Pāriet uz galveno saturu Pāriet uz kājeni
  • Recenzijas
  • Viedokļi
  • Par Teātri
  • Jaunumi
  • Rakstu Arhīvs
  • Recenzijas
  • Viedokļi
  • Par Teātri
  • Jaunumi
  • Rakstu Arhīvs

Viedokļi

Publicitātes foto – Anete Vaivode

16. novembris 2026 / 0 komentāri
Marta Liepiņa

JVLMA MSP “Muzikoloģija” specializācijas “Vēsturiskā muzikoloģija” studente

Lība Biteniece

RTU Liepāja Kultūras vadības BSP studente

Marta Paula Pauliņa

JVLMA MSP “Muzikoloģija” specializācijas “Vēsturiskā muzikoloģija” studente

Drāma bez robežām

Piezīmes par Baltijas Drāmas forumu 2026

 No 2026. gada 5. līdz 7. novembrim Rīgā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un Latvijas Kultūras akadēmijā, sadarbībā ar LKA konferenci “Kultūras Krustpunkti” notika Baltijas Drāmas foruma starptautiskā zinātniskā konference Liminal Practices in Contemporary Academia: Between Artistic Research and Research in the Arts (“Robežprakses mūsdienu pētniecības vidē: māksliniecisko un akadēmisko pētījumu krustpunkti”). Konferences dalībnieki analizēja mainīgās attiecības starp akadēmisko pētniecību mākslā un māksliniecisko pētniecību un diskutēja par to, kā mūsdienu kultūras konteksti izaicina, paplašina un pārveido līdzšinējos priekšstatus par pētniecību un zināšanām skatuves mākslā. Konferences ietvaros norisinājās arī dramaturgu diskusija “No time for drama”, pētot laikmetīgās dramaturģijas tapšanas un realizācijas trajektorijas un problemātiku. Ar saviem novērojumiem par konferences galvenajām atziņām īpaši KrodersLV dalās Baltijas Drāmas foruma brīvprātīgās Marta Liepiņa (JVLMA), Lība Biteniece (RTU Liepājas akadēmija), Marta Paula Pauliņa (JVLMA).

Skats no BDF konferences “Liminal Practices in Contemporary Academia: Between Artistic Research and Research in the Arts”. Muzikoloģes Jeļenas Novakas (Jelena Novak) paneļreferāts “Becoming Elastic: Curating Knowledge in and beyond the ‘Academic Garden’” // Foto – Anete Vaivode

Marta Liepiņa: Teātra svārstīgā daba, kas trenē ķert netveramo

5. novembrī konferencē Liminal Practices in Contemporary Academia: Between Artistic Research and Research in the Arts (“Robežprakses mūsdienu pētniecības vidē: māksliniecisko un akadēmisko pētījumu krustpunkti”), kas šajā dienā norisinājās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, pulcējās teātra mākslas mīļotāji un par tā pētniecību domājošie ļaudis. Sagaidot viesus kā brīvprātīgajai organizatoru palīdzei, man bija iespēja sasveicināties ar katru dalībnieku un entuziastu, kurš bija ieinteresējies par todien akadēmijā notiekošo. Ļoti raita atklāšana un nepiespiesta atmosfēra, un tas lika justies itin omulīgi. Konferences ietvaros Mūzikas akadēmijā bija iespēja noklausīties divu pētnieču uzstāšanos – Portugāli pārstāvošās muzikoloģes un kopumā daudzu jomu darbones Jeļenas Novakas (Jelena Novak) paneļreferātu Becoming Elastic: Curating Knowledge in and beyond the ‘Academic Garden’ jeb domu pavedienu par zināšanu kūrēšanu pētniecības procesā, par to, kā zināšanas iegūst jaunu veidolu. Novaka runāja par robežām, kad viena akadēmiskās pētniecības vide var pārplūst citā, kūrējot aizvien jaunas zināšanas, un pētniece to drosmīgi rādīja caur laikmetīgās operas piemēru. Turklāt ļoti dzīvīgs un košs Novakas viesošanās laikā bija viņas ārējais tēls – pievilcīgi cienīgs, lai gan nepierasti zaļi ekstraverts.

