Mazliet brīvāka sirds

Par tiem māksliniekiem, kuri savu profesionālo dzīvi turpina citviet pasaulē, mēs Latvijā nereti zinām pārsteidzoši maz, lai gan viņi gūst panākumus un reizē nes Latvijas vārdu citās kultūrtelpās. Savukārt daļa pēc studijām ārzemēs izvēlas atgriezties, līdzi atvedot iegūto pieredzi, zināšanas un skatījumu uz savu nozari.

Interviju ciklā “Sarunas pāri robežām” skatīsimies uz to, kādas studiju un darba iespējas var piedāvāt plašā pasaule, ko sastapšanās ar citām kultūrām maina pašā māksliniekā un ko no šīs pieredzes varam iegūt arī mēs šeit, Latvijā. Protams, tā ir arī iespēja labāk iepazīt un lepoties ar savējiem – lai kurp viņus būtu aizvedis profesionālais ceļš.

Aktrise Gerda Embure, kura nesen pieņēmusi skatuves vārdu Ģertrūde Rubins, 2023. gadā absolvēja Svētās Marijas universitāti Londonā, Tvikenhemā, un pēc aktiermākslas studijām atgriezās Latvijā, pievienojoties Valmieras teātra trupai. Šajā sarunā – par Londonā iegūto brīvību kļūdīties un spēlēties, ansambļa un iekļaujošas vides nozīmi, valodas un akcentu iespējām, “Skroderdienām Silmačos”, kā arī to, kāpēc teātris ir luksuss, bet satikšanās ar skatītāju – privilēģija.

 

Kopš tavām studijām Londonā un atgriešanās Latvijā jau ir pagājuši vairāki gadi. Vai šodien uz to laiku skaties citādi nekā uzreiz pēc studiju beigām?

Jā, pavisam noteikti. Kad pabeidzu studijas, man bija 21 gads, un tagad es jau trīs sezonas esmu nostrādājusi Valmieras teātrī. Man liekas, tagad ir tas brīdis, kad beidzot “pielec”, par ko runāja pasniedzēji, un tas atbalsojas praktiskajā pieredzē teātrī. Piemēram – ko nozīmē mēģināt un kļūdīties? Ko tas reāli nozīmē? Tas nozīmē, ka tu muļķojies un spēlējies līdz brīdim, kamēr kaut ko atrodi.

Man bija pasniedzēja Džūlija Nešera, kurai ir baleta un klaunādes background (pieredze – M.U.). Viņa mums pasniedza devising (procesā jaunradīt – M.U.), kas bija mans galvenais teātra novirziens. Otrs bija screen acting (ekrāna aktiermāksla – M.U.). Viņa vienmēr teica, ka mums vienkārši jāspēlējas, ka vienmēr vajag vairāk un vienmēr jābūt “lielākiem”. Tajā brīdī esi jauns cilvēks, diezgan nobijies – par dzīvi, kovidu un visu pasauli. Īsti nesaproti, ko pasniedzējs saka, bet tagad ir sajūta, ka tas beidzot ir pielecis. Tagad sāk nākt tā brīvība un visa jautrība.

Skolas gados tu mācījies arī teātra skolā “RATS” (Radoši Audzinošā Teātra skola – M.U.). Kas no tur ieliktajiem pamatiem tev joprojām ir līdzi ikdienas darbā?

Kārlis Krūmiņš (režisors, teātra skolas pasniedzējs – M.U.), man liekas, ir absolūti viens no skrupulozākajiem šī amata meistariem. No viņa man ir sajūta, ka sevī ir jāmeklē tehniskā precizitāte. Man liekas, ka Kārlis Krūmiņš man ir iemācījis pamatu pamatus – kas ir etīde, ka tajā jābūt konfliktam, kas ir darbojošās personas, ko tās grib, kur jūs atrodaties, uz kurieni gribat nonākt un kādi ir apstākļi jums apkārt: kas, kur, kad, kāpēc, ar ko?

Tu apsvēri arī kādu citu profesiju, vai aktiermāksla vienmēr bija vienīgā izvēle?

Kad beidzu bērnudārzu, man prasīja, kas es būšu nākotnē, un es toreiz ierakstīju – “režisore, mūziķe”. Man gan nav tik liela muzikālā talanta, bet varbūt kādreiz tikšu līdz tai “režisore”.

Mans tētis strādāja Latvijas Televīzijā, un uz bērnudārza izlaidumu mani frizēja blakus Ilzei Pukinskai un Zanei Daudziņai, kamēr viņas grimējās uz “Neprāta cenas” (LTV seriāls – M.U.) filmēšanu. Man liekas, cita profesija manā gadījumā nekad nav pat bijusi apvāršņos.

