Animācijas un teātra sintēzē
Kritiķu īsviedokļi par Dailes teātra izrādi "Zilā lapsa" Jona Terteļa režijā
Meitene, kura uzvarēja laiku
Līga Ulberte: Dailes teātris jauno sezonu lielajā skatuvē atklāj ar viencēlienu “Zilā lapsa” “skolas vecuma bērniem”. Katra jauna izrāde, kas domāta pusaudžu auditorijai, ir uzmanības vērta kaut vai tikai tāpēc, ka vispār tapusi. Kaut arī procesi Latvijas teātrī šajā ziņā ir kļuvuši aktīvāki un vairāki režisori sistemātiski un radoši strādā ar bērnu un jauniešu repertuāru, kopumā ar pusaudžiem teātris runā daudz par maz.
Lietuviešu režisoram Jonam Tertelim ir profesionāla kino izglītība. Kas, iespējams, izskaidro “Zilās lapsas” galveno māksliniecisko izvēli – apzinātu sekošanu japāņu animē animācijas filmu estētiskajiem un saturiskajiem principiem. Vispirms jau īpašajā vizualitātē, ko veidojuši Pamela Butāne, Reinis Pētersons un Mindaugs Arlinsks, – nereālistiska, mazliet eksotiska pasaule, ko apdzīvo krāsainas būtnes ar pārdabiskām spējām. Arī saturiski animē sižeti bieži risina jauniešiem būtiskos jautājumus par izvēlēm, draudzību, uzticēšanos. “Zilās lapsas” galvenā varone Anna, kuru dažādos vecumos empātiski iemieso Rūta Dišlere un Madara Viļčuka, ir no japāņu multenēm zināmās meitenes, kura uzvarēja laiku, variācija.
Neskatoties uz artistiskajiem aktierdarbiem un izteiksmīgo ķermeņu valodu, ko kustību režisors Mants Stabčinskis individualizējis katrai būtnei atbilstoši, kā arī kopumā glezniecisko skatuves bildi (kas fotogrāfijās gan izskatās aizraujošāk nekā klātienē), izrāde tomēr rit pārsteidzoši vienmuļi. Iespējams, pārsvarā pustumšā un tukšā skatuves mute ir par lielu, lai būtiskais stāsts par ļoti jauna cilvēka skumjām un zaudējumiem izdotos psiholoģiski pietuvināts.
“Zilās lapsas” dzīvotspēja pilnībā būs atkarīga no mērķauditorijas attieksmes, par ko pēc pirmajām izrādēm ir ļoti grūti spriest. Zālē diezgan daudz redzamā Tutas lapsas draugu vecuma grupa Zilajai lapsai sižetiski vēl netiek līdzi. Savukārt “īsto” animē multeņu draugiem šis varētu likties par lēnu un par īsu. Bet kas zina… ja kaut vienam zālē sēdošajam padsmitniekam izrāde palīdzēs saprasties pašam ar sevi, tad ir bijis vērts.
Piedzīvojums caur maģisko pasauli
Signija Joce: Lietuviešu režisors Jons Tertelis sarakstījis un Dailes teātra Lielajā zālē iestudējis darbu “Zilā lapsa”, kas paredzēts jauniešu auditorijai un tiecas tuvoties japāņu animācijas jeb anime žanram uz skatuves, piesakot šim žanram raksturīgo īpašo vizualitāti un spēles stilu.
Pamelas Butānes veidotajā scenogrāfijā nostiprinās viņas mākslinieciskais rokraksts – atjautīgs lielo formu izmantojums, stilizējot simbolus un rekvizītus, piemeklējot katrai izrādei atbilstošu materialitāti; “Valmieras puikās” – koku un metālu, “Mīlestības vārdā” – maigās, mīkstās formas, šoreiz – metāla valrieksta karkasus un puscaurspīdīgas gaismas lodes un cilindrus. Ilustrators Reinis Pētersons un animators Mindaugs Arlinsks radījuši videogrāfisko fonu, kas pavada izrādi uz lielā ekrāna. Līdzīgi kā kaķi Ginta Zilbaloža filmā “Straume”, skaistās, mainīgās animētās vides izved skatītājus piedzīvojumā caur maģisko pasauli, kas teātra un animācijas sintezē iespējams bez lielām skatuves pārbūvēm.
Izrāde tiecas tuvoties anime žanram, bet to nesasniedz, atstājot sadrumstalotu vispasaules animāciju un fantāzijas tēlu iespaidu. Spēcīgajā vizuālajā telpā, kur varētu vairāk spēlēt ar kustību un žestu, gaismu un mūziku, ir par daudz teksta. Lai skatītāji spētu izsekot visam, kas notiek, Madaras Viļčukas Annai, galvenajai varonei, ir dubliere, teicēja Rūta Dišlere, kas starp ainām pārstāsta gabalus no pieblīvētā sižeta un Annas iekšējā monologa. Arī aktieru spēles stili atšķiras; interesantus tēlus izveidojuši un anime žanra īpatnības, šķiet, visprecīzāk notvēruši Mārtiņš Meiers un Milēna Miškēviča. Žanrā populāra ir slapstick jeb pļauku komēdija – diezgan fizisks, ekspresīvs un vardarbīgs komēdijas veids. Mārtiņa Meiera Muzikanta komisko vitalitāti balansā tur viņa skatuves partnere, nosvērti introvertā Milēnas Miškēvičas Cīnītāja. Viņi, tāpat kā Japānas animācijas filmu tēli, spēlē īpašību galējos pārspīlējumus, teju karikatūras.
Izrādē ir ieintriģējošas idejas, tiesa, līdz galam neatrisinātas. Vizuālā pasaule tiek risināta radoši, un tās elementi labi viens ar otru sadzīvo, bet izpaliek anime liriski traģiskā stīga, kas tik bieži pavada šīs animācijas filmas, sniedzot tām citu, dvēselisku dziļumu.
Rakstīt atsauksmi