācijā – norisinās viegli kosmiskā noskaņā. Uz skatuves novietotas divas lielas puslodes, kas atgādina kādus nezināmus lidojošus objektus. Dažādos veidos tās apdzīvo dejotāji. Mans pirmās un otrās vakara daļas prieks ir baletdejotāja Ieva Rācene – jaunajai solistei nepiemīt baleta kolēģiem nereti raksturīgais lelliskums. Es redzu dzīvu, harismātisku cilvēku ar lielu skatuvisko pievilcību. Kustībās ir kas vairāk nekā tehniska precizitāte (kuras arī, manuprāt, netrūkst). Iepriekš Ievu Rāceni esmu redzējusi veiksmīgi dejojam Dezdemonas lomu. Būs iemesls arī turpmāk apmeklēt baleta izrādes, lai sekotu konkrēta mākslinieka sniegumam. Reiz tāds baletdejotājs man bija Aleksejs Avečkins…

Morisa Ravela “Bolero” Kšištofa Pastora horeogrāfijā ir tieši tāds, kā to varētu iedomāties – sarkani tērpi, ķermeņu pievilkšanās un atgrūšanās. Tomēr man pietrūkst kaisles solistu Alises Prudānes un Raimonda Martinova starpā. Dzīva kaislība laikam ir tā, kuras man baletā pietrūkst visvairāk, arī plašāk uz šo žanru raugoties.

Ieva Rācene un Zigmārs Kirilko baleta izrādē "Bolero" LNOB // Foto – Andris Tone

5. marts

Vēl viens vakars Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Un atkal bez operas. Šoreiz apmeklēju operetes žanra klasiku – Johana Štrausa “Sikspārni”. Mani nedaudz pārsteidz, ka ir cilvēki, kas trīsarpus stundu garo stāstu, kurā katrs izliekas par kādu citu, ir gatavi skatīties no otrā balkona stāvvietām. Labai izklaidei tomēr piedien ērta sēdvieta un kūka starpbrīdī. Sonorai Vaicei Rozalindes lomā piestāv operetes žanra vieglums un Ilzes Vītoliņas radītie tērpi. Īstajā vietā ir arī Jolanta Strikaite-Lapiņa subretes Adeles lomā. Voldemāram Šoriņam cietumsarga dzērāja Froša atveidojums padodas visnotaļ asprātīgi un gaumīgi. Lai justos pavisam krietni izklaidēta, gan pietrūkst attiecību Rozalindes un viņas blēdīgā vīra Eizenšteina starpā. Aktieris Juris Jope šajā lomā ir pagalam neizteiksmīgs. Savukārt jaunais dziedātājs Kalvis Kalniņš Orlovska lomā ir vizuāli impozants, taču vokāls pazūd orķestra skanējumā.

Edmunda Freiberga režijā var nemeklēt novatoriskus risinājumus. Par to, ka izrāde iestudēta 21. gadsimtā, liecina vien detaļas Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā un Ilzes Vītoliņas kostīmos. Vienlaikus izrāde tomēr ir kvalitatīvāka par lielu daļu mūsdienās tapušo Latvijas muzikālo izrāžu iestudējumiem dramatiskajos teātros. Un nav jau arī pieteikta pretenzija atklāt šodienas cilvēka sāpi. Šī ir iespēja trīsarpus stundas nedomāt par īsto dzīvi un tās problēmām.

 Skats no operetes "Sikspārnis" LNOB. Eizenšteins – Juris Jope, Rozalinde – Sonora Vaice // Foto – Jānis Deinats

6. marts

Man patīk vienai pašai apmeklēt teātri (citādi kritiķa profesijā darboties būtu grūti), bet Leļļu teātrī viena pati un pieaugusi reizēm jūtos mazliet dīvaini. Šoreiz ir labi – Jana Villema van den Bossa “Pinokio” pirmizrādei par godu skatītāju rindās ne mazums man līdzīgo, kas vēlas novērtēt Latvijā pazīstamā viesrežisora sniegumu leļļu teātra žanrā. Pirms izrādes uz puscaurspīdīga priekškara plandās vaļa attēls, cauri tam uz skatuves vīd skeleta karkass, radot mazliet biedējošu, bet intriģējošu atmosfēru. Mākslinieka Reiņa Pētersona veikums (gan scenogrāfija, gan lelles, gan animācija) ir izrādes stiprākā puse. Man izrāde gan šķiet pārāk monotoni tumša (pat tumšāka par mūžīgajā tumsā grimstošo “Makbeta” iestudējuma skatuvi LNOB), īpaši jau bērnu izrādei. Arī skaļa, – Raimonda Tigula mūzika ir diezgan agresīva. Idejiski klibo režisora ideja klasisko pasakas sižetu pārnest uz skeletu pasauli – Pinokio ir mazs skeletiņš, un arī visi pārējie ir skeleti, līdz ar to pilnībā pazūd koka jeb atšķirīgā puisēna tēma. Pinokio par atšķirīgo kļūst tieši izrādes finālā, kad mazais skeletiņš tiek pārvērsts par īstu zēnu (iestudējumā gan nav skaidrs, par kādiem nopelniem), līdz ar to viņš vairs neiederēsies līdzšinējā skeletu pasaulē, bet, kurp viņš varētu doties, nav skaidrs.

No vienas puses, skeleti un tamlīdzīgas mazliet šausminošas, ar to, “kas lācītim vēderā”, saistītas lietas bērnus aizrauj (pati atceros, ar kādu sajūsmu bērnībā apmeklēju anatomikumu, kurā pārāk baisā satura dēļ mūsdienās bērnus laikam gan iekšā vairs nelaiž). No otras puses, izrāde brīžiem šķiet ļauna, un režisors tīksminās par dažādām “līķīgām” detaļām. Nav skaidras skeletu pasaules attiecības ar dzīvo pasauli, nav sirsnības un attiecību varoņu starpā.

Skats no izrādes "Pinokio" LLT // Foto – Vadims Straume

Laikmetīgā deja, balets, operete un leļļu teātris – pirmajā marta nedēļā izveidojušies īsti skatuves mākslu asorti. Nākamajā nedēļā teātra iespaidus plānoju dažādot ģeogrāfiskajā aspektā – no Kalnciema ielas kvartāla līdz Daugavpilij.  

Atsauksmes

  • GV
    Gita VGM

    Ļoti patīk lasīt šādus īsus, kodolīgus un trāpīgus izrāžu/mākslas norišu aprakstus.

Rakstīt atsauksmi