Gadā, kad devies studēt uz Londonu, Latvijas Kultūras akadēmijā aktieru kursu neuzņēma. Ja uzņemšana tomēr būtu bijusi, vai, raugoties ar šodienas pieredzi, tāpat izvēlētos Londonu vai paliktu Latvijā?

Pirmā kursa laikā ne reizi nebiju devusies mājās, jo bija kovids. Braukšana uz mājām varēja beigties ar to, ka tu iesprūsti un netiec atpakaļ uz skolu. Man bija kursabiedri, kuri Ziemassvētkos aizbrauca mājās un iesprūda. Es sapratu, kāpēc viņi brauca, jo pati arī ļoti gribēju braukt.

Mums tikai divi mēneši – 2021. gada janvāris un februāris – bija attālināti. Bet iedomājies, ko nozīmē astoņas stundas Zoom ar savu kursa grupu, piemēram, apgūt skatuves kustību. Atskatoties uz to laiku, protams, bija šausmīgs besis katru dienu vērt vaļā datoru, bet, no otras puses, tas veicināja to, ka tev nekā nav un tu kaut ko uztaisi. Man liekas, tā ir māksla. Ja viss ir pieejams un nevari izvēlēties, ko ar to darīt, tad tas jau ir amatierisms. Tas laiks iemācīja – domā, vienkārši domā. Arī ekrānā var uztaisīt izrādi, un daudzi cilvēki to pierādīja. Tapa tik dažāda veida seriāli un izrādes. Tobrīd tas bija izaicinošs laiks, bet tagad, atskatoties uz to, man liekas, tika iegūtas daudzas vērtīgas iemaņas.

Pēc pirmā kursa atbraucu atpakaļ. Man bija doma stāties Elmāra Seņkova kursā, un tagad, kad pirmo reizi satikos ar Seņkovu, strādājot pie “Skroderdienām” (Valmieras teātra izrāde “Skroderdienas Silmačos”, rež. Elmārs Seņkovs, 2026 – M.U.), es viņam to arī pateicu. Bet mamma toreiz man teica: “Nē, tu jau vienu kursu esi pabeigusi. Tev vēl divi gadi jāmācās – pabeidz!” Tagad domāju – varbūt pat labi. Forši, ka tur pabeidzu studijas, jo tomēr ļoti daudz kas tika iegūts.

Kā notika uzņemšana Svētās Marijas universitātē? Kāds bija atlases process, un ko komisija meklēja jaunajos aktieros?

Es biju tur uz vietas. Vispirms gan vēl ir garlaicīgākā daļa – jāaizpilda UCAS (Universities and Colleges Admissions Service – universitāšu un koledžu uzņemšanas sistēmas – M.U.) pieteikums, jāraksta motivācijas vēstule un jāpievieno portfolio. Tad atlasē runā monologu, pēc tam ir grupas uzdevums un vēlāk arī intervija. Tā ir tāda saruna, kā mēs tagad runājam. Pēc tam jau tev paziņo rezultātu.

Tur bija liels konkurss? Viegli tikt iekšā vai nē?

Es nezinu. Nevaru pateikt par konkursu. Zinu tikai to, ka man bija 50 ļoti forši un pilnīgi atšķirīgi kursabiedri. Mēs nekad nemācījāmies visi kopā, vienmēr bijām sadalīti atsevišķās grupās pa kādiem 15 cilvēkiem.

Mana universitāte varbūt nav pirmā, kas nāk prātā katram, kas grib mācīties aktiermākslu, bet tajā bija ļoti labi pasniedzēji – devising speciālisti. Devising ir tāds teātris – sakrāmē koferi un ej, tad radi no nekā.

Ļoti pozitīvi, ka šī universitāte tiešām deva iespēju daudziem cilvēkiem, kuriem citās universitātēs, iespējams, tā netiktu dota – cilvēkiem ar dažādiem akcentiem, no visas Anglijas, arī daudziem ārzemniekiem. Varbūt citas universitātes skatītos uz šiem cilvēkiem un domātu – jā, šobrīd viņi vēl nav crème de la crème (labākie no labākajiem – M.U.). Bet pamēģini izdarīt kaut ko no nekā! Uz to arī balstās devising, un, man liekas, šī prakse ir vērtīgākais, ko esmu paņēmusi no studijām. Man liekas, tas ir skaisti, ka iespēja tika dota cilvēkiem, kuri citādi, iespējams, nevarētu mācīties šo profesiju. Es daudz iemācījos no saviem kursabiedriem, caur viņiem es sastapos ar dažādām kultūrām un domāšanas veidiem.

