
Tverot šodienu Latvijas teātrī
Kā Latvijas teātri 2026. gadā redz ārvalstu kritiķi? Ārvalstu ekspertu viedokļus pēc Latvijas teātru skates apkopojusi Lauma Mellēna-Bartkeviča
Kā ik gadu, arī šogad Latvijas teātru starptautiskās SKATES laikā 5. – 8. novembrī ārvalstu teātra ekspertu grupa īpašu uzmanību pievērsa “Spēlmaņu naktij” nominētajām izrādēm no SKATES un Baltijas Drāmas foruma izrāžu piedāvājuma. Kopš Latvijas teātros biežāk tiek rādītas izrādes ar titriem angļu valodā, kolēģi no Baltijas valstīm mūsu izrādes skatās bieži un labprāt, tostarp sezonas gaitā, savā brīvajā laikā vai nedēļas nogales izbraucienos kādā no Latvijas pilsētām (kā populārs piemērs jāmin Dailes teātra “Orākuls”, kuru ārvalstu kritiķi apmeklējuši individuāli atbilstoši tā izrādīšanas grafikam).
Skašu nedēļā ekspertu programmā šogad bija iespējams iekļaut šādas izrādes, kuras saņēmušas birumu “Spēlmaņu nakts” nomināciju: “Ods” un “Atbalss Aija” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Pirmavots” Dailes teātrī, “Vecajo kults” Dirty Deal Teatro, “Sēnes” Latvijas Leļļu teātrī, Liepājas teātra iestudējuma “Parasta pirmdiena” viesizrādi Rīgā un “Mēdeju” Valmieras “Kurtuvē”.
Ārvalstu teātra ekspertu grupā šogad darbojās pētniece, dramaturģe un kuratore Jeļena Novaka (Jelena Novak, Portugāle), dramaturģe un kuratore Pjersandra di Mateo (Piersandra di Matteo, Itālija), teātra kritiķe un zinātniece Ramune Balevičūte (Ramunė Balievičiūtė, Lietuva), teātra kritiķe Karmena Juhkama (Karmen Juhkam, Igaunija), dejas un teātra kritiķe un kuratore Handana Salta (Handan Salta, Turcija), uz atsevišķām izrādēm pievienojās pētniece un kultūras žurnāliste Heli Reimane (Heli Reimann, Igaunija). Ceļošanas grafika dēļ ne visām kritiķēm bija iespēja apmeklēt Valmieru svētdienas vakarā, tāpat daļa nevēlējās publiski dalīties savos iespaidos par pilnīgi visām redzētajām izrādēm. Piedāvājam īsu iespaidu apkopojumu par atlasīto programmu un dažus vispārīgus novērojumus par pašreizējo situāciju Latvijas skatuves mākslā.
Kopējie iespaidi par Latvijas teātri 2026. gadā, spriežot pēc skatē redzētā
Karmena Juhkama: Spriežot pēc redzētajām izrādēm, latviešu teātrim pašlaik ir raksturīgs spēcīgs ansambļa darbs un laba vizuālās un tehniskās teātra valodas pārvaldība. Vairākos gadījumos mani pārsteidza scenogrāfijas, gaismu, mūzikas un horeogrāfijas izmantojums, kā arī gatavība strādāt ar dažāda mēroga iestudējumiem un atšķirīgām teātra formām. Īpaši novērtēju lielās skatuves iespēju maksimālu izmantošanu. Mani saistīja arī aplūkoto tēmu daudzveidība – no universāliem eksistenciāliem jautājumiem līdz aktuālām sociālām problēmām, neatkarīgi no tā, cik veiksmīgi tās īstenotas uz skatuves. Tajā pašā laikā pamanīju arī vairākas atkārtotas dramaturģiskās izstrādes problēmas. Daļai iestudējumu bija interesantas ieceres, taču tie pilnībā neizmantoja savu tematisko potenciālu, dažkārt radot paredzamu vai fragmentāru dramaturģisko struktūru. Man arī šķita, ka atsevišķām izrādēm, pievēršoties dzimtes un seksualitātes jautājumiem, pietrūka pietiekami kritiska un mūsdienīga skatījuma, īpaši iestudējot tekstus, kuros ietverti problemātiski sieviešu atveidojuma stereotipi. Mani īpaši satrauca tas, ka nepietiekami tiek pievērsta uzmanība tam, kā sievietes tiek reprezentētas uz skatuves.