Pēc gardas kafijas un pirmajām iepazīšanās sarunām pienāca laiks Dr. Phil. Inetas Kivles referātam. Kuru brīdi dēvēt par izrādes sākumu? Izrādās, to nemaz tik viegli noķert nevar. Ineta Kivle iesaka atrast vidusmirkli starp “vairs ne” un “vēl ne”. Robeža, kuru it kā sajust un vienlaikus palaist garām, aci nepamirkšķinot. Teātris – gaistoša māksla. Abi priekšlasījumi pievēršas nepastāvībai kā pētījuma objektam, jo mākslas kā elastības simbolam arī nestabilitāte un nemitīga transformēšanās – gan laika izjūtas, gan formas ziņā – nāk komplektā. Ticu, ka arī pārējās dienas aktivitātes rosināja aizdomāties, bet kā tipisku mūzikas cilvēku mani sauca citi darbi.

6. novembris “Zirgu pastā” – pavisam atšķirīga noskaņa. Karamazovu zāles melnīgsnējais noformējums rada izolētības sajūtu, kura piektdien ļāva iedzīvoties māksliniecisko patiesību meklējumos. Pētnieces Lju Veņas (Lyu Wen) ķermeņa kustību veiktais iztirzājums un to loma aktiera telpas un pasaules vispār apjausmā. Piekrītu, jo ķermenis ir spēcīgs pieredzes uzkrājējs. Tāds, kas nereti vada domāšanu.

Andželo Romanjoli (Angelo Romagnoli) – noturīgas lektora harismas piemērs. Itāļu aktiera uzstāšanās vēl filosofiskāk iedziļinājās teātra telpas nozīmē. Skaidrs – aktieris skatuvi aizpilda reizē kā cilvēks, kā tēls un kā puzles gabaliņš kopējā izrādes notikumu koncepcijā.

Spāņu laikmetīgās performatīvās mākslas pārstāvis Havjers Kārsels Idalgo-Sāvedra (Javier Cárcel Hidalgo-Saavedra) uzsvēra ideju par “zelta būri”. Mākslinieks savā zelta būrī – fokusēts vai ierobežots? Proti, katra mākslinieka identitāte ir viņa ieguvums un tajā pašā laikā bieži ierāmējums. Kur šajās izpausmēs ir vieta mākslinieciskajai pētniecībai, un kā to ievirzīt nemitīgas pārkonfigurējamības sliedēs?

Man pašai viens no emocionāli saistošākajiem tematiem konferencē bija Jenas Jangas (Yeaeun (Jena) Jang) aktualizētā ķermeniskā pašdziedināšanās laikmetīgajā mākslā. Māksla nav glābiņš visiem un vienmēr, taču tā var kalpot kā cilvēka vājo punktu indikators, no “aizskatuves” izvilinot arī bailes un pārdzīvojumus. Ceļš uz sevis iepazīšanu – kā jēga laikmetīgajām pūlēm.

Piektdienas paneļreferāts Viscous Traffic: Art, Theory, and Sweaty Concepts Under Institutional Demands simpātiskās itāļu skatuves mākslas teorētiķes Pjersandras di Mateo (Piersandra Di Matteo) lasījumā pavēra mūsdienu mākslinieka ikdienas divējādo dabu. Mākslinieks ir brīva, gaistoša un eksperimentējoša būtne, kas vienlaikus var būt tendēta uz skaidriem mērķu formulējumiem un skrupulozu regulāru birokrātisku atskaitīšanos. Mūsdienās jāspēlē abos spēles laukumos, citādi brīvībai nepietiks resursu.

Igauņu deju mākslas kritiķei Heili Einasto patīk zināšanas apspriest dialogā vai viegli aizplīvurotas sarunas formā, it īpaši ar saviem domājošajiem draugiem. Labi atsvaidzinoša referāta pasniegšanas forma ansamblī, no kuras neatpalika arī latvietes. Dialogs par mākslas kritikas daudzbalsību, kurš parādīja, ka Laumai Mellēnai-Bartkevičai un Zanei Radzobei ir, ar ko savstarpēji padalīties, uzlūkojot šo jomu. Jauka performance!

Savukārt, ja runājam par dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces vadīto diskusiju No Time for Drama (“Nav laika drāmai”), tad pārspriešanas rezultātā saasinājās intriģējoši jautājumi. Piemēram, kas notiek ar lugas būtību, ja to pārnes paviršā (piedošanu, radošā) tulkojumā? Kā justies dramaturgam? Cik daudz tulkošanas procesā drīkst atļauties? Un kam pieder izrādes tēla autorība? Dramaturgam, kurš to uzbūris iztēlē, vai aktierim, kurš to iemieso? Kurš no viņiem sniedz paģērošāku artavu? Arī diskusijas publikai bija, ko saausīties un izteikt, tādēļ diena noslēdzās uz saliedētas nots, kas reizē bija arī mana šīs konferences izskaņa. Teātris ir smadzenes trenējoša parādība, un šis treniņu grafiks bezgalīgi jāpapildina, lai kaut mazdrusciņ pietuvotos teātra izpratnes pilnībai!