Kas tevi visvairāk pārsteidza mācību procesā? 

Laikam tas, ka nāc no Latvijas vidusskolas, kur tevi vienmēr bišķiņ baksta ar čību un lineālu – kāpēc kaut ko neesi izdarījis? Tā konstanti. Bet tur princips ir tāds – no vienas puses, ir nodarbības, lekcijas, aktiermeistarības, viss pārējais. Un tad ir otra puse, kurā ir princips – ko sēsi, to pļausi. Tev tiek dots milzīgs literatūras saraksts, milzīga bibliotēka, ir Drama Society (studentu teātra apvienība – M.U.), kuru es trešajā kursā arī vadīju, un ļoti daudz iespēju pašam darboties. Ir minimālā programma, kas, protams, arī nav maza – tā ir pilna nedēļa ar darbiem. Bet tad ir vēl visas šīs iespējas. Un tur tiešām darbojas – ko sēsi, to pļausi. Tas mani pārsteidza visvairāk. Tevi nebakstīs.

Anglijas skolās, protams, daudz vairāk runā par mentālo veselību, ir pieejams daudz vairāk resursu. Ir pieejami visādi counsellors (konsultanti – M.U.) un therapists (terapeiti – M.U.), un, ja tu jūties slikti, ir dažādi atbalsta punkti, kur tev var palīdzēt. Ja tev ir UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms – M.U.), vienmēr vari to pateikt pasniedzējam, un tev izprintēs lapas citā krāsā vai tādā veidā, lai tās varētu vieglāk uztvert. Attiecīgi tur ir iespēja mazliet pielāgoties tavām vajadzībām.

Piemēram, man bija kursabiedrene, kurai pāris gadus iepriekš bija atklātas dažādas slimības. Pirmajā kursā viņa vēl staigāja pati, bet trešajā jau brauca uz skolu ratiņkrēslā. Es ticu, ka Latvijā tas nekad nenotiktu, bet tur es redzēju, kā viņa spēlē izrādē un cik labi spēlē, kā atrod veidu, lai spētu tur būt. Es redzu, ka tagad viņai ir visādi darbi, viņa filmējas. Tas absolūti nav viņu apstādinājis, un arī skola viņu neapstādināja.

Arī Anglijā nav ideāla pasaule, bet viņi vismaz cenšas pielāgot dzīvi tā, lai cilvēks, kuram ir īpašas vajadzības, varētu darīt tās pašas lietas kopā ar visiem. Man liekas, kad atbraucu atpakaļ, to bija visgrūtāk pieņemt – ka šeit praktiski tāda pielāgošanās nav iespējama.

Vai bija kāds pasniedzējs vai brīdis, kas būtiski mainīja tavus priekšstatus par aktiera profesiju?

Domāju, ka Džūlija noteikti ir ietekmīgākā pasniedzēja manā dzīvē, bet es neteiktu, ka studiju laikā man vispār bija tāds: “O, jā, tagad mana dzīve ir mainījusies.” Drīzāk tagad saprotu, ka tu vienkārši darbojies, jo tev interesē tas amats un teātris. Vismaz Valmierā es bieži redzu, kā mani kolēģi nāk ar visādiem piedāvājumiem. Varbūt tas man arī nāk no devising prakses – tu visu mēģini radīt uz vietas un piedāvāt citiem, un tad citi piedāvā tev pretī.

(Gerda paņem grāmatu “Spriedzes lauki. Skatuves mākslas tulkojumu antoloģija” (Latvijas Kultūras akadēmija & “Neputns”, 2024) un aizrautīgi sāk to šķirstīt – M.U.)

Es gribu atrast devising definīciju… Šis glosārijs ir no latviešu valodas uz angļu, bet – kādā sakarā – vajag taču no angļu uz latviešu! Bet mēs atradīsim… O, rekur ir – devised theatre – procesā jaunradīts teātris. Devised work – procesā jaunradīts darbs.

Darbā teātrī es jūtu, ka pie manis atgriežas tās prakses, kuras apguvu studijās. Atbraucot uz Angliju, man likās – kāpēc pirmajā kursā mūs nenodzen kā vecus zirgus? Kāpēc mēs nenormāli daudz laika pavadām tieši šādās nodarbībās? Piemēram, pirmā kursa otrajā semestrī mums bija atsevišķs kurss, kas saucās Ensemble (ansambļa darbs – M.U.). Protams, vienā brīdī tev apnīk staigāt tajā, ko sauc par floku (flocking – ansambļa kustības vingrinājums – M.U.). Jāizveido tāds kā dimants un kādas trīs nedēļas jāstaigā tajā flokā. Vienā brīdī jau šķiet – ak Dievs! Bet tagad teātrī, piemēram, veidojot ansambli, vienotu organismu, saproti, kāpēc tās trīs nedēļas staigāji tajā flokā. Tā tu – pirmā kursa students – iemācies sajust savus partnerus.