Handana Salta: Man arī ir pāris kritisku piezīmju. Pirmkārt, gandrīz visas izrādes bija garākas, nekā nepieciešams. Skatītāji uztver izrādes galveno domu daudz ātrāk, nekā režisori, šķiet, to iedomājas. Otrkārt, ne visam, kas rakstīts lugas tekstā, ir obligāti jānonāk uz skatuves. Labam dramaturgam būtu jādomā, kā izveidot koncentrētus, mērķtiecīgus stāstus, vēlams, fokusējoties tikai uz vienu būtisku aspektu, lai tos veiksmīgi pārraidītu skatītājiem.
Ramune Balevičūte: Pēc tā, ko man izdevās novērot, Latvijas laikmetīgā teātra vide ir daudzveidīga un uzmanīga pret savu auditoriju. Šķiet, ka tā ir ieinteresēta iesaistīties aktuālajos procesos un reflektēt par to, kā cilvēki piedzīvo un uztver apkārtējo pasauli. Tomēr es būtu vēlējusies redzēt drosmīgākus mākslinieciskos eksperimentus un asāku, dziļāku refleksiju par mūsdienu dzīves realitāti.

Īsi komentāri par katru izrādi
“Ods” Latvijas Nacionālajā teātrī
Karmena Juhkama: “Ods” ir izteikti tekstā balstīts, kopumā kvalitatīvs iestudējums. Stāsts rosina pārdomas par realitāti, pašizziņu, laimi un, iespējams, arī atbildību, savukārt aktieru spēles stils pastiprina dramaturģijas veidoto stāstījuma attīstību. Ansamblis darbojas saskanīgi, un tēli ir pārliecinoši atveidoti, ņemot vērā ierobežojumus, ko, manuprāt, aktieriem uzliek teksts. Tomēr pats stāsts ir nedaudz paredzams. Lai gan jautājumi par realitāti dialogu līmenī uztur skatītāja interesi, notikumu secība un kopējā sižeta attīstība ir samērā viegli prognozējama. Žēl arī, ka sieviešu tēlu individuālajai attīstībai pievērsta salīdzinoši maza uzmanība. Iestudējums būtu ieguvis, ja tajā izteiksmīgāk tiktu izmantoti arī citas teātra zīmju sistēmas, kas līdzvērtīgi aktierspēles un dramaturģijas intensitātei palīdzētu izcelt galvenā varoņa Aksela atrašanos liminālā jeb robežstāvoklī.
Ramune Balevičūte: Manuprāt, izrādes veidotājiem nav līdz galam izdevies atklāt literārā pirmavota specifiku, un rezultātā iestudējums noslīdējis līdz sadzīviskam reālismam. Tēli veidoti visai stereotipiski, savukārt aktieri, šķiet, nav spējuši pilnvērtīgi adaptēties mazās spēles telpas (Nacionālā teātra Aktieru zāle – L.M.B.) nepastarpinātajai tuvībai ar skatītājiem un tiešajam klātbūtnes efektam.
Jeļena Novaka: Šo iestudējumu es atcerēšos izcilo aktieru, izrādes gandrīz mokošā ilguma un nepārejoši smagās sajūtas dēļ, ko tā pārraida skatītājam. Manā ieskatā šis “smagums” nāk par labu dramaturģijas perpetuum mobile, atklājot dzīvi ar psihisku saslimšanu, turklāt emocionāli nestabilā vidē. Bet aktieri tiešām lieliski.
Pjersandra di Mateo: Viena no lielākajām šī iestudējuma vērtībām ir tieši aktieri. Viņi spēj noturēt ikdienišķu spēles reģistru, neļaujot tam pārvērsties vienkāršā naturālismā. Tomēr dramaturģija šķiet pārlieku izstiepta: pārāk daudz atkāpju pārtrauc virzību uz galvenā varoņa emocionālo krīzi, nevis to sagatavo vai pastiprina. Izrādes saistošākais aspekts ir muzikālie meklējumi. Īpaši mani uzrunāja skaņas telpiskošana (spatialisation) – balsis, kas nāk no tālākiem telpas nostūriem, atklāj plašu atmosfērisku skaņas lauku, kamēr ieraksts veido lokalizētu, konkrētāku klātbūtni. Mūzika nevis vienkārši pavada darbību, bet veido to, kā skatītājs uztver varoņu mainīgos emocionālos stāvokļus. Tieši šajā aspektā izrādes dramaturģija sasniedz vislielāko precizitāti.