Skats no Baltijas Drāmas foruma dramaturgu diskusijas “No Time for Drama” // Foto – Agnese Zeltiņa

Lība Biteniece: Ieklausīties, lai sadzirdētu

Dzestrā, taču saulainā piektdienas rītā devos uz LKA “Zirgu pastu”, kur notika Baltijas Drāmas foruma centrālais notikums – starptautiskā konference Liminal Practices in Contemporary Academia: Between Artistic Research and Research in the Arts (“Robežprakses mūsdienu pētniecības vidē: māksliniecisko un akadēmisko pētījumu krustpunkti”). Tā bija foruma un konferences otrā diena. Jau no rīta gaitenī virmoja satikšanās prieks un dzirdamas sarunu čalas. Plkst. 10:00 teātra zinātniece un kritiķe Zane Radzobe atklāja konferences trešo sesiju, kurā dažādu valstu pētnieki dalījās pārdomās par skatuves mākslas pētniecību un tās potenciālu radīt jaunas zināšanas.

Lju Veņa (Lyu Wen) stāstīja par savu daudzu gadu performanču pieredzi dažādās pasaules vietās un zināšanām, ko šī pieredze viņai devusi. Andželo Romanjoli (Angelo Romagnoli) iepazīstināja ar “Trīs telpām, ko izmanto aktieri”. Savukārt Havjers Kārsels Idalgo-Sāvedra (Javier Cárcel Hidalgo-Saavedra) prezentācijā Golden Cage (“Zelta būris”) pievērsās kustību modeļiem, kas atkārtojas improvizācijās, un paradoksam: vēlme neatkārtoties galu galā var radīt jaunu atkārtojuma modeli. Sesiju noslēdza Jena Janga (Yeaeun (Jena) Jang), kura dalījās pārdomās par laikmetīgās mākslas dziedinošo potenciālu gan audiovizuālās mākslas, gan kustības praksēs. Prezentācijā bija redzami arī viņas pašas darbi un performances.

Pēc kafijas pauzes bija laiks Baltijas Drāmas foruma paneļreferātam, ko vadīja performanču mākslas kuratore, dramaturģe un pētniece Pjersandra Di Mateo (Piersandra di Matteo). Viņa pēta balss un klausīšanās politiku, nedzirdīgo epistemoloģijas, laikmetīgo dramaturģiju un institucionālās prakses. Referāta Viscous Traffic: Art, Theory, and Sweaty Concepts under Institutional Demands (“Viskozā aprite: māksla, teorija un sviedrainie koncepti institucionālo prasību apstākļos”) centrā bija jautājums: kas notiek, kad mākslinieciskajai praksei jādefinē savas metodes un jāatskaitās par radītajām zināšanām? Balstoties pieredzē starptautiskajā mākslas un akadēmiskajā vidē, kā arī ilgstošajā sadarbībā ar Romeo Kasteluči (Romeo Castellucci), di Mateo pievērsās tam, kā institucionālās prasības ietekmē māksliniecisko brīvību, teorijas izmantošanu un jaunu zināšanu radīšanu. Šī nebija prezentācija, kurā klausītājam ļauties ierastajiem slaidiem, kas atbalsta runātāja sacīto. Di Mateo pārbaudīja mūsu spēju klausīties un noturēt uzmanību. Vispirms viņa īsi iepazīstināja ar sevi, tad apklusa un atskaņoja audioierakstu. Tajā sākumā bija dzirdamas ūdens skaņas, kas šķita gandrīz nomierinošas. Taču pamazām tajās varēja sadzirdēt arī viesuļvētras “Katrīna” nodarīto postu: māju un koku gāšanos, stiklu šķīšanu. Kamēr skanēja ieraksts, uz ekrāna parādījās īss tā apraksts.