Kas tev šobrīd liekas vērtīgākais, ko iemācījies studiju gados?

Ansambļa darbs, jaunrade uz vietas, sadarbība kolektīvā. Spēja kļūdīties un spēlēties – arī tas nenāca uzreiz. Domāju, ka tagad jūtos tā, it kā man būtu mazliet brīvāka sirds, vairs tā netrīc rokas. Jo varbūt liekas – aktieri uziet uz skatuves, un viss ir gatavs. Uz skatuves varbūt tā izskatās, taču izrāde divus mēnešus ir mēģināta, bet mēģinājumos tu dažreiz vēl īsti nezini, nesaproti un neesi uzķēris. Uzticēties savai intuīcijai arī ir ļoti svarīgi. Man liekas, to es mēģinu sev atgādināt: “Viss kārtībā – dzīve nebeigsies, ja tev arī nesanāks.” Nesist sevi.

Kā tu raksturotu britu aktieru skolu cilvēkam, kurš par to neko nezina?

Oh, darling, I don’t think I can do that this morning. (Ak, dārgais, nedomāju, ka šorīt to spēšu [izskaidrot] – M.U.) Es nezinu – kas vispār ir britu aktierskola?

Nav tādas vienas pieejas?

Nav. To mācīja jau pirmajā kursā. Mums bija teorētiskās Contextual Studies (kontekstuālās studijas – M.U.), kur mācījāmies par practitioners (dažādu aktiermākslas metožu praktiķiem – M.U.). Tev iedod kādus piecpadsmit dažādus practitioners, un paralēli sadalās praktiskās nodarbības – Basics in Text (pamati darbā ar tekstu – M.U.), Basics in Movement (kustības pamati – M.U.), Basics in Acting (aktiermeistarības pamati – M.U.) utt.

Praktiskajās nodarbībās “pieskaries” tiem pašiem practitioners, par kuriem runā teorijā. Un visu laiku tev jautā: “Varbūt šis tev der labāk? Varbūt tev labāk patīk [Vsevolods] Meierholds? Kā tu jūti – vai tas tev strādā? Varbūt tev labāk patīk [Mihails] Čehovs, varbūt Uta Hāgena?” Attiecīgi – vienkārši meklē, kas strādā un patīk tev. Jo kāda jēga ir mocīties? Nekāda.

Kādas bija attiecības starp studentiem un pasniedzējiem? Cik liela nozīme tajās bija hierarhijai?

Hierarhiju nevar izdzēst, jo Anglijā tomēr eksistē dažādi protokoli, kas ir jāievēro. Trešajā kursā es piedalījos National Saturday Club (Nacionālais sestdienu klubs – M.U.). Tā ir valsts apmaksāta programma, kur bērni no vietējā rajona var pieteikties uz nodarbībām, kas notiek katru sestdienu. Līdzīgi kā es gāju “RATĀ”, tikai viņiem tas ir par brīvu. Parasti tur ir arī bērni, kuriem ir special needs (īpašas vajadzības – M.U.), vai bērni no ģimenēm, kas īsti nevar atļauties visādas nodarbības.

Mana universitāte meklēja asistentus – bija galvenais nodarbību vadītājs un trīs trešā kursa studenti kā asistenti. Mani paņēma – es biju vienīgā, kas nebija angliete. Protams, drīkstēju būt friendly (draudzīga – M.U.), un īpaši man kā asistentei ar tiem bērniem bija citi noteikumi. Pasniedzējiem jābūt formālākiem, ieturētākiem. Mans uzdevums bija palīdzēt, lai viņi neiesprūst, un, ja viņiem bija kāds uzdevums, iemest kaut kādus pointers (orientierus, ieteikumus – M.U.). Ja viņi taisīja etīdes, tad aiziet, paskatīties un kaut ko ieteikt.

Varbūt labākais, kas man nāk no Anglijas, ir tas, ka vispirms sev nodefinē – kas bija tas labais? Arī tagad, skatoties izrādes, tas dažreiz palīdz. Vispirms nodefinē, kas “strādāja”, un tad pievērsies tam, ko varētu uzlabot, ko varētu uztjūnēt, kas varbūt īsti “nestrādāja”. Tas būs daudz vērtīgāk, nekā uzreiz visu nolikt. Tā ir intuīcija – arī pašai pret sevi. Būt atklātai.

