Ojārs Lāms

Literatūrzinātnieks

Sengrieķu traģēdija un mūsdienu cilvēks

Sengrieķu traģēdija un mūsdienu cilvēks. Gadu tūkstoši starpā, šķietami milzīga laika plaisa, bet, kad modernais teātris, talanta stiprināts, ķeras pie senajiem mītos balstītajiem tekstiem, tad laika slāņi izzūd un mēs nonākam it kā pasaules tapšanas brīdi. Vai vismaz lineārais laiks saslēdzas lokā, un tas, ko mēs zinām kā teiksmainu stāstu, izstāstīts un pārradīts ne vien verbāli, bet visā plašājā mūsdienu teātra paņēmienu spektrā, liek sajust, pārdzīvot un līdzdomāt senajiem tapšanas un bojāejas notikumiem, kuros cilvēki uzņemas vairāk, nekā drīkst, un tāpēc arī cieš vairāk, nekā spēj. Un ciešanu likme ir nāve. 2016. gada rudenī par seno mītu atdzīvošanās notikuma vietu kļuva Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, kurā režisors Vladislavs Nastavševs iestudējis Eiripīda traģēdiju „Mēdeja” ar Gunu Zariņu galvenajā lomā. Sengrieķu mīts, krievu valoda, izcila latviešu aktrise – gana intriģējošs piedāvājums. Guna Zariņa kā traģēdijas aktrise pērn plūca “Spēlmaņu nakts” laurus par Spīdolas lomu Raiņa „Ugunī un naktī”. Mēdejas loma pirms pāris gadiem jau iespēlēta Maskavā, tomēr mākslinieces veikums uz Rīgas Krievu teātra skatuves Latvijas publikai ir kaut kādā ziņā tik pirmreizīgs un pārsteidzošs, ka izrāde kļuvusi par kases grāvēju, kas traģēdijas iestudējumam ir diezgan neparasta situācija.

Estētisks pārdzīvojums bieži secīgi izraisa arī intelektuālas baudas meklējumus – vēlmi un varbūt arī iespēju caur konkrētu mākslas brīnumu pietuvoties un dziļāk izprast mākslu vispār. Pārdomas tiecas uz sarunu, tāpēc, Gunai Zariņai laipni atsaucoties, kādā garā un tumšā 2016. gada novembra vakarā notika gaiša un moža mākslinieces saruna ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistra studiju programmas literatūrzinātnes studentiem un Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas doktorantiem.

Ojārs Lāms: Sengrieķu traģēdija teātrim vienmēr ir aicinājums un pārbaudījums. Tā vilina ar savām dzīlēm, bet to nav iespējams iestudēt tā – „puslīdz pieklājīgi”. Šie iestudējumi parasti kļūst vai nu par izgāšanos un pēc pāris izrādēm nozūd no repertuāra, vai arī par izciliem sasniegumiem, kas skatītājam teātrī un aktieros ļauj ieraudzīt jaunas šķautnes un caur to arī pašam sevī atrast jaunus estētiskā pārdzīvojuma un intelektuālās refleksijas laukus. Kāds tad ir aktrises ceļš uz šādiem izaicinājumiem?

Guna Zariņa: Man vienkārši bija apnicis runāt vienā, mums visiem tik ļoti omulīgajā teātra valodā un atrasties drošajā ironijas sfērā, kur tu ar vienu aci smejies un ar otru raudi. Es nesaku, ka neatgriezīšos pie tā – es jau esmu atgriezusies un tas ir pilnīgi normāli, bet bija brīdis, kad sapratu – šī valoda ir sevi izsmēlusi un man ir jādara kaut kas pilnīgi cits, tāpēc intuitīvi vērsos pie Eiripīda materiāla. Neliela atkāpe – pie „Mēdejas” mēs, visticamāk, nebūtu nonākuši, ja ne šī māja [LU Humanitāro zinātņu fakultāte – red.], kas, pateicoties Silvijas Radzobes lekcijām, uz kurām es nepilnu gadu nācu kā brīvklausītāja, kaut kādā ziņā man ir liktenīga. Viņa tik kaislīgi, privāti un aizrautīgi stāstīja par seno teātri, ka tas manī nosēdās ļoti, ļoti dziļi, un, kad bija skaidrs, ka jādomā jauni ceļi, pa kuriem iet tālāk, es atcerējos Mēdejas stāstu.

Mēdeja ir tava pirmā pieredze ar antīkajiem tēliem?

Man personīgi jā. Pēterburgā, kur es mācījos, mācību programmā nebija antīkās literatūras, nu, praktiskajās nodarbībās. Ārzemju literatūrā bija.

Runājot par lieliem, mītiskiem tēliem, vispirms bija Spīdola...

Nē, vispirms bija „Mēdeja” Maskavā, pēc tam Spīdola Rīgā. Man televīzija jautāja, kā es tā uzdrošinos iet svešos teātros un spēlēt galvenās lomas, uz ko es atbildēju, ka viņas abas ir ārpusnieces, svešinieces, ienācējas.

Es ceru, ka mēs vēl nonāksim pie svešā, citādā, kas abos šajos tēlos ir ļoti spēcīgi izteikts un uz kā īstenībā arī balstās viss konflikts, bet pirms tam viens jautājums par pašas lomas veidošanu. Kāda ir atšķirība starp „Garās dzīves” [JRT izrāde, 2003 – red.] skolu, kur tomēr ir materiālu un ikdienas vērojumu vākšana, kā arī ļoti maz teksta un vairāk neverbālas komunikācijas, un darbu pie šāda tipa lomām, kurām ir tradīcijas un milzīga vēsture?