Handana Salta: “Ods” vienkārši ir ļoti labs mazās zāles iestudējums.
“Atbalss Aija” Latvijas Nacionālajā teātrī
Heli Reimane: “Atbalss Aija” ir emocionāli piesātināts un vizuāli saistošs iestudējums, kas pēta mīlestības robežas un otra cilvēka idealizācijas fenomenu. Izrādes centrā ir abu galveno lomu atveidotāju – Lauras Siliņas (Aija) un Klāva Kristapa Košina (Jānis) izcili spēcīgā un niansētā aktierspēle. Viņi ar pārsteidzošu precizitāti atklāj savu varoņu iekšējos pārdzīvojumus. Regnāra Vaivara drosmīgie režijas risinājumi, tostarp meistarīga “ceturtās sienas” nojaukšana un tieša vēršanās pie skatītājiem, piešķir šai gadsimtu senajai nacionālās dramaturģijas klasikai jaunu, sprieguma pilnu skatuvisko dzīvību. Iestudējuma māksliniecisko iedarbību vēl vairāk pastiprina Lienītes Slišānes izcilā gaismu partitūra, kas rada valdzinošu atmosfēru un precīzi izceļ varoņu emocionālos pavērsienus.

“Pirmavots” Dailes teātrī
Karmena Juhkama: Man simpatizēja tīrā vizuālā dramaturģija, ko veido scenogrāfijas, horeogrāfijas un gaismu mijiedarbība, pat ja tā bija diezgan vienkāršota (izrādē par arhitektiem, protams, netrūkst kustību taisnās līnijās). Bija patiess prieks redzēt, ka iestudējums pilnvērtīgi izmanto skatuvi un visas tās tehniskās iespējas, veidojot patiesi vērienīgu izrādi. Man šķita interesanta izvēle scenogrāfijā radīt vēsumu un aktieru spēlē saglabāt distanci, tādējādi priekšplānā izvirzot idejas, nevis pašus tēlus. Tomēr kopumā iestudējums raisa vairākus jautājumus, kas mazina tā estētisko baudījumu. Man ir grūti saprast, kāpēc tieši šobrīd izvēle kritusi uz tik seksistiska teksta iestudēšanu. Stāstus par izciliem vīriešiem – ģēnijiem, kuriem līdzās nostatīta pašdestruktīva femme fatale, turklāt balstoties Madonnas/ palaistuves pretstatījumā – 2026. gadā nevajadzētu iestudēt bez būtiskas mūsdienīgas interpretācijas vai pārveides. Pirmavota tēls bija vizuāli saistošs papildinājums, kas padarīja sekošanu līdzi stāstam interesantāku, tomēr nebija skaidrs, kāpēc Madarai Viļčukai bija jābūt kailai un kā tas palīdzēja atklāt stāsta būtību. Tas drīzāk liek jautāt, vai iestudējumā provokatīvie paņēmieni netiek izmantoti tikai provokācijas pēc, nevis kā līdzeklis kādas jēgpilnas mākslinieciskas idejas īstenošanai.
Ramune Balevičūte: “Pirmavotu” uztvēru kā skaisti ilustrētu Ainas Rendas romāna kopsavilkumu, no kura gan izzudušas tā filozofiskās idejas. Toties lieliska scenogrāfija.
Jeļena Novaka: Šīs izrādes mākslinieciskā pieeja un estētika neatbilda manām interesēm un priekšstatiem par to, kam šodien būtu jānonāk uz teātra skatuves. Vienīgais elements, kas mani patiesi ieinteresēja, bija neparastais mūzikas lietojums – tas drīzāk atgādināja mūzikas statusu un funkciju tradicionālajās naratīvajās A kategorijas filmās, nevis teātra mūzikai raksturīgo. Un tas šķita interesanti.
