Teātri ieslēdz sarkano gaismu

Redaktora viedoklis[1] par politiskā teātra iestudējumiem

Beidzamajās sezonās īpašu sabiedrības interesi raisījuši iestudējumi par nesenās politiskās vēstures notikumiem. Latvijā izrādes, kuru pamatā ir arhīva dokumentu izpēte un vēsturisku situāciju rekonstrukcija, ir vairāku profesionālo teātru repertuārā. Arī kaimiņvalstu teātra ainā parādās projekti, kas cenšas izvērtēt nesenās pagātnes politiskos samezglojumus. Mākslinieki ieslēdz sarkano gaismu, jūtot bīstamu robežsituāciju. Sabiedrības reakcija liecina, ka signāls ir uztverts un viļņošanās sākusies.

Dailes teātra izrādē “Kur pazuda valsts” (2023, rež. Toms Treinis) top skaidrs, ka selektīvi izvēlētie vēsturisko personu biogrāfiskie fakti nevis portretē konkrētās personības, bet drīzāk raksturo laikmetu un dominējošās noskaņas dažādās sabiedrības kopienās, turklāt gan toreiz, gan tagad. Lukašs Tvarkovskis “Orākulā” (2025) izmanto vēstījuma paņēmienu, ko bija aizsācis jau izrādē “Kvanta” (Quanta, 2024) Lietuvas Nacionālajā Drāmas teātrī Viļņā, – dekonstruēt vēstures faktus un stereotipus, lai akcentētu naratīvu nepastāvību un signalizētu par globālām sakarībām, kuru marķieri ir dramaturģijā ieviestās vēsturiskās personas. Ukrainas karš kā vēsturiskas situācijas līdzība izmantots Kristas Burānes un Mārtiņa Eihes veidotajā iestudējumā “Izdzīvošanas piezīmes” (2024, Valmieras teātris), kas mērķtiecīgi sasaista kopā krieviski runājošās armijas noziegumus Berlīnē un krieviski runājošās armijas noziegumus Ukrainā.

Šā gada 10. aprīlī Tallinas neatkarīgajā teātrī “Vaba lava” pirmizrādi piedzīvoja Tīta Palu veidotais iestudējums “Karstā vasara 93” (Kuum suvi '93), kur uzmanības centrā ir brīdis, kad Igaunija tikko atguva neatkarību, taču divas pilsētas – Narva un Sillamē, kurām ir spēcīgas etniskas un vēsturiskas saites ar Krieviju, – sarīkoja referendumu par atdalīšanos no Igaunijas. Abās par autonomiju toreiz nobalsoja vairāk nekā puse iedzīvotāju. Valsts sadalīšanu novērsa Igaunijas valdība, pasludinot referendumu par antikonstitucionālu. Izrāde sākas ar divu cilvēku tikšanos mūsdienās, un viņi mēģina izprast pagātni no dokumentiem, atmiņām un personīgās pieredzes. Iestudējuma anotācijā uzsvērts, ka trīsdesmit gadu vēlāk jautājumi par robežām, drošību un piederību nav pazuduši. Gluži pretēji – tie izskan arvien skaļāk.

Ažiotāža ap topošo Dailes teātra iestudējumu “Rīkojums Nr. 2” un politiķu mēģinājums iedarbināt cenzūras mehānismu apliecina, ka arī Latvijā trīsdesmit pieci neatkarības gadi nav izdzēsuši vēlmi atjaunot totalitāru sabiedrību ar politiski regulētu kultūru. Ģeopolitisko satricinājumu kontekstā ikviens lokāls gadījums ir jāvērtē plašāk. Dokumentāls vai vēsturiskos notikumos balstīts, vai pat fiktīvi dokumentāls mākslas darbs vienmēr ir saruna starp faktu materiālu, mākslinieku un skatītāju, un te būtiska ir arī uztvere un tas, kā mēs uztverto interpretējam. Jāapzinās, ka performatīva māksla ir iedarbīgāka par vēstures vai politikas ekspertu pausto, jo tā uzrunā ne tikai prātu, bet arī emocijas. Vēsture nav tikai aiz muguras atstāts ceļš, tā ir iespēja apzināt pagrieziena punktus un kritiskās kļūdas pagātnē, lai saprastu tagadni un modelētu iespējamo nākotni. Lai pārbaudītu populārus naratīvus, atklātu izvēļu sekas, iztēlotos alternatīvas un mudinātu sabiedrību un politisko eliti apzināties riskus un, iespējams, mainīt kursu. Tas nozīmē, ka radošā komanda uzņemas tikpat lielu atbildību kā valsts vara.