Tas ir smieklīgi, bet patiesībā, veidojot „Garo dzīvi”, mēs domājām par „Spēlēju, dancoju”. Kaspara Znotiņa spēlētais kungs pie sintezatora bija domāts kā Tots, es biju Lelde. Un, ja ejam tālāk, tas met tiltu uz Orfeja mītu. Tātad nevar teikt, ka „Garā dzīve” ir ļoti tālu no mītiem.

Ā! (Smejas.) Laikam jau tas mīts ir visur – kā matrica, uz kuras viss tiek izšūts.

Jā, bet tas, ka mēs aizejam prom no postmodernisma un mēģinām mītu stāstīt nepārrakstot... Labi, es daļēji biju literārā teksta autore „Mēdejai” un daudz ko īsināju, bet tas bija principiāli – novest tekstu līdz kaut kādai esencei un pateikt, ka tā ir interpretācija. Bija svarīgi, ka tas mīts ir noslēgts, no tā nav izejas. Mēdeja nevar aiziet no šī mīta – viņa paliek uz mūžīgiem laikiem uz šī postamenta.

Tā droši vien ir pāreja no stāsta par vīrieti uz stāstu par sievieti. Domāju, ka Rīgas izrāde ir stāsts par sievieti?

Noteikti. Man tiešām bail iedomāties, kā to spēlē vīrietis.

Es mazliet iestarpināšu, kā „Mēdeja” tika spēlēta Senajā Grieķijā, jo ir daži interesanti priekšnosacījumi, kas raksturo antīko teātri. Kā jau teicu, jautājums par to, vai sievietes piedalījās vai nepiedalījās izrādēs, nav līdz galam apstiprināts. Šo teātri noteica reliģiskā prakse, bet nav zināms, vai kultā Atēnās sievietes piedalījās, jo ir ziņas, ka dažos reģionos sievietes ir piedalījušās Dionīsa kultos, bet citos nav. Tas ir ļoti būtisks moments, jo pastāvēja kulti, kur piedalījās abi dzimumi, un bija arī atsevišķi sieviešu un vīriešu kulti. Otrs aspekts ir, ka teātra spēlēšanas praksi vairāk noteica politiskā dzīves kārtība, saskaņā ar kuru Atēnu sieviete bija neredzama, ģimenes māte. Mūsdienās pat ir radīts termins „neredzamības protokols”. Pie tam sievietes tajā laikā bija diezgan neizglītotas un tika agri izdotas pie vīra. Šo situāciju apraksta arī Eiripīds. Guna, varbūt tu nolasīsi?

„No visām dzīvām radībām, kas domāt spēj, / Mēs, sievietes, par visām nelaimīgākas. / Vispirms par tīru zeltu vīrs mums jānopērk, / Bet sevi viņam atdodam par verdzeni: / Lūk, šis par pirmo ļaunumu ir ļaunāks vēl. / Bet galvenais ir tas, vai viņš ir ļauns vai labs, / Jo negods liels ir sievietei, kad jāšķiras, / Bet precinieku noraidīt ir viņai liegts. / Nu sievietei, kad ienāk jaunā ģimenē, / Kur viss tai svešs, ir jāzīlē, kaut neprot to, / Ar kādu vīru viņai gulta dalāma. / Ja viss nu tomēr viņai veicas laimīgi, / Ja vīrs bez kurnēšanas savu jūgu nes, / Tad esam laimīgas; ja ne, tad labāk mirt! / Kad vīrietim ir apnikusi ģimene, / No mājām iziet viņš un remdē īgnumu / Pie kāda paziņas vai draugu pulciņā, / Bet mums tik vīram vien ir acīs jāskatās. / Tie apgalvo – mēs mājās esam drošībā, / Bet viņiem nākoties, lūk, šķēpus vicināt. / Cik muļķīgi! Es trīsreiz labāk cīnītos / Aiz vairoga kā vienreiz bērnu dzemdētu!”

Lūk, šādi par sievietes lomu grieķu sabiedrībā raksta Eiripīds. Lugā Mēdeja ir titulvarone, viņai ir visvairāk teksta – katrā epizodē viņai ir pa monologam, bet tomēr lielā mērā tā ir Jāsona traģēdija, jo viņa, nodrošinājusi sev nākotni, aizbrauc pie Aigeja Hēlija ratos. Turpretī Jāsonam nav nekādas nākotnes, viņš ir pilnīgi un galīgi iznīcināts. Īsti neatceros, varbūt šī teātra iestudējuma tekstā arī bija kaut kas par Hēlija ratiem, bet uz skatuves beigās redzams gaismas aplis, no kura īsti nav izlaušanās, un tā noteikti ir šīs sievietes traģēdija. Kā caur teksta pārveidošanu, liekot iekšā to, ko mēs redzam uz skatuves, tiek izmainīts un citās zīmju sistēmās un līdzekļos pārtulkots oriģinālais Eiripīda teksts?