Studiju laikā tev bija iespēja daudz skatīties britu izrādes?

Nē, jo bija kovids. Pirmos divus gadus praktiski neko. Mēģināju trešajā gadā, bet bija studijas, un man bija arī jāstrādā, lai varētu sevi uzturēt tajā valstī. Kaut ko, protams, es redzēju. Visu ko underground (alternatīvajos – M.U.) teātros, arī oriģinālo britu dramaturģiju. Tur jau tā fringe (eksperimentālā teātra – M.U.) scēna ir milzīga. Vari redzēt pilnīgu sūdu un tajā pašā nedēļā – labāko, ko dzīvē esi redzējis.

Piemēram, man mūzikli vispār nepatīk, bet man bija ļoti laba draudzene – kursabiedrene, kura teica, ka mīl mūziklus. Es viņai prasīju: “Labi, tad pasaki – uz ko aiziet, lai man arī patiktu?” Viņa saka: Wicked (“Ļaunā”, komponists Stīvens Švarcs (Stephen Schwartz) – M.U.). Labi – nopērku biļeti, aizeju uz Wicked. Sēžu, protams, redzu – kostīmi smukiņi, iekārtojums smukiņš, visādi tehniskie risinājumi, protams, out of this world (ārpus šīs pasaules – M.U.). Latvijā vispār nav tādas naudas, lai kaut ko tādu uztaisītu. Bet es skatos, un man ir tāds… Varbūt vienkārši šis žanrs absolūti nav mans. Es spēju saskatīt, kas tur ir – visi dzied burvīgi, dejo burvīgi, spēj to visu savienot. Bet man kā aktrisei laikam aktiermeistarība interesē visvairāk, kad eju uz teātri. No aktiermeistarības viedokļa vismaz tas, ko redzēju Wicked, mani absolūti neinteresēja. Tur nebija nekā, kas mani baigi aizķertu.

Man ļoti patīk angļu oriģināldramaturģija. Piemēram, Kerila Čērčila (Caryl Churchill), ar kuras dramaturģiju mēs paši arī strādājām. Viņai ir tāda ģeniāla luga kā Cloud Nine (“Septītās debesis” – M.U.), kas ir rakstīta 1979. gadā. Mēs strādājām ar Love and Information (“Mīlestība un informācija”, 2012 – M.U.), kas patiesībā ir tādi savārstījumi – lugai ir septiņas daļas, katrā no tām ir vairākas ainas, bet tās nav rakstītas ar konkrētiem varoņiem. Tur vienkārši ir rindiņas ar tekstu. Ainas variē no dažām rindiņām līdz vairākām lappusēm. Man tajā izrādē pagadījās spēlēt gan visgarāko ainu, kur bija kādas sešas lappuses, gan tādu, kur katram bija tikai trīs rindiņas.

Tas darbs ir tieši tāds – paņem šo materiālu un paskaties, ko ar to vari izdarīt. Kādas ir tās domas, kas tev nāk? Kā tu risini tās ainas? Nekas nav pateikts priekšā – kas tie par cilvēkiem, kur viņi atrodas, kādi ir viņu apstākļi. Ir iedoti tikai šie teksti. Man liekas, tas ir tāds Kerilas Čērčilas komentārs par to, ko viņa redz pasaulē.

Vai, studējot un spēlējot angļu valodā, pamanīji, ka līdz ar valodu mainās arī domāšana, temperaments, izteiksmes veids? Vai vienu un to pašu lomu angļu un latviešu valodā tu veidotu atšķirīgi?

Pirmajā kursā angļu valoda bija liels izaicinājums. Es vēl nebiju iemācījusies domāt angliski, bija grūti improvizēt. Tehniski man bija jāiemācās, ka valodai ir citi rezonatori. Mana balss latviešu valodā dzīvo vairāk krūtīs, bet, lai tevi sadzirdētu un neizklausītos, ka tev pietrūkst elpa, angļu valodā mācījos rezonēt deguna un galvas reģistrā.

Bet, jā, es jūtos citādāka, kad runāju vai spēlēju angliski. Un domāšana mainās ne tikai tad, kad runā latviski vai angliski. Angļu valodā paveras reģioni un katrs nāk ar savu akcentu un kulturālo un sociālo uzslāņojumu. Tas ir bezgalīgs stāsts.

