Spēlēsim cilvēkos!

Spriežot pēc reklāmu plakātiem ielās, Ļubļanā nerimtīgi noris kādi festivāli. Starp tiem kā tradīcija ir iedibināts arī laikmetīgās leļļu mākslas notikums “Lutke”, kas šogad norisinājās no 24. līdz 29. septembrim. Starptautiskums nosaukumā nebūt nav ķeksīša pēc – slovēņu izrādes nebija pārsvarā un par uzmanību tās konkurēja ar visu trīs Baltijas valstu, Somijas, Polijas, Francijas, Šveices, Kanādas un citu valstu iestudējumiem. Arī bērni tika aplaimoti ar teātra mākslu, tomēr apgalvoju, ka plašāks klāsts tomēr bija pieaugušo auditorijai. Un daudzpusīgai.

Festivāla programmas dramaturģija strādāja nevainojami – katru vakaru noslēdza viena izrāde, kas vai nu raisīja asas diskusijas, vai arī piesaistīja tādu interesi, ka vairāki desmiti apmeklētāju gaidīja rindā uz papildvietām. Festivāla atklāšanas vakarā par apspriestāko darbu kļuva režisora Andreja Jarovoja iestudējums “Malkas ceļi” (Ģertrūdes ielas teātris, Latvija). Par šo 2020. gada izrādi daudzi jau izteikušies, piemēram, Diāna Kondraša recenzijā tepat KrodersLV. Sestdienas vakara nagla bija fiziskā teātra iestudējums “Temps” (Tempo, “WHS”, Somija), kas nobūra ar satriecošu horeogrāfiju, dejotāju plastiskumu un dinamiku, kā arī iespaidīgiem acu apmāniem. Uz pagalam askētiski noformētās skatuves ceturtā performanta lomu ieņēma gaisma. Sižeta līnija un teksts šajā performancē nedominēja, jo mākslinieki bija tiekušies vizualizēt laika neviendabību mūsu uztverē – uzdevums ir visai komplicēts, un skaidrojumi tikai to banalizētu. Svētdienas vakarā Kongresu nama lielās zāles izmēra telpu pildīja Viļņas teātra “Lelle” iestudējums “Izvēle” (Pasirinkimas, Lietuva). Sasaucoties ar “Tempu”, arī šajā iestudējumā skatītāju apmāna ļoti precīzs leļļu teātra aktieru darbs ar lellēm un objektiem. Gan lietuviešu, gan somu darbus vieno atmiņas deformācijas tematika, tomēr “Izvēlē” tā tiek spēlēta tēlu sadrumstalotībā un pieredzētā uzplaiksnījumos.

Manu uzmanību festivāla programmā īpaši pievērsa starptautiskais projekts Transport – sešu iestudējumu sērija, kas pēta transporta sistēmas gan kā globalizācijas katalizatoru, gan ekoloģiska kaitējuma avotu. Visu darbu režisors ir slovēņu mākslinieks Tins Grabnars (Tin Grabnar), savukārt dramaturģe ir Aida Rosa (Ajda Rooss), kuri smalkām saitītēm ir savijuši kopā stāstus par migrāciju, dabas katastrofām, kosmosa izpēti un citām it kā normālām mūsdienu dzīves sastāvdaļām. Arī tehnoloģiskais piegājiens bijis mūsdienīgs – miniatūrās pasaules drukātas 3D printeros. Stāsti atklājas stop motion animācijas paņēmienā, kas ir raksturīga audiovizuālajai mākslai, savukārt teātrī iedarbojas pavisam citādi – nav kameras starpniecības, ar kuru varētu apmānīt vērotāju par objektu mērogu, tempu, animatora iesaisti. Diviem aktieriem ar precīzām un ļoti smalkām kustībām ir jābūvē telpa, jāvirza un jāmaina figūras, jāorganizē lietus, zemestrīces, avārijas, ballītes. Galu galā – jāiesaistās stāstā.

Festivāls “Lutke” ir lieliski piemērots Ļubļanas viesiem – tā laikā var krustu šķērsu izstaigāt pilsētu, iepazīstot dažādas kultūrvietas. Īsts pilsētas festivāls. Vispārsteidzošākā Ļubļanas Leļļu teātra skatuve ir “Tunelis”. Tur tā arī atrodas – rezerves tunelī, kas daļēji atrodas zem teātra ēkas. Mitrā un drēgnā vide esot atvēlēta eksperimentāliem, noskaņā drūmiem vai baisiem iestudējumiem. Slovēņu horeogrāfes Anamarijas Bagaričas (Anamaria Bagarić) vizuālā dejas performance “Pasaule piesien” (The World Tethers) gan tematiskā, gan estētiskā ziņā ideāli iederējās noslēgtajā, klusajā tunelī. Minimālistiska un atsvešināta muzikālā pavadījumā ieskauta, performante pārvērta ķermeni tēlu attiecībās. Ja tam pieiet pavisam aprakstoši – viņa animēja savus muskuļus, sēžot ar muguru pret skatītājiem. Trapeces un lāpstiņu muskuļi kļuva par tēliem, kuri dibina attiecības. Radās iespaids, ka ķermenis nav vienots veselums, bet gan neliela pasaule, kuru velk vairākos virzienos. Aprakstā izcelts, ka horeogrāfijas pamatā ir japāņu butō dejas pamatnostādnes – to raksturo lēnas, hiperkontrolētas kustības ekstrēmās vidēs un neparedzamība kā pretošanās tradicionālajām japāņu dejas tradīcijām. Teksta iestudējumā nav. Ko gan tur vispār piebilst?

Ārkārtīgi spilgts un neviennozīmīgs ir Matija Solces (Matija Solce) objektu un muzikālā teātra iestudējums “U!BU?” (Teatro Matita, Slovēnija), kas balstīts Alfrēda Žarī lugā “Karalis Ibī”. Lai arī aprakstā norādīts, ka iestudējums ir neverbāls, tas ir tālu no patiesības. Visa ekspozīcija, kurā iezīmējās lugas sižeta, mūsdienu politiķu tēlu un nāciju nesaskaņu risināšanas paņēmienu krustpunkts, balstījās skaņu un vārdu spēlēs angļu valodā. Ar runāto vārdu gan nebija gana, lai izteiktu to, cik baisa un absurda ir Ibī iecere, tāpēc ar katru mirkli talkā tika ņemts arvien jauns elements – mūzika, deja, pirkstu lelles, animēti ķermeņi un tualetes poda birste. Kā zināja stāstīt vietējie, Solces iestudējumiem ir raksturīga iegremdējoša intensitāte. Viņš pielieto gan dzīvo oriģinālmūzikas izpildījumu, gan leļļu un objektu teātra mākslu. Lai arī kādus purkšķu jociņus aktieri nepiedāvātu skatītājam, varas kāre tomēr netika infantilizēta un briesmu tuvums nekļuva par joka lietu. Pati skatīšanās laikā ievēroju, ka no šī iestudējuma nevaru izkļūt, – tas gan satricina, gan intriģē, gan ieskauj no visām pusēm.

Leļļu mākslas biennāles “Lutke” apmeklējums man atklāja to, cik plašas ir vizuālā teātra iespējas iedarboties uz emocijām tā, kā katram skatītājam tas nepieciešams visvairāk. Ar stāstiem, bez stāstiem. Ar varoņa dzīvesstāstu vai ar kādu sajūtu pamatā. Miniatūri, milzīgi vai mazos fragmentos sadalīti – tie tāpat ir cilvēki dažādās zemēs, kuri jūtas līdzīgi kā mēs paši.