Pirmkārt, mēs ļoti ilgi meklējām, līdz nonācām pie šīs formas, jo mēs savā naivumā cerējām, ka varēsim tekstu atslēgt ar sev zināmām metodēm, bet kļuva skaidrs, ka ir jādara kaut kas, ko mēs galīgi, galīgi neprotam. Es mazliet jūtos vainīga Eiripīda priekšā, jo visu laiku tiek runāts par to, ka viņš ir psiholoģiskākais no antīkajiem autoriem, bet es diezgan nežēlīgi izgriezu ārā visas Mēdejas šaubas, teiksim, par bērnu slepkavošanu. Mēs izsvītrojām četras lapas, kurās viņa visu laiku mētājas starp „jā” un „nē”, un aizstājām ar ainu, kurā es mēģinu apkampt bērnu kājiņas un apturēt viņu dziedāšanu. Šīs šaubas ir izspēlētas ar vienu niecīgu mizanscēnu. Tādā ziņā mēs mazliet esam mainījuši arī psiholoģisko iemeslu, kāpēc Mēdeja slepkavo bērnus. Viņa to dara ne tikai tādēļ (un tā ir arī viņas traģēdija), ka grib atriebties Jāsonam, bet arī tāpēc, ka nevar panest bērnu dziedāšanu, kas ir nebeidzams atgādinājums par Jāsona un Mēdejas kopīgo dzīvi. Viņai ir jānoslepkavo bērni arī tādēļ, lai viņi apklustu, jo bērni ir tas, kas viņus vieno, un tas ir arī ļoti uzskatāmi. Vispār brīžiem šķiet, ka tā izrāde ir tik vienkārša un tie motīvi tik acīmredzami! Patiesībā es nožņaudzu mūsu kopīgo pagātni. Kur viņai vairs atkāpties? Paskaiti, cik tur līķu!

Vai nav tā, ka, iznīcinot pagātni, viņai nav arī nākotnes?

Jā, nav, bet: „Легка мне боль, коль ею смех твой прерван” (“sāpes rimst, ja tu vairs nesmejies”, A. Feldhūna tulk). Mēdeja, iznīcinot savu nākotni, var iznīcināt arī Jāsona nākotni. Protams, būtiski ir arī tas, ka mēs izgriezām Aigeju, un tas, ka Mēdeja neaizbrauc nekādos zelta ratos. Ne jau tāpēc, ka mēs nevarētu to atrisināt, bet mēs gribējām, lai tas paaugstinājums rada asociācijas ar muzeja postamentu un liek uztvert Mēdeju un Jāsonu, īpaši sākumā un beigās, kā skulptūras. Sperot šo soli, Mēdeja ir palikusi par akmens tēlu. Tas, ka nav Aigeja, nozīmē, ka Mēdejai nav izejas un viņa to arī nemeklē, jo viņai jāpaliek uz šī postamenta. Tas laiks, ko Mēdeja tur pavada, ir mūžība, un visu laiku atkal un atkal šī plate griežas, stāsts atkārtojas.

Runājot par Eiripīda tekstu, sengrieķu tradīcijām un konkrētās izrādes piedāvājumu, būtu pēdējais laiks iesaistīties publikai. Kāda būtiska atšķirība starp bērnu nogalināšanu ir Eiripīda tekstā un izrādē?

Atbilde no auditorijas: Eiripīda tekstā tas notiek aizkulisēs.

Tad jautājums Gunai – kā jūs nonācāt pie šāda, manuprāt, efektīga risinājuma bērnu nogalināšanas ainā?

Es gribu cerēt, ka atšķirībā no Maskavas izrādes, kur darbība notiek rokas stiepiena attālumā no publikas un kur šī aina tiešām var likties šaušalīga, Rīgā šis attālums sniedz skatītājiem lielāku drošību. Atbilde ir pavisam vienkārša – pirmkārt, es nekur no tā postamenta nevaru aiziet, tas bija mūsu uzstādījums. Turklāt, ja mēs izgriežam šos monologus par šaubām, kā arī Skolotāja un Aukles tekstus...

Un sieviešu Kori un Kora vadītāju.

Sieviešu kori, kur dziedāja vīrieši?

Nu jā, ir šausmīgi grūti saprast, kā tas īsti ir bijis. Interesanti, ka viņiem bija jāvalkā maskas, bet neviena autentiska maska nav saglabājusies. Kaut kādi masku attēli ir vēlākās romiešu freskās un mozaīkās, tāpat ir arī terakotas veidojumi, bet arī tie ir vēlāku laiku. Attēli ir arī uz vāzēm, un es speciāli papētīju vāzes, kuras it kā attēlo traģēdiju iestudējumu momentus un aktierus maskās, bet tie zīmējumi ir tik nosacīti, ka grūti pateikt atšķirību starp cilvēku maskā un bez tās. Īsti saprast, kāda tā maska ir bijusi un kādas ir bijušas tās funkcijas, ir grūti. Ir dažādas versijas, un viena no tām ir, ka maskas bijušas līdzīgas ķiverēm un darbojušās kā rezonatori, veidojot arī balsi. Par komēdijas maskām ir lielāks priekšstats, jo tās ir deformētas un var redzēt, ka aktierim ir maska, bet par traģēdijas maskām ir tiešām ļoti vājš priekšstats. Nevienam neienāca prātā, ka sieviete varētu būt uz skatuves.

Par noīsinātajiem Skolotāja un Aukles tēliem es gribēju teikt, ka attiecīgi neviens nevar pastāstīt par to, kas notiek aizkulisēs, un mums viss bija jānes priekšā.

Jautājums no auditorijas: Raidījumā „100 g kultūras” jūs teicāt – cerat, ka tas, ka skatītājiem ir iespēja uzlūkot šo mītu atsvešināti, padarīs skatīšanos vieglāku. Vai jums liekas, ka cilvēki tiešām šo izrādi skatās atsvešināti?

Tas ir jājautā skatītājiem. Es zinu, ka ir lielās zāles un mazās zāles specifika. Maskavā mēs spēlējām mazajā zālē, un es neesmu pārliecināta, vai mūsdienu skatītājs var atļauties kaut ko tik intensīvu un šaušalīgu. Lielajā zālē var izvēlēties – tie, kas grib „dabūt pa galvu”, var sēsties priekšā, bet tie, kas grib „skatīties bildes” un uzzināt stāstu, var sēdēt aiz desmitās rindas, kur ir brīnišķīgs platekrāns, skaistas gaismas.