Pjersandra di Mateo: Man bija iebildumi pret šī darba ieceri. Scenogrāfija rada muskuļotas, fiziskas jaudas iespaidu, taču tās iedarbība ir arī izteikti didaktiska: izmantotais paņēmiens tiek tik uzskatāmi demonstrēts, ka jau pirmajās piecpadsmit minūtēs tā loģika šķiet pilnībā atklāta. Turpmāk izrāde piedāvā dažādas variācijas, taču būtiski nesarežģa un nepārveido jau sākotnēji piedāvāto ideju. Visproblemātiskākā man šķiet iestudējuma attieksme pret arhitekta Hovarda Rorka seksistisko, vardarbīgo un valdonīgo uzvedību un vidi, ko viņš pārstāv. Tā arī paliek neskaidra – vai iestudējuma mērķis ir šo uzvedību kritizēt vai tomēr nē. Rorks tiek attēlots bez jelkādas izteiktas kritiskas distances, savukārt sieviešu reprezentācija pati par sevi ir dziļi problemātiska. Erotiskās ainas drīzāk reproducē reklāmas pasaules vizuālos kodus, nevis kritiski izvērtē tos, tādējādi iestudējums pats kļūst par daļu no tā skatiena, kuru, iespējams, tiecas kritizēt. Arī kailās sievietes tēls izrādes sākumā šķita nevietā, tāpat kā dejas starpspēles, kuru nepieciešamība kopējā darba kontekstā nebija saprotama. Teksta daudzums šķita pārmērīgs, savukārt ārkārtīgi efektīgais gaismu risinājums man atgādināja diezgan tradicionālu operas estētiku.
Handana Salta: “Pirmavots” man likās ļoti gara izrāde ar vairākām fināla ainām. Šim darbam noteikti būtu bijis nepieciešams dramaturgs ar zelta šķērēm! Īpaši jau 21. gadsimtā to vajadzētu vienkāršot un koncentrēt, lai skaidrāk izceltu, kāda ir lugas vai romāna būtiskākā vēsts mūsdienu skatītājam. Scenogrāfija ir ļoti smagnēja un dārga, un Reinis Dzudzilo pilnvērtīgi izmanto visas teātra tehniskās iespējas.

“Orākuls” Dailes teātrī
Karmena Juhkama: “Orākuls” man šķiet tipisks [Lukaša] Tvarkovska un [Ankas] Herbutas kopdarbs: intensīva, vērienīga pasaules veidošana, plaša un sazarota dramaturģija, kas atalgo uzmanīgu skatītāju, un tehniska precizitāte. Man patika gan aktierspēle, īpaši Mārtiņš Meiers Alana Tjūringa tēlā, gan izrādes radītā pasaule, tomēr nevarēju atbrīvoties no vēlmes, lai dramaturģija dziļāk pievērstos mākslīgajam intelektam un ar to saistītajām sekām.
Ramune Balevičūte: “Orākula” tehnoloģiskie risinājumi un naratīva veidošanas paņēmieni ir iespaidīgi, taču aplūkotās idejas tomēr tiek risinātas virspusēji.
“Vecajo kults” Dirty Deal Teatro
Karmena Juhkama: “Vecajo kults” pievēršas interesantai un ļoti universālai tēmai – novecošanai un mūsu attiecībām ar nāvi, īpaši laikā, kad mēs no šī gluži dabiskā dzīves procesa arvien vairāk atsvešināmies. Tomēr arī šoreiz dramaturģija šķita visai eklektiska: aplūkotās tēmas organiski nesaplūda vienotā veselumā un nepiedāvāja arī neko īpaši rosinošu pārdomām, kas būtiski pārsniegtu to, par ko, manuprāt, vairums cilvēku jau ir domājuši, sastopoties ar nāvi savā dzīvē. Tāpēc tēmas interpretācija šķita visai virspusēja. Iestudējumā bija arī interesants scenogrāfisks elements, taču līdz izrādes beigām tā arī paliku minot, kāpēc tas netika pilnvērtīgi izmantots.
Ramune Balevičūte: Oriģināla ideja, taču iestudējums mani diemžēl nepārliecināja.