Skolas laikā baidījos mēģināt runāt citā, ne manā international english akcentā. Tagad jūtu sevī spēles prieku atdarināt un mācīties citus, kā britu, amerikāņu, īru u.c.

Vai, atgriežoties Latvijā un sākot spēlēt latviski, “aktieriskais instruments” bija kaut kā jāpārslēdz atpakaļ? Bija viegli to izdarīt?

Es veselu pusgadu kā brīvklausītāja gāju uz Krišjāņa Stroda runas nodarbībām pie tā brīža Indras Rogas pirmā kursa studentiem. Tas bija tieši pirms “Izdzīvošanas piezīmēm” (Valmieras teātra izrāde, rež. Mārtiņš Eihe, 2024  M.U.), kas patiesībā bija veselīgi, jo es izliku sevi no pazīstamās komforta zonas un uztjūnēju muskuļus.

Tu reiz teici, ka Londonā jūs mudināja negaidīt iespējas, bet pašiem tās radīt. Vai tā joprojām ir svarīgākā atziņa, ko esi paņēmusi līdzi?

Absolūti, jā. Tas ir jautājums par to, vai tev interesē profesija un arods, vai arī kaut kas pilnīgi cits. Es negribu definēt un saukt vārdos, kas var interesēt citus cilvēkus. Bet, ja interesē arods, tad ir jārod sev veids, kā to praktizēt un darīt to ikdienā. Jo tas ir muskulis – vēlams, lai katru dienu tam kādā mistiskā veidā “pieslēdzies”.

Ja kāds šodien jautātu, vai latvietim ir vērts doties studēt aktiermeistarību uz ārzemēm, ko tu atbildētu – vai ieteiktu?

Noteikti! Diemžēl studijas Anglijā šobrīd ir kļuvušas nepieejami dārgas. Es sāku studēt pirms Brexit, ar tādiem pašiem finansēšanas un vīzu nosacījumiem kā jebkurš cits britu students. Attiecīgi – protams, jauki, ja ir iespēja doties uz Angliju, bet pasaulē ir vēl citas vietas. Katra valoda, ko mēs iemācāmies, atver mums jaunu kulturālo lauku. Es vēl gribētu vācu valodu beidzot uztrenēt, bet nezinu, vai man tas sanāks. Sešus gadus mācījos skolā, bet nevaru vairs normālu teikumu salikt.

Vai ir kas tāds, ko, piemēram, izrāžu mēģinājumos dari citādāk nekā kolēģi, jo “tā tev iemācīja Londonā”?

Nē, nav. Katram režisoram ir sava metodoloģija. Katrs aktieris citādāk pieiet lomas izveidei.  Man ir paveicies, ka strādāju ar ļoti talantīgu trupu. Daudz no viņiem esmu iemācījusies. Daudz vēl joprojām mācos.

Tu intervijās bieži piemini ansambli. Kāds tev ir labs ansamblis?

Emocionāli inteliģents, pieklājīgs – tāds, kas rada brīvības sajūtu. Bet tur visiem ir jāpiedalās, lai šī brīvības sajūta rastos. Ansamblis ir labs, ja nebaidies tajā kļūdīties.

Intervijās esi runājusi arī par spēles prieku. Kā to nezaudēt profesijā, kurā tevi nepārtraukti vērtē gan citi, gan tu pati?

Karjeras sākumā es lasīju recenzijas gan par savām, gan kolēģu izrādēm. Tagad arvien mazāk un gandrīz necik. Nemelošu, man ir sava personīgā “Spēlmaņu nakts” sāpe. Jau pirmajos “Skroderdienu” mēģinājumos man likās, ka Ieva Estere Barkāne un Rūdis Bīviņš ir uztaisījuši vienas no precīzākajām, tehniski asākajām lomām, kādas es savā dzīvē jebkad esmu redzējusi – un neredzēt viņus [“Spēlmaņu nakts”] nominantu sarakstā? Piedodiet, man kā jaunai māksliniecei uzreiz ir jautājums – kas tad ir tā māksla, uz ko mēs tiecamies, un kas ir tie rādītāji, pēc kuriem nominanti tiek atlasīti?

Es saprotu, ka ir vēlme izpatikt visiem un katram kaut ko vajag, bet es redzēju ko tādu, kas man likās absolūti īpašs. Es redzēju gan to, kā tas dzima, gan to, kā tas tika spēlēts. Neesmu redzējusi visas nominētās teātru izrādes, jo to nevaru izdarīt, ja pašai ir četri jauniestudējumi sezonā un nav brīvdienu, kas mani absolūti nepadara objektīvu… Bet šie ir tie brīži, kur man tā vērtēšanas sadaļa absolūti pazūd, jo es mākslinieciski neredzu, ka šāda vērtēšana virzītu mākslu uz augšu.