Pirms izrādes sākuma jūs sēžat uz satuves un jūtat, kā publika ienāk. Vai ir atšķirības starp Maskavas publiku un Rīgas skatītājiem? Un kā ir ar distanci – kāds jums no skatuves šķiet skatītājs, un kā jūs viņu šajās norisēs iekomponējat?

Es savu mūžu neko sliktu neteikšu par savu skatītāju. Īstenībā esmu pārsteigta par to, ka skatītājs ir tik gatavs skatīties šo stāstu. Protams, ir visādi smieklīgi atgadījumi. Maskavā bija izrāde, kur sieva saka vīram: „Nē, nu tieši tā kā tu! Tieši tā kā tu!”, savukārt vīrs atbild, ka viss, viņš tagad iešot dzert. (Visi smejas.) Latvijā bija brīnišķīgs komentārs, kad sieviete teica: „Ko viņa tur skrien pakaļ? Lai tak viņš iet, kur iedams! Vai tad lepnuma nemaz nav?! Bērnu te vēl žņaudz! Konkurenti mušī nost!” Katrs skatās savas pieredzes prizmā. Tas pats bija ar Spīdolu. Es jutu, ka liela daļa publikas ļoti labi saprot, par ko es runāju. Es domāju, ka ar publiku viss ir vislabākajā kārtībā. Vislabākā atskaite, protams, ir klusums zālē. Var būt veiksmīgāka vai neveiksmīgāka izrāde, bet tad, kad tiek nogalināti bērni, zālē parasti iestājas tāds klusums, ka arī Krievu teātra darbinieki saka – nekad tāds klusums tur nav piedzīvots. Tas nozīmē, ka kaut kāda skatītāja robeža ir pārkāpta.

Jautājums no auditorijas: Izrādē liela nozīme ir ķermeņa valodai. Kā notika darbs ar Eiripīda tekstu? Kā jūs piemeklējāt neverbālos līdzekļus, lai to izteiktu?

Vladam [Vladislavam Nastavševam – red.] jau vispār ir raksturīgi, ka viņš ļoti izmanto aktieru fiziskās iespējas un pārbauda viņu robežas, bet tajā brīdī, kad mēs apstājāmies pie šiem diviem krēsliem, bija pilnīgi skaidrs... Skatītājs jau nezina, bet ir milzīgs izaicinājums spēlēt lielāko daļu izrādes profilā – jūs neredzat manu seju, turklāt liela daļa skatītāju vispār sēž man aiz muguras. Piemēram, Kirils Serebreņņikovs [režisors, kura vadītajā “Gogoļa centrā” Maskavā Vladislavs Nastavševs un Guna Zariņa 2013. gadā pirmo reizi iestudē “Mēdeju” – red.] neticēja, ka tas ir iespējams. Mēs viņam parādījām iestudēto pāris dienas pirms pirmizrādes, un viņš teica, ka tas viss ir pilnīgi garām, neglābjams gadījums, bet mums pa divām dienām jāuztaisa izrāde. Tas bija diezgan, diezgan traki. Vienā brīdī bija skaidrs, ka ir jāmeklē iespējas griezties uz zāli, lai šī enerģija tomēr pārplūstu. Šis ir stāsts par Mēdeju, un es to vadu, skatītājs seko man. Attiecīgi bija pilnīgi skaidrs, ka pie šī minimālisma jebkura mazākā kustība ir jēgu nesoša un ka tie ir mūsu vienīgie ieroči. Mēs diezgan mērķtiecīgi meklējām, ko vēl varam izdarīt ar diviem krēsliem. Pieļauju, ka dažas lietas nevar nolasīt, piemēram, to, ka es esmu profilā līdz brīdim, kad pieņemu kaut kādus lēmumus – tajā brīdī es izrauju krēslu no tā vietas un pagriežu pret mūžību, attiecīgi izraujot sevi no upura lomas. Tāpēc ir interesants tevis teiktais, ka iemesls, kāpēc mēs šodien runājam par Mēdeju, ir tas, ka viņa izkāpj no tās “virtuves”, savas upura lomas un vienkārši salauž visu. Viņa ir tā, kas noteiks turpmāko notikumu gaitu, neraugoties uz to, ka ir iesaistīti kaut kādi cari, laicīgā vara, jūtas pret Jāsonu un tā tālāk.

Runājot par fizisko izpausmju meklējumiem – vai nācās arī kaut ko atmest? Kāds bija šis meklējumu ceļš?

Meklējumu ceļš bija... Labāk neatcerēties. Bija skaidrs, ka jāmeklē pilnīgi jauns gājiens. Iespējams, tas izskatās pēc kaut kā jau redzēta, bet mums līdz tam bija jānonāk vieniem pašiem un bez garantijām, ka tas varētu nostrādāt. Bija skaidrs, ka ir jābūt kaut kādai pārcilvēcībai, jaudai un ka mūsu ierastie ieroči tur nestrādā. Teikšu godīgi – man nebija vienkārši atteikties no saviem drošajiem aktiermeistarības līdzekļiem. Es to ļoti gribēju, bet darīt kaut ko pilnīgi jaunu bija ļoti bailīgi. Pēkšņi runāt tādā nopietnībā... Tagad jau ir pagājis kāds laiks, un varbūt mēs pasteidzāmies mazliet pa priekšu laikam... Starp citu, arī Eiripīda dzīves laikā ir bijuši kari un tā trauksmes sajūta gaisā. Kad mēs taisījām izrādi, tā nebija, bet šobrīd ir sajūta, ka tieši tādā nopietnībā un nežēlībā ir jārunā.

