Gaismas stars paliek
Pēteris Liepiņš ir mana pirmā apzinātā īstā teātra atmiņa, pārsteigums un sajūsma.
1982. gads, “Jērādiņa”, Dailes teātra Mazā zālē. Vietu ierādītāja aicina bērnus uz pirmajām rindām, lai varētu labāk redzēt. Esmu ļoti introverta deviņgadniece, un man ne pārāk patīk sēdēt kaut kur kopā ar svešiem bērniem. Mājās mamma teica, ka Kronenberga grāmatiņu spēlēs viens aktieris, un arī tas man ne pārāk patīk. Bet tad tas AKTIERIS uznāca un sāka. Neatceros neko konkrētu, tik to, ka tas bija neticami aizraujoši. Piepeši man patika viss. Un visus turpmākos gadus skatītāju zālē es tur arī paliku – viss, ko Pēteris Liepiņš darīja uz skatuves, bija neticami aizraujoši.
“Pēterī Liepiņā ir kaut kas no viduslaiku fiziski un garīgi virtuozā histriona, žongliera, trubadūra vai skumjā klauna, kurš lielā jautrības brīdī, pārmetis elpu aizraujošu kūleni, var pārsteigt ar pēkšņu asaru, kas dzidra un neviltota nopakšķ pie skatītāju kājām. Tā vien liekas, ka Pēteris Liepiņš ir no tiem aktieriem, kam nevajag dekorācijas, inscenējumu, gaismas, nevajag pat teātra sienas. Viņš tā kā senās Itālijas delartiskās komēdijas aktieris varētu noklāt izdilušu paklājiņu trokšņainas ielas vidū, un teātris sāktos”, tā aktiera 40 gadu dzimšanas dienas suminājumā rakstīja teātra kritiķe Irēna Lagzdiņa. Tā tiešām bija. Un kopš šī gada 10. maija vairs nebūs.
1988. gadā asprātīgā “vizītkartē” Pēteris Liepiņš par sevi raksta: “Dzimis mežā, sveķainu guļbaļķu mājiņā 1943. gada 28. maijā tālu no civilizācijas, bet ne vientulībā, visapkārt putni, zvēri, kukainīši, saule, mēness, zvaigznes un citi spīdeklīši.” 60. gadu beigās absolvējis Dailes teātra IV studiju, viņš par saviem skolotājiem un iedvesmotājiem sauc Pēteri Pētersonu un Ēriku Ferdu, kuru fantāzijas un ķermeņa uzdevumi attīstījuši garīgo un fizisko vitalitāti visam mūžam. Ne velti Pēteris Liepiņš kūleņus nemeta un uz rokām nestaigāja tikai dažus pēdējos skatuves gadus.
Piecdesmit gadi un ap simt piecdesmit lomām uz Dailes teātra skatuves, kur, kā pats aktieris saka: “Spēlējis suņus, kaķus, zirgus, ēzeļus, muļķus un ākstus, istabas sienu, dzejnieka ēnu un vairākus dzērājus. (..) Jūtu un izteiksmes līdzekļu diapazons – septiņas oktāvas, t. i., visa klaviatūra.” Vispaliekošāk Kārļa Auškāpa, Arņa Ozola, Mihaila Gruzdova izrādēs un pēdējos gados – savu kolēģu Rēzijas Kalniņas un Intara Rešetina režijas darbos.
Pašironiski un neparedzami, asprātīgi un skumji, uzmanīgi un smalki, precīzi un ekscentriski iemiesojis….
…galveno varoņu kalpus, ieroču nesējus un pavadoņus – Suni “Zilajā putnā”, Sančo Pansu “Donā Kihotā”, Jukumu “Minhauzena precībās”, Dzejnieka Ēnu “Mūžības skartajos” un tik pārsteidzošo tādā kā skumjā rezignācijā un melnbaltā palēninājumā starp Venēcijas kanāliem klīstošo Trufaldino “Divu kungu kalpā”…
…brīnuma un horizonta meklētāju Dauku…
…zvērus, cilvēkus, lietas, ceļa un saules puteklīšus Alberta Kronenberga un Jāņa Dreslera pantos…
…lielus un mazus, smieklīgus un aizkustinošus raksturus visos žanros un stilos – no Izašara “Jāzepā un viņa brāļos” un Taukšķa “No saldenās pudeles” līdz Judam “Barabā” un Gajevam “Ķiršu dārzā”…
…tik dažādos un sarežģītos tēvus izrādēs “Māte”, “Alvas sieviete”, “Liec Dievam pasmieties”, “Balta vārna melnā krāsā”… Un Indrānu tēvu, kurš tāds palicis vienīgais Latvijas Indrānu tēvu zvaigznājā – it kā nosirmojis Noliņš, kurš gribētu priecāties tik par to, kā rudzi zied, ne – cik maizes tie ienesīs.
Un vēl, un vēl, un vēl.
Nenospēlējis Kvazimodo, ko pats savulaik nosaucis par lomu, ar ko var sasniegt virsotni.
Dailes teātra 75. jubilejas gadā kāds laikraksts vairākiem Dailes teātra māksliniekiem lūdza nosaukt viņu spilgtākos notikumus saistībā ar teātri. Pēteris Liepiņš toreiz cita starpā teica: ““Dullā Daukas” viesizrāžu laikā ASV pilnmēness naktī, pārlidojot kontinentu, kad lidmašīnai līdzi sekoja gaismas stars. “Vai tiešām no manis tāds spožums,” – es brīnījos. Izrādījās, – tas bija mēness, kas atspoguļojās lidmašīnas spārnos. Vienalga, lietas būtību tas nemaina... (..) Kādā nakti pēc izrādes, kad viens pats sēdēju skatītāju zālē, skatuve bija pilnīgi tukša, tikai kaut kur blāva gaismiņa dega. Satriecošs klusums. Neizdibināms noslēpums.”
Klusums ir iestājies, ir ļoti, ļoti, ļoti skumji. Bet gaismas stars paliek satriecoši spožs. Lai viegls ceļš!
Atvadīšanās no mūžībā aizgājušā Dailes teātra aktiera PĒTERA LIEPIŅA notiks otrdien, 17. maijā, no pulksten 13.00 Rīgas krematorijas Lielajā zālē. Guldīšana zemes klēpī - pulksten 15.00 I Meža kapos. Pētera Liepiņa ģimene lūdz cienīt piederīgo privātumu un nefotografēt, nefilmēt atvadīšanos no aktiera.
Rakstīt atsauksmi