Es pati sev esmu vislielākais kritiķis, un mans vislielākais pienākums ir vispirms iet pretī radošajam procesam, bet izrādes laikā – pretī skatītājam. Teātris ir luksuss, tā nav pirmās nepieciešamības prece. Tas, ka mums ir pilna zāle ar 400 cilvēkiem, ir baigā privilēģija. Spēlēt viņu priekšā ir privilēģija. Es to neaizmirstu, kad kāpju uz skatuves dēļiem, un man ir liels gods ar viņiem satikties – ar visiem skatītājiem.

Pagājušajā sezonā es nospēlēju 124 izrādes – visvairāk no teātra aktrisēm. Lai cik nogurusi es šobrīd būtu, katra izrāde bija satikšanās ar cilvēkiem. Pasaulē, kurā mēs esam tik ļoti atvienojušies cits no cita, paši no sevis, no dabas, no visa un kur mums ir tik daudz ekrānu un visādu stimulantu, mēs tomēr satiekamies uz laiku, kad telefoni ir nost. Viņi sēž zālē, un mēs darām to, kas mums patīk vislabāk. Laikam tā es jūtos. Esmu viena no tiem sapņu ķērājiem, kuriem pasaule ir plaša un viss interesē.

Vai, veidojot lomu, tev ir svarīgāk atrast atbildes vai saglabāt sevī jautājumus?

Atbildes vajag rast, bet, lai rastu atbildes, vispirms ir jānodefinē jautājumi. Es pat nezinu, vai man šajā atvaļinājuma dienā ir tik lielas intelektuālās spējas, lai vispār saprastu, ko tu man tikko pajautāji (smejas).

Tad attālinoties no filozofijas un nonākot pie pēdējām lomām – izrāde “Tu būsi mana!” (Valmieras teātris, rež. Jānis Znotiņš, 2026 – M.U.) stāsta ne tikai par Latvijas kino, bet arī par aktiera profesiju dažādos laikos. Kas tev pašai šķita interesantākais, strādājot pie šīs izrādes?

Man kā aktrisei ir ļoti interesanti iziet cauri visām šīm desmitgadēm tieši aktiermeistarības ziņā un iejusties šajās absolūti ikoniskajās kino lomās. Var redzēt, kā aktiermeistarība ir attīstījusies, lai gan mēs vēl netiekam līdz pilnīgām mūsdienām. Mēs sākam ar Laimdotu, kas ir ekspresīva, ar mēmo kino, un tad ejam tālāk. Ir interesanti un arī absolūti izaicinoši vienas izrādes laikā tik plaši lēkāt starp žanriem.

Turpinot par “Skroderdienām Silmačos” – tava Elīna ir daudz temperamentīgāka un asāka, nekā ierasts citos lugas iestudējumos. Kā jūs ar režisoru Elmāru Seņkovu nonācāt līdz šim tēlam?

Esmu nospēlējusi gandrīz 80 “Pazudušos dēlus” (Valmieras teātris, rež. Reinis Suhanovs, 2024 – M.U.). Tā ir trīsarpus stundas gara izrāde, kurā mēs sēžam uz laukuma. Var izrēķināt, cik ir trīsarpus stundas reiz 80, plus vēl divu mēnešu mēģinājumu process. Tā absolūti ir Blaumaņa ģeniālākā luga, un piedzīvot to tik daudz reižu, sēdēt un vērot šo dramaturģiju… Esmu 20 izrādes domājusi tikai par to, ka viņš ir ģēnijs.

Seņkovam ļoti svarīgs ir cilvēks, ko tu atrodi, ka tie ir cilvēki, ar kuriem mēs satiekamies. Es biju redzējusi “Skroderdienas”, bet man nenāca prātā nekas no citiem iestudējumiem. Es nezinu, kā Elīnas ir taisītas iepriekš. Mana atbilde uz to, kā mēs nonācām pie šīs Elīnas, ir – es paņēmu un izlasīju materiālu. Man likās ļoti loģiski vienkārši izlasīt lugu no jauna, domāt par to cilvēku un ar visu to “Pazudušā dēla” fonu paskatīties uz faktiem – uz reālajiem faktiem.