Eiripīda tekstā Mēdeja uzsver, ka ir bēgle, turklāt dubultsvešiniece – sieviete un vēl iebraucēja no Kolhīdas. Viņai nav ne tēvzemes, ne māju.

Arī tekstā viņa saka Korintas sievietēm: jums vēl ir labi, bet man... Jo, figurāli izsakoties, viņa ne jau ar zeltu, bet ar asinīm ir nopirkusi Jāsonu, un ar asinīm viņa to visu arī nomazgā.

Jautājums no auditorijas: Vai ir kāda principiāla atšķirība, neskaitot skatuves lielumu, starp Maskavas un Rīgas izrādēm? Jautāju, jo esmu dzirdējusi runas, ka Maskavas izrāde bijusi emocionāli iedarbīgāka.

Iespējams, jo mazā zāle vienmēr būs iedarbīgāka. Tā ir principiāla atšķirība – lielā zāle un mazā zāle. Domāju, ka uz aci izrādes neatšķiras. Tās atšķiras iekšēji, jo mēs paši esam paaugušies un daudz vairāk saprotam, ko darām.

Varbūt tas ir saistīts ar to, ka lielajā zālē var apsēsties tālāk un skatīties izrādi kā „bildi”. Mazajā zālē nevar distancēties, un tas vilnis tevi vienkārši piespiež pie sienas.

Es īsti nesaprotu, kā šī izrāde varētu emocionāli iedarboties. Emocionāli nozīmē, ka mēs jūtam līdzi kādam no varoņiem. Mēdejai mēs nevaram just līdzi, jo tas ir kaut kas tāds... Jā, es īsti nevaru par to spriest, jo gan Rīgā, gan Maskavā esmu satikusi cilvēkus, kas pēc izrādes kādu laiciņu kratās un sakās esam emocionāli izsisti no līdzsvara.

Jautājums no auditorijas: Vai jūs pati jūtat līdzi Mēdejai?

(Ilgi domā.) Es šaubos. Tas nav labs izejas punkts – just viņai līdzi. Ar to arī traģēdija atšķiras no drāmas un melodrāmas – tā jau sākas kā pilnīgs izmisums. Man ir pavisam nedaudzi brīži izrādē, kuros es varu atļauties justies kā upuris vai just līdzi. Mēdeja atšķiras no daudzām citām sievietēm ar to, ka viņa pieņem lēmumu neatļaut liktenim šādi ar sevi izrīkoties.

Piebilde no auditorijas: Bet šāda tipa lēmumus viņa ir pieņēmusi jau no paša stāsta sākuma, nokaujot brāli jeb savas asinis. Brālis, protams, gan ir tālāks par dēlu.

No sengrieķu viedokļa brālis ir daudz tuvāks, jo tās ir tieši tās pašas asinis. Bērnos ir tikai puse no tavām asinīm.

Piebilde no auditorijas: Sieviete diez vai tā teiktu.

Nu jā, mēs jau no antīkās pasaules dzirdam tikai vīriešu balsis. Sievietes balsi mēs dzirdam tikai tik daudz, cik Sapfo gadījumā, un tā ir vēl tikai pirmslaulību balss. Precētas sievietes balsi mēs absolūti nedzirdam.

Ja skatāmies psiholoģiskā plāksnē, iedomājieties, cik ļoti Mēdejai Jāsons bija vajadzīgs kā līdzvērtīgs partneris, cīņu biedrs, kura dēļ viņa pat spēja ziedot dzimteni.

Te notiek lūzums kultūras vēsturē, jo tiek aplūkota un problematizēta sieviete, parādās bērni. Tradicionālajā mītā Mēdeja bērnus nenogalina, to izdara satrakojušies korintieši, un Mēdeja finālā dodas projām sākt jaunu dzīvi. Kaut kāds loks ir noslēgts, viņa visu aizzīmogo, pārvelk krustu un sāk jaunu dzīvi. Eiripīda variantā viņa arī aizbrauc pie Aigeja, bet šo lugu mūsdienās iestudē, jo tajā jau ir iekodēta nākotnes neiespējamība, kam par iemeslu ir tas, ka Mēdeja pati ir nogalinājusi bērnus. Tas, ka parādās bērns un ka viņam ir teksts, ir diezgan fenomenāls pagrieziens kultūras un traģēdijas vēsturē. Izrādē bērni pat ir visu laiku dzirdami, viņi dzied. Man sākumā likās, ka tas ir ieraksts, bet pēc tam noskaidroju, ka nav. Viņi visu laiku ir reāli, fiziski klātesoši, bet, ja mēs skatāmies antīkajā retrospektīvā, bērnam nekādas īstas nozīmes nav. Bērns faktiski nav nekas, tāds tēva piederums. Sievietei nekas nav sakāms attiecībā uz izvēlēm par bērnu. Tās varbūt ir lietas, kas mūsdienās vairs nav saprotamas, bet šīs inovācijas, ko ienes Eiripīds, padara šo stāstu derīgu arī 21. gadsimtam.

Jautājums no auditorijas: Vai jums, tēlojot Mēdeju, ir nepieciešams saprast, kāpēc viņa tā rīkojas? Vai jums ir svarīgi viņu attaisnot?

