Piezīmes no Daugavpils II

Trešā diena. 2. jūnijs

Seminārs “Greenstage SAPA rīks organizācijas ilgtspējas novērtēšanai”

Festivāla trešā diena sākās ar praktisku semināru kultūras organizāciju pārstāvjiem. Tajā varēja iepazīties ar SAPA (Sustainability Assessment for the Performing Arts) kā rīku, kas ļauj organizācijām analizēt savas darbības ilgtspēju dažādos līmeņos – ekonomiskajā, ekoloģiskajā, sociālajā, kā arī iekšējās kultūras un komunikācijas līmenī. Rīks izveidots “Greenstage” projekta koprades procesā, mijiedarbojoties Vupertāles Klimata, vides un enerģijas institūtam un Eiropas partneriem. Iepazīstoties ar rīku, dalībnieki aizpildīja anketu, kurā skalā no 1 līdz 5 novērtēja apgalvojumus dažādās ar kultūras organizāciju darbību saistītās kategorijās, pēc tam rezultātus vizualizējot uz kartes. Tas ļāva ieraudzīt organizāciju stiprās un vājās puses, lai konkrētāk domātu par potenciālajiem uzlabojumu virzieniem. Manā pieredzē tas palīdzēja saprast, ka ilgtspēja nav reducējama tikai uz ekoloģiju. Tā aptver arī darba slodzes sadalījumu, iekšējo komunikācijas uzbūvi un organizācijas attiecības ar kopienām.

Semināru vadīja Latvijas Nacionālā teātra producents Rihards Gāle. Viņa atklātība par to, kā SAPA rīks ticis ieviests teātrī, radīja drošu un uzticamu vidi diskusijai arī citiem dalībniekiem. Tas ļāva sarunām virzīties gaitā, kurā līdzās labajām praksēm un veiksmīgiem risinājumiem tika apspriesti arī praktiskie jautājumi, izaicinājumi un bažas, ar kurām organizācijas saskaras, ieviešot ilgtspējas principus ikdienas darbā. Līdz ar to papildus ilgtspējas novērtēšanas rīkam SAPA kalpo arī kā labs sarunas strukturēšanas rīks organizācijas ietvaros.

“Vecajo kults”

Dirty Deal Teatro vecuma pieņemšanas ceremonija “Vecajo kults”, kuras autores ir Iveta Pole un Katrīna Neiburga, sākas kā  rāma meditācija. Jaunais aktieris Mārcis Broks spēlē neparastu spoguli, kuram pieskaroties zāli piepilda maigi vibrējošas un ieaijājošas skaņas. Pēc brīža no partera dziļuma ienāk arī divi priesteri – Regnārs Vaivars (citā sastāvā Ģirts Krūmiņš) un Vilhelmīne Žagata. Uz skatuves esošā altāra, kas sastāv no mēbelēm un priekšmetiem, kuriem nojaušami bijusi senāka dzīve, viņi svinīgi novieto tā centrālo elementu – Svēto Mizu. Tā vienlaikus kalpo gan kā vecuma metafora novecojušai un grumbām klātajai ādai, gan arī pilda sakrāla pielūgsmes objekta funkciju ceremonijā.

Aktieru trio darbojas kā dažādi vecuma pieņemšanas un eksistences veidi. Mārcis Broks ir kā māceklis, kura ķermenis tiek pārbaudīts un ievadīts rituāla struktūrā. Viņa reakcijās, balsī un fiziskajā iesaistē jūtama piesardzība – it kā viņš nepārtraukti meklētu apstiprinājumu no priesteriem par to, vai viss tiek darīts pareizi. Šī nedrošība kļūst par daļu no iniciācijas procesa, kas pakāpeniski pāraug pilnīgā sevis nodošanā rituālam un savas vietas atrašanu kā pilntiesīgam vecajo kulta biedram. Vilhelmīne Žagata ceremonijā ienes trauslu un mātišķu sajūtu, kas īstenojas mijiedarbē ar skatuves partneriem – īsā bučā, mīļā uzrunā vai rūpjpilnajā veidā, kā otra galva tiek ielikta klēpī kādā no ceremonijas posmiem. Vienlaikus viņas klātbūtnē parādās arī viegls humors, kas izriet no vecuma izpausmēm – noguruma, kustību piesardzīguma, lēnākas uztveres, kas neļauj rituālam pārliekus iegrimt patosā. Savukārt Regnārs Vaivars pārslēdzas starp priesterisku nopietnību un ironisku distanci, uzturot pastāvīgu spriegumu. Rezultātā rodas sajūta par kārtību, kas tūlīt varētu pārvērsties improvizētā haosā.