Kad audio beidzās, ekrānā palika tikai viens vārds – TRANSCORPORALITY (“transķermeniskums”, kas apzīmē cilvēka ķermeņa nesaraujamo saikni ar apkārtējo vidi un materiālo pasauli) un di Mateo sāka lasīt referātu. Šajā mirklī sapratu, ka ierastās prezentācijas te nebūs. Bija jānoliek malā savas domas un jācenšas būt klātesošai tieši tam, kas notiek šajā brīdī. Sapratu, cik neierasti mūsdienās ir vienkārši klausīties bez vizuāliem palīglīdzekļiem, nenovēršot uzmanību, un “uzmanība” (attention), pēc Pjersandras Di Mateo sacītā, ir atslēgas vārds šajā prezentācijā.

Referāta laikā izskanēja vēl divi audioieraksti. Di Mateo pievērsās arī jautājumam, kā institūcijas varētu mainīties, lai pētniekiem būtu iespēja strādāt kvalitatīvāk. Viena no man palikušajām atziņām: mākslinieciskā prakse nav vientuļš darbs, ir jādalās, jāsadarbojas un jāstiprina tas, ko iespējams radīt kopā.

Pēc pusdienām sekoja prezentācijas par dialogiem, pētnieku darba praksēm un pieredzi. Sesiju vadīja Ramune Balevičūte (Ramunė Balevičiūtė). Pirmā uzstājās Heilija Einasto (Heili Einasto), piedāvājot neierastu prezentēšanas veidu: viņa aicināja brīvprātīgos kopā ar sevi lasīt tekstu. Pēc šī pieteikuma pat moderatore bija nesaprašanā un vēlreiz pārliecinājās, ka prezentācijas nosaukums tiešām ir What Happens to Research Knowledge When a Study Is Written as a Dialogue, a Narrative, or a Mystery? (“Kas notiek ar pētniecībā iegūtajām zināšanām, ja pētījums tiek izklāstīts dialoga, stāstījuma vai detektīvstāsta formā?”). Taču forma pati kļuva par prezentācijas daļu: klausītāji varēja ne tikai dzirdēt skaidrojumu par dialoga izmantošanu pētniecībā, bet arī to piedzīvot. Tika iepazīstināts ar tēmu un jēdzieniem, un uzklausīti jautājumi. Brīvprātīgie ar saviem lasījumiem šo pieeju padarīja īpaši dzīvu, viņiem pienākas atzinība par veiklību un drosmi.

Pēc tam Monika Klimaite-Dauniene (Monika Klimaitė-Daunienė) prezentēja sava četru gadu doktorantūras pētījuma pieredzi. Sesiju noslēdza publisks, draudzīgs dialogs starp latviešu kritiķēm un pētniecēm Laumu Mellēnu-Bartkeviču un Zani Radzobi. Viņas runāja par daudzbalsīgas jeb polifoniskas domāšanas grūtībām un priekšrocībām mākslas kritikā.

Pēc kafijas pauzes, ar pilnu vēderu “Vecrīgu”, “ieripoju” zālē uz dienas noslēdzošo diskusiju No Time for Drama (“Nav laika drāmai”). To vadīja dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, un sarunā piedalījās kolēģi no Baltijas valstīm, Somijas, Itālijas un Serbijas. Diskusijā skartie jautājumi bija gan praktiski, gan personiski: cik ātri pēc lugas uzrakstīšanas iespējams sākt darbu pie iestudējuma? Kā būtu, ja autors, režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs vienmēr būtu uz viena viļņa? Vai dramaturgam reizēm gribas izņemt savu vārdu no izrādes apraksta, ja uz skatuves vairs neatpazīst uzrakstīto? Sarunā izskanēja arī jautājumi par štata dramaturga un literārā asistenta ikdienu, laikmetīgās izrādes atkārtotu izrādīšanu, lugu tulkošanu un to, kā sasniegt plašāku auditoriju. Bija gan smiekli, gan pieredzes stāsti, gan klausītāju jautājumi.

Dienu noslēdzu Latvijas Nacionālajā teātrī, noskatoties izrādi “Atbalss Aija”. Te bija sastopami arī vairāki foruma dalībnieki un apmeklētāji; ārvalstu viesiem bija pieejami subtitri. Pēc pirmā cēliena daļa no viņiem zālē vairs neatgriezās. Man šī notikumiem bagātā diena noslēdzās ar izrādi, kurā klasiskās vērtības savijās ar laikmetīgām izteiksmes formām, un pēc dienas, kas prasīja tik daudz uzmanības un klausīšanās, tā bija piemērota noslēguma nots.