Man šajā sakarā ir ļoti dažādas sajūtas. Piefiksēju, cik grūti man bija spēlēt sākumā, kad sapratu, ka tomēr nekādi nevaru atteikties no savas kristīgās būtības – „noslepkavot ir slikti”, „man kauns” un tamlīdzīgi. Tad es to nokušināju, un ar laiku tā lieta aizgāja. (Visi smejas.) Bet Eiripīds viņu attaisno, Eiripīds ir viņas pusē. Viņš nav Jāsona – jaunā, modernā cilvēka, kurš meklē izdevīgumu, – pusē. Eiripīds ir šīs nekonsekventās, draņķīgās sievietes pusē. Manās acīs Mēdeju attaisno tas, ka viņai ļoti, ļoti sāp. Iespējams, ka šis skaidrojums ir par sīku un psiholoģisku, bet, lai es vispār varētu šo stāstu sākt stāstīt, apzinājos, ka tā ir nepanesama netaisnība, nepanesamas sāpes.

To nepanesamību rada arī tas, ka Jāsons būtībā ir sīks iznirelis. Lugā tomēr viss ir ļoti centrēts uz Mēdeju un vīrieši parādās gandrīz vienādi.

Piebilde no auditorijas: Visi vīrieši nāk pie viņas.

Jā, vīrieši nāk pie Mēdejas, nevis otrādi. Viņa ir kļuvusi par asi, ap kuru viss grozās un no kuras viss ir atkarīgs. Eiripīda lugā, no vienas puses, Jāsons runā it kā ļoti klasiskus tekstus par slavu, jo viņiem, atšķirībā no kristietības, nebija koncepta par mūžīgo dzīvi pēc nāves. Vienīgais, ko varēja iegūt un atstāt mantojumā, ir slava un tavs vārds. Slava bija vienīgais, kā vērts ir dzīvot, un arī visi Homēra varoņi tiecas pēc slavas. Tur nav tādu ētisko kategoriju „labs” un „slikts”, ir tikai slava. Jāsons it kā arī turpina šo varoņu rindu, bet tajā pašā laikā viņš ir pilnīgs deģenerāts. Viņš saka: „Ko palīdz tas, ja mantnīcā / Man spožais zelts / Vai skaistāk dziedu es par pašu Orfeju, / Ja manu dzīvi slava nevar vainagot.” Viņš iedomājās, ka ar Mēdeju viņam nekāda slava nespīd, jo Mēdeja ir svešiniece...

Spīdēja, bet tur nekas nesanāca.

Jā, nesanāca, bet viņš pats pie tā ir vainīgs, jo Mēdeja ir tā, kas visu laiku strādā viņa vietā – gan iegūstot aunādu, gan cīnoties Iolkā par troni. Kas Jāsons par varoni? Viņš pats neizdara neko, atrodot tam arī brīnišķīgu attaisnojumu, ka ne jau Mēdeja šos darbus ir veikusi, bet gan Afrodīte un Erots.

Viena doma, kas man prātā no Silvijas Radzobes lekcijām, – ja šajās jaunajās attiecībās Jāsonu tiešām būtu vadījusi kaisle, Mēdeja vēl varētu to saprast, bet viņa nespēj pieņemt to, ka šī nodevība notiek izdevīguma dēļ. Kad tu ieminējies, ka visi vīrieši lugā ir vienādi, es iedomājos par vēl vienu motīvu bērnu slepkavībai – šie puikas ir mazi jāsoni. Viņi ir apģērbti tieši tāpat kā Jāsons, un viņiem ir identiskas frizūras. Kad viņi parādās uz Jāsona pleciem, rodas iespaids par trīsgalvu pūķi, kurš Mēdeju apēdīs jebkurā gadījumā. Tie nav radniecīgi Mēdejai, tie ir vīrieši, un viņa iznīcina šo vīrišķo pretspēku. Tekstā parādās tas, ka Mēdejai ir smalkāki raduraksti nekā Jāsonam un ka viņā rit dievu asinis. Kādā brīdī Mēdeja saka par Jāsonu – „последний из людей” (“pēdējais no cilvēkiem”). Tātad viņš ir cilvēks un turklāt pēdējais no cilvēkiem. Savus dēlus viņa arī iznīcina kā cilvēkus, jo viņos nav šī dievišķā nesēja. Tas ir naids pret cilvēku „parasto”, kurš ir tik zemisks un nodevīgs.

Es atradu lugā to jauko vietiņu, kur Jāsons attaisnojas. Tas notiek ļoti lietišķi un racionāli, un skaidrs, ka tur nekādas kaisles nav, bet viņš ir apguvis oratora mākslu un runā skaisti. Kora vadītāja klausās, klausās un saka: „Jā, tu, Jāson, esi nepārspējams runātājs”, jo viņa novērtē Jāsona runātāja prasmi. Tomēr gan viņa, gan koris atrodas Mēdejas pusē un pārstāv tradicionālas vērtības – zvērestu un uzticību ģimenei, tāpēc Kora vadītāja saka: „Man tomēr jāiebilst, tik ļaunā neņem to, / Nav pareizi, ka savu sievu atstāj.” Visas Jāsona runas ir tukšas, veltīgas, visur ir slavas godkāre, nokļūšana uz glancēta žurnāla vāka.

Viņš sanāk tāds varonis-neveiksminieks.

Viņš ir absolūts neveiksminieks. Pat ne neveiksminieks, bet deģenerāts.

Piebilde no auditorijas: Viņš nevar būt pilnīgs deģenerāts, citādi Mēdeja viņu neiemīlētu.

Tā ir tā Mēdejas lielā traģēdija. Kā 20. gadsimtā teica Fransuāza Sagāna: „Un tad atnāk viens lops, un tu viņā iemīlies.”