Izrādes teksts, kas veidots no dažādu tradīciju sakrālām atbalsīm, filozofiskām piezīmēm un dokumentālā materiāla, mēģina nosaukt vārdos to, par ko ikdienā mēdzam runāt izvairīgi – ķermeņa novecošanu, nāves neērto tuvošanos un veidu, kādā šos procesus uztveram. Izrādes veidotāji atklātības slāni nav izvēlējušies nodot vienīgi skatītāju rokās, bet arī paši brīžiem iziet no spēles pozīcijas, ienesot izrādē patiesus un aizkustinošus atzīšanās mirkļus. Piemēram, dalās dzīves situācijas, kurās bijis jāizlemj, vai paziņot tuviniekam par to, ka viņam atlikušais dzīves laiks pēc ārstu prognozēm strauji tuvojas beigām.

Mūzika, ko veidojis Edgars Mākens un Ingus Baušķenieks, brīžiem tuvojas meditatīvam mieram, brīžiem ievelk gandrīz ironiskā distancē, it kā rituāls pats apzinātos savu teatrālo raksturu. Visspilgtāk tas izpaužas aktieru trio dziedājumā, kā arī pagrīdes metāla stila dziesmā, kas seko ainai, kurā Brokā iemiesojas amerikāņu uzņēmējs Braiens Džonsons (Bryan Johnson), kurš kļuvis pazīstams ar saviem radikālajiem centieniem apturēt novecošanos un maksimāli pagarināt dzīves ilgumu. Dziesmas trakulīgajā izpildījumā Mārcis Broks salauž iepriekš meditatīvo gaisotni, ļaujot tajā ienākt digitālās kultūras balsij un jaunības kultam.

Nika Ciprusa gaismas izrādē lielākoties balstās siltā klusinātā skatuves apgaismojumā, kas veido vienotu, nepārtrauktu sajūtu. Brīžiem tajā ienāk koncentrēti staru kūļi, kas pēkšņi izceļ atsevišķus darbības brīžus, piemēram, svēto rakstu lasīšanu. Šāda gaismas dramaturģija liek aizdomāties arī par to, vai tas, kas ikdienā nonāk mūsu uzmanības fokusā, ir izcelts dabiski vai arī kāds to apzināti izgaismojis mūsu vietā.

Publikas klātbūtne visas ceremonijas garumā pakāpeniski pāriet no vērošanas uz līdzdalību. Jautājumu brīži, smiekli un vēlāk arī frāžu atkārtošana līdzās aktieriem, kur tas pat netiek izvirzīts kā uzstādījums, rada atmosfēru, kurā ceremonija nepaliek uz skatuves, bet lēnām izplešas zālē. Izrādes vēstījums “dzīve ir īsa un beidzas ar nāvi” liecina, ka vecuma pieņemšana nenozīmē apstāšanos. Gluži otrādi – tā būtu jānovērtē un jāizdzīvo bez nožēlas par aizgājušo laiku. Ja dzīvē šis pieņemšanas process mēdz notikt klusumā un vienatnē, tad izrāde piedāvā to pārvērst kolektīvā pieredzē.

Grāmatas lasījums

Daugavpils teātra kafejnīcā festivāla trešās dienas noslēgumā notika Gundara Āboliņa lasījums Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) romāna “Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa” fragmentiem. Mājīgā atmosfērā klausītāji sēdēja pie galdiņiem ar tēju, kafiju vai stiprāku dzērienu, kas organiski saskanēja ar atlasītajiem grāmatas fragmentiem par vecvecākiem un viņu ikdienas ieradumiem – rītiem, kas sākas, tabletēm uzdzerot šampanieša šļuku, un vakariem, kas noslēdzas ar vīnu, filozofiskām sarunām un fonā skanošu ziņu raidījumu. Šī sadzīviskā tuvība radīja sajūtu, ka stāsts notiek tepat blakus, turklāt veidoja dabisku pāreju pēc nupat noskatītās izrādes.

Ņemot vērā, ka Gundars Āboliņš pats ir arī grāmatas tulkotājs, viņa lasījumā jūtama tuvība tekstam. Turklāt, jau iepriekš strādājot ar Meierhofa romānu “Var jau krist arī augšup” režisora Alvja Hermaņa izrādē “Kritiens augšup”, aktieris ieguvis iedarbīgu veidu, kā ar intonāciju palīdzību un minimālām ķermeņa kustībām iemiesot romāna varoņus. Meierhofa stāsts par pirmajām gaitām aktiermākslas skolā un dzīvi vecvecāku mājās iezīmē divas pasaules – vienu haotisku un jaunu, bet otru mierīgu, paredzamu un ļoti mīļu. Tajā ir arī daudz humora, ko publika labi noķēra, jo smiekli tiešām skanēja bieži. Starp smiekliem netrūka arī aizkustinājuma pilnu brīžu, jo krāšņā valoda, kurā vecvecāki uzburti tik dzīvi un konkrēti, atgādina par aizejošo laiku un par ikdienas tuvumu, kas dažiem palicis vien atmiņās. Āboliņa lasījums to spēja noturēt vieglā un siltā noskaņā, kas turpināja rezonēt arī pēc pasākuma noslēguma.

Turpinājums sekos