Skats no BDF konferences “Liminal Practices in Contemporary Academia: Between Artistic Research and Research in the Arts”. Performanču mākslas kuratores, dramaturģes un pētnieces Pjersandras Di Mateo referāts “Viscous Traffic: Art, Theory, and Sweaty Concepts under Institutional Demands” // Foto – Agnese Zeltiņa

Marta Paula Pauliņa: Kur beidzas māksla un sākas pētniecība?

Nedēļas nogalē Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā un LKA teātra mājā “Zirgu pasts” aizvadītās konferences dienas rosināja pārdomāt, cik dažādos veidos iespējams iegūt zināšanas un kur meklējama robeža starp māksliniecisko jaunradi un akadēmisko pētniecību.

Viens no spilgtākajiem konferences noslēdzošās dienas, 7. novembra, priekšlasījumiem bija Džuzepes Kristiana Di Stefano (Giuseppe Christian DiStefano) lekcija-performance, kurā pētnieks pievērsās Dantes Aligjēri “Dievišķās komēdijas” vēsturiski informētai izrunai. Viņa projekta Voce Dantis mērķis ir izpētīt, kā 14. gadsimta Florences izrunas īpatnības ietekmē mūsdienu izpildītāja artikulāciju, elpošanu un teksta ritmisko organizāciju. Īpaša uzmanība tika pievērsta izrunas atšķirībām, kas mūsdienu itāļu valodā vairs nav sastopamas tādā pašā veidā. Pētnieks sava priekšlasījuma beigās piedāvāja ārkārtīgi ekspresīvu Dantes lasījumu, kas ļāva pārliecināties, ka vēsturiskā fonoloģija nav tikai teorētisku likumsakarību kopums. Tā kļūst par fizisku pieredzi, kas ietekmē teksta interpretāciju. Manuprāt, šī pieeja būtu īpaši interesanti aplūkojama arī latviešu dramaturģijas vēsturē.

Savukārt Laumas Inovskas referāts par Latvijas brīvmākslinieku aktieru profesionālās darbības ilgtermiņa noturību prekaritātes jeb nestabilu darba un sociālās drošības apstākļos mani īpaši uzrunāja no pētnieciskās metodoloģijas skatpunkta. Viņas profesionālā doktora darbs apvieno teorētisku pētījumu, sadarbībā ar žurnālu “Teātra Vēstnesis” veidoto publisko interviju ciklu “Brīvmākslinieku sarunas” un māksliniecisko jaunradi – pilnmetrāžas dokumentālo filmu “Purva bridēji” (2026). Pētījuma centrā ir jautājums, kā aktieriem iespējams ilgstoši turpināt profesionālo darbību apstākļos, kuros nodarbinātība ir neregulāra, ienākumi mainīgi un sociālā aizsardzība nepilnīga.

Konferences priekšlasījumā Inovska īpaši aktualizēja metodoloģisku problēmu, ar kuru var sastapties ikviens, kurš pēta nelielu, savstarpēji cieši saistītu profesionālo kopienu, – kā iegūt atklātas liecības, ja dalība intervijā respondentam var radīt profesionālus riskus? Viņas piedāvātais risinājums bija tradicionālās pētnieciskās intervijas vietā veidot publiskas sarunas, kuras vienlaikus kļūst par patstāvīgu kultūras saturu un empīriskā materiāla avotu. Arī dokumentālās filmas “Purva bridēji” tapšana šajā gadījumā nav tikai pētījuma rezultāts, bet gan praksē balstīta gadījuma izpēte, kas ļauj pašai pētniecei piedzīvot un analizēt tos profesionālās darbības nosacījumus, kurus viņa pēta. Tas lika aizdomāties arī par mūzikas jomu – cik daudz par mūziķu profesionālo pieredzi, radošajiem kompromisiem un izvēlēm iespējams uzzināt, ja līdzās arhīvu dokumentiem un publicētām liecībām lielāku uzmanību pievēršam pašu mākslinieku pieredzes stāstiem?

Dienas otrajā daļā norisinājās diskusija Mapping Artistic Research in Latvia: Understandings and Practices (“Kartējot māksliniecisko pētniecību Latvijā: izpratne un prakse”), kurā piedalījās Krista Burāne, Laura Feldberga, Rute Marta Jansone un Agnese Krivade. Man īpaši saistošs šķita jautājums, kurā brīdī mākslinieka radošais process kļūst par māksliniecisko pētniecību. Vai pietiek ar to, ka mākslinieks savā darbā pēta kādu problēmu, vai tomēr nepieciešams skaidri formulēt arī iegūtās zināšanas un to nozīmi ārpus konkrētā mākslas darba?