Es arī tam nepiekrītu. Es domāju, ka viņš ir cilvēks, kas vienkārši grib iet tālāk, viņš ļoti grib būt varonis. Smieklīgi, bet mans iestudējuma partneris Miša Troiņiks, kurš šo lomu spēlē, visu laiku runāja, ka Jāsonam vajag panākumus, bruņas, zobenu, ka viņš grib būt īsts varonis! Tā ir tāda vajadzība.

Protams, Jāsons grib būt varonis un tikt valdnieku ģimenē, bet visi viņa mēģinājumi atgriezties pie varas cieš sakāvi. Iolkā viņu piekrāpj – apsola, ka tad, ja viņš atvedīs aunādu, viņš dabūs troni atpakaļ, bet tā nenotiek. Visur viņu vajā neveiksmes, nekas viņam neiznāk.

Piebilde no auditorijas: Varbūt tas ir tāpēc, ka atšķiras veidi, kādos Mēdeja un Jāsons iet uz mērķi. Mēdeja to dara caur kaislību, riskējot ar visu, savukārt Jāsonam nav šīs spējas. Ja viņš būtu pilnīgs deģenerāts, viņi nenoturētos kopā ilgāk par gadu, diviem, bet viņi nodzīvo kopā krietni ilgu laiku. Mēdeja un Jāsons uz mērķi iet katrs pa savu ceļu, un brīdī, kad viņi ir pārāk tālu viens no otra, traģēdija kulminē.

Runājot par grieķu traģēdiju kopumā, paradoksāli, ka spēcīgākie tēli tajās ir sievietes – Antigone, Faidra, Klitaimnestra, Elektra. Vesela rinda, kur pārstāvētas visas sievietes sociālās lomas – meita, māte, māsa, sieva, līgava. Protams, šajās traģēdijās mēs ieraugam sieviešu kaislības, psiholoģizāciju, bet tās visas ir vīriešu traģēdijas. Sievietēm ir kaut kas jādara un jāizvēlas tāpēc, ka tajā situācijā nav vīriešu, kuri varētu pieņemt adekvātus lēmumus un rīkoties. Sieviete parāda, ka starp tradīciju un reālo situāciju pastāv kaut kāda neatbilstība. Lielākoties sievietes arī aiziet bojā, jo nespēj šo pasauli noturēt. Sengrieķu autoriem ir pārliecība, ka pasaule tomēr ir jānotur vīrietim, bet sievietēm ir sava vieta.

Vai nav tā, ka sieviete ir vajadzīga, lai sāktos traģēdija? Viņa ir nekontrolējama, nepakļaujas noteikumiem.

Tieši tā! Antīkajā pasaulē ir bezgala daudz atziņu par to, cik sieviete ir biedējoša, cik ļoti pakļauta kaislībām. Aristotelis raksta, ka sieviete ir tāds neizveidojies vīrietis.

Jautājums no auditorijas: Man tāds drusku banāls jautājums – esmu lasījusi „Mēdeju”, zinu, kas tur notiek, kāpēc man būtu jāskatās šis iestudējums?

Man gribētos domāt, ka šī izrāde ir mazs solis šābrīža teātra meklējumos. Ko mēs gribējām ar to teikt? Mēs gribējām uztaisīt izrādi par pārcilvēku. Īstenībā to pašu, ko saka Spīdola. Viņas sanāk gandrīz vai māsas, lai arī viena ir absolūti destruktīva. Jā, izrāde ir par pārcilvēku un to, ka ir cilvēki, kas nedzīvo pēc noteikumiem, un ir cilvēki, kuriem ir jādzīvo bez noteikumiem, jo citādi cilvēce apstāsies, vēsture apstāsies, viss apstāsies.

Jā, Spīdola un Mēdeja man absolūti liekas kā māsas no vienas mītu pasaules olšūnas. Pumpurs jau Spīdolu izceļ no pasakām, kur viņa ir ragana, bet viņas destruktivitāti ir iespējams pārvērst, jo tā ir pavisam cita estētiskā sistēma un sociālā pieredze, kur sievietei tiek deleģēts arī kaut kas konstruktīvs. Tas ir arī sieviešu emancipācijas jautājums.

Starp citu, Spīdola jau arī rīkojās mīlestības vārdā. Ja nebūtu mīlestības, viņa nekad nepārkāptu sev. Tas ir motīvs, kāpēc salūzt viņas liktenis – Lāčplēša dēļ.

Nu ja, kaislība paliek tā pati, bet 19. un 20. gadsimtā tā iegūst pozitīvu vektoru.

Jautājums no auditorijas: Cik viegli jums un pārējiem aktieriem un režisoram bija uzķert Eiripīda teksta galveno ideju un pārnest uz skatuves? Vai arī tā vairāk ir jūsu interpretācija?

Viegli nebija nekas, viss bija grūti. Sākot iestudēt, mēs, protams, bijām iztēlojušies kaut ko pilnīgi citu. Mums bija ideja taisīt izrādi par citplanētieti. Par to, ka Mēdeja ir citplanētiete, kas nonākusi šajā pasaulē un ir šausmās par to, kāds ir cilvēks. Mums baigi gribējās spēlēties ar to viņas infernālo, necilvēcīgo spēku, bet sapratām, ka teksts ir tik jaudīgs, ka nevaram to apkarināt ar skrančiem, ka mums tas jāatstāj tīrā veidā. Pats Aņinska tulkojums ir skaists, tāpat arī Brodska tulkotie fragmenti, un mēs sapratām, ka mums ir ne jau gluži jāapkalpo tas teksts, bet mēs nedrīkstam tam traucēt. Tāpēc, kad izrādi laida ārā, man bija skumji, jo šķita, ka mēs neesam izdarījuši iecerēto, bet tad es sapratu, ka, paldies Dievam, mēs to neesam izdarījuši un neesam sapurgājuši pašu materiālu. Mēs esam godīgi šo tekstu nesuši. Ko tik mēs negribējām darīt! Pieslēgt pie elektrības, taisīt zibeņus, pērkonus un ko tik vēl ne. Daži efekti no sākotnēji iecerētā gan ir palikuši.