Heli Reimane: Iestudējums pievēršas novecošanai un dzīves pārejošajam raksturam, atsakoties no klasiskas sižetiskās struktūras par labu poētiskai, rituālai atmosfērai. Valdzinošā vizuālā valoda, hipnotiskais skaņas dizains un aktieru tiešā klātbūtne veido dziļas pārdomas rosinošu teātra pieredzi, kas lauž mūsdienu jaunības kultūras tabu. Tas ir vienots un jutekliski aizraujošs iestudējums, kurā neērta tēma pārtop intīmā un mākslinieciski saistošā pieredzē.
Pjersandra di Mateo: “Vecajo kultā” ir atsevišķi interesanti uzplaiksnījumi, īpaši tā savdabīgajā kabarē un vodeviļas formā, kas rada telpu rotaļīgumam un spēlei. Taču tā politiskā ambīcija, šķiet, paliek virspusē. Novecošana un eidžisms tiek piesaukti, taču netiek jēgpilni problematizēti vai izvērsti; savukārt atsauces uz nāves teorijām izklausās didaktiskas, gandrīz kā “Vikipēdijas” šķirklis. Arī izrādes formāts paliek līdz galam neatrisināts. Scenogrāfija ir iespaidīga, taču iestudējums pārslēdzas starp skatītāju līdzdalību, kabarē, ekoloģisku rituālu un attālinātām intervencēm, neveidojot starp šiem elementiem pārliecinošu saikni. Rezultātā rodas visai sadrumstalota kompozīcija. Jaunais aktieris Mārcis Broks ir ievērības cienīgs izņēmums. Īpaši mani uzrunāja viņa veidotais vokālais kāpinājums – tas ir precīzs un pārliecinošs un veido vienu no izrādes asākajiem un iedarbīgākajiem brīžiem.
Handana Salta: Vienīgais, ko varu uzteikt, ir drosme ķerties klāt šai sarežģītajai tēmai, mēģinot to uzlikt uz skatuves.

“Parasta pirmdiena” (Liepājas teātra viesizrāde Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī)
Karmena Juhkama: Manuprāt, šīs izrādes iecere un pamatideja ir gan sirsnīga, gan nozīmīga. Ņemot vērā, ka lielākā daļa attēloto profesiju sabiedrībā ir pastāvīgi nepietiekami novērtētas (varbūt ar alternatīvās medicīnas speciālista izņēmumu?), ir svarīgi pievērst uzmanību šo cilvēku ikdienai, tostarp viņu mazajiem priekiem un grūtībām. Manuprāt, izrādei izdevies labi līdzsvarot traģisko un komisko. Īpaši novērtēju ansambļa darbu, kā arī precizitāti un koncentrēšanos, ko prasa šāda veida iestudējums. Lai gan izrāde ir visai vienkārša un vietumis tai, iespējams, būtu noderējis straujāks temps, tā kopumā bija patīkama teātra pieredze.
Ramune Balevičūte: Burvīgs iestudējums. Pārdomāta dramaturģija, iejūtīga un precīza aktierspēle.
Jeļena Novaka: Iestudējumam izdodas veiksmīgi atklāt emocionālo, psiholoģisko un fizisko pārslodzi, ko piedzīvo cilvēki, kuri strādā valsts varas un sabiedrisko pakalpojumu infrastruktūrā – policijā, ugunsdzēsībā, slimnīcās, aprūpes namos un citur. Izrāde atklāj to, kā darbojas atbildības, efektivitātes un rūpju par citiem “dzirnakmeņi”. Tā izgaismo šo profesiju pārstāvju ievainojamību – aspektu, par kuru publiski runā reti, turklāt dara to bez patosa.
Pjersandra di Mateo: Izrādes veidošana, balstoties intervijās, starptautiskajā praksē jau ir nostiprinājusies pieeja. Šajā gadījumā tā ļauj ienest darbā dzīvu, personisku pieredzi un paver iespēju pievērsties realitātei un ikdienas dzīvei. Tomēr ierobežojums ir tas, ka atsevišķie stāsti lielākoties paliek nodalīti cits no cita, to atkārtošanās ne vienmēr rada jaunu nozīmi, un izrāde mazliet izstiepjas. Arī priekšmetu loma ne vienmēr ir skaidra: brīžiem tie šķiet organiski iekļauti darbībā, citkārt – gandrīz tikai imitēti. Tomēr redzēto mazās formas iestudējumu vidū šeit ir skaidra dramaturģiskā kompozīcija un labs izpildījums.
