“Gunāra Priedes dzīve un darbi”

Dzimis 1928. gadā, apguvis arhitekta profesiju, Gunārs Priede parādās latviešu dramaturģijā 24 gadu vecumā ar lugu „Zeva templis Olimpijā”, kas gūst Dailes teātra vadības atzinību, tomēr līdz skatuvei nenonāk. Toties 1955. gada 4. februārā rītā – pēc lugas „Jaunākā brāļa vasara” pirmizrādes Dailes teātrī Pētera Pētersona režijā Gunārs Priede pamostas – slavens. Skatītāju mīlestību ieguvuši trīs jauni cilvēki – aktieris Eduards Pāvuls, jaunākā brāļa Uģa lomas tēlotājs, trīsdesmitgadnieks režisors Pēteris Pētersons, kurš vēlāk kļūs par Dailes teātra galveno režisoru, un dramaturgs Gunārs Priede.

Sākas Gunāra Priedes profesionāla dramaturga dzīve līdzās LZA Arhitektūras un celtniecības institūta zinātniskā līdzstrādnieka un pasniedzēja darbam Rīgas Lauksaimniecības, vēlāk Celtniecības tehnikumā, līdzās teātra recenzenta un Rīgas kinostudijas redaktora gaitām, līdzās… Tomēr jaunrade un darbošanās Latvijas kultūrā nes sev līdzi ne tikai popularitāti, sabiedriskos pienākumus, zināmu materiālo nodrošinājumu, iespējas ceļot gan padomju savienības robežās, gan krietni ārpus tās, ietekmi uz tālāko dramaturģijas procesu, bet arī nelabvēļus, kritiku, šaubas, vientulību, arī nepatikšanas un nobīdīšanu malā. Arhitekta izglītība un pedagoģiskā darbība kļūst par Gunāra Priedes glābiņu vārda tiešā un pārnestā nozīmē tais laika posmos, kad dramaturgs Priede pēc lugas „Smaržo sēnes” uzrakstīšanas 1967. gadā kļūst par pirmās un vienīgās aizliegtās latviešu lugas autoru.

Laikā, kamēr tapa „Gunāra Priedes dzīves un darbu” pirmais sējums, nācies uzklausīt diametrāli pretējus viedokļus par Gunāru Priedi, kas patiesībā šo procesu padara daudz interesantāku un viņa personību – pievilcīgāku, jo kuru tad interesē nemainīgs „pozitīvais tēls”, kā ar zināmu ironiju vienu no savām pirmajām lugām nosaucis pats Gunārs Priede. Un tomēr – kāds viņš bija – jāmin katram pašam, Gunāra Priedes dzīvi un darbus šais sējumos lapojot.

Ieskatam piedāvājam fragmentu: