Iestudējumu par varu aptur vardarbība

Pēc fiziska konflikta starp vienu no trupas aktieriem un arī Latvijā pazīstamo lietuviešu režisoru Arturu Areimu Klaipēdas Drāmas teātris atcēlis vērienīgāko sezonas projektu – Šekspīra traģēdijas “Ričards III”  inscenējumu. Konflikta cēlonis publiski atklāts netiek, taču notikums rosina diskusiju par iecerētā izrādes vēstījuma un mēģinājumu procesa ētikas pretrunām.

Saskaņā ar Klaipēdas teātra mājaslapā publicēto paziņojumu teātra vadība lēmumu par to, ka iestudējums šajā sezonā netiks izrādīts, pieņēmusi pēc pārrunām ar iestudējuma radošo un tehnisko personālu. “Tā ir vairāk nekā puse no Klaipēdas Drāmas teātra darbiniekiem, kuri strādāja pie iestudējuma ilgāk nekā sešus mēnešus, tāpēc, ja viņi neredz iespēju turpināt darbu pie izrādes, “Ričards III” pašlaik nav iespējams,”[1] teikts paziņojumā. Konsultācija notikusi arī ar Psiholoģiskās krīzes palīdzības centru, un lēmuma pieņemšanā galvenokārt domāts par konfliktā iesaistīto cilvēku emocionālo labsajūtu. Šis bezprecedenta gadījums rosinājis teātra vadību domāt par visu teātra procesu izvērtēšanu, lai nodrošinātu to, ka darba vietā vienmēr tiek ievēroti ētiskas komunikācijas principi. Konflikts noticis novembra sākumā, tikai nedēļu pirms plānotās pirmizrādes, un tā rezultātā viens no aktieriem nogādāts slimnīcā, turklāt teātra vadība izsaukusi policiju. Ar režisoru pārtraukts līgums, un teātra mākslinieciskais vadītājs Gintars Grajausks norādījis, ka Areima nesaņems nekādu atlīdzību par darbu. Notikums guvis publicitāti Lietuvas presē, kur, cita starpā, minēts, ka iestudējumam no Aktivitāšu veicināšanas programmas bija piešķirti 48 tūkstoši eiro[2]. Paradoksāli ir tas, ka Areima sezonas sākumā sniedza interviju laikrakstam Menų Faktūra, kas bija publicēta šā gada 30. septembrī ar nosaukumu “Kas notiek, kad harisma kļūst svarīgāka par morāli”[3] un kurā režisors stāstīja par iecerēto izrādes vēstījumu. “Ričards III nav tikai pagātnes tirāns. Viņš ir spogulis, kurā mēs redzam smaidoša autoritārisma, politisko manipulāciju un morālā pagrimuma atspulgus arī mūsdienās. [..] Šī ir luga par to, kas notiek, kad harisma kļūst svarīgāka par morāli un pārliecība tiek atstumta malā. Šekspīrs parāda, kā demokrātija sabrūk nevis vienas nakts laikā, bet gan klusas, universālas vienošanās nepretoties dēļ. Caur vienu neuzdotu jautājumu. Caur vienām neizteiktām šaubām. Caur vienu fundamentālu cilvēka vājumu: vēlmi ticēt tam, kas ir noderīgs, nevis tam, kas ir patiess,” saka Areima intervijā. Skaudrs un precīzs bija iecerētais vēstījums, kas bija domāts sabiedrībai, bet tagad izskan kā pašapsūdzība.

Nav zināms, kas izraisīja fizisku sadursmi, cik liela vaina jāuzņemas režisoram un cik – aktieriem, taču notikušais Klaipēdā vedina domāt par to, vai līdzekļi, ar kuriem tiek radīta māksla kā “laikmeta spogulis” un nereti kā soģis sabiedrībai, dažkārt nav ņemti no tā paša arsenāla, kura izmantošanu mākslinieki pārmet varas struktūrām. Vai, piešķirot naudu vērienīgiem projektiem, piešķirot teātra Gada balvas, esam droši, ka projekta aizkulisēs cilvēka cieņa nav pazemota? Vai ētika un morāle attiecas tikai uz politiķiem, uzņēmējiem, tiesnešiem, policistiem, pedagogiem? Vai hierarhiskās struktūras, kas pastāv ikvienā valsts, pašvaldības vai privātā institūcijā, ietver arī augstu morāli un ētisku saskarsmi? Agresija un trauksme ir šā laikmeta zīmoli, taču tieši mākslas cilvēkiem būtu jānotur tas, ko līdzšinējās paaudzes saprata ar vārdu “inteliģence” – prāta un jūtu augstas attīstības līmenis; kultūras un izglītības līmenis; problēmu racionālas risināšanas spēju līmenis.