Tas sasaucas ar antīko teātri, kur arī mīlēja dažādus efektus. Runājot par Eiripīda tekstu, tas ir liels šīs izrādes pluss. Tas, protams, ir īsināts, un struktūra ir mainīta, bet teksts tiek ļoti izjusts. Izrāde ir ļoti moderna un bez runātā teksta tajā ir vēl daudz kas cits, bet tajā pašā laikā tekstam ir ļoti būtiska vieta. Tas ir kā enkurs.

Kādu JRT viesizrāžu laikā es nonācu Atēnās, stāvēju amfiteātrī un nevarēju saprast: kas te notika? Man pat neinteresē, ko aktieri darīja uz laukuma, jo pieļauju, ka mūsdienās tas varētu nelikties nekas pārāk valdzinošs, bet es domāju par to, ko juta skatītāji. Kāda bija tā iedarbība? Mēs zinām – katarse, līdzjūtība, bailes un tā tālāk, bet pēc kā viņi uz turieni gāja? Kleitas atrādīt? Tur ir šausmīgi daudz skatītāju vietu – kā tā iedarbība atnāca līdz pēdējai rindai? Vai tā bija emocionāla izrāde? Tāpēc arī, iestudējot „Mēdeju”, visu laiku gribējās saprast, kāda ir tā iedarbība, kā mēs varam to skatītāju... Lai tas ir kaut kas anormāls, kaut kas tāds, pie kā mēs neesam pieraduši.

Protams, visi pētījumi par antīko teātri ir ļoti, ļoti spekulatīvi, un to rekonstruēt nav īsti iespējams. Tagad mēs antīkos tekstus izdodam grāmatās un lasām, bet tajā laikā tas darbojās līdzīgi kā mūsdienu teātrī – tekstu nelasīja, bet gan rakstīja iestudēšanai. Publika ar to neiepazinās caur lasīšanu, tas nāca tikai vairākus gadsimtus vēlāk, kad vairs izrādes neiestudēja. Antīkā teātra pastāvēšanā un norietā tomēr liela loma bija arī reliģiskajām un kulta praksēm, un daudzi pētnieki uzskata, ka tām bija noteicošā loma. Man atmiņā uzausa kāda epizode no manas kādreizējās pasniedzējas un vēlāk arī kolēģes Ināras Ķemeres stāstījuma. Mums ir priekšstats par „balto Grieķiju” ar baltām celtnēm, baltiem tērpiem, bet tā visa ir falsifikācija, jo ikdienā grieķi staigāja diezgan raibi tērpušies un viņu tempļi arī bija krāsoti, bet uz teātra izrādēm viņi esot gājuši baltos tērpos, un izplatīts balināšanas līdzeklis esot bijis urīns. Ināra Ķemere teica: „Iedomājieties, kāds tur bija aromāts!” Tās ir detaļas, bet skaidrs, ka grieķiem tā nebija ikdienišķa pieredze – nebija ne repertuāra teātru, ne trupu teātru, un teātris tika rādīts pāris reizes gadā reliģisko svētku laikā.

Jautājums no auditorijas: Vai darbs ar Platona „Dzīrēm” [JRT iestudējumā “Mielasts” (2015) Ulda Tīrona režijā – red.] kaut kā izmainīja piegājienu, strādājot ar „Mēdeju”?

Tie ir divi dažādi stāsti, lai arī Platons laikam bija sazinājies ar Eiripīdu un devis viņam padomus, ko Eiripīds ievērojis. Bet, nē, Platons neietekmēja darbu pie „Mēdejas”.

Tā ir interesanta replika, jo Platons vairākkārt bijis horēgs jeb tas, kurš finansē teātra izrādes un kurš arī dalās ar dramaturgu uzvarā. Horēgi arī organizēja izrādes, bija tādi kā producenti mūsdienu izpratnē, savukārt režisori bija paši autori.

Jautājums no auditorijas: Jūs teicāt, ka esat „Mēdejas” izrādes teksta autore, kas nozīmē to, ka jūs ne tikai veidojat Mēdejas lomu kā aktrise, bet līdzradāt arī izrādes koncepciju. Vai izrādēs, kur ir tik spēcīgas sieviešu lomas, ir iespējams citādāk? Piemēram, kā bija ar Spīdolu – cik daudz tur bija jūsu interpretācijas, un cik režisora ieceres?

Tas atkarīgs no režisora un sadarbības formāta. Katrs režisors ir citādāks, un mēs atšķirīgi dalām atbildību. Nacionālajā teātrī tika izsniegts jau gatavs eksemplārs, bet vienalga daudz kas tika pielikts un noņemts mēģinājumu procesā.

Tomēr abu izrāžu un tekstu struktūra ir atšķirīga, Spīdola, atšķirībā no Mēdejas, neatrodas visu laiku uz skatuves.

Skaidrs, ka es varu uzņemties atbildību tikai par Spīdolas līniju, bet arī „Uguns un nakts” mēģinājumos gāja ļoti kaislīgi.

Sarunas ierakstu publicēšanai sagatavoja Anna Andersone