Elīna ir kalpone. Viņas māsai, kura dzīvo pirtiņā, tikko ir bijušas priekšlaicīgas dzemdības – tātad viņa gandrīz ir nomirusi, un gandrīz ir nomiris viņas bērns, un vēl nevar zināt, vai izdzīvos. Pirms pāris mēnešiem Elīnas mīļotais cilvēks [Aleksis] aizbrauca uz miestiņu. Jā, tur kaut kāds Apiņkalns arī pavīdēja, un, iespējams, viņi bija sastrīdējušies. Viņš bija aizbraucis uz miestiņu un reāli pārgulējis ar Antoniju. Tad viņš atbrauca atpakaļ, viņi paziņoja, ka precas, un Elīna saprot: “Kur ta es iešu?” Pirmkārt – kur viņa tagad, sezonas vidū, dabūs darbu? Otrkārt – viņai nekā nav. Viņa ir plika kā baznīcas žurka, bet ļoti strādīga.

Man patīk, ka scenogrāfija un pati izrāde ir uzbūvēta tā, ka ļoti var redzēt Elīnas fizisko slodzi. Viņa visu pirmo cēlienu slauka un mazgā grīdas, tad dejo un dzied. Visu otro cēlienu viņa mazgā Antonijas apakšveļu. Tās apenes, kas pēkšņi parādās aizmugurē, es esmu iestrādājusi izrādē – es viņas fiziski mazgāju.

Viņa nav nekāda “prastākā kalpone”, kā Krustiņš saka “Pazudušajā dēlā”, bet viņa ir kalpone. Kaut ko viņa lasīt varbūt prot, kaut kādas četras klases viņai ir, bet viņas fiziskais darbs visu laiku ir ķēķis. Viņai visu laiku jādomā par to, vai ir ēsts, un jāmazgā. Pamēģini veselu dienu 15 cilvēkiem gatavot, mazgāt traukus, mazgāt veļu, gludināt. Tas ir šausmīgi, un viņai katra diena ir tāda. Katra diena. Vēl viņas mīļotais cilvēks ir aizbraucis uz miestiņu un sastrādājis nekrietnības ar Antoniju. Un tagad viņš nāk pie viņas un saka: “Es nezinu, kā tas notika…” Tad ko tu ar mani par to runā? Tās ir dusmas, tā ir mīlestība, tās ir bēdas. Tās ir vienkārši neaprakstāmas bēdas.

Es vispār nerunāju par citiem iestudējumiem. Man nav tādu failu, ka ir citi iestudējumi. Es iedomājos, ka šī ir jauna luga, režisors ir atnācis un iedevis to man. Šī ir tā Elīna, kas man nāca ārā. Protams, kopā ar režisoru, kurš tieši virzīja uz to – kas ir tas cilvēks, kāda ir tēma, kas par to ir rakstīts, kādi cilvēki ir mūsdienās un kur mēs to visu savelkam kopā. Bez režisora tas nebūtu iespējams. Man šķita, ka viņa ir tāds mazliet “atskabargains skuķis”, kā saka Kārlēns, un forši, ka režisoram arī tā likās.

Teici, ka redzēji šo izrādi – kā tev patika “Skroderdienas”?

Man tiešām patika. Šī ir citādāka versija un, manuprāt, Latvijas teātrī bija nepieciešams atļauties uz šo lugu paskatīties citādāk. Bet, protams, man bija interesanti arī palasīt diskusijas Facebook, kur bija arī negatīvāki viedokļi.

Kāds bija populārākais negatīvais viedoklis?

Laikam tas, ka tur ir par daudz seksa un tāda veida ainu.

Kur tur vispār ir sekss?

Man jau arī tā likās… (Smejas.)

Blaumanis, vienkārša lauku sēta, cilvēki, kas dzīvnieciski strādā. Viņi strādā, viņi ēd, viņi guļ, un viņi arī mīlējas.

Kādas tēmas tevi kā aktrisi šobrīd interesē visvairāk?

Mani šobrīd interesē izaicinājumi. Patiesībā šobrīd mani interesē atpūsties^[1], un tad mani interesēs izaicinājumi (smejas). Man bija ļoti gara sezona.

Vai ir kāds režisors, ar kuru nākotnē īpaši gribētos strādāt?

Ja tu man ļauj tā kā dream big (sapņot vērienīgi – M.U.), tad es saku – Jorgs Lantims (Yorgos Lanthimos). Ja es drīkstu sapņot ārpus šī visuma.

Noslēgumā – ja tu šodien satiktu to Gerdu, kura devās studēt uz Londonu, ko tu viņai teiktu?

Es viņu samīļotu, iedotu buču un pateiktu: “Neuztraucies, viss būs kārtībā!”

 

^[1] Saruna notiek jūlija beigās.