Handana Salta: Man arī šī izrāde šķita pārāk izstiepta. Es klausījos dažādos profesiju stāstus, velti cerot, ka tie agrāk vai vēlāk nonāks pie kāda kopsaucēja. Pati ideja ir lieliska, bet man pietrūka koncentrētākas dinamikas.

“Mēdeja” Valmieras teātrī
Karmena Juhkama: Principā es varu novērtēt māksliniecisko drosmi, kas nepieciešama, lai reģionālajā teātrī īstenotu šādu iestudējumu ar konkrētajiem mākslinieciskajiem paņēmieniem. Tas ir drosmīgs solis, kas vismaz apliecina teātra ieinteresētību estētiskos eksperimentos. Tomēr nevaru atbalstīt tik seksistisku un mizogīnisku izrādi. Pirmās divdesmit minūtes (tāpat kā vairākas citas izteikti seksualizētas epizodes vēlāk) aizēnoja jebkādu citu māksliniecisko vērtību, kāda iestudējumam varbūt piemīt. Vienīgie pozitīvie aspekti, ko varu izcelt, ir muzikālais risinājums un izpildījums.
Handana Salta: Man trūkst vārdu par šo iestudējumu…
“Sēnes” Latvijas Leļļu teātrī
Jeļena Novaka: Manuprāt, gan mūzika, gan viss iestudējums ir intriģējošs un iedvesmojošs. Lieliski kostīmi. Sēņu iztēles pasaule ir ļoti veiksmīgi atklāta, izmantojot šķietamu dziesmu konkursu. Es varu iztēloties meža sēnes, kas dzied savas dziesmas, ik pa brīdim pēkšņi “izspridzinot” sporas. Izrādes dramaturģija ir ļoti pārdomāta. Mūzika veiksmīgi balansē starp plašu populārās mūzikas repertuāru un negaidītām, rosinošām muzikālām intervencēm. Īpaši atceros vienu dziesmu, kurā spiegošanas atmosfēra, dažādi izsaucieni un skaņas savijās ar populārās mūzikas stilistiku, radot ļoti veiksmīgu efektu. Šī ir rosinoša un iedvesmojoša izrāde, kuru noteikti vajadzētu redzēt plašākai auditorijai un rādīt starptautiskās mazās formas teātra skatēs – un varbūt ne tikai bērniem.
Ramune Balevičūte: “Sēnēs” ir vērojams perfekts līdzsvars starp izglītojošo un izklaidējošo komponenti teātrī.
Karmena Juhkama: Šī izrāde ir viens no maniem šī gada spilgtākajiem iespaidiem Latvijas teātrī. Varu teikt tikai atzinīgus vārdus par tās koncepciju, mūziku, kostīmiem, aktieriem, scenogrāfiju un gaismu partitūru. Īpaši novērtēju iestudējuma spēju uzrunāt gan bērnus, gan pieaugušos, nevienai no auditorijām nezaudējot mākslinieciskās ieceres pilnvērtību. Eirovīzijai līdzīgā formāta izmantojums, lipīgie muzikālie numuri, camp estētika un atsauces uz dažādiem populārās mūzikas vēstures posmiem radīja vairākus atpazīstamības un baudījuma slāņus. Vienlaikus iestudējums saglabāja skaidri nolasāmu reģionālo identitāti un sirsnību, kas neļāva šīm atsaucēm kļūt tikai par dekoratīviem vai ironiskiem elementiem. Īpaši vēlos izcelt visus trīs aktierus – Annu Klišāni, Agri Nātri un Kristu Jēkabsonu, kuru izcilais ansambļa darbs ir izrādes kodols. Viņu spēja vienlaikus būt rotaļīgiem, pilnībā iesaistītiem un apzināti teatrāliem piešķīra iestudējumam lielāko daļu tā īpašā šarma. Viņi lieliski izjuta līdzsvaru starp ironiju un patiesumu, nekad nenoniecinot izrādes materiālu ar pārmērīgu pašironiju. Viņu darbs apliecināja, cik daudz šķietami vieglprātīgai izrādei var dot skatuviskā klātbūtne, precizitāte un kolektīvā enerģija. Ceru, ka šī izrāde dosies viesizrādēs (iespējams, tulkotā versijā?) arī uz kaimiņvalstīm.


Ieteikt