Diskusijas dalībnieču pieredze atklāja, cik atšķirīgas var būt attiecības starp radošo praksi un akadēmisko pētniecību. Laura Feldberga, kura doktorantūras studijas sākusi pēc gandrīz divdesmit gadus ilgas mākslinieciskās darbības, atzina, ka viņai pietrūcis teorētiskā pamatojuma un izpratnes par to, kā viņas darbi iekļaujas plašākā mākslas kontekstā. Savukārt Krista Burāne, kuras darbība saistīta ar dokumentālo un līdzdalības teātri, uzsvēra, ka izrāde viņai vienmēr ir pētniecības procesa rezultāts, bet pats izrādes notikums kļūst par kopīgu izziņas procesu, kurā jaunas zināšanas rodas mākslinieku un skatītāju savstarpējās attiecībās. Klausoties šajās atšķirīgajās pieredzēs, aizdomājos par to, vai akadēmiskās pētniecības prasība skaidri formulēt jauniegūtās zināšanas reizēm neierobežo mākslinieciskās izziņas iespējas. Vienlaikus diskusija pārliecināja, ka mākslinieciskās pētniecības vērtība slēpjas tieši spējā savienot subjektīvu pieredzi ar kritisku refleksiju, ne vienmēr cenšoties abas pilnībā nošķirt.

Iespējams, būtiskākais jautājums, ko paņēmu līdzi no konferences, ir nevis tas, kur beidzas māksla un sākas pētniecība, bet gan – kādas zināšanas mēs riskējam nepamanīt, ja abas jomas cenšamies pārāk stingri nodalīt.

Skats no Baltijas Drāmas foruma diskusijas “Mapping Artistic Research in Latvia: Understandings and Practices” // Foto – Lauma Mellēna-Bartkeviča
Dalīties Post Ieteikt

Saistītie raksti

Signija Joce

Telpas, kas dzīvo līdzi stāstiem

Saruna ar scenogrāfu Kristapu Kramiņu

12. februāris 2025 / 0 komentāri
Edīte Tišheizere

“Ko sadzirdēju, to atnesu”

Decembra teātra kritiķa dienasgrāmata II

15. decembris 2016 / 0 komentāri
Lauma Mellēna-Bartkeviča

Vizuāls vēriens nacionālā kontekstā. “Pūt, vējiņi!” ārzemnieku acīm

Baltijas kritiķu iespaidi par Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Pūt, vējiņi!” Elmāra Seņkova režijā

01. maijs 2019 / 0 komentāri

Atsauksmes

Rakstīt atsauksmi

Visi autori

    • Kroders.lv
    • Ieva Rodiņa
    • Atis Rozentāls
    • Silvija Radzobe
    • Lauma Mellēna-Bartkeviča

Par mums

Moto: “Teātris ir viena jancīga padarīšana…” (Oļģerts Kroders). KRODERS.LV ir informatīva un analītisku domu telpa.

Pats o.k.

OĻĢERTS KRODERS
(09.08.1921 – 10.10.2012)
Latviešu teātra režisors, pedagogs un aktieris, aktrises Hertas Vulfas un teātra kritiķa Roberta Krodera dēls.

Kontakti

  • Galvenā redaktore Ieva Rodiņa
    ieva@kroders.lv
  • Baltijas rubrikas redaktore Kristiāna Caune
    kristiana@kroders.lv
  • Studentu rubrikas redaktore Vēsma Lēvalde
    vlevalde@gmail.com
  • Jubilāru sadaļas redaktore Paula Kļaviņa
    info@kroders.lv
  • Ziņu redaktore Ramona Rubene
    info@kroders.lv
  • Galvenā redaktore
    Ieva Rodiņa
    ieva@kroders.lv
  • Baltijas rubrikas redaktore Kristiāna Caune
    kristiana@kroders.lv
  • Studentu sadaļas redaktore
    Vēsma Lēvalde
    vlevalde@gmail.com
  • Ziņu redaktore
    Ramona Rubene
    info@kroders.lv
  • Jubilāru sadaļas redaktore
    Paula Kļaviņa
    info@kroders.lv